,,,
2006. g. 12. februārī 11:27
vienkārši vēlos padalīties...
Liekas, ka šajā foruma sadaļā ir visvairāk lasītāju, tādēļ mans stāsts jums...
Nekad nesaki nekad! Vecum vecs teiciens. Bet es patiešām nevarēju iedomāties, ka šī sērga skars mani un man tik tuvu un mīļu cilvēku. Bet tā nu tas ir noticis un šodien man gribas tajā padalīties vēl ar kādu, gribas, lai manu stāstu izlasītu pēc iespējas vairāk cilvēku. Vakar gadījās ieskatīties pa pusatvērtajām Melnā Kaķa spēļu zāles durvīm - visas vietas pie spēļu automātu rindas, kuru varēju redzēt, bija aizņemtas un skats, kas pavērās manām acīm , bija biedējošs. Raibajos ekrānos vērās stiklainas acis , neko neizsakošas sejas. Jauni, spēka pilni vīrieši kā nohipnotizēti trusīši nespēja novērst acis no spēļu automātu ekrāniem. Pulkstenis rādīja vakara astoto stundu – tātad viss vēl tikai priekšā, vakars bija tikko sācies. Un neticu, ka šos cilvēkus mājās negaidīja viņu mīļotās sievietes...
Tātad ķeramies pie mana stāsta , kurā arī būs spēļu automāti. Bet tā ir tikai viena stāsta daļa. Galvenais ir , kā tas viss sākās....
Šad un tad vienā otrā laikrakstā parādās dažādu gaišreģu reklāmas - zīlnieces, pareģes vai gaišreģes , kā nu kuro reizi viņas sevi sauc, sola jums laimīgu nākotni. Viena no šādām reklāmām, kurā apaļa, sprogainu matu ieskauta gaišreģes Esmeraldas seja ar platu smaidu sola cilvēkiem visus iespējamos pasaulīgos priekus sasniegt īsā laikā par dažiem nieka latiem, kuri jums būs attiecīgi viņai par to jāsamaksā. Un kas gan ir 5 vai 10 lati ? Un kāpēc gan neizmēģināt? Un kas gan tur slikts? Un ja nu... ? Mans mīļotais vīrietis padomāja tieši tā un pasūtīja Esmeraldas noslēpumus savai veiksmei. Šajā pirmajā sūtījumā Esmeralda deva pat samērā labus padomus – domāt labas domas, sakārtot sevi, ticēt veiksmei un viss izdosies. Nepagāja ilgs laiks, kad mans mīļotais vīrietis saņēma personīgu vēstuli ar uzrunu – mīļais Jāni ! Kas tajā bija teikts ? Esmeralda redz, ka viņam priekšā ir milzīga veiksme, tikai atkal ir jāatsūta naudiņa un viņa par to neliegs savus padomus un slepenās zināšanas. Vēstulē vairākkārtīgi mans mīļotais vīrietis tika uzrunātas kā Mīļais Jānis. Un uzķērās taču.... Jo gribējās noticēt veiksmei, kuras vienmēr nedaudz pietrūkst, vieglajai naudai, kas tika solīta un kuras ikvienam vienmēr ir par maz, laimei, kuras nekad nav par daudz.... Un nenoticēja mans mīļotais vīrietis man, ka šādas vēstules tagad sekos viena pēc otras . Un ja viņš tās neievēros, tad galu galā saņems draudu vēstuli, kurā būs teikts, ka Esmeralda redz, ka viņam priekšā ir liela nelaime, kuru viņa varētu novērst, ja vien Mīļais Jānis viņai samaksās un pasūtīs vēl kaut ko... Nenoticēja un pasūtīja nākošo sūtījumu, kurā bija atklātas dienas, kurās viņam smaidīs laime, spēlējot vienu vai otru loteriju un kad jāspēlē spēļu zālē. Solis pa solim, sūtījums pēc sūtījuma ... Cits nēsā maciņā dievvārdus, vēl citam bērna matu sproga, bet mans mīļotais vīrietis savā maciņā sāka nēsāt Esmeraldas sūtītu lūgšanu veiksmei azartspēlēs un viņas dotu talismanu. Te nu mēs esam. Līdz ar Esmeraldas labajiem padomiem un nesavtīgo gādību par manu Mīļo Jāni mūsmājās ienāca meli, pazuda jebkāda atbildība, un lēnām aizgāja mīlestība... Visapkārt bija vairs tikai meli, meli , meli. Jauniem solījumiem un labiem vārdiem sekoja piedošana, kurai savukārt atkal sekoja nākošie meli. Katru vakaru pēc darba ceļš nu jau Esmeraldas Mīļo Jāni aizveda uz spēļu zāli, kur man kādreiz tik mīļā seja bija kļuvusi skarba, kādreiz tik mīļās un smaidīgās acis bija kļuvušas par mani neredzošām, nohipnotizēta truša acīm, kuras katru nakti garas stundas vērās raibajā ekrānā . Bet mājas nav iebraucamā vieta, kur ieskriet nomainīt netīrās zeķes, nodzīt bārdu un pārvilkt kreklu. Manā izpratnē mājas ir kaut kas svēts. Mājās tu vai nu dzīvo, vai nu nedzīvo. Un mans mīļotais vīrietis pārstāja dzīvot mājās. Tagad tās ir vairs tikai manas un mūsu dēlēna mājas. Jo es nevaru samierināties ar domu un skatīties, kā man tuvākais un mīļākais cilvēks posta savu dzīvi un ļaut viņam postīt arī manējo. Tas beidza mani nost. Ja cilvēkam pūst kāja, tad tā ir jāgriež nost, lai cilvēks nenomirtu. Tā nu arī es bez žēlastības pret sevi to pūstošo locekli esmu nogriezusi – saliku viņa mantiņas un aizvedu viņa draugiem, bet dzīvoklim viņa prombūtnē nomainīju atslēgu. Tā kā neesam precējušies , tad tas visu darīja vienkāršāku. Cik gan ilgi var ticēt, ja tev melo, cik ilgi var klusi piedot, ja to neviens nenovērtē? Kurā brīdī mīlestības pilna sirds kļūst par grīdas lupatu mīļotā cilvēka priekšā?
Un var jau teikt, ka neviens ar varu nedzina uz spēļu zāli, ka vājš cilvēks, ka nav rakstura, ka ar mani jau nu gan tā nenotiks un vispār gan jau pati vainīga.... Es neprasu padomu , es nelūdzu palīdzību, es labi saprotu, kur esmu un ko daru. Es tikai vēlreiz vēlos atkārtot vārdu ESMERALDA un gribu, lai jūs atcerētos manu stāstu, kad atkal redzēsiet laikrakstos viņas reklāmu. Vakar pāršķirstīju jaunos TV programmu un te jau viņa ir – vesela lapaspuse stāsta, ka varēsiet vinnēt lielas naudas summas azartspēlēs un viņas maģisko talismanu saņemsiet bez maksas, tikai atsūtiet trīs pastmarkas. Un cik būs to vieglas naudas tīkotāju, kuri šoreiz noticēs šai reklāmai? Cik cilvēkiem atkal tiks sabojāta dzīve?
Un tad vēl gribot negribot jādomā par to, cik briesmīgā valstī mēs tomēr dzīvojam! Lielā, bagātā Amerika saviem iedzīvotājiem neļauj spēlēt azartspēles pilsētā. Tam domāta spēļu ellīte Las Vegasā. Mūsu mazā Latvija savu jau tā nodzērušos un degradējušos tautu grūž vēl lielākā postā un atļauj spēļu klubus atvērt uz katra stūra. Manā mazajā Siguldā vien ir pārstāvēti Admirāļu klubs un Aladins, Bumerangs un Joker klubs, Fēnikss un Melnā Kaķa spēļu zāle. Un kamēr diženie runas vīri spriež, kurā viesnīcā atļaut vai neatļaut ierīkot spēļu automātus, mūsu mīļie un diemžēl ne tik stiprie vīrieši spaida pogas, rausta kloķus un stulbi blenž raibos ekrānos, aizmirstot par visu uz pasaules. Es saprotu, ka tas ir bizness, ka tā ir nauda, ka tie ir nodokļi, bet tās ir arī daudzu cilvēku izpostītās dzīves, tās ir sāpes un asaras, tie ir bērni bez tēviem, izjukušas ģimenes un pazaudēta ticība. Ticība ne tikai savam mīļākajam cilvēkam, bet ticība savai zemei, savai valstij un tam, ka mana valsts domā par saviem iedzīvotājiem, ka viņai tie ir vajadzīgi. Mans bērns šobrīd ir bez tēva, mana mīļotā vīrieša dzīve īstenībā ir izpostīta, man sāp un es klusi notraucu savas asaras, kad to neviens neredz, mūsu ģimene ir izjukusi....Vai man izdosies atgūt savu ticību?