taa....jau kuro vakaru ar mani notiek kkas diivains...sajuutas vnk neapraxtaamas...saak reibt galva,taada dulluma sajuuta un tad viss saakaas..iipashi pirms guleetieshanas...tikliidz laizhos miegaaa,taa man galvaa visaadas stulbas domas naak...peekshnjas taadas....itkaa no visaam puseem un es nespeeju taas savaldiit..pilna galva un tad uzreiz kaa leekme,itkaa elpa truuktu,itkaaa kas...bet nu saraujos gultaa seedus....agraak man taa nebija bijis..un man ir ljoti bail no shiim sajutaam...arii vakar...seedeeju mieriigi ,skatiijos TV un uzreiz seedus..ieraava mani itkaa taadaa vilniii,nerealitaateee vai kaa :(

vai tu neesi nodarbojies ar okultām lietām?, vai varbūt iesaistījies?-- t.i. gājis pie zīlniekiem, gaišreģiem, ekstrasensiem? ja tā, tad aizej uz baznīcu un nožēlo grēkus vispirms.

kāds sakars ar zīlniekiem,gaišreģiem?

Panikas leekme.

tā ir panikas lēkme, nekas patīkams, bet nekas dzīvību apdraudošs.

šī foruma daļa ir pilna ar šādiem stāstiem, kā arī ar to, ko cilvēki tādos gadījumos dara.

grēks? kas ir grēks?

sengrieķu vārds, kas latviešu Bībelē tulkots kā "grēks", patiesībā ir Aristoteļa ieviesums un nozīmē "rakstura kļūda". kļūdas raksturā un skatā uz pasauli (tās parasti ir pamatā tam, kāpēc cilvēku piemeklē panikas lēkmes) var labot arī bez baznīcas, un dievi par to nedusmojas...



Edited 1 time(s). Last edit at 25.10.2009 18:32 by Runcene.

Grēks-- tulkojumā nozīmē- netrāpīt mērķī, aizšaut garām.... t.i., ja mēs dzīvojam dzīvi ,nerēķinoties ar Dievu, tā teikt pārkāpjot Dieva likumus, tos pēc tam neatzīstot un nenožēlojot, tad paši sev krājam uz galvas karstas ogles, bet ne
vēlos šeit attīstīt atkal nelietderīgu diskusiju,-- kas ir grēks, piedošana un kas ir Dievs!...Es esmu kristiete un mans skatījums uz pasauli un lietām ir biblisks, es nevēlos nevienu šeit pārliecināt un nesagaidu no citiem to pašu, vienkārši izsaku savu viedokli, to ko pati dzīvē esmu pieredzējusi. Īsāk sakot --jo cilvēks kļūs garīgi tīrāks, jo tīrāka kļūs arī dvēsele un miesa, viss ir savstarpēji saistīts, tātad ,ja cilvēks pats labprātīgi ieiet okultā pasaulē(šodien tas ir ļoti populāri), viņš spēlējas ar uguni un var pazaudēt gan fizisko, gan garīgo veselību. Es jau koknkrēti šim cilvēkam nesaku ,ka viņa problēma ir no tā, tik izteicu minējumu.

Vincis, ko darīt? Doties pie ārsta. :) Psihoterapeita. Es pēc savas pieredzes, jo ātrāk, jo labāk. Nevajag ielaist...

Būs jau labi. :))

marica

es zinu vienu otru, kas nav laikus meklējis jēdzīgu palīdzību, bet ir gājis izdzīt "ļaunos garus"...

un, re, kā tas notiek...

vēlams noskatīties visu slaidrādi, jo "labākie" kadri ir uz beigām.

http://sites.google.com/site/encounterlatvia/augusta-inkaunters

tie, kas vārtās pa grīdu, ir tie, no kuriem iziet "ļaunie gari"... bet pēc tam dažus no viņiem pat psihiatrijas zāles nevar savaldīt. vot, tiec nu gudrs, kur ir īstais "dēmons"... šķiet, ka cilvēkā bija viens "nelabais", bet nu ir atgriezies "leģions".

P. S. kristiešu grēka termina interpretācija radās vēlāk...

Runcene,
manis iepriekš teiktais nelīmējas kopā ar to ko tu saki- ""ļauno garu izdzīšana, vārtīšanaš pa zemi.."".tā ir cita 'tēma, arī ekzorcisms kristietībā tiek praktizēts,tikai tas tiešām ir tad ,ja cilvēks ir apsēsts, un nopietnu ekzorcistu Latvijā cik man zināms ir tikai viens., pārējie ir domājams šarlatāni, kas spekulē uz šīm spējām. Tāču diemžēl, ļoti bieži tiek jaukts --kur ir apsēstība, kur tā ir garīga saslimšana. Taču es vēlējos pateikt to,ka cilvēka garīgo veselību ļoti iespaido tas kāds viņš ir Dieva priekšā, uz ko viņš tic, paļaujas, kas ir viņa cerība , cik tīri viņš dzīvo. Esmu pamanījusi, ka tava attieksme pret kristietību ir ļoti negatīva, un netikai tev vien no šejieniešiem, bet tā jau ir tava (jūsu)problēma. Pretēji tam ,kā tu aicini cilvēkus iet pie gaišreģiem, ekstrasensiem,"" pie vienalga kā, ka tik palīdz"",es teiktu un aicinātu -esiet izvēlīgāki, kuru katru garu nelaidiet savā dvēselē, tāpat kā savā mājā jūs kuru katru nelaidīsiet.!

es aicinu iet pie gaišreģiem...

tas man ir jaunums... es nebļauju, lai neiet, tas gan tiesa...

jā, man ir ļoti negatīva attieksme pret kristietību, jo viena sekta no manas ar depresiju sirgstošās mātes izspieda desmito tiesu gandrīz 30 gadu garumā... kaut viņai bija vajadzīgs ārsts. kaut tas pats padomju psihiatrs.

turklāt es zinu daudzus ļaužus, kam ir gājis līdzīgi, jo mazliet pētu šos jautājumus.

Jā, Runcene, tev bijusi slikta pieredze ar sektantiem, bet tiem nav nekāda sakara ar patieso kristietību.

esmu savulaik viskautkur izvandījusies: "patiesā kristietība" vienkārši uzvedas pieklājigāk, bet idejas tur identiskas, vajadzība pēc naudas arī.

turklāt viņi taču katras konfesijas un pat draudzes ietvaros uzskata, ka ir vienīgie "patiesie", bet citi aplamie. runā ar kuru gribi: "patiesie" ir TIKAI viņi. pārsteidzoši daudz "patieso", cits par citu "patiesāks".

kristietība nav vienīgā pasaules reliģija galu galā. varbūt teiksi, ka arī tomēr vienīgā "patiesā"?

patiesie, manuprāt, ir vien tie, kuri no "patieso" viedokļa it kā skaitās galēji liberāli (jebkurā konfesijā un jebkurā pasaules reliģijā), kuri nevienam neko nenorāda, neīsteno manipulācijas un varu un no neviena neko negaida, bet Latvijā tādu nav daudz: reliģijās ļoti atspoguļojas sabiedrības domāšana kopumā. neuzplīties ir ļoti augsts cilvēciskās izaugsmes līmenis.

reliģija ir pārāk privāta lieta, pārāk netverams un neizskaidrojams process, tiklīdz sākas kaut kāds canvassing, tā ir automātiski kļuvusi par biznesu, un man tad vairāk nav nekā bilstama. kāda starpība: "ūberkruti" vitamīni vai kāda iedomu dievs.

http://www.youtube.com/watch?v=MeSSwKffj9o

“God does not exist. He is being itself beyond essence and existence. Therefore, to argue that God exists is to deny him." Tas ir viens no kristīgā eksistenciālista Paula Tiliha jaukajiem teicieniem. Viņš ir viens no nedaudzajiem patiesajiem, vismaz tai līmenī, kā es saprotu reliģiju.

ja cilvēkus ar trauksmi pakļauj "eksorcismam", tad viņu stāvoklis nereti pasliktinās. kad še viesojas amerikāņu evaņģēlisti un to praktizē, tad Tvaika ielas mediķi to ātri uzzina un vaid. Patiesībā nesaprotu, kāpēc tikai vaid, varbūt noguruši vienkārši, un viss jau apnicis.



Edited 1 time(s). Last edit at 27.10.2009 13:57 by Runcene.

Nav jēgas tagad strīdēties kas ir kristietība, kristiešu Dievs, šāda veida diskusijas parasti ne'pie kā nenoved un ir pilnīgi neauglīgi, -ja cilvēks tam ir pilnīgi aizvēries., un tas ir arī tas ko es šeit nepavisam negribu darīt.
par to otro, ko minēji, ka kādi amerikāņu evanģēlisti šeit dzinuši ārā ļaunos garus--- bet es jau te minēju, ka jāmāk atšķitr, kur cilv. ir psihiska saslimš, un kur apsēstība, un ja slimus sil. pakļauj eksorc., tad tas ir ļoti bīstami, tur es tev piekrītu, tāpēc ir zāles, arī psihoterapeiti. Apsēstības tomēr ir ļoti retas un vispār tas ir pārāk nopietni, lai par to šeit tā pļāpātu.
Bet vispār es gribēju šeit pateiktto, ko jau teicu---ejot pie dziedniekiem, ekstras.,zīlniekiem, praktizējot visādas šaubīgas garīgās prakses, cilvēks riskē iekļūt tai garu pasaulē, kas ir bīstama un katrā ziņā veselāks to darīdams viņš nekļūs, bet tieši otrādi, var saiet riktīgā sviestā.

Un kas tad ir apseestiiba?

savulaik viena psihiatre (ja viņa vēl dzīva, tad viņai ap 90), kura bij mācījusies Miera laikos psihiatriju teica, ka viņiem arī mācīts atšķirt apsēstību no slimības... viņa bija dziļi pārliecināta, ka tā ir.

ka to mācīja 30. gados, es vēl varu saprast, bet esmu par to dzirdējusi arī tagad... pie vienas visnotaļ cienījamas psihiatres aizsūtīju kādu savu paziņu... nu, neko. viņas vecākiem bij izteiktas aizdomas par apsēstību. manuprāt, tā vienkārši ir tumsonība un nespēja aizrakties līdz psiholoģiskajam cēlonim, bet to jau psihiatri nekad nav pratuši, nav arī gribējuši (vismaz vecā paaudze). aizspriedumi un bailes traucē iet dziļumā.

viens no "oficiālajiem" Latvijas eksorcistiem, garīdznieks "tāds un tāds", ir izbijis KGB pārstāvis un arī Afganistānas karotājs... par KGB spējām šai jomā nešaubos, par to te jau ir teikts, tik vien hipnoterapijas sakarā. nedomāju viss, ka tur kādi "augstākie" spēki piedalās.

manuprāt, ar šīm idejām vienkārši cilvēkiem laupa iespēju izveseļoties un nodara lielu ļaunumu, jo vainas un mazvērtības sajūta viņiem ir tāpat, kur nu vēl, ja kāds pasaka, ka esi apsēsts. no otras puses, ja izdodas, tad būs hipnoterapijas seanss ar visādiem specefektam, jo cilvēki krampjos gāžas uz grīdas, vemj, raustās... skati nav tie foršākie, bet tie ir tie paši negribētie, slimu vecāku, alkoholiķu bērni utt. pilns psihoterapeita kontingents, kurus var sadakterēt civilizēti.

pie dziedniekiem ejot, dikten vesels jau nu nekļūs (lai gan 100% es neteiktu vis), tas tiesa, bet pat konvencionālajā medicīnā doki taču atzīst, ka šiem veicas tikt galā ar nesmagām psihosomatiskām kaitēm, kas ir pilnīgi iespējams no psiholoģijas viedokļa.



Edited 2 time(s). Last edit at 27.10.2009 18:05 by Runcene.

Tieši padomju laiku psihiatri, kā godīgi audzināti padomju pilsoņi, Dieva un vispār garīgās pasaules noliedzēji, nepieļāva citu diagnozi, -- kā psihiska saslimšana. To, ka psihiskai nestabilitātei ir iespējami arī kādi garīgi cēloņi, par to tak nebija runas., vismaz ne oficiāli.
Manuprāt tieši Kristus , pareizi izprasta kristietība atbrīvo cilvēku no vainas apziņas, mazvērtības, bezcerības, izmisuma u.t.t. Tā ir mana pieredze,un es protams šeit runāju no savas pieredzes. Domāju, ka naids pret kristietību rodas no kādas negatīvas pieredzes un arī pilnīgas Kristus Vēsts nesapratnes, vai precīzāk, nevēlēšanās saprast un iedziļināties. Tas ir jāpiedzīvo, jāpiedzīvo Atklāsme, tad tas nāk saprotams. Nevajag tik daudz koncentrēties un konfesijām, mācītājiem u.t.t., bet uz pašu Kristu, uz to ko Viņš mums saka caur evanģēlijiem, visu Jauno Derību. Tāpēc, ka baznīca arī kļūdās un ir ļoti daud kļūdījusies( ko viņa pati arī atdzīst), bet baznica taču arī sastāv no tādiem pat grēcīgiem cilvēkiem, tik atšķirība ir tā, ka šie cilvēki atzīst to ka viņi ir nepilnīgi un grēcīgi. ,

...neko nesaprotu no kristietiibas, jo lielas traki divkosiiga lieta, bet- Kristus atbriivo no vainas apzinjas??? Visu muuzhu iegalvojot, ka esi greeciigs, pat ja neko ljaunu nedariiji??? ... savdabiiga vainas apzinjas izpratne...

marica

ir cilvēki, kas citādi tiek galā ar vainas apziņu... es arī no pieredzes. man nav naida, dusmas gan pret kristietību ir.

man netīk dzīvot ar apziņu, ka esmu tārps, bet Dievam mīļš (tas no viena kristietībā iecienīta dzejnieka). man patīk paradoksi, bet ne šitādi.

turklāt vecais freids bij tais domās, ka kristietība un tās idejas tieši neirozi ģenerē... lai nu kāds šis ir bijis dīvainis, bet šito esmu redzējusi piepildāmies. man nav statistikas, bet es zinu, ka konservatīvās kristiešu ģimenēs šizofrēnija ir ļoti sastopama lieta. tā nu viš ir.

:) ... man viena druzhka traka kristiete... visaadiigii to buushanua izstaav, taadeelj sho tematu censhos necilaat... tik nekaadi nesaprotu, kaa tas iet kopaa ar 2 preceetiem miiljaakajiem vienlaikus... vinja saka- tagad citi laiki, tas vairs nav greeks...

:)

nu tad ir īstais brīdis pateikt: visi ir grēcīgi... tur cilvēki dzīvo tieši tāpat vai vēl smagākos "grēkos" kā "neticīgie", bet saka, ka nea, ka esot labāki. viena "profesionāla" sieviete tā arī pateiks: kā māku un kā gribu, tā arī dzīvoju... man pat zināms respekts pret viņu būtu.

bet šie nea... un tad tie veidi, kā tas tiek piesegts... tur ir vairāk maucības nekā starp "nesvētiem, laicīgiem" ļaudīm. un tad tai vidē uzaug bērni, kuri šo visu redz... vainas sajūta tiek vienmēr turēta dzīva. un tad viņus ved pie mācītāja izdzīt garus un taujā, vai nav bijuši pa kluso pie zīlnieces vai atteikušies no Dieva... pēc tam kārtīgi noper jau krietni lielus.

zinu šitos storijus. riebīgi metas.

... nee, nu pa manam tie miiljaakie, pat ja i preceeti, nav nekaada probleema... bet no bazniicas viedoklja tak buutu jaabuut? ... taa es to saprotu...

no baznīcas viedokļa ir tā, ka, protams, nedrīkst, bet, kā jau teicu, šajā strikto aizliegumu aizsegā paradoksālā kārtā notiek tādi brīnumi, kādi "neticīgai" sievietei ne vienmēr prātā nāks... kaut vai tāpēc, lai nebūtu liekas problēmas un ziepes ar sievām utt., bet tur cilvēki tiek mucā audzināti vai arī iebāzti, ja pievēršas tai jau pieauguši...

sekss vispār zināmās kristietības aprindās joprojām ir fui... nu bet kad tiek vaļā, tad miesa taču prasa savu. :)

...njaa, tas gan... stingri var maniit, kuras audzinaatas "vinji visi tik vienu grib" garaa :(

vai jums nešķiet interesanti, ka šai forumā, tiklīdz kāds piemin Kristietību,ar to saistītu-, tā momentāni virsū gāžas pārmetumi un vissvisādi mēsli, ko nu kurš var uzrakt..., tas simtomātiski !
vai jums pašiem neliekas dīvaini,! ja arī es neko nesajēgtu no šīs lietas, mani tas tieši pamudinātu vairāk tajā iezdiļināties.!
ŽĒL, jo arī man ir sava pieredze un arī es esmu ļoti cietusi no depresijas, visādiem kompleksiem, esmu meklējusi un bijusi "'iekšā '"visādās filozofijās, un ,reliģijās, jo ja kaut ko daru ,tad daru to pamatīgi, esmu arī savulaik saujām dzērusi zāles, taču nekas man nedeva atbildes uz man svarīgiem un sāpīgiem jautājumiem, visur tikai vilšanās. Līdz beidzot Kristus pats man deva skaidrību, atbrīvošanu un MIERU. Jā, vēl jop[rojām lietoju nedaudz antidepr., bet mana attieksme pret sevi, pret dzīvi vispār ----ir mainījusies, tā ir pozitīva, lai arī kā man citreiz paliek sliktāk. Es šeit nepretendēju uz vienīgo patiesību, bet savas domas tak šeit var izteikt, savu pieredzi? Vēlreiz saku, nemeklējiet patiesību mācītājos, baznīcās ,kā tādās,bet Kristū,iepazīstiet Viņu,. ļoti laba grāmata ir Valterā un Rapā- ""Kā pārvarēt depresiju"".Šai forumā ienācu tādēļ, ka naivi iedomājos, ka šeit varbūt ir vēl kāds, kas līdzīgi man ir ticīgs cilvēks, bet kurš arī brīžiem cīnās ar depresiju. Nevajag noliegt un noķengāt to kas nav pazīstams, par ko ir tik virspusēja saprašana sajūtu un atsevišķu faktu līmenī...par saviem vārdiem jau mēs katrs atbildēsim Dieva priekšā. Bet Dievs ir Mīlestība, Žēlastība un Patiesība! un kas patiesi meklē patiesību, tas arī atradīs, novēlu to jums visiem!

...un atkal draud... atbildēsiet visi Dieva priekšā par saviem vārdiem... nu vai nav mīļš pasākums tā ticība Kristum...

ir pat tāda bērnu dziesmiņa: for the father from above is looking down in love but... but be careful... be careful, be careful...

apmēram tādā garā visas dziesmas garumā.

tā ir tāda domāšana...

un tad, kad atrod citu drāzēju (dieva veidolā), depresija dažkārt atkāpjas.

debesu polismenis...

nevaru šitos baiļu tiražētājus, organski nevaru pieņemt.

un es neesmu ar paviršu info... lai nu kur runāšanu nezinot man varētu pārmest, bet ne šeit. ja maricai nepatīk, tas nenozīmē, ka es nezinu...

Tev, marica, vajag, ka kāds ir nomiris par Taviem grēkiem? ka kādu pienagloja krustā par to, ko esi (patiesībā neesi) sastrādājusi?

te lielākajai daļai ir depresija tāpēc, ka viņi katru dienu sevi naglo krustā, pārnestā nozīmē.

šo grāmatiņu ir izdevusi baptistu izdevniecība, viņu veikaliņā Lācplēša ielā varētu būt krietni lētāk :)))

neuztver personiski, marica... man ir cita pieredze, nekā nevar darīt. neder man Tavs Jēzus.

Iemet LELB forumā tēmu par depresiju, tur gana daudz kristiešu ir, bet mēs (vismaz es un Komats) te visu sabojāsim...

ok! Nenovērtē sevi par augstu,Runcene, jūs man neko sabojāt nevarat:))), bet zināms priekštats man ir radies par jums, tā teikt! atkal jauna pieredze! nu gan pietiks visu labu!

oi, nerūpējies... gan jau tikšu galā ar vērtībām...

"zināms priekšstats"...

jā, šo tonīti jau atkal pazīstu...

Lai nu kā, Bībele ir interesanta, ja cilvēks mazliet orientējas simbolikā, izprot tēlainos salīdzinājumu valodu...
Iekopēšu vienas amerikāņu autores grāmatas fragmentu par ūdens simbolismu Bībelē (varbūt kādam būs pacietība to izlasīt)
(autore Helēna M. Lūka)
p.s. vispirms mazliet par autori:
Sava ilgā mūža otrajā pusē grāmatas autore Helēna M. Lūka (1904-1995) ir pētījusi cilvēka psihes simbolus sapņos, tēlos un mītos. Izcilajā rakstnieces - padomdevējas un K. G. Junga skolas terapeites karjerā Lūka apliecināja neparastu spēju ieskatīties reliģijas, mitoloģijas, folkloras un literatūras pasaulēs un tur atrast gudrību, kas attiecas uz mūsu ikdienas dzīvi. Lūka bija cilvēks ar īpašu aicinājumu – izprast apziņas augstākās vērtības un spēju ieklausīties tajā spēcīgajā balsī, kas slēpjas katra cilvēka dvēselē. Mūsdienu cilvēkam, kurš bieži vien cieš no dzīves apnikuma, garlaicības vai drūma garastāvokļa, kuru nespēj kliedēt pat visas pasaules izklaides industrijas sasniegumi, Lūka ir ceļa rādītājs uz jaunu un aizraujošu saturu vienmēr esošajām dzīves vērtībām. Viņas grāmatas ir liels palīgs tiem, kas dodas prasīgajā pašizziņas un pārveides ceļā.

Lūka raksta: ”Mēs pievēršamies stāstam par cilvēku, kas dzird dvēseles balsi un ir gatavs soli pa solim maksāt lielo cenu, kura tiek prasīta no katra, kas grib tai klausīt. Jesaja, Pāvils vai Melnais Briedis tūlīt atpazītu šo iekšējās balss tēlu valodu, kas vēsta par apzinīgu sekošanu tās varai un klātbūtnei, kas ir vairāk nekā paša cilvēka ego.”
H. M. Lūkas darbi ir kā ceļvedis, kā šo valodu iemācīties no jauna un ieklausīties tās stāstījumā.
Īru dzejnieks Jeitss (Yeats) reiz rakstīja: ”Ir tikai viena – dvēseles vēsture.”
Harolds Godrada saka: ”Pasaules likteni nenosaka zaudētās vai uzvarētās kaujas, bet gan stāsti, kurus pasaule mīl un kuriem tā tic.”

Ūdens simbolisms Bībelē


Bībele sākas un beidzas ar ūdens tēliem.
Sākumā: „Bet zeme bija neiztaisīta un tukša un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.” (1.Moz.1:2) Un beigās Atklāsmes grāmatā pēdējie teikumi (tiem vēl seko īss epilogs) : „Un gars un līgava saka: „Nāc!” Un, kas to dzird, lai saka: „Nāc!” Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Jņ.atkl.22:17) No bezveida pirmssākumiem līdz pat pēdējai Svētās Laulības vīzijai bez ūdens dzīvība nav iedomājama.
Ikvienam zināms, ka visu dzīvo šūnu sākums ir bijis okeānā – ka ūdeņi ir lielā dzīvības māte un ka garais ceļš uz apziņas rašanos ir meklējams dzelmē, bet neviena no zinātnes valodām nespēj izskaidrot šīs apziņas rītausmas „kāpēc”. Tāpēc jāpievēršas mītu un simbolu valodai. 1.Mozus grāmatā, tāpat kā daudzos citos izcelsmes mītos, radīšanu uzsāk Dieva Gara kustība. Kaut kas ienāk ūdeņu klēpī, un, lūk, ir dzīvība.
Šķiet, ka Dievs vispirms visus pretstatus, kas līdz šim veselumā un pilnībā pastāvēja Viņā pašā, atšķir ar to dalīšanu. Tāpēc arī turpmāk nevienā līmenī jauna dzīvība nevar tapt bez pretstatu savienošanas radīšanas aktā.
Pretstatu pāri tagad vairojas. Top gaisma, ”un Dievs atšķīra gaismu no tumsas”. Tad seko vēl viena atdalīšana: radījis izplatījumu, Dievs šķīra ”ūdeņus, kas bija zem izplatījuma, no ūdeņiem virs izplatījuma”. (1.Moz. 1:3-7) No ūdeņiem, kas atradās zem izplatījuma, Viņš veidoja sauszemi, kuru Viņš nosauca par Zemi. Iespējams, ka jau pašā sākumā tas ir mājiens, ka ūdens simbols norāda ne tikai uz visas dzīvības zemapziņas izcelsmi no visdziļākajām dzelmēm, bet arī uz augstākās apziņas vīziju: ”dzīvo ūdeni”, par kuru runā Kristus, un ”dzīvības ūdeni” Atklāsmes grāmatas beigās. Tādējādi nonākam pie atziņas, ka augša ir kā apakša, beigas ir sākums un dzīve ir aplis, nevis taisna līnija.
Pastāv uzskats, ka radīšanas mīts izskaidro lietus rašanos no debesīm, taču tas neatceļ šo tēlu simbolisko patiesību psihes līmenī. Zinātnes skaidrojums, kā cirkulārā procesā lietus nolīst un pēc tam ūdens no zemes kondensējas un paceļas, ir arī cilvēka iekšējās patiesības attēls. Fiziskās pasaules zinātniskajā skaidrošanā mēs patiesi esam sasnieguši ļoti daudz, taču šai vienpusīgajai prāta attīstībai ļaujam nomākt un padarīt mazvērtīgu ieskatu psihes patiesībās. Tāpēc mums jāiet atpakaļ, lai mācītos no tā, kas šķiet primitīvs, - cilvēku intuitīvās gudrības.
Radīšanas mīts stāsta par visas zemes dzīvības tiekšanos augt augšup. Augšai un apakšai jābūt rūpīgi diferencētām un piedzīvotām kā atšķirtām, pirms varam atklāt, ka ūdeņi virs izplatījums ir kā ūdeņi zem izplatījuma. Visā Bībelē visos tās attīstības līmeņos ir stāsti, kuros uzsvērta ūdens simboliskā nozīme. Fiziski mēs nevaram dzīvot bez ūdens; garīgi un intelektuāli mēs novīstam un mirstam, nesaņemot zemapziņas ūdeņus, kas ir gan virs, gan zem mums. Mūsu laikmetā ir raksturīgi iztēloties, ka varam izsaukt gara un intelekta uguni, ignorējot un nenovērtējot ūdeni un zemi – pasīvās, barojošās sievišķās vērtības – dziļumu, gudrību un mistēriju. Ūdens bez uguns mūs noslīcina; uguns bez ūdens mūs sadedzina pelnos.
Apskatīsim trīs lielus Bībeles stāstus par ūdeni: Noa un plūdi, Jona un valzivs un Jēzus kristīšana. Plūdu tēma parādās visos pasaules mītos un noteikti ataino kādu lielu vispasaules katastrofu. Taču tas nebūt nemazina šī stāsta iekšējo nozīmi. Gandrīz visiem cilvēkiem dzīvē ir brīži, kad ūdeņi ceļas un draud pārņemt visu, kas ar grūtībām sasniegts. Mītos plūdi parādās tad, kad cilvēce no savas attīstības sākumiem jau pavirzījusies kādu gabalu uz priekšu; Dievs kļuvis dusmīgs, ka Viņa radīšanas mērķis ir pilnīgi pārprasts, un nolemj vienā rāvienā noslaucīt visus cilvēka niecīgos, egoistiskos sasniegumus, lai caur Noa – vienīgo taisno cilvēku, kurš atceras Dievu, visu varētu sākt no jauna.
Varbūt šī jaunā iespēja vienreiz mūžā tiek dota tādam cilvēkam, kas ir sapinies neīstās vērtībās, sekodams mantai, panākumiem vai jebkura veida varaskārei, un tomēr vēl nes sevī kādu ”Noa” – mazu, nepamanītu aspektu no sevis paša, kas varbūt apzinās savas dzīves virziena un vērtību veltīgumu un tukšumu. Šī iespēja parasti nāk kā kāda ārēja nelaime – finansiāls sabrukums, nopietna slimība, mīļa cilvēka zaudēšana utt. Tad liekas, ka dzīve zaudējusi jēgu; ir it kā pārtrūkusi dzīves atspere. Tad vairs neatliek nekas cits, kā būvēt šķirstu mazajam ticības kodolam – ticībai tam, kas ir lielāks par individuālajām nelaimēm – un ļauties, lai ”Noa” mūsos peld pāri nelaimes un izmisuma viļņiem, līdz tie lēnām sāk noplakt. Tad parādās sauszeme, un, kad pagātne tādējādi ir iztīrīta, mēs varam sākt celt dzīvi atkal no jauna. Šķirstā ir vieta arī ”instinktiem”; tie nemirst, jo ”Noa” nevarētu dzīvot, ja viņam pietrūktu šī vienkāršā instinktu spēka.
Stāsts par Jonu un valzivi arī attiecas uz brīžiem, kad ūdeņi mūs aprij, - bet citā vaidā. Šoreiz tas nav gadījums, kad šķirstā meklējam glābiņu no plūdiem, bet pieņemam apzinīgu lēmumu mesties iekšā tumšajā jūrā. Mēs pat varētu būt pasargāti no plūdiem, ja spētu šādu apzinīgu lēmumu pieņemt. Jona bēga no Dieva balss: viņš bija nepaklausīgs, tieši tāpat kā cilvēce pirms plūdiem bija bijusi nepaklausīga savai individuālajai patiesībai. Jonam tas nozīmēja plūdu draudus ne tikai sev, bet visiem līdzbraucējiem, kas atradās uz kuģa. Bet pienāca izšķiršanās brīdis. Viņš brīvprātīgi izšķīrās dot vajadzīgo samaksu, lai izglābtu līdzbraucējus. Meklējot vainīgo, lai to pārsviestu pār kuģa malu, kuģinieki cerēja panākt mieru, noliedzot savu ”ēnas pusi” un projicējot savu vainu uz citiem, kas visai bieži daudziem ir vienīgais saredzamais risinājums. Bet Jonam tas bija liktenīgs lēmums, ar kuru viņš uzņēmās atbildību par tumsu sevī un tādējādi izglāba pārējos un sevi pašu. Viņš devās sastapt dziļo zemapziņu, gatavs mirt, ja tas nepieciešams. Jonu norija ”lielā māte” valzivs. Šajā gadījumā viņš atrada ”šķirstu” jūras dzelmē, kas vienlaikus ir arī mātes klēpis, un no šejienes (pēc simboliskajām trīs dienām un naktīm) atkal nonāca uz cietzemes, kur viņš piedzima no jauna, jaunai dzīvei, brīvai paklausībai Dieva balsij.
Šī ir nakts jūras brauciena bibliskā versija, kas atkārtojas mītos visā pasaulē un visos cilvēces apziņas attīstības līmeņos, kas tikpat bieži kā senajos stāstos parādās arī šodienas cilvēku sapņos. Ikvienam, kurš vēlas atmest bērnišķīgu attieksmi un tiecas sasniegt savu individuālo briedumu, ir jāiet šis ceļš, tā vai citādi labprātīgi nokāpjot lejā, lai valzivs vēderā sastaptu tumsu, tādējādi atklājot, ka savā laikā šis lielās mātes klēpis ļaus piedzimt jaunai personībai. Pārāk bieži cilvēki turas pie pieņēmuma, ka otrreizējo atdzimšanu var panākt ar pastāvīgu tiekšanos augšup, neņemot vērā ūdeņus, bet saucot tikai pēc uguns no debesīm. Lai piedzimtu no jauna no Gara, arvien ir vajadzīgs klēpis – ne uzkāpšana debesīs, bet piedzimšana. Garam un ūdenim jāsatiekas, tāpat kā tas bija pašā sākumā, pirms Dievs var teikt: ”Lai top gaisma”.
Jūras brauciens naktī parasti tiek dots tiem cilvēkiem, kas to apzināti vēlas piedzīvot. Pirmoreiz to piedzīvojam kā lielāko pārtapšanas pārdzīvojumu, bet pēc tam mums, vienā vai otrā veidā, šī nokāpšana dzelmē jāatkārto atkal un atkal, jo katrai kāpšanai uz augšu ir nepieciešama nokāpšana lejā. Tieša ceļa uz debesīm nav. Bet atklāsmi piedzīvojam, kad uguns deg ūdeņos. Vienā Jonas mīta versijā valzivs valzivs vēderā kuģinieki aizdedzina ugunskuru! Tas ir skaists simbols tam, cik nepieciešami ir ienest apziņas gaismu un sirds siltumu katrā saskarsmē ar zemapziņas tumsu.
Jaunās Derības daudz izvērstākā stāstā par šo īstenību atgriešanās pie ūdeņiem vairs nav aprakstīta burtiski kā ārējs notikums, bet gan kā cilvēka iekšējās dzīves simbols. (Primitīvajam cilvēkam ārējais un iekšējais nav divas atšķirīgas īstenības, bet viena.) Jānis Kristītājs sludināja atgriešanos un atjaunošanos un ieviesa simbolisko ūdenī iegremdēšanās rituālu, lai apstiprinātu savu mācību. Tomēr šeit uzsvars pilnībā likts uz šķīstīšanos, uz ūdens spēju mazgāt, līdz Jēzus kristīšana atklāja šīs mistērijas patiesību. Kad Jēzus nokāpa ūdenī, Svētais Gars nolaidās uz Viņu; šajā atklāsmes brīdī ūdens un uguns kļuva par vienu, un Viņā varēja redzēt kā Dieva Dēlu, tā arī Cilvēka Dēlu.
Šo simbolismu Baznīca ir saglabājusi kristības rituālā. Iegremdēšanās ūdenī nenotiek tikai pestīšanas nolūkos, vēl mazāk tā ir vienkārša grēku nomazgāšana. Šeit sastopas uguns un ūdens, apziņa un zemapziņa, gars un mistērija, Dievs un cilvēks. Kristāmtrauka ūdens tiek svētīts Lieldienu Sestdienā trīs reizes iegremdējot kristāmtraukā aizdegtu sveci un priesterim trīs reizes elpojot pār ūdeni. No dabas vien katrs cilvēks piedzimst kā ”cilvēka dēls”. Mazu bērnu kristīšana norāda, ka katrā cilvēkā tūlīt tiek saskatīta iespēja panākt savu personīgo veselumu, t.i., savā būtībā būt ne tikai ”cilvēka dēlam”, bet arī ”Dieva dēlam”. Katrs pie tā nonāk savā laikā, tad, kad ir gatavs ar panākto apziņas pilnību atgriezties visu sākumu ūdeņos un tādējādi atdzimt ”caur Garu”.
Ar to pašu pamatsaturu – Zemapziņas ūdeņu dziedinošais un pārveidojošais mātes spēks – ir arī citi, mazāk izvērsti Bībeles stāsti. Piemēram, Vecajā Derībā ir stāsts par Naāmanu, bagātu un ietekmīgu sīrieti, kurš slimoja ar lepru un gāja pie pravieša Elīsas, lai viņš to dziedinātu. Pravietis lika viņam iegremdēties Jardānas upē. Par šādu pazemojošu prasību sīrietis bija pārskaities, taču tad, kad piekrita šo ”nieka lietu” izdarīt, viņš tika dziedināts. Arī mums tā šķiet ”nieka lieta”, kas nav pūļu vērta, kad, piemēram, psihoanalīzē jāpievēršas kādam zemapziņas tēlam, - jāuzzīmē kāda bērnišķīga bildīte utt. Mūsu lepnais un racionālais prāts mežonīgi pretojas. Mēs gribam kādu iespaidīgu dziedināšanas veidu. Domājam, ka nepietiek tikai nokāpt ūdenī. Taču šī vienkāršā piekāpšanās ir apziņas gaismas ienešana tumšo ūdeņu dzelmē.
Jaunajā Derībā, Kristus, pēc tam, kad bija ieziedis aklā vīra acis ar siekalām – ar ūdeni no Viņa paša mutes, sajauktu ar zemi, sūta viņu mazgāties Ziloāmas dīķī. Stāstā par Betezdas dīķi atkal sastopamies ar dziedinošā ūdens tēlu, kuram uzelpo Gars, lai tas kļūtu par pārveidojošu spēku. Šajā reizē Kristus it kā uzsver, ka atgriešanās pie ūdens ir iekšējs, nevis ārējs process. Viņš tūlīt dziedina nevarīgo vīru, kurš guļ un gaida kādu, kas ieceltu ūdenī tas, kad eņģelis, Gars nāk to ”kustināt”. Gadiem ilgi šis vīrs bija mēģinājis nokļūt līdz ūdenim, taču nekad nebija pieticis spēka. Viņa pūliņi, viņa pacietība šai gadījumā ir pati svarīgākā lieta, un dziedināšana notiek.
Katrā no šiem stāstiem fiziska vaina attēlo psihes traucējumu. Naāmans, bagātais vīrs, kurš nicināja nabadzību un netīrību, tika sodīts ar lepras nešķīstību, kas cilvēku padarīja neaizskaramu, negatīvā veidā nošķīra viņu no citiem, tāpat kā viņa lepnums bija licis nošķirties aiz augstprātības. Viņš tika dziedināts caur pakļaušanos pieticīgai, vienkāršai lieta. Kopš dzimšanas aklais vīrs simbolizē cilvēku, kurš, visu dzīvi nesot cilvēces kolektīvo akluma nastu, neko nav zinājis par individuālajām vērtībām, būdams pilnībā atkarīgs no apkārtējās vides, bet kurš, tā nojaušam, ir lēni pieņēmies drosmē un īstumā un tagad ir gatavs satikt Kristu un piedzīvot pēkšņo atraisīšanos, ko var dot atgriešanās pie ūdeņiem. Par to liecina viņa tālākā uzvedība – atteikšanās melot, kad farizeji viņam draud. Slimais vīrs pie dīķa ir vājuma upuris, un viņa stāstā ir solījums, ka pat tie, kuri nerod sevī spēku nokāpt ūdenī apzināti, var sasniegt pārveidošanos caur pastāvību un pacietību ilgās ciešanās.
Vēl spēcīgāk, nekā šie stāsti Bībelē aizkustina dzeja par ūdeni. Israēlas zeme, īpaši Jūdeja, deviņus mēnešus gadā ir sausa un izkaltusi, un ūdens israēliešiem ir īpašs dzīvības devējs simbols.
”Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēles gavilēs, jo ūdens izverd tuksnesī un strauti izkaltušajā klajumā. Un kvēlošā smilts taps par ezeru un izkaltušā zeme par ūdens avotu.” (Jes.35:6-7)
”Klajums līksmos un ziedēs kā puķu lauks!” (Jes.35:1) – gan ārēji, gan arī iekšēji.
”Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz to Kungu un kura cerības ir tas Kungs! Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus.” (Jer.17:7-8)
Mums nav jābīstas no sausuma un tukšuma periodiem, ne arī no kaltējošās kolektīvo aizspriedumu svelmes, ja vien mūsu saknes sniedzas ūdeņos, kas ir zem zemes.
Pie Jēkaba akas Samārijā Jēzus satika sievieti un lūdza viņai no tās pasmelt ūdeni, kas ir senais sievietes uzdevums. Jēzus sacīja: ”Bet, kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Jņ.4:14)
Virs zemes ūdeņi vienmēr tek lejup – lejup uz upēm, lejup uz ezeriem, lejā, lai saplūstu jūru plašumos, kur viss var noslīkt. Bet visas liesmas pasaulē tiecas augšup, aprij visu, kam tās pieskaras, un izzūd gaisā. Ūdens un uguns iznīcina viena otru. Bet, kad ”dzīvais ūdens” izverd augšup un kad Gara liesmas nolaižas, lai satiktos ar to, tad ”Gars un līgava saka: „”Nāc!” ” un mēs, kas esam izslāpuši, varam brīvi dzert dzīvības ūdeņus.