Vienmēr nogurums,un naktī murgi..
Aizsāka makonītis
mākonītis
Re: Vienmēr nogurums,un naktī murgi.. 11.11.2009 12:58 |
|
Re: Vienmēr nogurums, un naktī murgi.. 13.11.2009 22:12 | Piedalās jau: 17 gadus Ieraksti: 88 |
Čau, mākonīt!
Gribēju Tev izstāstīt mazu pasaciņu. Par Tevi. Par mani. Par daudziem jo daudziem mums līdzīgajiem, kuriem - KĀ LIKUMS! - šajā barbariskajā mūsdienu sabiedrībā klājas grūti. Taču padomāju, un secināju, ka šādas pasaciņas jau ir uzrakstītas pietiekami labas. Viena no tām ir Stāsts Par Kaiju Vārdā Džonatans Livingstons. Kādreiz padomju laikā lasīju avīzē "Literatūra un Māksla", droši vien var atrast bibliotēkā vai citur. Ļoti iedvesmojošs stāsts.
Un vēl viena: Pasaka par Neglīto Pīlēnu... Ja tas nešķiet pārāk stulbi, pamēģini to izlasīt. Svarīgi! - ik pēc brīža pārbaudot, kā uz tikko lasīto atsaucas emocijas tevī iekšā. Izliec tās emocijas ārā - piemēram, ar krāsām uz papīra. Bez plāna. vienkārši zīmē (krāso) un ļauj, lai plūst no Tevis.
Piedod, ja kļūdos (vērtēju pēc sevis, protams!), taču visdrīzāk, ka arī Tu esi nākusi, lai nestu šajā pasaulē kaut ko gaišu, nebijušu un brīnumainu - un ik uz soļa atdūrusies pret "Mums to nevajag". Tev līdzīgie, kam pieticis spēka stāties pretī sabiedrības pretestībai, tagad pazīstami kā izcili dziedātāji, mākslinieki, aktieri, izgudrotāji, filosofi, utt. Tev, man un vēl daudziem tas vēl priekšā.
Vecāki un skolotāji Tevi centās audzināt tā, kā iemācījušies no saviem vecākiem un apkārtējiem - tas ir, tā, kā "normālu" cilvēku. Taču viņi nesaprata, ka Tu esi no Īpašajiem. No tiem, kam raksturīgs paaugstināts (maigi sakot!) emocionāls jūtīgums. Kurus traumē visi tie "beidz raudāt!", "nefantazē!", "kad tu reiz..." Kuri vidusmēra skolas vidi izjūt kā gaļasmašīnu. Jebkurā gadījumā apsveicu, ka esi tai dzīva tikusi cauri.
Tevi mācīja nepieņemt sevi, centās lauzt Tavu dabu. Zini - viņiem nebija uz to tiesību. Un Tu to vēl vari labot.
Vai esi lasījusi Lī Kerolas un Džeinas Toberes grāmatu "Indigo bērni"? Ja nē, tad NOTEIKTI izlasi, un daudz ko atpazīsi sevī.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Tev līdzīgie (visā pasaulē mūsējo ir ap 5%) nereti dzīvē jūtas draņķīgi, ir - cenšanās kļūt "tādiem kā visi". Par to vislabāk (!!) ir izteicies Garets Loporto (www.davincimethod.com). Šādiem cilvēkiem vissvarīgākais ir:
1. Saprast, ka es neesmu "tāda kā visi". Esmu atšķirīga, ar savu neatkārtojamu raksturu un apdāvinātību.
2. Iemācīties pieņemt sevi tādu, kāds (-a) esmu. Ja nav skaidrs, kā to darīt, vari sākt ar Luīzas Hejas grāmatām (atrodamas Rēriha grāmatnīcā un citur).
3. Sākt izkopt savas īpašās spējas un dāvanas. Nereti tam vajadzīgs tas, ko sauc par "gribas terapiju" (arī par to - Gareta Loporto lapā).
4. Nemeklēt darbu... Lai cik paradoksāli... bet RADĪT to. Ieteicamākā literatūra par to šobrīd atrodama manas lapas Laimesskola.lv kreisajā malā zem virsraksta "Darbs, ko darīt esat dzimuši".
Par augstskolu. Zinot atmosfēru Latvijas augstskolās, paredzu, ka Tev vieglāk būtu neklātienes forma. (Pats gribēju studēt personālvadības psiholoģiju BVK, bet šobrīd nav pa kabatai.) Toties sieviņa tur iestājās mārketinga specialitātē. Mācīšanās pārsvarā mājās no grāmatām, reizi nedēļā dažas stundas klātienē.
Par nogurumu - tas sāks pāriet, kad Tava zemapziņa sapratīs, ka Tu ļauj sev būt pašai - tādai, kāda Tu esi. Ar visām savām dīvainībām, untumiem, iegribām, utt. Tas vienkārši pieder pie šī personības tipa komplekta! Arī noskaņojuma svārstības, arī dienas, kad neko negribas darīt; arī tendence "visu vai neko".
Tā kā pats esmu Tev līdzīgs (lai arī man ir divas meitas Tavā vecumā :-), tad apmēram zinu, kā Tu ātrāk varētu tikt uz kājām. Ja ir interese, raksti uz e-pastu, kas atrodams Laimesskolas sadaļā "Kontakti". Garantēju iejūtību vismaz tādā līmenī kā šajā komentārā, un "atvērties pret mani" nebūs vajadzīgs.
Atopiskais dermatīts - arī tas stipri vien sāks iet mazumā, kad Tu sāksi šajā pasaulē sajust īstu pamatu zem kājām.
Vēl par antidepresantiem. Reiz kādā seminārā slavenais francūzis Žans Bekkio mums stāstīja par viņu veikto pētījumu. Depresijas slimnieku grupu (ar viņu piekrišanu) sadalījuši trijās daļās. Pirmo ārstējuši ar AD; otro ar AD kombinācijā ar hipnoterapiju; trešo - tikai ar hipnoterapiju. Pēc pusgada saskaitījuši, cik kurā grupā to, kuri atkrituši atpakaļ depresijā. Uzmini, kur bija vislabākie rezultāti? Protams, tajā, kas iztika bez ķīmijas. Redzi, ir viena problēma psiholoģisko lietu ārstēšanā ar medikamentiem: tie varbūt novērš simptomus, taču ne cēloņus. Labāk tikt no tiem vaļā, taču nekādā gadījumā ne pēkšņi uzreiz. Devas pamazām pakāpeniski jāsamazina, sekojot pašsajūtai.
Guntis Veiskats
Laimesskola.lv
* * * * * *
Ļaujiet sev bût laimîgiem.
Gribēju Tev izstāstīt mazu pasaciņu. Par Tevi. Par mani. Par daudziem jo daudziem mums līdzīgajiem, kuriem - KĀ LIKUMS! - šajā barbariskajā mūsdienu sabiedrībā klājas grūti. Taču padomāju, un secināju, ka šādas pasaciņas jau ir uzrakstītas pietiekami labas. Viena no tām ir Stāsts Par Kaiju Vārdā Džonatans Livingstons. Kādreiz padomju laikā lasīju avīzē "Literatūra un Māksla", droši vien var atrast bibliotēkā vai citur. Ļoti iedvesmojošs stāsts.
Un vēl viena: Pasaka par Neglīto Pīlēnu... Ja tas nešķiet pārāk stulbi, pamēģini to izlasīt. Svarīgi! - ik pēc brīža pārbaudot, kā uz tikko lasīto atsaucas emocijas tevī iekšā. Izliec tās emocijas ārā - piemēram, ar krāsām uz papīra. Bez plāna. vienkārši zīmē (krāso) un ļauj, lai plūst no Tevis.
Piedod, ja kļūdos (vērtēju pēc sevis, protams!), taču visdrīzāk, ka arī Tu esi nākusi, lai nestu šajā pasaulē kaut ko gaišu, nebijušu un brīnumainu - un ik uz soļa atdūrusies pret "Mums to nevajag". Tev līdzīgie, kam pieticis spēka stāties pretī sabiedrības pretestībai, tagad pazīstami kā izcili dziedātāji, mākslinieki, aktieri, izgudrotāji, filosofi, utt. Tev, man un vēl daudziem tas vēl priekšā.
Vecāki un skolotāji Tevi centās audzināt tā, kā iemācījušies no saviem vecākiem un apkārtējiem - tas ir, tā, kā "normālu" cilvēku. Taču viņi nesaprata, ka Tu esi no Īpašajiem. No tiem, kam raksturīgs paaugstināts (maigi sakot!) emocionāls jūtīgums. Kurus traumē visi tie "beidz raudāt!", "nefantazē!", "kad tu reiz..." Kuri vidusmēra skolas vidi izjūt kā gaļasmašīnu. Jebkurā gadījumā apsveicu, ka esi tai dzīva tikusi cauri.
Tevi mācīja nepieņemt sevi, centās lauzt Tavu dabu. Zini - viņiem nebija uz to tiesību. Un Tu to vēl vari labot.
Vai esi lasījusi Lī Kerolas un Džeinas Toberes grāmatu "Indigo bērni"? Ja nē, tad NOTEIKTI izlasi, un daudz ko atpazīsi sevī.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Tev līdzīgie (visā pasaulē mūsējo ir ap 5%) nereti dzīvē jūtas draņķīgi, ir - cenšanās kļūt "tādiem kā visi". Par to vislabāk (!!) ir izteicies Garets Loporto (www.davincimethod.com). Šādiem cilvēkiem vissvarīgākais ir:
1. Saprast, ka es neesmu "tāda kā visi". Esmu atšķirīga, ar savu neatkārtojamu raksturu un apdāvinātību.
2. Iemācīties pieņemt sevi tādu, kāds (-a) esmu. Ja nav skaidrs, kā to darīt, vari sākt ar Luīzas Hejas grāmatām (atrodamas Rēriha grāmatnīcā un citur).
3. Sākt izkopt savas īpašās spējas un dāvanas. Nereti tam vajadzīgs tas, ko sauc par "gribas terapiju" (arī par to - Gareta Loporto lapā).
4. Nemeklēt darbu... Lai cik paradoksāli... bet RADĪT to. Ieteicamākā literatūra par to šobrīd atrodama manas lapas Laimesskola.lv kreisajā malā zem virsraksta "Darbs, ko darīt esat dzimuši".
Par augstskolu. Zinot atmosfēru Latvijas augstskolās, paredzu, ka Tev vieglāk būtu neklātienes forma. (Pats gribēju studēt personālvadības psiholoģiju BVK, bet šobrīd nav pa kabatai.) Toties sieviņa tur iestājās mārketinga specialitātē. Mācīšanās pārsvarā mājās no grāmatām, reizi nedēļā dažas stundas klātienē.
Par nogurumu - tas sāks pāriet, kad Tava zemapziņa sapratīs, ka Tu ļauj sev būt pašai - tādai, kāda Tu esi. Ar visām savām dīvainībām, untumiem, iegribām, utt. Tas vienkārši pieder pie šī personības tipa komplekta! Arī noskaņojuma svārstības, arī dienas, kad neko negribas darīt; arī tendence "visu vai neko".
Tā kā pats esmu Tev līdzīgs (lai arī man ir divas meitas Tavā vecumā :-), tad apmēram zinu, kā Tu ātrāk varētu tikt uz kājām. Ja ir interese, raksti uz e-pastu, kas atrodams Laimesskolas sadaļā "Kontakti". Garantēju iejūtību vismaz tādā līmenī kā šajā komentārā, un "atvērties pret mani" nebūs vajadzīgs.
Atopiskais dermatīts - arī tas stipri vien sāks iet mazumā, kad Tu sāksi šajā pasaulē sajust īstu pamatu zem kājām.
Vēl par antidepresantiem. Reiz kādā seminārā slavenais francūzis Žans Bekkio mums stāstīja par viņu veikto pētījumu. Depresijas slimnieku grupu (ar viņu piekrišanu) sadalījuši trijās daļās. Pirmo ārstējuši ar AD; otro ar AD kombinācijā ar hipnoterapiju; trešo - tikai ar hipnoterapiju. Pēc pusgada saskaitījuši, cik kurā grupā to, kuri atkrituši atpakaļ depresijā. Uzmini, kur bija vislabākie rezultāti? Protams, tajā, kas iztika bez ķīmijas. Redzi, ir viena problēma psiholoģisko lietu ārstēšanā ar medikamentiem: tie varbūt novērš simptomus, taču ne cēloņus. Labāk tikt no tiem vaļā, taču nekādā gadījumā ne pēkšņi uzreiz. Devas pamazām pakāpeniski jāsamazina, sekojot pašsajūtai.
Guntis Veiskats
Laimesskola.lv
* * * * * *
Ļaujiet sev bût laimîgiem.
Noteikumi: www.dr.lv neatbild par portāla lietotāju ievietotajiem komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot atsauksmes, ievērot morālās un pieklājības normas, nekurinot rasu vai sociālu naidu, neaizskart personas godu un cieņu. Komerciāla rakstura paziņojumi jāsaskaņo ar administrāciju. Lūguma neievērošanas gadījumā www.dr.lv patur tiesības liegt rakstu komentēšanas iespēju un dzēst personu aizskarošus un rupjības saturošus komentārus.
Privātuma politika | Neskaidrību gadījumā rakstiet un jautājiet: info@dr.lv