Hello visi, kas cieš ar šo kretīniskāko kaiti ever.
Pats vēl jūtos gana jauns savos 24 gados, visu mūžu esmu bijis kautrīgs, brīžiem likās pārlieku kautrīgs, bet tad atskārtu tad tā nav parasta kautrēšanās, tas ir stress jebkurā kontaktā ar cilvēkiem, ar jebkuriem pat ar tuviem draugiem(bet tad stresa līmenis ir zemāks). Es sevi neuzskatu par tupu, par neglītu, par nekam nevarīgu un nederīgu. Dzīvoju diezgan pārtikušu dzīvi(tas nav vecāku nopelns), man itkā viss nepieciešamais ir, apkārt ir ļoti daudz patīkamu cilvēku, bet es prakstiski nekad ar viņiem neiesaistos kopīgos pasākumos, jauni draugi man neveidojās, tikai paziņas.
Visdebīlākais ir tad, kad Tev ir savs sakāmais, kas pat var būt gana smieklīgs, bet tad es viņu pasaku ar savu stulbo skarbumu, neskatoties nevienam sejā, bet, ja to visu teiktu ar zināmu harismu un vēl spētu pasmaidīt, tad iespējams es pat būtu diezgan smieklīgs čalis vai vismaz patīkams sarunu biedrs. Tikai žēl, ka man daudzi joki stāv galvā un paliek nepateikti, jo ar to faking saspringtumu smieklīgi tas vairāk neizklausās, drīzāk mani visi uzskata par kkādu super-nopietno cilvēku, kurš ir apbrīnojami mierīgs(ārēji).
Es pat varu katru dienu izveidot normalu sarunu, kaut ko pastāstīt cilvēkiem(protams, 90% es noklusēju, jo, brīdi, kad rodās sakāmais es to vēl 12x galvā pārdomāju un tad jau stresiņš ir uzkāpis tādā līmenī, kad es to nepasaku vai šis sarunas temats jau ir beidzies un vēlāk domāju, ka esmu pilnīgs retards).
Cīnoties ar šo modernu kaiti daudzas lietas atstāju nepabeigtas, ja ir nepieciešama kaut cik normāla komunikācija ar cilvēkiem, ja ir jāizsaka savas domas utt.
Nesen es nolēmu, ka vadzis ir lūzis, sāku meklēt visādu info, kas, kur un kā labāk. Bet es nonācu pie abrīnojamas atziņas, ka, jo vairāk tu par šito domā, jo hujov*k tev paliek, jo lasot dažādus forumus un meklējot atbildes, saproti, ka neviens īsti vesels no šitā nav ticis ārā. Pat aizgāju pie psihoterapeita, bet tur tas pats, jo vairāk staigā, jo vairāk par to domā un piedomā ikdienas komunikācijā, jo sliktāk paliek.
Šobrīd esmu izvirzījis sev mērķus, kurus es dzīvē gribētu sasniegt, kādu darbu strādāt utt. Bet no sākuma, lai to visu izdarītu ir jāizdara mans lielākais mērķis - nejusties kā sasodītām mudakam, katrā sadzīves situācijā, kad ir jāpasūta pica vai jāsamaksā par degvielu.Katru dienu ir sajūta, ka pa īstam dzīvi nesanāk izbaudīt, tad man laikam būtu jādzīvo uz vientuļas salas kopā ar orangutāniem(bet, ja nopietni man ļoti gribētos kkā attīstīt sevī normālas sakrasmes spējas un atmest to stulbo stresu, kurš ir pilnīgi lieks domājot loģiski, galu gala es tāpat zinu, ka pēc gadiem 40-50 labakajā gadījumā es gulēšu zem zemes un mani neviens īsti neatcerēsies, kā 99% cilvēku, izņemot tos kuri ir radījuši kko ievērības cienīgu vai arī kādu globālu katastrofu)
Es te negaidu nekādus super-padomus(bet, ja tādi ir droši raksti), vnk gribēju vairāk izklāstīt savu sāpīti.