Labvakar!

Te nu es atkal esmu. Biju pie ārsta. Pirms tam pie ģim. ārsta un kardiologa. Taisīja zāļu papildinājumu vai korekciju. Bet tāda dillemma bija, ka kardiologs saka, ka nevajag Betamak kopā ar Spitomin, ģim. ārsts ārī tāpat, bet psihiatrs, ka vajag un netraucē viņi viens otram. Lūdzu, vai varu pārtraukt. Pēc manas tiepšanās viņš beigās tā kā piekrita. Pajautāju, vai nevajag pakāpeniski beigt viņas dzert, uz ko viņš atbildēja, ka nav vajadzīgs. (laikam maza deva bijusi?).

Ko gribētu dzirdēt no pārējiem. Vai pārtraukšanas periods nevar izraisīt papildus riskus sirdij? Sākumā uz pusi pati pamazinot devu jutos labāk. Jau kādus četrus rītus un vakarus man nav vairs muskuļu raustīšanās, kas bija Spitomin lietošanas laikā un uzradās uzsākot viņu lietojot. Krampji arī tā kā kājās nerodās vairs.

Bet nāk virsū tā kā nelabumi, vājums sirdī, elpa švaka un aizdomīgi līdzīgi, kā kad bija panikas lēkmes kādreiz. Vai no šī man būtu jāsaprot, ka tiešām nevaru bez Spitomin? Bet, ja nevaru bez viņa tagad, kur tad ir garantija, ka lietojot ilgāk, un tad gribot atmest, arī šitā nepaliek atkal?

Negribu arī indīgās pamācības dzirdēt par to, ka neko nevajadzēja uzsākt. Kaut ko jau manā situācijā vajadzēja darīt.
Esmu tagad nobijusies, ja sirdij jau tā nav pārāk labi un ka nepasliktinu vēl vairāk. Kaut gan tieši kardiologs teica, kāpēc dzerat Spitomin, ja sirds sāka biežāk sāpēt viņa lietošanas laikā?

Tad kad tas vājums uznāca, patiesībā biju tādā pagarākā pastaigā un man gandrīz vienmēr no garās pastaigas ar katru minūti palika tikai labāk agrāk, bet tagad līdz galamērķim pat neaizgāju. Aizvilkos ar vārgiem spēkiem pieturā, ēnā, rasināju seju ar ūdeni un centos justies labāk. Pēc tam vēl vismaz stundu vai divas jutos netipiski.

Vēl man ienāca prātā, ka var taču būt tā, ka ēdu tagad sirdszāles, lietoju Magne B6, bet sirds neiztur tāpat.
Ja kāds ir vēl lietojis Spitomin, uzrakstat savu pieredzi, lūdzu. To, kas iepriekš rakstīts, izlasīju, ka citiem pozitīvs iespaids bijis un nav bijušas problēmas ar lietošanas pārtraukšanu.

Nezinu, kādās devās un cik bieži lietoji to spitomin, bet es gadu netiku no viņa vaļā- pa 5mg 3x dienā. Tā netipiskā sajūta varētu būt trauksme, kas uznāk, nelietojot spitomin, kaut neesi minējusi, kādi kreņķi tad ir ar sirdi. Svarīgi jau ir ari tas, ko dari, lai tiktu vaļā no trauksmes- vai ej pie psihoterapeita?

ja ir 3 dažādu specialitāšu ārsti ar šādām viedokļu proporcijām, tad notiekti jāpievieno vēl savs viedoklis, bet tas jādara jebkurā gadījumā.

it kā zinošākais šai jomā ir psihiatrs; rakstu "it kā", jo daži no viņiem nozīmē daudz zāļu mazās devās, daži mēģina atrast vienu vai divas optimālās. laikam dažādas filozofijas un skolas, tāpēc pat viņu uzskati var atšķirties.

kāpēc Tu ej pie kardiologa? vai Tev ir slima sirds? varbūt problēmas ar sirdi ir tikai "uz nervu pamata"? vai psihotropo zāļu lietošana neuzlabo situāciju ar sirdi?

es neesmu dzirdējusi, ka kāds ieteiktu šīs zāles pārtraukt lietot uzreiz, ja vien vietā netiek liktas citas. psihiatri parasti zina, ka zāļu pārtraukšanas process gandrīz visiem rit kā pa celmiem. slimnīcās ir gūta tāda pieredze, ka izraksta cilvēku un samaina visas zāles, bet jams nonāk atpakļ; cita vide, citas zāles, un kirdik. tāpēc tā vairs nerīkojas.

bet tas ir sarežģīts jautājums kopumā, jo neviens droši nezina, kāpēc tā notiek: vai tas ir tāpēc, ka cilvēkam ir ļoti bail, kas nu būs, vai tiešām smadzenes tagad "pārskaņojas", vai abas lietas kopā. ja ir slieksme uz histērijām, paniku, tad atcelšana vienmēr būs grūta, bet tā tad ir vairāk paša psihe, kas to dara, – ir grūtības pielāgoties jebkurai jaunai situācijai.

jāizsver zaudējumi un ieguvumi. ja beidz smēķēt, daudziem vietā stājas rīšana un saldumu ēšana... tukša telpa nepaliek, bet kas ir sliktāk...

cerēt, ka pilnībā nebūs nekādu problēmu ar zāļu pārtraukšanu, var vienīgi tad, ja esi dzīvi un sevi mainījusi, psiholoģiski izveseļojusies. to, ka tagad varēsi zāles atmest bez jel kādām problēmām, tātad diezin vai var cerēt. vismaz manas domas. ja nu vienīgi ir baigi foršais ārsts, ar kuru ir laba sadarbība, kurš daudz uzklausa un prot iestāstīt, ka viss būs ok. tur ir savs pozitīvais psiholoģiskais efekts, atbalsts. reizēm kaut kādas organisma svārstības ir veselīgi ignorēt, reizēm tā nedrīkst darīt.

man ir tāds uzskats, ka jādara viss, lai var gulēt, strādāt, neiziet no aprites; kad rumpis ir puslīdz stabilizējies, jādomā, kā atveseļot sevi pilnībā, kā mainīt kaut ko. un tad jau var štukot, kā dzīvot bez zāļu atbalsta. ja cilvēks bez zālēm nīkuļo un vārguļo, tad labāk tās lietot.

pateikt, vai spitomin lietošana vai tās pārtraukšana rada kādu risku sirdij, nav vienkārši; jāskatās pēc zāļu aprakstiem un jātic, ko saka ārsts, viņi parasti zina, it sevišķi psihiatri. postu sirdij rada arī psihiskas problēmas; ilgstoši neārstēta depresija var beigties ar visādām nopietnām veselības problēmām. nevar arī salīdzināt savas sajūtas ar citu sajūtām kaut kādu zāļu lietošanas laikā, jāklausās tikai sevī, katram ir savs vecums, dzimums, ceļš, kā psihiskās problēmas ir radušās.

tā kā Tavs un līdzīgi jautājumi, kas te pa laikam parādās, ir diezgan komplicēti; neviens droši nezina, kas Tavā galvā darās, vistuvāk patiesībai tādās reizēs varētu būt psihoterapeits, ja viņš pazīst klietnu jau labu laiku un ir pēc pamatizglītības ārsts.



Edited 1 time(s). Last edit at 01.06.2010 10:50 by Runcene.

Paldies, Runcene.
Nu jā, šonakt ar gulēšanu bija galīgi švaki. Pat ar visu Leksotanil dzeršanu.

Tur jau ir tā lieta, ka kamēr lietoju to Spitomin jau vairākus mēnešus, nejutu sirdij uzlabojumu būtisku. Klāt pienāca jauni simptomi, kā sāpes ejot gulēt un pretīgie pārsitieni vairāk. Ja viņus ignorēju, tad palika stiprāki, līdz pat tādai sajūtai, ka sirds uztaisa stipru pārsitienu, bet tad ''iestrēgst'' un tajā brīdī knapi atpakaļ dabūju pāris reizes sirdsdarbību likās. Tad arī elpošana apstājās uz brīdi. Nu pats reflekss apstājas tā kā vienlaikus ar pārsitienu.

Kardioloģe iesacīja pārbaudīt vairogdziedzeri katram gadījumam. Un, ka sirdij esot ar zālēm jāpalīdz. Jo ielaižot esot aizvien grūtāk tikt vaļā.

Mani mulsina apstāklis, ja Spitomin skaitās tai trauksmei un nervu sistēmai, kāpēc tad tie sirds pārsitieni tik ilgi jau nerimstās, ja pieņem, ka tā jau tikai nervu sistēma. Nu netieku no viņiem vaļā.

Protams, mani pašu arī biedē, ka no ilgstoši vai neefektīvas ārstētas nervu sistēmas, galīgā sviestā sirds saiet.

Bet ārsts saka, ka tā neesot depresija, bet emocionāli traucējumi. Pirms tam teica, ka depresīvi traucējumi. Man jau liekās, ka tas viss ir apmēram viens un tas pats un godīgi sakot, neko vairs nesaprotu.

Bet ko Tu domā ar šo te tekstu ... "Vēl man ienāca prātā, ka var taču būt tā, ka ēdu tagad sirdszāles, lietoju Magne B6, bet sirds neiztur tāpat." Ko sirds neizturēs? Un kas var notikties? Infarkts? Nāve?

Starp citu, ko tieši kardiologs teica? Vai sirdī / sirds ritmā kādu vainu redzēja jeb nē? Ja ir pārsitieni, tad vajadzētu ar aritmologu pakonsultēties.

Estere izteica skaļi manas bailes.

Ir vairākus mēnešus paātrināta sirdsdarbība. Arī ļoti mierīgā stāvoklī ilgi esot. Kaut kādi paroksizmi, ja nemaldos. Un kaut kādas izmaiņas, bet tas laikam ar vecumu saistīts.
Un vēl baidos, ka emocionālā atmosfēra mājās mani var līdz tam novest. Nemāku jorpojām iemācīties distancēties, nelaist pārdzīvojumus sevī iekšā. Kā ir kāda apkārtējo agresija, vai stipra nesavaldība, tā nevaru auksti un mierīgi uz to tikai noskatīties.... Krenķējos un mokos pēc tam.

Biju tāda raudāt nespējīga ilgu laiku ar Spitomen. Jutu, ka gribās pie lielākiem krenķiem paraudāt, bet fiziski nevarēju, jo uzreiz sirds tā kā slāpējās smagā ritmā nost, likās ka pārplīsīs. Līdzīgi kā, ka skrien ar stipru jaudu pret kalnu. Un sāpēt sāka.

Toties tagad, kad sāku klāt arī lietot Betamaksu, uzrodās bimbu lēkmes, skumjas. Un kādas trīs dienas bija (manuprāt) ļoti ļoti depresīvas izjūtas (tad kad te kratīju sirdi forumā nesen un sūdzējos par dzīvi savu). Tā runāšana te, man vienkārši atviegloja sajūtas, kamēr palika mērenākas depresīvās izjūtas. Arī Betamaks blakusparādībās ir minēts, ka var būt depresija.
Man ar Spitomin nepatika tas, ka jutos tāda agresīva un aizkaitināta. Tagad tāda neesmu, tikai depresīvāka gan.

principā jau kardioloģe loģiski saka, ka emocionālas problēmas pamatā, bet bailes no infarkta un citām slimībām velk uz depresīvu reakciju, neesmu speciālists, nemācēšu smalki pateikt, bet nu principā tā ir psihe, locies, kā gribi. ja cilvēks domā, ka viņam ir/būs vēzis, šizofrēnija, infarkts, tā nav nekāda objektīvā lieta, objektīvs apdraudējums.

es jau teiktu, ka Tev palīdzība jāmeklē, lai vari saņemt spēkus ko mainīt. calis.lv ir diskusija tām, kas dzīvo emocionāli skarbā vidē; jāmeklē atbalsts, jāķepurojas ārā. situācija parasti tādos gadījumos nekad nav viegla, jo bieži nav naudas, lai par kaut kādu palīdzību maksātu; kamēr neko citu nevar izdomāt, jādabū ārā tas, kas vārās iekšā, lai var sakārtot domas.

"Un vēl baidos, ka emocionālā atmosfēra mājās mani var līdz tam novest." Līdz kam (tam) novest? Ja no tiesas tās ir bailes no nāves (ļoti, ļoti lielas bailes, panika), tad zāles, protams, palīdzēs, bet, kas notiks pēc to atmešanas, grūti prognozēt. Vai psihoterpijā esi kādreiz gājusi (zinu, zinu, ka tas ir dārgi, ilgi)? Tevis rakstītajā tekstā ir bezgala daudz jūtu, kuras šķiet tiek bīdītas prom, spiestas nost, aizliegtas, noliegtas ar zālēm.

P.S. Man nav pieredzes šādu zāļu atmešanā. Nekad nav bijusi depresija. Toties ir veģ.distonija (8 gadi) un aritmija (te ir, te nav; it kā "no nerviem", bet izmaiņas ritmā bija). Ļoti grūti nācās atradināties no betablokatoriem. Bija izveidojusies psiholoģiska atkarība. Bez zālēm jutos ļoti nedroša, neaizsargāta. Regulāri šīs tabletes nedzeru jau gadus 6, bet aizvien nēsāju tās līdzi somā.

Ceru, ka izlasīju uzmanīgi visu, ko rakstīji. Mani izbrīna, kāpēc kardiologs nav izrakstījis elementāru beta-blokatoru? Lai arī uz nervu pamata, pārsitieni ir mokoši - sirdij ir jāpalīdz nomierināties. Man bija gandrīz identiska situācija pavisam nesen - pārsitieni diennaktī daudz par daudz, sirds kūleņoja, kā tai iepatikās. Organismam ļoti grūti, pie tam, ja pamatā ir VD ar trauksmi, nemieru utt., ir grūti tikt galā. Starp citu, ārsti nemaz nesteidzās ar trankvilizatoru vai antidepresantu nozīmēšanu, bet, pirmkārt, ieteica padzert Betaloc Zoc. Lai arī kā man netīk lietot zāles, es jutu, ka bez šīm zālēm es netikšu galā. Tā arī bija - dzerot Betaloc, pārsitieni rimās. Dzēru apm.mēnesi, tad pamazām metu nost. Tagad pārsitienu vairs nav. Klāt tam visam lietoju daudz uztura bagātinātājus, varbūt palīdzēja viss kopā. Lai veselība!:)

Tikko izlasīju googlē, ka Betamaks nav betablokators. Ups, kaut kā tas sākums "beta" uzreiz asociējās ar betablokatoriem. Tiešām, kāpēc kardiologs nenozīmēja kaut ko no šīs grupas?

Man dikti jāatvainojas, nesapratu, kāpēc tādi jautājumi, bet tagad saprotu :) Esmu kļūdījusies zāļu nosaukumā. Patiešām, nevis Betamaks , bet Betaloc ZOK ir man izrakstīts. Kaut kā asociatīvi domāju par vārdu Beta, nepaskatoties uz paciņas pirmīt, bet piemetu ''Maksi'' galā! :)))
Vārdusakot, man ir izrakstīts sirdij betablokators. Tāpēc arī jautājums par vienlaicīgumu ar Spitomin bija.
Vakardien man pat šķiet, ka viņš man iespējams pazemināja pārmērīgi asinspiedienu . Galvā liela spiediena sajūta bija. Jo kad ģimenes ārste mērīja, jau dažas dienas iesākot viņu lietot, bija jau ap 90/60, beidzot kā agrāk, kad normāli jutos. Bet pirms tam man neraksturīgi augstāks. Bet tā kā tika rekomendēts lietot noteiktās devas, tad nu vakarvakarā, iedzēru arī otru jau veselu tableti. Šovakar tā nedarīju. Redzēs kā būs.
Ja pamatā asinspiediens cilvēkam zems, var taču būt, ka pa daudz varbūt nokritās?

Estemante, paldies par vēlējumu! Jautājums ir, kad, kurā dienā, sāki just uzlabojumu? Man paši pārsitieni vēl nerimstās, tieši guļot, toties ievēroju, ka neizjūtu tik stipri ārējos stresus. Nu tā savā elementā mierīgāk jūtos. Sajūta tāda, ka kaut kas it kā ''apiet'' to sirdi. Pēc zāļu apraksta, sapratu, ka stresam neļauj tā kā to sirdi ''dancināt'' tik traki? Nu tā arī ir, ka viņa pie katra sīkuma nelec ātrāk uzreiz un tamlīdz.. Bet emocionālāka arī esmu kļuvusi.
Bet VD jēdzienu attiecībā uz sevi dzirdēju jau pasen, pirms krietna laika.
Paldies, ka dalaties ar pieredzi!

...betaloc zok lietojams 1x dienā - no rīta...ja gribi aukstas kājas -lieto biežāk...

Nezinu nekā par šo zāļu kombinēšanu, tā nu ir ārstu jeb farmaceitu kompetence. Man gadījās aizmirst, ka esmu vienu tableti jau iedzērusi un iedzēru vēl vienu ... interesanti bija ...sirds sitās tik lēni. Bet nekas tak nenotika. Nostrādāju visu darba dienu kā ierasts. Vispār jau distoniķi ir diezgan izturīgi un dzīvelīgi. ;) Es kādu laiku staigāju ar a/s 150 uz 50, pārbiedējot kardiologu ne pa jokam. ;)

Jā, man jālieto 1-reiz dienā no rīta un vakarā pēc vajadzības rekomendēja.
Bet aukstas kājas man agrāk bija tāpat arī! :)))

Tagad arī reizēm, guļot ejot, zeķītes uzvelku, nevis novelku.
Tas nu ir tas mazākais dzīves traucējums, kas var būt. :)

Ezīt, man arī ir ļoti zems a/spiediens. Sākumā Betaloc dzēru pa 1 tbl.no rīta, bet jutu, ka galva dulla, t.i., spiediens kritās, un vēl šī 1 tablete "nenosedza" visu dienu, jo vakarā atkal jutu pārsitienus, tāpēc nolēmām kopā ar aritmologu, ka dalīšu šo tableti uz pusēm un dzeršu pusi no rīta, pusi - vakarā. Tā bija labāk. Turklāt, vakara pusi dzēru ap 19, lai tad, kad dodos pie miera, tā jau būtu iedarbojusies un sirdsklauves vairs netraucētu iemigt. Īsi pirms iemigšanas tā nespēj iedarboties, jo tās ir ilgstošas iedarbības zāles, kurām jādarbojas vienmērīgi visas dienas garumā.
Tagad, atbildot uz Tavu jautājumu par Spitomin savietojamību, šīs zāles nav pretrunā viena ar otru - man savā laikā kardiologs izrakstīja Spitomin kopā ar Concor, bet nedzēru ne vienu, ne otru, iztiku ar lietuviešu sirds pilieniem:)
Tu jautāji, kurā dienā sāku just uzlabojumus - līdzko izmainījām shēmu - 1/2 no rīta, 1/2 vakarā - jutos daudz labāk jau uzreiz + 1/4 lexotanil uz nakti, ja galīgi trauksmaina sajutos.

Paldies par atbildēm un padomiem.
Interesanti, bet tā tīri instinktīvi man arī šķita, ka tāda shēma varētu būt labāka. Biju provizoriski pie sevis to apsvērusi.
Aprunāšos nākamreiz ar dakteri par to. Viņa bija drusku dusmīga, ka biju pusi sākusi sākumā dzert, nevis visu tableti, teica, kāpēc es neklausot, kā kardiologs uzrakstījis. Bet es vadījos pēc savas pieredzes, ka esmu diezgan tieva un man parasti sākumā rekomendētās zāļu devas ir pa lielu- stipru.
Nu jā, un šonakt tāpat viņa (sirds) mani joprojām mocīja. Tikai ap pustrijiem varēju gulēt. Tā ka man ir sajūta, ka tā viena tablete no rīta varbūt arī man nenosedz to laiku?.

Jā, ezīt, izskatās, Tev to tableti arī nāksies dalīt 2 daļās:) Negaidi ārsta vizīti - dali droši!
Un padzer kaut ko nomierinošu - balderjāņa pilienus, māteri. Sirdsklauvēm labi palīdz Cralonin (Heel) pilieni (pa 20 pil.2-3x dienā).

Nu pat, nesen, biju uz vairogdziedzera US. Zinot, ka gan jau tāpat nekas nebūs, nemaz īpaši par to nedomāju. Gāju kā uz formalitātes veida pārbaudi..... Bez stresa jelkāda.
Bet izrādās, ka kaut kāda problēma laikam tur ir. Cik sapratu, kaut kāds mezgls vienā pusē. Sākumā neņēmu īpaši galvā, bet, kad daktere teica, lai noteikti saglabāju attēlu, ka būs vajadzīgs obligāti turpmāk. Sāku noprast, ka labi laikam nav.
Jo šonakt atkal bija ļoti ļoti grūti. Ar gulēšanu un sirdsdarbību.

Es saprotu, ka steidzami jāiet pie ārsta. Bet man nav vēl gatavi asinsanalīžu hormoni. Tos vēl ilgi jāgaida.
Tāpēc tagad nezinu, ko darīt. Vai iet tikai ar US bildēm un aprakstu pie ģim. ārstes, vai pieteikt rindu vēlreiz pie kardiologa, vai mocīties elpas trūkumā un tikpat kā negulēšanā vēl dažas dienas, kamēr analīžu rezultātus sagaidu.
Īstenībā pašsajūta sirsniņai ir dikti paslikta, bet baidos, ka atkal aizejot pie ģim. ārstes, viņa dusmosies, ka nepagaidu visus rezultātus.
Un vēl sapratu, ka tas, kas man likās kā sirdsdarbības trieciens krūšukurvī, patiesībā varbūt ir īslaicīga apstāšanās? Jo pēc tās sajūtas, pēc apm. 2 sek. pusā tā kā ''robs'' bija ritmā. Ik pēs apm. septiņiem normāliem sitieniem ir tāds tizlais.

ezīte
Ko tev uzrāda elektrokardiogramma? Es vispār domāju, ka tev ar sirdi viss ir kārtībā. Variet ,mani nomētāt tagad, bet domāju, ka te lielākai daļai, ja ne visiem ar sirdi viss ir labi un neviens no jums nemirs no sirdslēkmes. Tā vienkārši ir VD.

ja cilvēks ilgstoši mokās ar visādiem emocionāliem traucējumiem, ja ir ilgstoši neatrisinātas, smagas attiecības utt., viņam var būt gan problēmas ar sirdi, gan vairogdziedzeri, gan vēl visu ko citu, kad ir jāārstējas tradicionāli pie attiecīgā speciālista, bet tas ir jānoskaidro. to tā nevar pateikt.

Vai nav briesmīgi tā visu laiku mocīties? Man godīgi sakot ezītes paliek žēl. Nezinu, ko ieteikt, bet atceros, kad man bija problēmas ar miegu un gulēšanu, tas bija ļoti grūti. Man gan toreiz bija citas lietas, bailes un murgi pa naktīm.
Kaut kā liekas, ka ezītei jāmaina vide. nezinu, tas man tā ienāca prātā.

Paldies blueberry un Runcene.
Tad sanāk, ka manas emocionālās problēmas ir ''nokāvušas'' vairogdziedzeri? ....
Neizgulēties, nedabūt ciešami, kur nu vēl pilnvērtīgi, atpūsties naktī, protams ir nejedzīgi.

Ko ievēroju pati. Bija man emocionāli tagad dažas labas dienas. Jo uzradās pāris darbi, ko varēju darīt un man tas patīk. Tikai darba organizācija no sadarbības partneru puses bija juceklīga. Tas ir -neprecīza, ar pārpratumiem. Bet to īpaši necentos akcentēt.

Nu vienuvārd sakot, bija labi, salīdzinoši. Bet vienalga, kā vakars, kā jāguļ, viss, neko nevar palīdzēt. Vienā tādā reizē iedzēru balderjāņu pilienus. Galva palika vēl miegaināka, nogurums vēl lielāks, bet iespēja pagulēt- nekāda. Un pēc bald. pilieniem sākās tik stipri pārsitieni...... tā arī tikai sēdēt varēju.
Un tad no negulēšanas un atpūtas trūkuma pa dienu arī sirdij ir slikti.
Pēc lielās gulēšanas vienu nakti nogulēju normāli, kā būtu jābūt. Un pēc tam atkal viss no gala.

Šonakt vismaz kaut kā 5 stundas nomocīju. Toties tagad ir daudzās ''iebremzēšanās'' sirdij.

Par pt runājot. Nu mani pārņem mokoša sajūta, ka nevaru izrunāt to, kas man interesē. Ka mani ''mākslīgi'' vada uz sarunas nobeigumu, kas izpaužas tā, ka terapeits diezgan stingrā apgalvojuma formā pasaka savu viedokli, ka ir tā un tā. Bet man liekās, ka tas ir viņaprāt, nevis izejot no manas būtības vai uzskatiem. Un tad man tā disonanse izraisa mokošu sajūtu, jo es domāju, ka viņš mani tātad nav sapratis/nesaprot, vai mehāniski cenšas ar pareizu viedokli ietekmēt... Nodefinē savu viedokli, kas man it kā jāpieņem. Bet man tas atgādina situāciju, kur cilvēkam, kas grib/var būt par matemātiķi (piemēram), spiež kļūt par sportistu vai mūziķi.... Nu kaut kā tā.

Un atbraucot mājās no sarunas, jūtu tādu kā rūgtumu sirdī un dusmas uz sevi, ka nemāku sarunu virzīt.
Un dusmas, ka ārstēšanās neiet pietiekami rezultatīvi un, ka trūkst tam līdzekļu, lai darītu vairāk.

No mana ps.t. arsenāla:
"Tevi pazīstot, tas varētu būt no tā un tā" ar atsauci uz ļoti senām, pat bērnības, lietām. Un nobeigumā "padomā varbūt, kas būtu/notiktu", ja... Tas kontekstā ar bažām, bailēm. Un nākamreiz jau kaut kas ir parisinājies.

ezīte, bet Tu viņam pasaki visu šito, ko te uzrakstīji, ka viņš tipa mākslīgi uz kaut ko bīda... nākamreiz, kad iesi, šauj ārā visas pretenzijas. būs ok.

par Tavu dzīvi kopumā: mēģini dzīvot savu dzīvi; reizēm fiziski uzreiz nevar aiziet, bet emocionāli var censties; domā savas domas, meklē savas intereses, centies, lai ir darbs. es domāju, ka arī veselība tad uzlabosies.

Piekrītu Runcenei. Sper droši ārā absolūti visu, kas uz sirds. Psihoterapeiti par to ļoti priecājas. Nopietni. Pat pieļauju iespēju, ka Tavējais gaida, kad Tu beidzot sadusmosies un tad arī lietas sāks virzīties labāk.

Paldies Runcene un Alstere par padomiem un atbalstu.
Nu mani bremzē kaut kas tā darīt. Jo kā jau iepriekš kaut kur šeit teicu, viņš ir arī psihiatrs. Un man uzreiz liekās, ka tas var mani slikti ietekmēt. Ka viņš saredzēs mani ko briesmīgu, traku. Vai, ka rekomendēs labāk doties pa taisno uz slimnīcu.

Es pilnībā piekrītu par to, ka vajag vairāk darbu, iztikšanas līdzekļus, savas intereses un tamlīdz.. Daļēji esmu '''piesieta'' pie mājas, jo mans bērns ir vēl ļoti jauns, nav ar mieru viens palikt mājās pēc skolas. Tāpēc izmantoju pašnodarbināto statusu, cik nu tas ir iespējams. Bet ar to galīgi, pat totāli nepietiek, lai dotos dzīvot citur.

Un terapeitam man to visu arī tāpēc bailes teikt, ka man liekās, ka viņš arī sadusmosies, ja pretojos ar vārdiem viņa domai (jau mēģināju, bet neveiksmīgi no savas puses). Tas ir, viņš jau pāris reizes tā kā ir sadusmojies. Bet man no tā ir bailes. Un pēc tam man jau ir bailes no tā, ka viņš nofiksēs to, ka man no tāda veida komunikācijas ir bailes (un tad varēšu savas problēmas risināt vienatnē atkal). Bet tas mani sastindzina uz pozitīvu rīcību vēl vairāk. Man drosme uzrodās no iedrošinošas runāšanas.

Vārdu sakot, man šķiet, būtu netaktiski tā ārstam teikt. Man ir sajūta, ka tiek ieturētas tādas attiecības, ka es esmu tā kā skolnieks viņa acīs, bet viņš kā skolotāja tipa cilvēks man būtu jāklausa. Un man tas dikti nepatīk, jo es sajūtos nožēlojami kā dažās situācijās dzīvē iepriekš. Vispār man liekās ir fobija uz pedagogiem. Es biju tik laimīga, kad beidzās parastie skolas gadi un redzēju, ka var būt arī skolotāji-pasniedzēji, kas neiedveš bailes vēlāk. Bet tagad mans bērns iet skolā un piespiedu kārtā jākomunicē ar paagresīvu skolotāju un jūtos atkal kā maza muļķe, kura nedrīkst ne iepīkstēties pretīm (bērns ir ''grūtais'' bērns, lai gan es agrāk tā par viņu nedomāju; skolas sistēmā viņš ir tagad tāds kļuvis pilnā mērā). Tad nu ir arī tas, ka kā jau te vairākas sievietes ir minējušas, ka arī šajā dzīves šķautnē ir nožēlojama sajūta. Jo saprotu, ka arī mamma esmu slikta. Lai gan ļoti ļoti domāju par tām lietām, kas man tika darītas pāri bērnībā, lai manam bērnam nebūtu no nekā tāda jācieš. Bet izrādās, arī tā ir slikti. Jo es esot pārāk maiga ar bērnu. Bērna tēvs dzīvē īsteno visas tās ''audzināšanas metodes'', kas mani patiesībā laikam kādreiz sagrāva. Un tad, to redzot un apzinoties, jūku vai prātā. Par to, ka neesmu tik stipra.




Un tagad, savā patreizējā ģimenē, mani arī totāli sagrauj situācijas, kur ir agresija, neiecietība, kliegšana, citu mājinieku dusmas par sīkumiem. Man pat liekās, ka panikas lēkmes sāka nākt no tā, ka man kā Pavlova sunim jau bija skaidrs, kas pēc kāda līdzcilvēka žesta, vārda, vai rīcības sekos. Tieši, tas, ka zinu to. Negatīvā prognozējamība.
Kopš dzeru tagad beta blokatoru, vismaz ir mazinājusies tā reflektoriskā sajūta (reakcija) uz tādām lietām. Bet acīmredzot, tas ir vilcies tik ilgi, ka nevar uz labo pusi to tik ātri vērst.

ezīte wrote:
Es biju tik laimīga, kad beidzās parastie skolas gadi un redzēju, ka var būt arī skolotāji-pasniedzēji, kas neiedveš bailes vēlāk.

Ir arī tādi psihoterapeiti, varbūt Tavs nav īstais Tev.

ezīte, ir jau labi, ka Tu te visu pastāsti, tas zināmā mērā palīdz, bet terapeitam tas tomēr būtu jāzina, citādi pasākumam nav jēgas. cik psihoterapeitus Tu esi pamēģinājusi? varbūt Tev vajag psihoterapeitu sievieti vai diezgan maigas dabas vīrieti. es nezinu, vienkārši domāju... terapeitam ir jabūt iedrošinošam un atbalstošam šādās situācijās. nevienam nebūtu jābūt vienam, ja ir tik grūti.

šiem gadījumiem palīdz tikai izaugsme, jo Tu esi sastingusi bērnā. māte nu Tevi nav taupījusi... skumji, bet tā notiek.

vai nu izaugsme vai zāles visu mūžu, turklāt tās vajadzēs arvien vairāk un stiprākas, zemais pašvērtējums ir stāvoklis, kad cilvēks pats sevi apēd, kamēr nekas vairs nelīdz, bet ar Tevi tā vēl nav. daudzas sievietes ar tādu dzīves sākumu sapinas ar agresīviem vīriešiem, jārod spēks no tā visa tikt ārā, tas nav viegli, bet tas ir paveicams.

un Tu neesi slikta māte... neraksti vairāk nekad tā par sevi. Tu esi darījusi labāko, ko spēji.



Edited 1 time(s). Last edit at 09.06.2010 18:23 by Runcene.