Man ir 25 gadi. Kā jau liela daļa LV iedzīvotāju esmu bezdarbniece un šī ir problēma Nr.1 gandrīz katrā otrajā, ja ne katrā ģimenē. Pēc pusgadu ilgas darba meklēšanas un neatrašanas (kaut izglītība augstākā un ir pieredze) ir iestājusies apātija un sajūta, ka nekad šis murgs nebeigsies. Esmu bijusi tikai uz pāris darba intervijām, jo lielākā daļa, kuriem aizsūtu savu CV nemaz neatbild. Ikdienišķā mājās sēdēšana un monotonā darba meklēšana ir novedusi līdz stadijai, ka nolaižas rokas..
Jautājums, kas man uz sirds - kā, lai saņemas un motivē sevi turpmāk, ja līdz šim nekas uz labo pusi nav noticis?
Pie speciālistiem, lai ietu un runātu man nav līdzekļu.

ir jāsāk kaut kas pašai. poļi tikai tā izkūlās un tikai tā dzīvo. viens cep, viens šuj. domā, ko Tu proti. es nezinu gan, vai tagad var darbu atrast. tā drīzāk ir metode, kā sev likt justies nederīgam. nodarbinātības valsts aģentūrā ir kaut kādi kursi, var rakstīt projektu sava biznesa sākšanai. interesējies. komunicē ar tādiem, kas kaut ko tādu ir sākuši, ne ar tiem, kas piketē pie rūpnīcu vārtiem.

jārēķinās, ka dažas profesijas var kļūt ne ļoti pieprasītas, jo ir pārprodukcija uzpūsto gadu dēļ.

nebūs viegli, bet es domāju, ka mazais bizness ir vienīgā izeja, ja negribi par nēģeri īrijā.

http://www.skalbes.lv/?lp=2&id=56&lang=lv

varbūt tur vēl var pieteikties...

Bezmaksas kursi www.nva.lv Pati uz dažiem kursiem tur aizgāju- ļoti labi! Kursi ir gan par biznesa uzsākšanas iespējām, gan par psiholoģijas tēmām- piemēram, videotrenniņā es ieraudzīju sevi no malas un uzzināju, kā mani redz grupasbiedri.

Atmetu bezjēdzīgo nīkšanu NVA rindās un oficiāli vairs neskaitos bezdarbniece (man pabalsts nepienācās) un uzsāku pati savu "mazo biznesu". Biznesam nav nekā kopīga ar manu izglītību, bet tas man nešķiet svarīgi. Galvenais ir tas, ka man ir iespējas kaut ko darīt, nopelnīt, kaut ko sasniegt.

Iesaku padomāt, ko Tu proti, vari, zini un kā ar to visu vari sev noorganizēt darbu!
Mans paziņa ar psihologa izglītību pievērsās kokgriešanai, piemēram.



Edited 1 time(s). Last edit at 05.11.2009 17:37 by kachenite.

patiesībā jau varbūt šķiet neticami, ko mēs te melšam, bet vajag mēģināt kaut kur no minētā aiziet. pat ja negribas. "savas sienas" šajos gadījumos strādā pret mums. atdzīvina kaut vai iešana cilvēkos.

Tāpēc jau es gāju uz kursiem NVA, lai varētu "patusēties"- sapratu, ka sabiedrības sāk pietrūkt. Lielākā daļa, kas uz kursiem bija kopā ar mani, uzsvēra iespēju patusēties, iegūt paziņas un bezmaksas zināšanas.
Ja nolemsi iet uz kursiem un dzīvo Rīgā, tad pierakstu uz kursiem prasi nevis savam inspektoram (būs garās rindās jāgaida!), bet teci pa taisno uz 3.stāvu Jēzusbaznīcas ielā, uz kabinetu, kur kursus plāno- tur var arī pieteikties! Es biju uz 3 vai 4 kursiem, katrs 1-2-3-4 dienu garumā.
Ar saviem kursabiedriem dažiem saskrienos uz ielas, man ir viņu e-pasta adreses, pie kāda pat ciemos biju. Zinu, ka daži no viņiem tagad NVA apgūst angļu valodu, datorlietas, profesionālās pārkvalifikācijas kursos iegūst jaunu profesiju.

Skalbes arī var mēģināt, gan grupās, gan individuālās konsultācijās.

P.S.
Kaut kad februārī es arī aizsūtīju savu CV uz dažām firmām. Tad sapratu, ka tā ir veltīga laika tērēšana- jādara pašai kaut kas!

P.S. Es "neoficiāli" strādāju- nekādu saistību pret valsti. Valsts negribēja uzņemties saistības pret mani, kad man to vajadzēja nu ļoti, ļoti.

kachenit ko tad tu dari, ja nav nosleepums?

Tirdzniecība.

Es savā laikā (galējā jaunībā :D) darbu meklēju 9 mēnešus, nekur neņēma, jo, redz, pieredzes nebija. Diezgan pārdzīvoju. Bet turpināju. Un pēkšņi klikšķis - paņēma. Tagad gan krīze. Vai esi apsvērusi visas iespējas, tai skaitā ārzemes? Par cik sēdi mājās, tev kā reiz ir laiks, lai mobilizētos un domātu...Piedomā - kāpēc tevi neņem? Ar ko jāpaspīd CV un motivācijas vēstulē, lai piesaistītu darba devēja uzmanību. Viņi tak tagad saņem simtiem tādu vēstuļu. Rīkojies kardināli, riskē.. turpini...
p.s. Bet, iespējams, es nezinu to depresīvo vidi, kas valda apkārt, jo ptu, ptu, ptu, bet darbs ir.

Paziņa- profesionāls šoferis, ap 23 vakarā www.ss.lv izlasīja 3 stundas vecu sludinājumu, ka vajadzīgs šoferis. No rīta, ap 8 zvana- jau esot atraduši! Tad ir kāda jēga sūtīt CV?

Tāpēc, ka nevis 'kāda jēga', bet jārīkojas šodien ir ātri. Nepaveicās šoreiz, varbūt būs labāk citreiz...:)

NVA kursos vairākas dāmas ar grāmatveža izglītību teica- nosūtījušas ap 100 CV un nav saņēmušas NEVIENU atbildi. Oficiālā statistika- ap 17% darbspējīgo ir bez darba. Patiesībā bezdarbnieku ir vairāk. Katrs 5 vismaz...

Jā, ir dzirdēts, ka diezgan traki, bet jādomā, jādomā...un jāturpina...Gan jau kaut ko saštukot var! Un arī - jāzina, kā pielietot savus trumpjus, uz ko pieteikties...utt..Visādas viltības tagad jāštuko, lai izdzīvotu. :)

Diennakts laika jebkurs darba devejs sanems kadus 100 CV. Kuram gan ir noskanojums to makulaturas kalnu padzilinati petit? Ja nu vienigi uz roza papira drukat? :)
Darbu var vienigi caur pazinaam atrast vai ari pats sev darba vietu radit. Vel Anglijaa. Retaas specialitatees vieglaak.

"Darbu var vienigi caur pazinaam atrast" (c) pilnīgi noteikti tā nav...

Tuvs cilvēks gandrīz gadu sūtīja CV. Klusums. Tad uzaicināja uz interviju un...nākamajā dienā bija jābūt darbā. Protams ar to pilnīga laime neiestājas. Šajā gadījumā sevi kārtīgi jāpierāda, par ko arī stipri uztraucos/turu īkšķus.

Un kā ar naudiņu? Pietiek?

Ja jautājums man.
Naudiņas/nosacījumi pavisam normāli šajos laikos. Ja sevi pierādīs, tad cerības uz daudz ko vairāk.

Man ir identiska situācija, 7 mēnešus bez darba, šķīrāmies kā draugi, solīja ka atradīs darba vietu vietā, bet nekā, pat šo 7 mēnešu laikā ne reizi nav painteresējušies kā man sokās...bet tas tā.
Pašā sākumā, kādus 4 mēnešus nebiju intensīvi meklējusi darbu, jo laikam jau līdz galam neizpratu krīzes nopietnību, domāju, nauda ir, gan jau darbu, kad vajadzēs atradīšu, iepriekšs darbs pats mani atrada. Bet...ai, kā es kļūdījos, tagad 3 mēnešus mans darbs agri no rīta līdz vakaram ir cv nosūtīšana, motivācijas vēstules drukāšana, tā ka zils gar acīm. ir pienācis laiks, kad pabalsts nupat ir sasniedzis minimālo slieksni 45 latus, nesamaksāto rēķinu kaudze sāk augt, izmisums un bailes par rītdienu ir lielas. Atbildes no "potenciālajām darba vietā" bija trīs, nekā, trīs darba intervijas, bet tā kā man būtu jābraukā, diezgan liela ceļa nauda, ko tagad darba vietas neapmaksā, es nevarētu pavilkt ar to algu ko piedāvāja, tā pat būtu parādniece kādam pakalpojuma sniedzējam. Nu tagad esmu pieteikusies darbam ārzemēs, bet manu vilšanos, arī tur nemaz to darbu nav tik daudz. Jautājums, ko man darīt? Šodien saliku sludinājumus par aukles darbu, vismaz paēdīšu, cerams.
Par kaut ko savu esmu domājusi, bet neesmu tik uzņēmīga, drīzāk bailīga, bet par kaut ko savu jau domāju nekrīzes laikā, nepatīk būt padotajai.
Jūtu ir depresija sākuma stadijā, jo sevi vairs nespēju adekvāti novērtēt, esmu palikusi kašķīga, neiecietīga, naudas nav, drīz ko ēst arī nebūs, un tādi kā es ir pilna Latvija:(