Nav vairs nekādas intereses par dzīvi - varu dienām sēdēt mājās, neko nedarīt, gulšņāt vai vienkārši skatīties sienās. Esmu noguris no apkārtējās vides un cilvēkiem, kādi dzīvo mūsu valstī. Ļaunums, ciniskums un vienaldzība dveš visapkārt. Darba perspektīvas nekādas - strādāt par grašiem nav vairs nedz gribasspēka, nedz prieka. Kaut ko pats uzsākt esmu par neuzņēmīgu. Aizbraukt no Latvijas - nav īsti kur. Tuvu cilvēku blakus nav, jūtos vecs (kaut ir tikai 25 gadi) un ar katru dienu arvien vairāk degradējos internetā, neko īsti prātīgu nedarot, kā tikai spēlējot spēles, skatoties filmas vai rijot neveselīgu pārtiku. Kamēr vēl pietiek finanses to darīt.
Negribu šeit kā tīneidžers diedelēt jūsu uzmanību un prasīt padomus, vien interesē klātesošo viedoklis vai šādam cilvēkam kā man vēl ir izredzes kaut ko mainīt savā dzīvē. Esmu lasījis, ka vajagot daudz smaidīt un domāt pozitīvas domas, bet man personīgi tas nepalīdz. Pašnāvība it kā nav labs risinājums - sāpīgi un mokoši, bet ko darīt?

Parunā ar mani. Pačato ar mani.Es zinu šis sajūtas un tavu dvēseles stāvokli, bet ....var atrast arī daudz laba un skaista. Vai esi gatavs tikt ārā no bedres?

Man arī bija dzīves apnikums, līdz vienu dienu pārgriezu sev vēnas. Dievs nosargāja, paliku dzīvs. 9 gadus jau esmu kristietis un vecajā dzīvē vairs negribu atgiezties, kur nebija ne mīlestības, ne ticības. Nav īsāka ceļa pie Dieva kā grēknožēla, tas ir, nolikt pie Viņa troņa visu savu gribēšanu vai visu savu nespēku. Jēzu Kristu ļoti uzrunā lūgšana'. palīdzi man vai piedod man. Ikvienā apdzīvotā vietā ir kristieši un draudze. Viņš ir atstājis arī Savu mīlestības un gudrības vēstuli < Bībeli. Biju ļoti spītīgs un lepns cilvēks, bet Dievam nekas nav neiespējams. Pirms tam vispār nevarēju pat iedomāties, ka Dieva klātbūtne ir tik reāla un ka Viņš tik ļoti mīl cilvēkus. No asarām nav jākaunās , tā ir daļa no grēka šķīstīšanās. Cilvēks pats savu uzvedību var mainīt, bet savu dabu nē. To izdara Viņš Pats. šodien dzīve nav palikusi vieglāka, bet dzīvei ir iedota jēga. Laimes un grūtos brīžos vienmēr ir uz ko paļauties.

Esmu dzīvē daudzas reizes jutusies tā kā Tu. Ne draugu, ne paziņu, ne darba, ne izglītības, ne naudas, ne ēst ko. Man arī 16 gadu vecumā likās, ka tādam cilvēkam, kā man, nekas labs dzīvē nav gaidāms. Grūti, lēni, bet izeja visas reizes atradās. Atrodi, ar ko parunāties dzīvajā vai internetā. Viens variants: www.skalbes.lv, vai arī zvani: 67222922.
Un nesēdi mājās! Izej pastaigāties, izkusties- kad izvēdināsi galvu, būs vieglāk!
To muļķību vienmēr var paspēt izdarīt, bet nevar atpakaļ tikt.



Edited 1 time(s). Last edit at 06.11.2009 10:45 by kachenite.

Man reiz palīdzēja gudra daktera teiktais. Tev ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt. Tātad var kļūt tikai labāk. Šo vienmēr piedomāju, kad ir ļoti, ļoti sūdīgi.
Par to, ka esi viens. Tāds arī paliksi, ja pats neatvērsies cilvēkiem. Tici man, lielākā daļa cilvēku tomēr ir labi un atsaucīgi. Nebaidies iegūt draugus un paziņas. Klāt Tev pats diez vai kāds nāks. Sāc ar komunikāciju inetā. Tas arī drūmās domas prom pavirzīs.

Raita: it kā jau būtu gatavs, bet ir liels nogurums no visa. Ar lielām mokām varu izdarīt elementārākās ikdienas lietas, nekam citam vairs nav spēka. Vislabprātāk cauru dienu gulētu, lai nebūtu nekas jādomā.

te daudzi runā par komunikāciju internetā, bet tas nav nekas labs, jo cilvēks aizmirst kā komunicēt dzīvē. par pašnāvību runājot - mēs būsim dzīvi ļoti īsu laiku, un visu pārējo (tas ir - mūžību) mēs būsim miruši, tapēc varbūt nav vērts tā steigties un tomēr mēģināt paveikt kaut ko vai vienkārši izbaudīt esību, ja vien tas ir iespējams (ir ko ēst, ir kur sasildīties utt.).

"Esmu lasījis, ka vajagot daudz smaidīt un domāt pozitīvas domas, bet man personīgi tas nepalīdz."

kārtīgā depresijā tas nevienam nelīdz. tās ir lielas muļķības, ko cilvēki dažkārt saraksta (labu domādami), jo nav bijuši TUR...

runā... kaut kur ar kaut ko... tagad nevienam nav gudri ieteikt psihoterapeitu, jo nevienam šādā situācijā nav naudas. runā tur, kur kāds dzird. krīzes tālrunis ir par brīvu (sk. kachenites tekstu), arī visādi lidzīgi forumi internetā. ar to var sākt.

droši vien varētu palīdzēt zāles, bet tās maksā tik, ka par šo naudu nedēļu vai pat vairāk var paēst.

nezinu kāpēc ir tā, kā ir - man no savas limitētās dzīves nemaz negribas šķirties, nemaz negribas mirt :) dzīvot ir tik forši, un lielākā daļa vēžinieku, kuri izgājuši smago terapiju, ir nepārspējami optimisti. vbt tā tik man sagadījies? nezinu nevienu esam depresijā, bet smējēju un pozitīvo ir daudz. vbt jaunais cilvēx varētu paliatīvajā nodaļā par brīvprātīgo palīgu pastrādāt un noskaidrot savas dzīvības vērtību? :)

...šitie dirsēji par rīkles griešanu ne griezīs, nekā...lai palasa hemingveju, tur ir pāris pastāstiņu par itamajiem...

...lai griež, lai ģiftējās, ja grib...tikai nokļuvis tajā pusē, griezējs un ģiftētājs sapratīs, kādos sūdos ir iekūlies...tad pat dzīve mizkastē liksies paradīze...

...lai tas āksts nedomā, ka dzīve beidzas šajā saulē...ja grib piepulcināties pie viszemākajiem astrāla slāņiem, kur valda grūtsirdība un bezizeja, lai tik dara...katrs pats savas nelaimes kalējs...

jā, tikai Hemingvejs pats...

Deivs. Protams, ka nav spēka. Tieši šis bezspēks tev liek domāt,ka nekam nav jēgas...,neko negribās...pat dzīvot ....
Tagad pieej pie spoguļa un paskaties uz to kas pretī un pasaki viņam, bet skaļi pilnā balsī...."Klau ,visi cilvēki kā civēki ..tikai es tāds gudrs un skaists!
Pasaki, ko šis tev atbildēja?

Runcen, es no tādiem stāvokļiem esmu bez zālēm izkūlusies. Pierast pie ripiņām ir viegli...
Deivs: ja atļausi sev gulēt un neko nedarīt, piedzīvosi TĀĀDAS sajūtas, ka Tavs pašreizējais stāvoklis Tev kā paradīze liksies. Meklē, ar ko izrunāties! Velcies ārā no mājas, paskaties, kā cilvēki izskatās. Pavēro cilvēkus lielveikalā, stacijā, tirgū,citur!
Man savulaik palīdzēja, kad redzēju,kādi cilvēki Traumatoloģijas slimnīcā apgrozās. Daži no viņiem pat nespēj no gultas izkāpt, kur nu vēl uz veikalu aiziet. Esmu priecīga, ka spēju! Aizstaigā ekskursijā uz tuvējo slimnīcu.



Edited 1 time(s). Last edit at 06.11.2009 21:46 by kachenite.

Nu ja jau tev nav bail nolikt karoti, izdari kko forshu ar savu dzīvi, kko ko nebūtu darījis agrāk.... sāc sportot, tā nopietni... atrodi sev sacensības, kko, kur vajag sevi pierādīt, ka esi labāks... sāc peldēties ziemā.

x - tu baigi precīzi esi nofurmulējies, man arī kkad drīz jāmirst - dg tāda, um tā nu šogad joprojām peldu jūrā, tikko kā biju, un tā katru dienu. tas ir forši :) un tonusu uztur.

Deivs, X pareizi saka: Ja jau Tev nav bail nolikt karoti, izdari kaut ko, ko līdz šim neesi darījis, jo baidījies, ka nevari, Tev nesanāks.

kachenite Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Runcen, es no tādiem stāvokļiem esmu bez
> zālēm izkūlusies. Pierast pie ripiņām ir
> viegli...

Tad tev nav bijuši TĀDI stāvokļi...Un ko tu zini par ripiņām...

> Man savulaik palīdzēja, kad redzēju,kādi
> cilvēki Traumatoloģijas slimnīcā apgrozās.

Dziļā krīzē nekas tāds nepalīdz....

Var, protams, uzmundrināt utt..Paskaties- tam cilvēkam, diemžēl, nav rokas...vai kājas. Tev ir visas ekstremitātes. Saņemies, skaties uz dzīvi pozitīvi utt...tas viss ir BLA, BLA, BLA....no cilvēku puses, kas nekad nav izbaudījuši lielu krīzi. Jā, tev ir bijis sūdīgi...bet ne tādi stāvokļi. Vienkārši, ja man šādus padomus sāk dot tad, kad man patiešām ir slikti, man gribas vai nu mest tam cilvēkam ar kaut ko vai uzkliegt - tu neko no tā nejēdz!

Sorry, bet pēc pailga laika iegāju šai forumā un bišķi uzrāva dusma.

:))

profesionāļu ieteiktais un visās situācijās derīgais ir sākt ar kādu runāt...

lasīju interviju ar puisi, kurš ir izņemts no cilpas. nu, pardon. neeesmu tur bijusi, lai gan man pašai likās, ka esmu. ir dažādi tumsas biezumi un dažāda spēja to izturēt. dažādu iemeslu dēļ. mēs nevaram pateikt, kur kāds cits tagad ir. tā ir šķietamība.

bioķīmiskā depresijā nelīdz skati slimnīcās.

un ripas ir duāla lieta. mēs varam tā kļūt atkarīgi un arī tā izdzīvot.

cik daudz ripas man vajag, lai es nomirtu, bet cik, lai dzīvotu... ???

Milda, Tu nezini un nekad līdz galam nezināsi,kas man ir bijis un es nezinu, kas ir bijis Tev.
Man pietiek, ka tad, kad es no tā tiku vaļā pirmoreiz, tad sapratu, ka šito elli es nenovēlētu izbaudīt pat saviem lielākajiem ienaidniekiem.
Man tagad ir divreiz vairāk gadu nekā bija tad un nianses jau esmu aizmirsusi.Pa vidu trīs saulaini gadi un tad atkal- ne draugu, ne paziņu, ne naudas, ne darba, ne ēst ko... Tikai tad es jau biju gana gudra, lai nepieļautu vecās kļūdas un vilku sevi ārā no gultas un mājas-vienalga,uz kurieni,ka tik ārā! Esmu ar mieru darīt daudzas muļķības, tikai ne atgriezties TUR. Nesen sev apsolīju,ka vairs nestiepšu savu pagātni līdzi-apnicis to darīt, negribas niansēs iedziļināties.
P.s. Uz "traumām" pie ārsta es gāju pagājšgad un tas skats man līdzēja.
Nu met man ar kaut ko, ja Tev gribas!

Kāpēc, Milda, gribi taisīt sacensības par tēmu "Kuram bijis smagāk?" Izskatās pēc "lielīšanās ar krāniņiem".

Milda, pārlasi manu tekstu: es ieteicu aiziet ekskursijā uz tuvējo slimnīcu, nevis tūlīt sākt smaidīt! Ja kāds tev reiz tā ir teicis, tā jau nav mana problēma.
Vispār, man ar parāva dusmu.



Edited 2 time(s). Last edit at 08.11.2009 20:57 by kachenite.

Par zālēm nebūs īsti tiesa- nu jau ir pieejami gana labi un lēti generic medikamenti, nav vairs jāmaksā 30+ lati mēnesī...

bet tad ir jautājums: kam jamos izraksta un kad? un vai ārsti to vispār zina, ka ir kādas alternatīvas? vai ir ieinteresēti izrakstīt?

vienmēr taču saka: ejiet pie ārsta, nemeklējiet internetā, bet vismaz man nekad nekas tāds nav piedāvāts. jāiet ar internetā izlasītu info tātad?

manuprāt, kaut kas ar šo sistēmu tad pavisam nav labi. turklāt, ņemot vērā pašreizējos apstākļus, zāles lieto viens otrs tāds, kas agrāk to nekad nav darījis. bet nevienam nekāds generics nav pat piedāvāts. visiem raksta slaveno Cipralex par Ls 17, kaut doks zina, ka cilvēkam nav darba... ja vēl trankvilis vajadzīgs, tad adaptols, piemēram, vairāk nekā Ls 5 maksā...

vienīgā "gudrība", kas tiek piedāvāta, ir kāda šizofrēnijas loka diagnoze, lai ripas būtu ar lielu atlaidi.



Edited 2 time(s). Last edit at 09.11.2009 10:35 by Runcene.

...uz sitiena taga nepateikšu nosaukumu, bet tas bi viena no slavenākajiem ssri generikiem, cena bi ap 4 latiem... jaasapuula smadzenes, mosh atcereeshos...

Kachenite, tās vienkārši ir manas dusmas uz realitāti. Diemžēl, ne visos gadījumos palīdz tādi ieteikumi, kādus tu devi. Kad lasu tādus, manī rodas dusmas....jo man tādi nepalīdz.

Ne draugu, ne paziņu, ne naudas, ne darba utt....protams, žēl ka tā, bet man, piem., ārēji apstākļi retāk pašsajūtu ietekmē, līdz ar to es nezinu, kā ir baigi sūdzēties par ārējiem apstākļiem. Es tos pieciešu, kad man tādi ir bijuši un domāju risinājumus. Visgrūtāk ir ar iekšējām sajūtām, kas rodas it kā ne no kurienes.....

Trīs saulaini gadi. Priecājies, ka ir bijuši saulaini. Es nezinu, kā ir tik ilgu laiku justies labi. Protams, nevēlos mērīties 'ar krāniņiem' :), paudu tikai savas dusmas...par realitāti...

Aiziet uz tuvējo slimnīcu. Tādās reizēs tu esi ar mieru, ka tev ir dajebkas, tikai ne šis...

ir viena psihiatre, kurai pašai ir bipolāri traucējumi. viņa arī grāmatu ir uzrakstījusi par to. vai viņu te kāds jau nepieminēja? :) bet viņa arī saka, ka tās sāpes un sajūtas ir daudz šausmīgākas par fiziskajām.

pirms vairākiem gadiem man bij riebīgs augšžokļa dobuma iekaisums. visas tās skalošanas un citas figņas ir elle un indija, protams, bet depresija un trauksme ir kaut kas globāli paņemošs. turklāt man kārtīgā depresijā sāpēja viss ķermenis, viss reiba, viss iekšā vārījās, neviena putras karote iekšā neturējās. haimorīts tomēr nebija tāda "sieviete melnā" nevienu brīdi.

ir kaut kāda slikti uzvelkoša nianse ar to "citiem iet vēl sliktāk". depresijā to uztver kā pārmetumu.

Runcene, es pieminēju Kay Redfield Jamison "The memoir of moods and madness" (esmu lasījusi). Ļoti labi viņu saprotu.

Man ir bijuši vairāki kaulu lūzumi auto avārijā, kad es no sāpēm bļāvu, bet tas ne tuvu nestāv klāt garīgajām lietām. Tas ir pilnīgi kaut kas cits, vieglāk panesams.

Daudz kur piemini depresiju, bet ir arī citi traucējumi, ne tik depresija. Depresija nav pats riebīgākais. Kaut arī, man vienalga, kā to sauc, es to izjūtu kā - man atkal ir slikti (vairāk vai mazāk). Ar laiku gan tā spēja paciest aug. :))

Starp citu, tēma interesanta - pašnāvība/dzīve. Lai kā man ietu, lai cik neciešami es būtu jutusies, esmu domājusi - ja šis turpināsies, kaut ko sev izdarīšu, bet vienmēr esmu gribējusi DZĪVOT. Un neesmu vairs cilājusi fantāzijas par to, kā būtu, ja....varētu tā aizmigt, jo dziļi iekšā vēl ir bijusi cerība. Un ceru, ka, lai vai kā dzīvē kādreiz jutīšos, darīšu visu, lai nepieļautu šādu lietu. Kad izej ārā no tā murga, tad saproti, ka dzīvot patiešām IR VĒRTS.

nu ja Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> x - tu baigi precīzi esi nofurmulējies, man arī
> kkad drīz jāmirst - dg tāda, um tā nu šogad
> joprojām peldu jūrā, tikko kā biju, un tā
> katru dienu. tas ir forši :) un tonusu uztur.


visu cieņu!!

...nja...viens idiņš uzkāpj vanšenieka balstā un praktiski puse no rīgas cieš no šā te āža izdarībām...izsauc pat sarunu vešanas spečuku...humānisms???...apšaubu...lai tup augšā, lai žaujas...novelciet tīklu un ļaujiet mērkaķim pašam pieņemt lēmumus - lekt, vai kārpīties pašam lejā...visns iesviež saukli - vo, dirsā dzīve, ģiftēšos, lekšu zem tramvaja, slīcināšos peļķē, nošaušos sr rotaļu pistoli, griezīšu rīkli ar neasu nazi...un visi metas dirsēju mierināt - nedari, jaukum, ai, ai, ai...mildiņa cenšas pateikt,ka tā, kā viņai, nevienam nav bijis...kachenīte pareizi bilda - mērīšanās ar pimpīšiem...nja...ko gribēju paust???...ak jā - par to interesanto tēmu - pašnāvība/dzīve...nekā te interesanta nav...kustonis pats izvēlas, ko tam darīt...ja grib, lai slaktējas...kkāds murģelis tas humānisms - pabiras par varas makti tur pie dzīvības, kgan vieta viņam ir citur...SūDA HUMāNISTI...