Man ir nopietnas bailes no spokiem! Esmu 21 gadu veca. Es viena nevaru atrasties mājās, man šķiet, ka vienmēr kāds vēl ir , raustos no mazākajām skaņām, kas liekās aizdomīgas, bet tādas šķiet visas!

Kad tas tev sākās? Vai pēc kādiem konkrētiem notikumiem, kādas traumas vai tamlīdzīgi. Ir būtiski to saprast.
Jāsaprot kādas īsti ir tās izjūtas- vai liekas, ka tiec apdraudēta, novērota, vai arī pati saproti, ka tās ir tikai bailes un paliek vnk neomulīgi.

Man savukārt šausmīgas bailes no kukaiņiem... pat no mušām un taureņiem, bet līdz sirdsklauvēm - no zirnekļiem un tarakāniem.... Tas ir apmēram no pusaudzes vecuma... bērnībā šādu baiļu nebija... Tagad pat uz laukiem braucu ar piesardzību, jo tur apkārt tik daudz visādu kukaiņu :( Ieraugot tuvumā zirnekli, prusaku utml. , nevaru sevi konrolēt - iekliedzos spalgā balsī, skrienu prom, raustos, sirds lēkā.... Apkārtējie smejās par mani..... bet pats šausmīgākais, vienreiz esmu nobiedējusi ar kliegšanu meitiņu :( Dusmas uz sevi....

Sākās man jau pašā bērnībā, bērnībā esmu daudz biedēta - ar vecāko brāla un māsas palīdzību :( varbūt arī tāpēc! Es jūtos, ka tieku novērota, piemēram, reizēm kad eju uz citu istabu, šķiet, ka kāds ir aiz muguras, tad aiz bailēm vnk sāku skriet un bļaut, izklausās smieklīgi, bet izjūtas ir tādas, ka pār kauliem pārskrien drebuļi :( grūti dzīvot, nepatīkami
Vai psihiatrs var palīdzēt izdzīt no galvas šīs domas?

Man arī bail no spokiem. Vispār, es te tā padomāju, katrā jaunatvērtā tēma es gandrīz varu iederēties. Laikam galīgi ar putniem.
Dienas laikā man no spokiem nav bail, bet naktī. Nu, vispār šobrīd man nav bail, es pieļauju, ka man tās bailes saistītas ar manu nervu sitēmas stāvokli. Kad jūtos slikti, tad ir arī bailes. Kad depresija, arī ir bailes. Tas man arī tāds rādītājs - kad sāk pa naktīm rādīties murgi un bailes nākt virsū, zinu, ka atkal ir slikti.
Principā, kad lietoju AD, arī bailes no spokiem pazuda. Es pat varēju noskatīties "Svešos" un iet nakts laikā tumsā pa lauku. A tā, vienmēr laukos saucu vīru līdzi uz točiņu:D
Man tās bailes bija nenormālas brīžiem. Es nakts vidū pamodos un man likās, ka katra ēna ir kāds spoks, ka man apkārt lidinās spoki, ka stāv pie gultas un novēro mani. Man nebija bail, ka man ko nodarīs, bet bija bail vispār. Es pat ieslēdzu gaismu, bet bailes nepazuda. Pat loģiski sāku domāt, ka spoku nav, tāpat ar savām bailēm nevarēju tikt galā. Brīžiem gulēju pie gaismas pa nakti. Vīrs vienmēr cieši aizvēra aizkarus, lai neiespīd nekāda gaismiņa, jo es pusmiegā domāju, ka tur kāds nāk man pakaļ. Man bija pat tā, ka es sadzēros trankviļus, bet tie neko nelīdzēja. Bailes neļāva aizmigt vispār, man bija bail iet vakarā gulēt.
Ar padomu palīdzēt nevaru. Tāpat uzskatu, ka jāiet pie ārsta, domāju, ka zāles arī to var atrisināt.

Bet kā jūs domājiet - nez tādi spoki vispār ir? Nu, kaut kādi mirušo gari?

Es neesmu vienīgā :) Man pat dienas laikā ir bail, es arī zinu, ka viņi man neko nenodarīs, bet man vnk bail no viņiem, ka viņi tādi ir! Bērnībā nevarēju vien aiziet līdz tualetei dzīvoklī, likās, ka pāries pieaugot, bet nekā. labi l īdz tualetei varu aiziet :D bet tās domas, tās izjūtas ir palikušas, bail, ka ap 40 jau nebūšu trakomājā ar saviem spociņiem.

Es ticu,ka tādi ir, nezinu vai viņi ir ļauni, vai labi, bet ir

Varbū esiet tik mīļi un iesakiet kādu labu speciālistu!

Ui, grūti iedomāties kā esi varējusi tik ilgi sadzīvot ar šādu fobiju:( Ar ko ikdienā nodarbojies, vai bailes ir tikai tad, kad esi viena, vai arī sabiedrībā? Tādas fobijas, protams, ir jāārstē, žēl, ka nevaru ieteikt speci, jo neesmu no Rīgas. Te vērtīgs būtu psihiatrs- psihoterapeits, varbūt pat hipnoze?

Te nu ir tas gadījums, kad psihiatrs nepalīdzēs.:)
Jā, spoki, gari, eņģeļi ir, bet nav taču no tiem, ko baidīties.
Man bērnībā arī bija bailes no tumsas, visādiem gariem, miroņiem un tml., bet ar tagadējo pasaules uzskatu šīs bailes ir pazudušas. Tā ir zināšana par pasaules uzbūvi, par to, ka mēs redzam tikai nelielu daļu no tā, kas eksistē, bet pastāv vēl citas dimensijas, tepat blakus, tikai mēs tās neredzam.Jutīgāki cilvēki var šo to sajust, vēl jutīgāki- saredzēt.
Neviens spoks neko ļaunu nenodarīs- kāpēc baidīties?

Ar kukaiņiem jau ir citādi- tie reāli var iekost:DDD

man gan tā kā nešķiet, ka spoki, mirušo gari un eņģeļi "ir", bet, ja cilvēkam šķiet, ka ir, tad varbūt var parunāties... :)

iespējams, ka palīdz, bet var iznākt arī slikti.

svarīgi arī, kāds jautātājam pasaules uzskats.

zāles rakstošs psihiatrs varbūt mazliet līdzēs, ja liela trauksme; psihoterapeits līdzēs jebkurā gadījumā, ja vien cilvēkam nav lieli aizspriedumi pret pašu pasākumu, jautājums tikai: kāds psihoterapeits. varbūt hipnoterapeits, varbūt citāds. turklāt viņš jau nevienu pasaules uzskatu neārda un neaiztiek, bet darbojas tikai savā sfērā.

bet principā man šķiet, ka ar šīm kukaiņu, peļu, spoku utt. lietām, ja ir baigas bailes, ar psihiatru nezin cik produktīvs tas pasākums nebūs.

Runcene, var parunāties arī:DDD Raudive pat ir ierakstījis mirušo balsis.
Jo šaurāks pasaules uzskats, jo lielākas bailes- tieša kopsakarība.
Psihiatra parakstītās zāles, protams, var apklusināt jebkuras bailes, jautājums, cik tas ir racionāli. Vai tiešām cilvēks ir ieradies šajā pasaulē, lai kaut ko apklusinātu, vai tomēr lai saprastu?

es domāju, ka te nevienam nav šaubu, ka zāles tiešām ir apklusināšana; dažkārt šķiet, ka neko labāku nevar pasākt, bet parasti jau var, tikai bail...

vispār nevajadzētu gan uz šīm lietām raudzīties klaji medicīniski aka psihiatriski. tam var būt tādas sekas, ka cilvēkam sākumā ir bail no spokiem, bet viņš finišē kā atkarīgais no zālēm; spoku vairs nav, bet nekā cita arī ne.

Kad es iedomājos par savām bailēm. Man tās liekas tādas adekvātas pretstatā ar visām tām trīcēšanām sociālajās situācijās.
Nekas oriģināls, bet es baidos no LV čūskām, nevaru nevienā pļavā ieiet, ja vien nav īsa zāle, mežā sēņot agrāk ja gāju, tad ar bieziem gumijniekiem un meklēju es tur čūskas, nevis sēnes, ne arī paogot.
Bērnībā pārbījos no čūskām - vienreiz viena saritinājusies gredzenā uz manu pusi tēmēja, kamēr es to neredzot turpat ogu ņēmu. Kad ieraudzīju - po... ar visām ogām, metu visas ogas zemē, drosi, ka arī čūskai trāpīja.
Toreiz biju maza auguma, bet čūska uz pakalniņa, sanāca gandrīz aci pret aci.



Edited 1 time(s). Last edit at 17.06.2010 15:04 by drudzis.

drudzis - nu tur jau nav brīnums, ka bail Man čūskas riebjas, neteiktu, ka bail, bet kad ieraugu, vienmēr šermuļi pārskrien.

Mana fobija ir daudz "foršāka", es ne tikai nevaru dzīvajā redzēt brīnišķīgos dzīvos radījumus no kuriem baidos, bet nevaru par skatīties filmas vai fotogrāfijas, uzreiz kliedziens, sirdsklauves, histērija un apkārtējo cilvēku neizpratne.
Jautājums, vai šeit ir kāds, kam ir izdevies ar kādu fobiju tikt galā psihoterapijā? Kāds bija process un vai rezultāts ir noturīgs?

Fobijas ir fobijas, tās var veiksmīgi ārstēt:) Bet bažas rada viens teikums ''Es jūtos, ka tieku novērota'', nez vai tas ietilpst fobiju sastāvā...

Bailes ir tikai tad, kad esmu viena, ja zinu, ja blakus ir kāds cilvēks jūtos droša un pasargāta, bet tiklīdz viena pati, tad sākas!

agnese252,

varbūt Tu pa daudz visādas mistiskās filmas un tos glupos raidījumus par ekstrasensiem un visādiem čuģikiem esi saskatījusies? Un mazāk vajag klausīties citu cilvēku murgainajos stāstījumos, ko šamie redzejuši vai piedzīvojuši. Tas viss ir fufelis. Un tad arī nekādas bailes no spokiem nemocīs. :))

existential fool
Piekrītu! Atceros, ka tajos laikos, kad tikko sāka runāt par NLO, spokiem, zombijiem utml. lietām, ieinteresējos un nepalaidu garām nevienu raidījumu vai rakstu žurnālos.... parādījās arī bailes, sevišķi tumsā, tukšā telpā, vienai esot..... katra ēna, troksnis lika no bailēm sarauties.... :))) Tagad, kad zaudēju par to visu interesi, bailes pazuda...

man arī patīk tās filmas, tikai baidos. Kādreiz baigi skatījos Poltergeistu un tādas filmas. varbūt jūtīgakai NS ar to pietiek. Jā un tad vēl visādi stāsti no vecāsmammas mutes, piemēram, kad viņai nomira brāļi, tad tieši tanī brīdī klauvēja pie loga, bet neviena ārā nebija un pēc brīža zvana telefons un saka, ka nomiris.

ja cilvēkam ir slieksme uz neirozi, trauksmi, fobijām, rādīsies viss, kas tajā laikā ir modē.

90. gadu sākumā rādījās dievi un eņģeļi (briesmīgi nāca modē baznīcā iešana), kašpirovskis rāva cilvēkiem nost jumtu pa savam.

nevajag skatīties visādas muļķības, ieskaitot ziņas, bet iet ārā, aplūkot ainavas un relaksēties.

Šonakt atkal traki murgoju. Kaimiņš pa nakti kūpināja plastmasas pudeles un nāca iekšā tie smirdīgie, indīgie dūmi. Tad nu murgoju, ka visi smokam nost, lecu vairākas reizes kājās. Nu jūtīga esmu ļoti, ļoti.

Bet var arī paskatīties un nesatraukties un saprast dziļāku jēgu.
Kā tad tas te būs, pst. klienti, nedrīkst taču izvairīties un noslēpt savas bailes tumšā stūrītī un izlikties, ka to nav. Pēc pst teorijas taču tas viss ir jāceļ gaismā:D

Blueberi, kāpēc logu netaisīji ciet?

ja cilvēks tic, ka visādi spociņi ir, tad droši vien ir jāpaskatās...

ja netic, tad vienkārši jāmeklē iekšējs līdzsvars tādā vai citādā veidā. vajadzētu palīdzēt. mana pieredze saka, ka tās ir zemapziņas spēles.

stawberry
Bija jau ciet, istabā smirdēja ar visu aizvērto logu, pie tam bija tā sakarsis augšā, ka istaba bija smacīga. Eh, man tādas dusmas bija, dūmi nāca tieši uz mūsu māju.

Runcene - man patika termins - zemapziņas spēles.
Varbūt izklausīsies pilnīgs sviests, bet es kaut kad sen atpakaļ esmu pat gājusi naktī kapos (nācu ar kājām mājās tumsā un bija jāiet gar kapiem), lai cīnītos ar savām bailēm.

<>

Runcene, tās nav nekādas zemapziņas spēles. Ir jautājums, kam Tu tici. Ja tici, ka spoku nav- nu tad to nav, un nav, ko baidīties. Ja tici, ka tie ir, tad ir divi varianti, vai nu Tu domā, ka tie var nodarīt ļaunu vai arī nē. Atkarībā no varianta bailes būs vai nebūs.
Ja netici, bet baidies, tad zemapziņā tomēr tici, ka tie eksistē.
Eļementarno, Vatson:)

Atbildēt Citēt

ja cilvēks baidās, tad tās ir zemapziņas spēles... vismaz tā es to saucu.

es neticu, un man nekad nav bijušas šāda veida bailes, vispār netusēju ar šitiem, tāpēc uz savas ādas nezinu.

bet man ir bijusi saskare ar cilvēkiem, kas visu ko redz/domā, ka redz, arī dzird un briesmīgi baidās, tāpēc esmu šo to palasījusi. ja debatē ārsts un mācītājs (vai tamlīdzīgs cilvēks), sarunas rezultāts ir zināms :) katram sava taisnība. bet pa lielam tur ir zināma baža no Dieva, kurš sodīs. vispār bailes no imagināra soda. patiesībā agrīnās bērnības bailes no...

šie uzskati/pasaules uzskats kopumā, manuprāt, ir saistīts ar vidi un audzināšanu. 2–3 % maina pasaules/reliģiskos uzskatus, pārējie saglabā ģimenes tradīcijas. baidās tie, kam vispār kopumā bail, tie, kuri par sevi saka: “man ir tā jūtīgā nervu sistēma”, nestabili cilvēki visādi citādi. un tur ir dažādas pakāpes.

ar sevi komfortā esošs katolis var visu ko redzēt, bet ne nu viņš baidīsies, nekā. drīzāk otrādi.



Edited 1 time(s). Last edit at 18.06.2010 11:08 by Runcene.

Vo vo - ar sevi komfortā esošs cilvēks nebaidīsies. Ir jau lietas, no kā ir jābaidās, bet šīs bailes no spokiem ir pilnīgi neracionālas. Un vispār ir ļoti grūti panest bailes.