Lieta sekojoša. Pagajušajā gadā ap šādu pašu laiku pēc smagiem emocionāliem pārdzīvojumiem man neirologs noteica diagnozi - depresija. Izrakstija ad. Bet es viņus nedzēru, jo uzskatīju, ka tikšu galā tāpat. Un itkā jau arī sanāca ar draugu un tuvinieku palīdzību. Pēc nedēļas jau biju atpakaļ ierastajā ritma, gāju uz darbu. Pagājis raibs gads. Tāpat ar visvisādiem pārdzīvojumiem un priekiem. Bet depresijas pazīmes vairs nemaniju. Šogad paliku stāvoklīar savu otro bērniņu, bet pagaidām vēl nezināmu iemeslu dēļ viņu pazaudēju 11 nedēļā. Raudāju pirmās stundas nenormāli, bet pati sev ieskaidroju, ka acīmredzot tā tam bija jābūt. Arī draugs ļoti palīdzēja. Daudz runājām un tā tā sāpe it kā tika izrunāta. Bērniņu zaudēju septembrī. Pēc tam sākās krasas garastāvokļa maiņas. Sākās dusmu lēkmes, nekontrolējamas. Uznāk un pēc pus minūtes pāriet, bet tajā laikā jau esmu paspējusi sabļaut uz savu bērnu, gadījās pat iesist. Kad tas viss beidzās tikpat pēkšņi cik sākās, mani mocīja pārmetumi par savu rīcību, ļoti pārdzīvoju, sāpēja galva un raudāju, jo tiešām mīlu savu bērnu u negribu viņam darīt pāri. Par cik biju stāvoklī, pieauga svars. Sāku sev nepatikt. Sāku palikt īgna, ātri aizkaitināma, dusmīga. Sāku iedomāties visādas lietas attiecībā uz draugu, to, ka viņš mani krāpj utt., kaut gan pēc dabas neesmu greizsirdīga. Nāca virsū bezspēcība un dusmas, varēju raudāt stundām. Tā, ka pat elpu nevar dabūt. Sāpēja kaut kas, es pat nezinu kas, manas iedomas. Draugs arī palika atturīgs. Teicu, ka nevaru to kontrolēt, tā notika un viss. Viņš jau it kā saprot, bet tad sākās teksti par to, ka neesmu tāda kā agrāk, par sevi nedomāju dzīvojot mājās. taisnība jau viņam bija, bet tas bija tik nenormāli sāpīgi, ka biju gatava iet griezt vēnas, jo uzskatīju, ka neesmu nevienam vajadzīga. Tagad esmu to iemācījusies daudz maz kontrolēt. Savaldīt dusmas. Bet iekšas vārās tāpat. Bieži sāp galva, mugura. tagad saaukstēšanās ir ievilkusies jau otro nedēļu, kaut lietoju antibiotikas un analīzes labas. Saprotu, ka tas viss no nerviem. Esmu dusmīga uz cilvēkiem, it īpaši sievietēm, nezinu pat kāpēc. Izsakos nievājoši par citiem, noniecinu. Es sev pati tāda ļoti nepatīku. tagad savas dusmas slēpju aiz vienaldzības maskas. izliekos tāda vēsā, kurai viss ir labi un nekas mani neinteresē. Es saprotu, ka ir problēma. Vai tā ir tā depresija, kas neārstēta izleca atkal ārā pie lielāka nervu kairinājuma? Negribas jau ļoti lietot ad, varbūt ir kādi ieteikumi? Kā lai savācu savas dusmas un atgūstu savu pašapziņu? Jo visu laiku jūtos slima. Nav tā, ka sēžu skatos sienā un neko negribās. Bet es saprotu, ka ar mani nav labi. Vienu brīdi bija sirdsklauves vairākas dienas. nevarēju aizmigt, katra skaņa tā biedēja, ka likās, ka sirds izleks pa muti. Bet es nevaru būt tāda, jo saprotu, ka sevi vienkārši degradēju. Būšu pateicīga par katru ieteikumu kā ar sevi tikt galā.

Palasi www.skalbes.lv! Tur ir šis tas paskaidrots, kas, kā un kāpēc notiek ar cilvēkiem pēc smagiem pārdzīvojumiem. Ieteiktu uz turieni aiziet parunāties- nebūs jālieto AD un pāris nodarbību- mēneša- trīs mēnešu laikā tiksi ar to galā. Viņi man ļoti palīdzēja.
Vēl var derīgu informāciju atrast www.centrstaka.lv

Rīgā, 1.Meža kapos pie pašiem vārtiem ir akmens- piemineklis Nedzimušajam bērniņam. Sievietes, kas zaudējušas bērniņu, var aiziet tur nolikt ziedus. Varbūt, ka Tu arī vari? Uz akmens visu laiku ir puķes.

Par to nepatiku pret sievietēm saprotu tevi,jo man pirms pusotra gada bija neizskaidrojama nepatika pret zīdaiņiem,nevarēju izturēt ka viņi raud.Bet man vēl plusā bija trauksmes lēkmes un ir VD,ko ieguvu,kad biju stāvoklī.Tad sāku iet pie psihoterapeites un vairs nav nekādas nepatikas:)Varbūt mēģini aiziet pie speciālista!

manuprāt, psihoterapeits...

visas it kā neizskaidrojamās lietas liecina par to, ka attiecīgais notikums (šajā gadījumā bērniņa zaudējums) ir uzārdījis kaut ko no pagātnes, no zemapziņas apcirkņiem. zaudējumu gadījumos sēro visi, bet parasti tur neiestrēgst. dažkārt cilvēki kaut kādu iemeslu dēļ neprot/nespēj sērot. mēs vispār esam tā audzināti, ka nekādas jūtas nav jāizrāda. bet tas rada problēmas. turklāt psiholoģijā ir diezgan pamatotas teoriijas par to, kāpēc sievietes zaudē bērniņus.

Interesanti, kas bija pirmie smagie emocionālie pārdzīvojumi. ne man interesanti, bet risinājumi jāsāk meklēt tur. pirmā epizode parasti pastāsta diezgan daudz.

jebkurā gadījumā kaut kas iekšā snauž. jā, tā ir depresija. pat ja tagad pāries, nākamie dzīves uzliktie pārdzīvojumi to atkal uzraus augšā. neņemos spriest, vai vidēji smaga, kad jau vajag zāles (neesmu ārsts), bet dažkārt ir labi lietot zāles, lai problēmas nerastos ķermenī (Tu nesāktu slimot), lai nesabojātu attiecības ar visu pasauli, bērns arī jūt Tavu depresiju, turklāt ļoti. nu, tas tā... par atbildības uzņemšanos. turklāt pie depresijas nevar saņemties. centieni savaldīties to dara vēl smagāku. ir jādabū ārā tas, kas ir iekšā, bet cilvēks to parasti pats labi neprot, ja nav gājis pie psihoterapeita un nezina, kas sēž viņa zemapziņā.

Tai pašā laikā tas ir Tavs ķermenis, pati drīksti domāt, ko tajā liec iekšā. ja izvēlas zāles, tad jāizsver ieguvumi un zaudējumi. blaknes ir visiem medikamentiem. psihotropajiem, protams, arī. iespējams, ka negribēsies sekss. bet vai tagad gribas? iespējams, ka mazliet zudīs sāta sajūta: ja sevi ļoti nepieskatīsi un daudz nekustēsies, pieaugs svars.

zāles (antidepresanti) neko neārstē, bet darbojas tikai tik ilgi, kamēr tās lieto. tātad zāļu lietošana negarantē, ka Tu atkal kādā dzīves krīzē nereaģēsi depresīvi. depresija ir sava veida patieso jūtu noliegums. lai tas beigtos, ir jāmaina attieksme pret kaut ko sevī un pasaulē. kad tā piesakās, ir labi sākt to "arstēt", jo tā pati nekur diemžēl nezūd.

daži psihoterapeiti, kuri ir arī ārsti psihiatri, ir tiesīgi vajadzības gadījumā rakstīt psihotropās zāles, bet tas nekad netiek uzspiests. neirologs šai jomā gan nav labākā izvēle (nav tik kompetents); ja izdomā tikai zāles, tad psihiatrs kādā privātpraksē (protams, ja vari atļauties). nav jānesas uz valsts iestādi, lai nokļūtu uzskaitē un sabojātu sev "papīrus". nav runa par ārstu labumu vai sliktumu, bet par juridisko pusi un par laiku (tikai 15 min.), ko ārsts Tev valsts iestādē var veltīt.

sertificēti psihoterapeiti ir šeit:

www.psihoterapija.lv
www.arstipsihoterapeiti.lv

ja grūti ar naudu, tad kachenites ieteiktās skalbes. tur praktizē psihologi un arī psihoterapeiti, kuri vēl mācās.

Arī Sv Alberta (Pārdaugavā) baznīcas dārzā ir piemineklis nedzimušajiem bērniņiem.Un arī tur vienmēr ir ziedi.
Ja ir iespēja aizej, tur ir soliņš un piemineklis stāv aiz baznīcas tā, ka tur var pabūt vienatnē...paņem ziedus, pasēdi, paraudi, palūdz bērniņam piedošanu, jo vb jūti kkādu savu vainu, pamēgini - sliktāk nebūs, bet vb kaut drusku, taču palīdz.

calis.lv ir vismaz viena diskusija par šo tēmu... par nedzimušajiem bērniņiem.

ko aizmirsu iepriekš uzsvērt, ir tas, ka noteikti ir jāatrod kāds klausītājs.



Edited 2 time(s). Last edit at 20.11.2009 11:14 by Runcene.

Agucēn, to tiešām, kā jau Runcene minēja, noteikti vajag izrunāt. Tu saki, ka tā sāpe ar drugu it kā jau tika izrunāta, bet pēc pārējā liekas, ka Tev gan tā sāpe iecirtusi dziļi un radījusi kkādu vainas apziņu, kā rezultātā Tu sev riebies, riebies kā sieviete, vb zemapziņā Tev liekas ka neesi īsta sieviete, kas var iznēsāt bērnu...nu kaut kā tā, vienkārši runājot...bet tam jātiek pāri, savādāk būs vēl sliktāk. Es te tā īsi, neizplūstot garos spriedelējumos, ceru ka saprati ko gribu teikt.Pazvani uz tām "Skalbēm", kaut vai parunā pa telefonu, bet labāk aizbrauc gan, jo ja tagad neko nedarīsi, tad gan tas viss būs vēl smagāk un būs jālieto kkādi medikamenti.

Liels paldies par ieteikumiem. Runajot par to pirmo pieredzi. Esmu tads cilveks, kas diezgan gruti piekeras otram. Es nevaru ta uzreiz atzities milestiba vai izradit uzmanibu, kaut gan esmu loti sabiedriska. Sava teritorija ielaizu nelabprat. Iepriekseja pieredze ir saistita ar attiecibam. Pusgadu cilveeku tureju no attaluma, kaut dzivojam kopa. Un tad man notiek tads klikskis, piemeram, vins izdara man kaut ko loti labu, un es vinam atveros. Un atveros pilniba. Ta teikt es pret cilveku no visas sirds, bet pagaja iiss briidis un vins mani piekrapa. Tada diezgan nesmuka veida, vel pie tam. Un sapeja ne jau tapec, ka pameta, bet gan tapec, ka uzticejos, palavos un piekrapa. Un tagad, sogad pec bernina zaudesanas ari ar draugu satuvinajamies pec ta pasa principa. Pirms tam dzivojam kopa, bet es ta rezerveti pret vinu. Tad spontanais aborts, un es tik loti noverteju vina atbalstu, ka atveros, tiesi tapat ka pirms tam. Un tad saka nakt virsu tas paranoiskaas bailes, ka mani pametis, ka izdaris pari utt. Ja godigi, lai cik skarbi tas skanetu, es vairak baidos no ta, ka man sapes, ja atkal piekraps, ne tik loti bernina zaudesana. Bet varbut es tiesam nemaku izradit emocijas? Mani vecaki ari nebija no emocionalajiem, tagad ir mainijusies, bet nu jau man vinu uzmaniba liekas ka apgrutinajums. Bija man dzive viens posms, kad bija loti mils draugs. Kad vins mani miloja, es staveju ka stabs un stulbi smaidiju, un nesapratu, ko lai dara. tas mazliet pamainijas, kad piedzima puika, bet tas patiesas jutas ari varu tikai pret vinu izradit. samilot, pateikt, ka milu. Atvainojos, varbut sanaca mazliet haotiski sarakstit, bet ar pirmo reizi tapat nevar visu aprakstit. Iespejams, vismaz man pasai ta liekas, saja apraksta runa iet pavisam par kaut ko citu, bet varbut ta ir iespeja man pasai parakt mazliet dzilak un pakustinat tos zemudens akmenus. Vienbrid veicu pasanalizi, lai saprastu ko dzive gribu, un varbut ari ar Juu palidzibu naks skaidriba, uz kuru pusi jaskatas :) Par Skalbem runajot, neesmu no Rigas, esmu Valmieriete, varbut ir kas tuvaks manai dzives vietai? varbut ir kadi arsti, labi, kurus varetu ieteikt?

Mūsdienās jau diezgan daudz pašanalīzes var veikt, jo neba visi raksti sieviešu žurnālos ir vāji uzrakstīti. arī grāmatas par to, kas notiek sievietē, par attiecībām utt. aizcilpo uz bibliotēku un grāmatnīcu.

kā esam audzinātas, tādas esam. ja pašas neko nemainām. bet, lai mainītu, ir jāzina, kas tas maināmis ir:) attiecības ar partneri kaut kā vienmēr sievietei izkustina jautājumu par attiecībām ar tēvu. vienkāršoti runājot, kas no viņa ir redzēts, to neapzināti gaida no partnera un pat to visu projicē uz viņu. vēl ir jautājumi par to, kādu koncepciju par vīriešiem kā sugu Tu saņēmi no mammas. un te nav tikai tas, ko viņa teica, bet, kā viņa dzīvoja. bērns neapzināti uzsūc visu.

viena nodevība baigi nesagrauj. parasti. cilvēks jau zina, ka visi tādi nav. bet ja sagrauj, tad ir kaut kādas paštēla problēmas, manuprāt.

es zinu tikai par vienu psihoterapeitu Valmierā: Indulis Uzuleņš, bet mūsdienās jau ir visādi psihologu kabineti utt. Tev jātaujā vietējai tautai. vari vienkārši pāris reizes aiziet un parunāt: nav jau jāizlemj, ka nu gadiem iesi uz psihoterapiju. vienkārši partneri ātri nogurst no šīm runām. draudzenes mierina, bet ne vienmēr tas der. reizēm vajag izbimbāties, lai neviens nemierina, tikai uzklausa. nu kaut kā tā.

Dažkārt ir tā, ka mūsu un mūsu draugu/ radu priekšstati neatbilst tam, cik patiesībā ilgi mums gribas bēdāties un sērot. Viņi gan uzklausa un atbalsta vienu, otru, trešo, piekto reizi, bet kādā brīdī viņiem liekas, ka vienreiz taču žēlošanās būtu jāizbeidz. Cilvēks mēģina "saņemties",bet kaut kas ir palicis nepateikts un nepateiktā, nepabeigtā sāpe lien ārā pa visām spraugām. Tajā brīdī sāk bojāties attiecības, veselība un dzīve kopumā kā tāda.
Psihologs vai psihoterapeits var palīdzēt.

Nav mana gudrība, bet pievienojos.
Pilnīgu sapratni cilvēks var prasīt/saņemt 2-os gadījumos. Kad ir bērns, no vecākiem. No psihoterapeita.