Laikam esmu uz nervu sabrukuma robežas, nervi iet uz īso jo nogurums nepāriet. Šodien uztaisiju brokastis, tad ķēros pie pusdienu gatavošanas, tas bija ļoti grūti, no piepūles trīcēju, pēc tam nogulēju 3 stundas, bet atpūtusies nejutos un neko tā ari nepadariju. Iekšā tik milzīgs nemiers, ka šķiet, ka eksplodēšu.
Šonedēļ beidzot nomainiju psihiatri, patīkama daktere, nozīmēja virkni izmeklējumu, izrakstija citalopram, jālieto 10mg no rīta, vēl no rīta pustabletīti fluanksola un pievakarē veselu.
Pašsajūta paliek tikai sliktāka un sliktāka, vai tiešām draud braukšana uz psiheni. Viens psihiatrs, kam caur netu uzdevu jautājumu par mūžīgo nogurumu, atbildēja, lai prasu nosūtijumu uz slimnīcu un palieku tur tik ilgi, kamēr nepaliek labāk, lai beidzu sevi mocīt. Bet nu man iedomājoties par slimnīcu, šermuļi skrien pa kauliem.

ups, ierakstiju nepareizajā sadaļā.

Atklāti sakot, minētais psihiatra ieteikums izklausās diezgan saprātīgs.
Kāpēc tādas bailes no slimnīcas?

Ļoti negribās atrasties tajā iestādē, negribas gan tikt kaut kādā veidā ierobežotai, gan ari mājās ir dzīvnieki, bet dēlam drīz sāksies skola, var dzīvot internātā, var ari braukāt mājās, bet nu 12.klase, bet krietni jāsaņemas, lai varētu tālāk mācīties, pie tam ari nav dzīvojis viens, ja neskaita kādu dienu. Drīz ari sāksies kursi uz kuriem pietiekami ilgi gaidiju.

Redz, slota, Tev tā situācija ir pastulba.

Ja Tev sociālu iemeslu dēļ ir iedota šizofrēnijas diagnoze (lai vieglāk varētu uztaisīt grupu un pensiju), tad pēc tam Tevi neviens doks neirožu nodaļā ar brīvu režīmu droši vien neņems un Tev būs jādzīvo slēgtā nodaļā ar visiem tās noteikumiem, vismaz Rīgas slimnīcā Tu būsi aiz slēgtām durvīm, ārā staigāt arī netiksi un kļūsi vārga kaut vai tāpēc, ka nekustēsies muskuļi.

Ja tiešām izlem par slimnīcu, tad brauc labāk uz Strenčiem.

Pēc tā, ko Tu mēnešiem par sevi raksti, es domāju, ka Tev nekāda šizofrēnija tiešām nav, bet pret Tevi tā izturēsies... tāpēc psihiatri ļoti bieži pārprasa cilvēkiem, vai viņi tiešām tai diagnozei piekrīt, jo vēlāk tas var radīt lielas neērtības.

Vēl Tu vari lūgt dienas stacionāru Ļermontova ielā, forumā ir bijušas labas atsauksmes; Veldres ielā nav jēgas, tur ir galīgi nobrucis līmenis. Varbūt Ļermontova ielā dr. Tēraudam būs vairāk dukas, tikai Tev būs bieži jābraukā. Bet Ļermontova ielā Tu varētu saņemt psihologa palīdzību, vēl nesen ļaudis forumā teica, ka viss bez maksas.

Turklāt Tev ir jāzina savas tiesības, Tu vari sazināties ar pacientu tiesību aizsardzības organizāciju www.zelda.org. lv un ar turienes juristēm pakonsultēties, kā izvairītes, lai Tevi nekādi nevarētu ierobežot, ja neesi nekā apdraudējusi sevi vai citus.

Man šķiet, ka Tev uz zālēm vien sēdēt ir bezjēdzīgi, Tev ir vajadzīga arī psihologa palīdzība.

Un piecu minūšu saruna ar ārstu vienu reizi nedēļā slimnīcā, kas ir norma Rīgas stacionārā, manuprāt, ir pilnīgs pī, ārstu nav, visi sakarīgie emigrē; kāda tad starpība, kur Tu atrodies... Tu vari iet pie savas tagadējās dakteres kaut vai reizi nedēļā, kamēr atrod zāles, kuras der un palīdz.

Bet, ja Tu tiešām nespēj pagatavot sev ēst, tad varbūt ir cita runa, tad Tu varētu slimnīcā arī atpūsties, gan puisis tiks galā.

agrāk gan esmu vairākas reizes bijusi 20.nodaļā, bet pēdējā reizē bija konflikts ar dakteri, kad es zvaniju un centos paskaidrot, kāpēc tā sanāca un ari lūdzu piedošanu, tad daktere pateica, lai beidzu ar viņu manipulēt.
Tāpēc vienu reizi sanāca pabūt slēgtajā nodaļā, kas bija vienkārši murgs, bet ilgi tur nesabiju, izmānijos ārā, bet nu pašsajūta bija kļuvusi vēl sliktāka, jo man tika iespricēts cisordinols, kurs darbojas mēnesi, sākās neciešams nemiers, nevarēju ne nogulēt, ne nostāvēt, bija smaga akatīzija.
Jelgavā, daktere, kura man piešķīra diagnozi gan ir ļoti jauka un runā ar mani kā ar līdzvērtīgu cilvēku. Pirms 2.gadiem, kad pie viņas biju iedeva man grāmatu par asinsvadu veģetatīvo distoniju un teica - kad lasīšu, tad redzēšu, ka tur ir viss kā par mani. Agrāk tā nodaļa bija rehabilitācijas nod, bet pēc rekonstrukcijas brīvākā ir 7.nod, depresiju un neirožu, kur arī pirmajā dienā mana daktere piedāvāja pārcelties, bet nu šī konkrētā daktere tiešām ir ļoti jauka, tāpēc paliku turpat. Man tika dota maksimālā brīvība no dakteres puses, vismaz reizi nedēļa atbraucu uz mājām, pa aru biju visos atļautajos laikos, no nodaļas tiku arā agrāk no rīta, jo gāju uz biblioteku. Nu vienīgais nodaļā bija arī paslimāki cilvēki, kuri kā dadži lipa man apkārt, jo viņiem bija interesanti ar mani, bet es no tā noguru, beigās jau sanitāres sāka dzīt viņus prom no manis.

Daktere, kuru es nupat sāku apmeklēt jautāja kādos gadījumos es braucu uz slimnīcu, bet es neko konkrētu neatbildēju un ari nepateicu, ka dakteris, kuram uzdevu jautājumu teica, lai prasu nosūtījumu un braucu uz slimnīcu. Kad daktere nezināja kāda diagnoze rakstāma uz receptes, tad iegāja reģistrā, tur bija minēti rekurenti traucējumu, uz receptes bija kods, kurš apzīmē vidēji smagas depresijas epizodi. Bet uz analīžu lapas bija kods, kas apzīmē adaptācijas traucējumus. Es jau gan dakterei izstāstiju, ka pēc papīriem man ir nediferencēta šizofrēnija un ari kāpēc. Nu kad 27.augustā braukšu pie dakteres, tad būs jāizrunājas nopietnāk. Kad pateicu, ka 28.sākas kursi, daktere teica, ja kas, tad varu ņemt ari slimības lapu. Ļoti jau gribētos tos kursus pabeigt, bet nu šinī stāvoklī nezinu cik tas ir reāli.
Kad biju Jelgavā, tur bija ļoti jauka psihoterapeite Baiba Gerharde. Bet nu uz slimnīcu jau nu tiešām ļoti negribētos braukt, kaut gan jau no paša rīta iekšā ir trīceklis un nemiers dēļ tā, ka ir kārtējā diena, kad nav spēka.



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2013 17:29 by Runcene.

Ja Tev ir kāda zināma daktere, piemēram, Jelgavā, tad, lūk, vari pamēģināt tur. Tu vari mēģināt noskaidrot, kur viņa ir pašlaik, un Jelgavas slimnīcā tiešām vismaz ne tik sen bija arī psihoterapeite, cerams, ka ir arī pašlaik.

Un pacienti, kas neliek mieru, tiešām ir personāla problēma, un viņi var to nokārtot.

Piedošanu nevajag lūgt, jo konfliktā vienmēr ir iesaistītas divas puses, var tikai izskaidrot, kāpēc Tu rīkojies tā, kā rīkojies, vnk vari pateikt, ka žēl, ka tā iznāca un ka vēlētos turpināt sadarbību (ja to tiešām vēlies). (Tas var noderēt citreiz, neesi pārāk pazemīga, tas ir lieki.)

Tev ir tiesības zināt visu par visām zalēm, ko Tev injicē vai nozīmē: ārstam tas ir jāpaskaidro cilvēku valodā bez medicīnas žargona. Daudzi ārsti psihiatrijā (un ne tikai) joprojām uzvedas kā padomju laikos, kad psihiatrijas pacients bija tikai ar zālēm piestampājams maiss. Tu esi viņu klients (kaut arī par Tevi viņiem maksā valsts), un korektā pieaugušu cilvēku sarunā viņiem viss ir jāpaskaidro, tikai "neņaudi" (atvainojos par tādu vārdu), bet esi maksimāli lietišķa. Ja Tu pārāk daudz sūdzies, visu laiku esi nemierā un paud to ļoti bezcerīgā tonī, tad zināmā mērā viņiem uzliec visu atbildību par sevi, ko viņi arī izmanto.

Ja izdodas atrast ārstu, kas ir labvēlīgs un Tev patīk, tad paliec pie tāda.

Kopumā +/- labos apstākļos (ja Tevi laiž ārā) slimnīca nav nekāda nāve, jo ārsts Tevi redz katru dienu un var vieglāk dabūt Tevi uz kājām. Varbūt Tu netici, ka to var izdarīt, bet var.

Tu arī esi nomainījusi savu pastāvīgo psihiatri, kas ir drosmīgs solis, tad nu centies arī turpmāk tāpat. Tev noteikti izdosies

Jelgavas daktere ir ļoti jauka, grūti iedomāties jaukāku, attieksmes ziņā, bet nu šī daktere man pateica, ka zāles man nelīdz un vēl jau ir citas iespējas - ajūrvēda, akupunktūra u.t.t. Bet tās pašas nodaļas vadītājs reiz pirms daudziem gadiem, kad manas dakteres nebija un man bija pilnīgs bezspēks, pateica man, ka nekāda strādniece jau es nebūšu, bet tajā reizē ari uz slimnīcu aizbraucu tikai ar vienu domu, atgūt darbaspējas.

Jā, es ari ceru, ka man izdosies, bet nav īstas saprašanas vai iztikšu bez slimnīcas. Gribētos jau tik galā mājas apstākļos.

Tad pamēģini citalopramu un fluanksolu divas nedēļas tieši tā, kā Tev nozīmēts. Daudziem šāda medikamentu kombinācija palīdz, bet skaties, vai fluanksols vakarā netraucē miegam.

Es pārvietoju tēmu un izdzēšu lielo tukšumu Tavā garajā postā.



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2013 17:28 by Runcene.

Man šķiet, ka man no tā citaloprama bija vēl sliktāk, un tāpēc vakar un aizvakar nervi pavisam gāja uz īso, tas ir tieši tik dienas cik lietoju. Vakar bija jābrauc ciemos, bet nebiju spējīga, šodien, kaut ari negribot, bet aizbraucu. Šodien eksperimentam nedzēru citalopramu, nu nebija šodien tik traki kā vakar, un galvā nebija tik liels sajukums. Enerģijas jau saprotams, ka nav.



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2013 21:04 by slota.

slota, par cik Tev prātiņš, vai kā citi saka- IQ- tāds paīss, tad laikam gan vienīgais variants būs psihene. Ko gan citu Tu izdomāsi? Labāk aiziet paindēties bišku mentālajā iestādē, varbūt tad domas kaut kā sakārtosies... maybe! Kas zin.

exef
Ar manu IQ viss kārtībā, kas zin vai turētu man līdzi. Ja depresija būtu saistīta ar IQ, ha, nu Tu gan parādiji pats savu IQ. Un ja es neko citu nebūtu domājusi, tad šo pēdējo 2.gadu laikā jau vismaz 5 reiz būtu pabijusi psihenē.

.



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2013 19:26 by exef.

Ja uzskatītu psiheni par labāko risinājumu, tad sen jau tur būtu.

To ko es gribu, es ļoti labi zinu, diemžēl dzīvē ir iegrozijies tā, ka allaž ir gadijušies nopietni šķēršļi. Ne jau visiem dzīves ceļš ir tik taisns un gluds un ne jau visi ir spējīgi izturēt nemitīgus likteņa triecienus. Ari stipri cilvēki var salūzt nopietnu dzīves pārbaudijumu rezultātā.

Ja Tu zinātu, ko gribi, vai pareizāk sakot- zinātu ko Tev vajag, tad Tu nestaigātu pie psihiatriem un nemaldītos šeit forumā.

Slota, bet pat tad, ja ceļš ir līkumains, tik un tā vajag turpināt iet.

Psihene ir tad, ja no stresa organisms ir pārāk "nosēdies". Tā mēdz būt, un zāles var palīdzēt, tikai ir svarīgi iemācīties otrreiz tādā situācijā nenonākt. Vai pēc krišanas celties.

Ar psiheni vēl pasaule nebeidzas, bet vienmēr ir jautājums, vai tiešām vajag.

Un vēl esmu sapratusi vienu lietu no šī foruma: katrs cilvēks drīkst iet tādā tempā, kādā spēj. Un nevienam nav daļas, kā un kas. Katrs pats ir savas dzīves režisors. Citiem izdodas lēnāk, bet tas nekas, nav ko mērīties.

Slota, Tev izdosies.

Turies!!!

exef, bet ko Tu dari šajā forumā?

Katra cilvēka dzīvē ir notikušas citādas lietas, universālas patiesības nav. Un arī universālas izejas nav.

Rakstīt forumā var un drīkst, piemēram, arī tikai tāpēc, lai runātu ar sevi, ja kādam tā gribas. Un tad reizēm nāk pat ļoti lielas apskaidrības, jo reizēm pietiek, ja lietas izsaki vārdos, palaid tos gaisā.

pats nesaprotu, ko es šiten daru



Edited 2 time(s). Last edit at 23.08.2013 19:30 by exef.

Runcenīt

Pilnībā piekrītu Tevis teiktajam.

Laikam jau šī ir tā reize, kad tiešām organisms ir no stresa "nosēdies", bet tas nenozīmē, ka vēlos uz slimnīcu, bet bažas par to vai spēšu saņemties gan ir, jo to vien nemitīgi esmu darijusi, kā saņēmusies, šķiet, ka resursi ir izsmelti,esmu kā auto bez degvielas. Ja notiktu kaut kas ļoti, ļoti pozitīvs, tad noteikti varētu tikt uz strīpas un mērķtiecīgāk ietu pa dzīves ceļu. Priecīgs notikums bija pavasarī un 2.mēnešus tas man bija dopings, bet kā man mīļotais cilvēks saka, tad problēma ir tur, ka esmu pārforsējusi ar savām aktivitātēm, ka es viņu neklausot, par maz sevi saudzējot, brīžos, kad man ir enerģija, pārāk maz nododoties hobijiem, tādejādi pakļaujot sevi pārslodzei, kas manā gadijumā ne pie kā laba nenoved.

Eju kursos, ir ļoti interesanti, cilvēki ari ļoti jauki, ir pietiekami daudz pozitīvas emocijas. Zāles pie jaunās dakteres nomainītas, bet jūtos tik draņķīgi, ka ir sajūta, ka ilgi vairs neizturēšu tik nepatīkamas sajūtas. Gan daktere, gan vēl zinoši cilvēki ir teikuši, ka no malas absolūti nevar pateikt, ka jūtos slikti, bet nu tā turēšanās, lai no malas nevar pateikt, ka man ir slikti, atņem visus manus spēkus. Brīžam pa iekšu plosās tādi psihie, ka šķiet, ka eksplodēšu, sākšu no sliktuma bez maz matus plēst no galvas. Tā nomācošā sajūta - es vairs nevaru izturēt. Sazin cik ilgi var turēties ar tādu sajūtu, kad šķiet, ka vairs nav spēka izturēt?