Situacija ir sada. Man ir viena draudzene visa varda nozime, bet parejie man tuvak vai talak zinamie cilveki paliek ta kontakta limeni, bet ne pilniba par draugiem. Nevaru saprast vienu, kapec man visas savstarpejas attiecibas ir tadas "ne lidz galam". Ja esmu klusaka ka citi, mierigaka, bet ir zinami ari tadi cilveki, bet ar draugiem nav problemu. Man jau kops bernibas nav bijis draugu, un iespejams gluzi vienkarsi nemaku ko. Es tiesam velos zinat, kur problema?

Man ir lielā mērā tas pats! Arī it kā daudzi cilvēki pazīstami, taču parunāties beigās tā arī nav ar ko. Virspusējās attiecībās cilvēki mani atdzīst par interesantu un foršu esam, taču tālāk nekad nekas nenonāk. Vienīgais īstais draugs ir laikam pavisam apmeties Londonā, līdz ar to pat nezinu, kā lai izraujas no vientulības, kurai sāk veidoties ļoti bīstami aizstājēji.

Draudzība, tāpat kā jebkuras attiecības, ir jākopj. Ja tu neizrādi arī iniciatīvu no savas puses, ar laiku cilvēki "pazaudējas". Ja gribi draudzēties, draudzējies, esi aktīvāka. :)

Cik ir vispār tādu labu draugu? Man tādu ir maz. Tā jau ir, ka lielākā daļa ir paziņas.
Paziņas gan var iegūt ļoti daudz kur, un paziņas ar laiku top draugi...

Piekrītu Mildai par iniciatīvu- nevar jau visu laiku gaidīt, kad Tevi pasauks.
Daudzi cilvēki atrodas dažādos stāvokļos starp draugs/paziņa. Par dažiem es pati nevaru pateikt, kas viņš man ir vairāk draugs, vai vairāk paziņa?

tu vari būt ūber-kruta komunikācijā, vari nākt pretī, taču svarīgi ir - ko tu otram vari dot, ko citi nevar vai nedod. tās var būt gudras diskusijas, atpūta brīvā dabā, pastaigas. bet laikapstākļi mainās.
un nav tikai viena kvalitāte, ar kuru tu spēsi paņemt. ir vajadzīga pacietība, sapratne, tolerance, jābūt maksimāli patiesam pret sevi un to otru.
pat ja tev tas viss ir, arī ar to ir par maz. svarīgākais nebūs vis raksturā, bet kabatā. agrāk vai vēlāk viss atdurās pret naudu, ja vien netusē ar vecu opi. ja gribi pavadīt kvalitatīvu laiku, būs jāpiķo (par benzīnu, sabiedrisko tr., elektrību, ēdienu, tēju, kafiju). tāda ir mūsdienu materiālā realitāte!
nu un ko parunāties? kāda ir parunāšanās jēga? info apmaiņa, ne tā? re ku info pilns internets, spēj tik atrast. un kam interesē cita cilvēka specifiskās uztveres sagremotie gala produkti, ja vari pats visu izfīčot?
pats dzīvē esmu pārbaudījis - nevienam nepietiks 100% tikai ar tevi pašu.

Ja labam draugam tobrīd nav naudas, esmu ar mieru arī kādu reizi ko izmaksāt.
Ne jau viss ir naudā... Kaut bez naudas summas, kas vajadzīga vismaz 1 tējai, nekas nekust un nenotiek. Diemžēl.

ar mani ir līdzīgi...labākās draudzenes man vairs nav, bijušas trīs, esmu sapratusi, ka man tādas attiecības nav vajadzīgas. Man ir labas draudzenes, bijušās kolēģes, ar kurām tiekos labi ja reizi gadā, nu tad gan runājamies stundām ilgi un par visu. Studijas laikos man bija kursabiedrenes, divas, ar kurām bijām kopā praktiski katru dienu, tagad ar vienu kontakta vispār nav, ar otru ļoti reti tiekos...un tikai tādēļ, ka mani viņas ļoti nogurdina, pēc viņu "gudrajām" diskusijām, man nav spēka, līdz ar to es pēc viņām netiecos, neizrādu nekādu iniciatīvu, nezvanu 10tos vakarā lai parunātos.
Jā, es nemāku draudzēties, jo tā kā to no manis gaidīja "draudzenes" es nevaru izturēt, tā klačošanās, vēlā staigāšana apkārt un raudāšana par draugiem, kuriem viņas ir vienaldzīgas utt. Man attiecības nozīmē kaut ko vairāk par tukšu klaču dzīšanu, bet pagaidām tādas man nav izdevušās.

kā teica nelaiķis - komiķis Džordžs Karlins: ''Man patīk cilvēki. Bet tikai minimālās porcijās. Jo pārsvarā viņi ir pilni ar sūdiem!''
tā ir!