ir pienācis (vismaz man tā šķiet) laiks AD atsākšanai.....nu ir galējā robeža, katru dienu jūtos slikti, gribu raudāt, ir smagums, trauksme, sabiedrībā jūtos kā monstrs, kā nekam nederīgs, nevarīgs, nesaprasts, man ir pazusis kontakts ar apkārtējiem cilvēkiem, es vairs pat nespēju komunicēt ar cilvēkiem, kaut kādas bailes KA mani nesapratīs....un tās panikas lekmes un sirds apstāšanās sindroms, škiet, ka nomirsu uz ielas un neviens man npalīdzēs.... es netieku vairs galā arelementāriem pienakumiem...tikai psihošana par to ka nespēju.....es izlieku dusmas uz apkārtējiem cilvēkiem jo jūtos slikti, nelaimīga....sāds stāvoklis ir jau gadu....bet pirms diviem gadiem uzsāku AD kursu (rexetin + kautkādu tranhvilzatoru sākumā) pirmās dienas nedēļu bij kā degradācija - depresijas uzliesmojums bet pēc mēneša jutos ideāli, stipra, līdzsvarota, varoša tikt galā ar visu, bij tāds enerģijas uzplūdums, ka visas iesāktās lietas sāku kārtot - (iekavētās studijas) palietoju AD pāris menešus un jutos fantastiski un nolemu ka jāmet nost jo esmu "izārstējusies" no f32.2 diagnozes....bet tad sākās kritums, ne uzreiz, bet palēnām....cīņa bij lai atmestu un samazinātu devu....jutos kā narkomāns, viss trīcēja un lauza....bet izturēju..... un tagad esmu 0 punktā!
ko iesākt??? lietot AD??? vai visu dzīvi??? kas būs kad pienaks brīdis atmest?? vai sevi nenočakarēsu galīgi???
var būt kāds zin līdzvērtīgas rexetin medikamentiem zāles kas būtu jaunās paaudzes, jo cik zinu, ka medikamenti mainās un noveco...

P.S.
vai cilvēks var piedzimt jau ar depresiju?? jo cik sevi atceros esmu bijusi depresīva??vai tas pārmantojas??manai omei no tēva pusesw bij vaji nervi, varētu teikt es esmu pārmantojusi šo visu??

Nezinu, vai var piedzimt, bet jo ilgāk ievelkas depresija, jo smagāk kļūst. Uzreiz iet pie psihiatra iet un rīt AD ar depresiju neieteiktu, vajadzētu uzturēties cilvēku tuvumā, kas dod dzīvesprieku, vai mēģināt aprunāties ar kādu tuvu cilvēku vai iet pie psihoterapeita, vajadzētu arī pamainīt kaut ko dzīvē, varbūt pat atrast citu dzīvesvietu un darbu, aizraušanos, censties domāt vairāk par citiem, nevis sevi, beigt sevi žēlot. Ja galīgi nekas nesanāk, tad var mēģināt ķerties pie ķīmiskas depresijas novēršanās.

autorei

Kāpec neej pie psihoterapeita?

Mūsdienās tak ir pietiekami daudz info par to. Kaifs sevi spīdzināt?

Bet nu es personiski nekā traka zālēs neredzu; vismaz ja es justu, ka man tās vajag, es tās ietu un dabūtu, nevis plēstu sev matus un lauzītu rokas forumā... kas par lietu? Bail no zālēm? Vismaz man zāles ir palīdzējušas un man nav nedz bail, nedz kauns no tā. Tavai dg. ir 50% atlaide; baigi dārgi arī nebūs.

Es gan domāju, ka pirmais ceļš ir ģimene, draugi, tuvinieki utt.; ja tādas iespējas nav, tad psihoterapeits, bet ja ir tā, kā raksti citās tēmās, ka teju vai balsis dzirdi un sirgsti ar visu ko no galvas līdz kājām, tad tā depresija jau ir diezgan dziļi iestigusi.

Rexetin pieder pie SSRI AD grupas, kuru ir ļoti daudz; šā brīža populārākie. Nez vai ir gudri mainīt, ja zini, kas palīdzēja. Ir vēl jaunāki arī, bet vēl maz bijuši apritē.

Ja man kādam pazīstamam tā būtu, es ieteiktu psihoterapeitu 2x ned.; ja pāris ned. laikā nekas nemainās, tad arī zāles.

Man depresija ir ilgi....ļoti ilgi un pēdējos gadus tā ir iedragājusi fizisko veselību.sāk brukt organisms.bet man ir jācīnas

kā Tu iedomājies to cīnīšanos?

tagad tak nekā nedari...

Aiz neapmierinātības pret to kā jūtos es aizskaru savus mīļotos...no manas psiho§anas viņiem ir jācieš it īpaši tiek iedragātas attiecìbas ar savu dzīvesbiedru.

Nedaru?esmu sapratusi ka vērsìšos pie sava psihiatra lai noklausàs manas sajūtas un raksta zāles.ir apnicis nīkuļot

nu vismaz kaut kas...

Pasaule kas radīda no labākajiem sapņiem - krieviski more grjoz

Meklējot citu tēmu, pa ceļam ieraudzīju šo rakstu.
Arī man bija kādreiz sajūta, ka depresija ir teju iedzimta. Nosliece droši vien var būt. Jo man arī gan mamma, gan vecmamiņa (tā nedaudz mazāk) bija ar tādu tendenci, mamma pat pašnāvības ir darudējusi taisīt..... Bet, lai cik neticami tas arī neizklausītos, tomēr šobrīd varu pateikt, ka ir iespējams justies arī labāk. Arī tad, ja nav tā psihoterapeita. Vienkārši ļoti stingri, līdzīgi kā ku! vienā citā tēmā šeit teica, ir jānosprauž kādas robežas.. Un nevar manipulēt starp (justies vajātam) sevi un citu viedokļiem. Ir no tīras sirds jānosprauž sava labā morāle. Un pie tās jāturās. Kamēr nekāpj u zgalvas kāds.

Līdz ko to izdara, kļūst ievērojami labāk. Man no Tevi nosauktā bija lielākā daļa, izņemot dusmu izgāšanu uz citiem, biju vienkārši nelaimīga un diezgan slima. Bet tad domāju, bet kāpēc tad ir posmi, kad jūtos kā pavisam normāls, vesels cilvēks? Tātad, ir iespēja. Un zinu apmēram, kad ir kas. Arī tagad paslimoju, bet tai pat laikā nejūtos tik sagrauta.

Vislabāk, sākt ar to, ka nelaipot ar savu sirdsapziņu gadījumos, kur kaut kādus pienākumus uzlikuši citi cilvēki mākslīgi. Un cilvēks to velk.
Man gan tie antidepresanti, ko toreiz dzēra, nekādu eiforiju vai dikten labu garstāvokli nedeva. Bet domāju, pārtrauca organisma vārdzināšanos. Tas gan. Tas ir vienīgais, ko uzskatu, ka palīdzēja. Ka tiku vaļā no smagām gremošanas trakta problēmu izpausmēm... Viss pārējais, kas uzlabojās, bija saistīts ar konkrētu sistuāciju, apstākļu vai iespēju maiņu. Nebija nekāda zāļu dota pozitīvā iespaida... To arī ārstam teicu, viņš gan negribēja piekrist. Un jā, atmest bija ļoti grūti, jo bija perversi, ikdienā npeieredzēti simptomi. Un negribētu vēlreiz tam iet cauri. Ja nu vienīgi pati izdzīvošan būtu apdraudēta.
Vājumi un skumjas pa brīdim uznāk, bet ievēroju, ka galvenokārt tad, ja mājās kāds ir netaisni sāpinājis, apvainojis vai nonievājis. Vai ir sarežģīta izvēle. Kaut kas ne tā ar darbu...

Vispār, secināju, ka depresijai ir kaut kas, kas pašam cilvēkam laupa spēkus. Nesaskaņas, nemīļš darbs, pārstrādāšanās, domubiedru trūkums, laika vai iespēju trūkums priekam, vai arī viss kopā.

Psihiatri dažkārt ļoti pārspīlē savu zāļu efektivitāti, tas ir tiesa.

Bet nu tāda profesija, dažkārt dzīves nepazīšana un nevēlēšanās to iepazīt; viens otrs kadrs ļoti "taisni" domājošs, pats uz robežas ar neveselību.

Domāju, Pūkaine uzrakstījusi daudz vērtīgu domu.

Galu galā, ja pats var saprast aprises, ir spēja analizēt notiušo, redzēt cēloņus un sekas, tad, protams, nekādi palīgi nav vajadzīgi.

Ja tādu prasmju nav, tad gan var noderēt.

Viens pats psihiatrs ar savām zālēm, manuprāt, šādos gadījumos ir bīstama tendence, jo nekādi neveicina situācijas izprašanu; psihiatrs vienkārši izskatās īsāk un ātrāk, līdz ar to cerīgāk.

Esmu pamanījusi postos un komentāros, ka cilvēki "ķer" īsākos ieteikumus. Gribas "pa vienkāršo", bet medikamenti jau nemaina domāšanu.

Manā gadījumā zāles atvēra manu patieso personību.tās ir kā stimuls.nezinu kā tas notiek bet ar zālēm manas emocijas nesvārstās no pārspīlētas uzbudinātības līdz psihošanai agresijas.zāles man ļauj būt brīvai no noguruma apātijas un savu spēju noniecināšanas.