Jautājums, a kāpēc Tev ir bijis nepieciešams lietot T-boosteri? Tu tak man liekas jau labu laiku staigā uz trenažiera zāli.

Tu labāk pastāsti, kas Tevi virzīja, ka uzdevi tik ļoti muļķīgu jautājumu!? :D
testosterona būsteri ir bērnu spēles, un piliens Jūrā, salīdzinājumā ar to, ko lieto sportā.

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

Jautaajums jau nebija, ko lieto vai nelieto sportaa :) Vienkaarshi, man likaas, ka regulaari kachaajoties, testosterona liimenim jaabuut normaalos augstumos :)

kačajoties nav.
Kā arī es jau vairākus gadus kā baigi nopietno to nedaru. Es ar CrossFit tagad cenšos nodarboties.

Ar to sportu un testosteronu ir tā, ka ja nodarbojas ar fizkultūru, tad jā - testo līmenis būs līmenī, BET... ja sāksii nodarboties ar sportu, tad drīzāk panāksi pretēju efektu. Varbūt pat ne hormonu līmenī, bet mentāli jutīsies PĪ... un to protams var koriģēt, bet tur no dabīgā ne smakas.
Kā sak...sportam un veselībai, nav nekāda sakara :D

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

Esmu līdzīgā situācijā, problēmu apjaušu jau ļoti sen, bet līdz šim mēģināju novirzīt savas domas un par to nedomāt, jo tad palika tikai smagāk un sāka uzmākties depresija, bet tas nav risinājums, esmu zaudējis daudz laika vilcinoties stāties pretīm savām problēmam. Pēdējā laikā ļoti daudz par to domāju un tikai tagad sāku meklēt informāciju, un uzzināju kā tad īsti tā saucās.

Varbūt tās nemaz nav problēmas? Varbūt Tev jāsadzīvo ar sevi - kāds esi?!

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

negribu sadziivot ar šo briesmoni :)

Kas attiecas uz mani tad problēma pastāv, jo es nespēju normāli funkcionēt sabiedrībā, ir neadekvātas bailes runāt ar cilvēkiem, atrasties svešu cilvēku tuvumā. Ja publisku vietu un pasākumu neapmeklēšana būtu mana brīva izvēle, bet nonākot sociālās situācijās nebūtu problēmu komunicēt, tad varētu uzskatīt, ka problēmas nepastāv.
Tas reāli bojā dzīvi, nav iespējams iepazīt jaunus draugus, veidot attiecības, mani vienīgie draugi ir no vidusskolas laikiem, bet arī tie lēnām sāk izzust, jo visiem ir savas dzīves, cilvēki sāk veidot ģimenes, kas vēl jo vairāk dzen depresijā, jo škietami stulbas problēmas dēļ es nearvienu nespēju iepazīties. Es itkā apzinos, ka tam nav pilnīgi nekāda pamatojuma, bet tiklīdz nonāku sociālās situācijās vienkārši sastingstu, es nekad neuzsāku sarunas, ja runā ar mani, tad man ļoti grūti tas padodas, širmis vienkārši aizveras un praktiski nespēj parunāt, jo nav ko teikt.

psihoterapeits nav mēģināts?

Nav mēģināts, līdz šim neesmu arī nearvienu runājis par to.

ja ir tāda problēma, tad uz pasaules pagaidām daudz vairāk alternatīvu nav izdomāts.

par psihologu un psihoterapeitu iespējām palīdzēt ir izdots tūkstošiem grāmatu, arī latviski, tāpat var aiziet pie kāda un izrunāties, protams, cilvēkiem ir visādāi viedokļi par šīm lietām, bet neko nedarīšana draud ar to, ka Tu noraksi savu dzīvi.

Mana dzīves pieredze (lai arī cik neliela tā būtu), rāda ka apmēram pusei cilvēku ir lielākas vai mazākas psiholoģiskas problēmas. Un ja sāk nodarboties ar situācijas analīzi, tad lielākajā daļā gadījumu, nonākam pie audzināšanas ietekmes un nepareiza ("") piemēra klātesamību.

Ir cilvēki, kuriem dzīvē viss ir rokas stiepiena attālumā. Respektīvi, viņi pat pa lielam dzīvo bezrūpīgu un laimīgu dzīvi, bet tai pat laikā ir tik egoistiski, ka nespēj pieņemt domu par rēķināšanos ar apkārtējiem. Nerēķinoties par ar tiem, no kā atkarīga šī ikdiena, kurā jādomā tikai par dvēselisko, jo pārējais ir nodrošināts. Un saņemot kaut ko, tie prasa vēl, vēl, vēl... egoisms un alkatība, kura beigās nogalina visu. Rezultātā, cilvēks ir sabojājis dzīvi sev un apkārtējiem, bet vainos tikai un vienīgi apkārtējos. Bez jeb kādas mazākās domas, ka pats visu ir sačakarējis.

Zinu arī kādu vīrieti, kurš dzīvo uz sievietes rēķina, bet pats nododas savam hobijam, kurš ģimenei neienes praktiski neko. Un arī perspektīvā tur nekas nespīd. Viņam ir pilnīgi un galīgi nesaprotams, no kurienes rodas nesaskaņas. Bet pa lielam - viņš nespēj piedāvāt nekādu stabilitāti, ko protams atsakās atzīt.

Un esmu redzējis arī cilvēkus ar izteiktām, tieši psihiatriskām problēmām, kuri pašaizliedzīgi rūpējas par apkārtējiem, rēķinās ar tiem. Domā par labklājību kopumā, nevis tikai savējo. Un viņiem ir diagnoze, ripas, slimnīcas...

Šiem pēdējiem minētajiem, cik esmu papētījis...audzināšana ir bijusi ačgārna pēc vispār pieņemtām normām... da ir pēc loģikas... es protams nezinu šādus pārāk daudzus...

Reāli man šķiet, ka cilvēki izaug ar šādām nespējām (vai spējām) tad, ja tos mēģina koriģēt un neļauj veidoties pašiem. Ja tiem neuzliek nekādus pienākumus, bet dara viņu vietā...

Katram iemesli citi un situācija cita, bet esmu pārliecināts, ka sakne vienmēr ir bērnībā.

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

Loti piekrītu Mateus.

Bet tā ir tāda ķēdes reakcija; mana mamma, piemēram, sirga ar depresiju, protams, to mantoju arī es. Viņa man varēja iedot tik, cik spēja, bet tas nebija pitiekami, taču tai pašā laikā ne jau apzināts kaitējums. Viņas pašas bērnība burtiski noritēja karalaukā, viņa redzēja un piedzīvoja lietas, kas nevienam mazam bērnam nav nedz jāredz, nedz jāpiedzīvo... Cik stipra viņa varēja būt? Nu ne sevišķi.

Bet šo vēsturi un mantojumu var ņemt savās rokās un savā stāstā mainīt, neturpinot dzīvot vecāku bailēs. Psiholoģiskā palīdzība pie mums diemžēl ir par maksu, bet gan reālajā dzīvē, gan šeit virtuālajā esmu sastapusi cilvēkus, kas meklē un atrod palīdzību gan par mazu naudu, gan bez maksas. Gandrīz katrs speciālists pieņems vismaz vienu cilvēku, kas varbūt ir maz pelnošs gan savu psiholoģisko, gan citu problēmu dēļ, bet tai pašā laikā ļoti motivēts kaut ko mainīt, un dos kādas atlaides.

Te bieži cilvēki raksta, ka nav naudas. Tā ir izdomāta atruna.

Nauda, prestatā daudzu iedomātajam viedoklim, neko neatrisina.
Patiesībā, līdz ar lielāku naudu, nāk arī lielākas problēmas. Es protams, esmu par to, lai būu daudz naudas, bet atkal jau... jo vairāk tā ir, jo vairāk to gribi. Vienalga cik tā būtu - sajūta, ka ir par maz (tb - nevaru, jo man nav naudas) nekad nepamet. Saņem minimālo algu, vai 5 minimālās algas, vai 10 minimālās algas vienā mēnesī... vienmēr ir par maz. Un pat ja esi izgājis pilnus 2 ciklus (nauda maz, nauda "daudz", nauda atkal maz utt...) tik un tā - naudas nav :D Un savu labklājību, spej pamanīt tikai salīdzinājumā ar vairākumu.

Kad naudas ir vairāk - Tu vairs negribēsi iet pie psihologa kaut kādā soc centrā. Un atkal nonāksi tur pat - man nav naudas psihologam.

Starp citu analoģija - nevaram radīt bērnus, jo nav naudas ratiņiem...bet brauc ar ne to sliktāko auto, dzīvo jaunceltnē... vnk ratiņus "vajag" baltas ādas Emaljunga :) Kā es to dēvēju - egoisms, alkatība, snobisms... jo bērnam vienalga kādos ratiņos to vadā.

Man pašam, gribētos ticēt, ka neesmu snobs un tā, lai gan nezinu kā uzvestos ja nonāktu uz mēnesi, piemēram, dziļos latgales laukos.

Katrā ziņā - nav naudas un nav laika, tiešām ir populārākās atrunas.

Starp citu - var nodarboties arī ar pašanalīzi.

Un ko varu galvot pa 100% ...viss, kas cilvēkam ir nepieciešams - justies vajadzīgam. Un nevis kā materiālā nodrošinātājam, bet kā cilvēkam. Bērni šo te, pamatīgi nodrošina. To arī galvoju pa 100%, jo bērnam savi vecāki vnm būs vajadzīgi.

Protams, atkal jau, ja cilvēkam ir psihiatrija...tas jau ir cits stāsts :/

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

Es nesaprotu jūsu teoriju, ka naudas trūkums psihoterapeitam ir tikai atrunas. Un man ir interesanti ar ko jūs nodarbojaties, ka varat tik spēcīgas replikas izteikt :)

nu ja par naudu tad- ja nav darba tad nav arī naudas un 22 gados (Ruukjis minēja tadu vecumu) daži studē. un ja strada uz pilnu slodzi tad sanak kā man ka- 80% skolas neapmeklē :D
bet nu var pacensties atrast bezmaksas psihologus, vienu es toč zinu, ja nu gadījumā vajag..

Ruukji... ja Tev tiešām uztrauc Tava... problēma... kādēļ Tu tik ļoti selektīvi lasi?
Es šķiet minēju arī pašanalīzi. Tā spēj atrisināt ĻOTI daudz.

Un ja Tev naudas nav VISPĀR ...par kādu naudu Tu pavadi ikdienu? Jeb arī ja tiešām nav ne santīma... cik psihologiem, Tu esi uzzvanījis, lai painteresētos par bezmaksas palīdzību? :) ...es nespēlēju loterejas un arī nesūdzos par to, ka man neveicas loterijā :) Saproti anoloģiju? :)

Ar ko nodarbojos es? Tagad ar daudz ko... ĻOTI daudz ko. Bet 22 gados... priecājos par to, ka jau 7 gadus kā strādāju ;) :D Katram savs...

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

Mateus, vai drīkst uzdot jautājumu - kapēc jūs apmeklējat šo forumu? Pēc rakstītā varētu spriest ka esat supervīrietis, bet šeit jau 99% apgrozās tikai lūzeri (nedomāju to aizskarošā veidā, vienkāši tā ir un pati tāda esmu).

Pateica anonīmais zaļais :D
Protams ka esmu super :P Nemaz nešaubos. Un tādi te ir lielākā daļa ģedu.

Arī tad, kad jautāju te pēc padoma, ļoti kritiskos brīžos - es nejautāju šādus muļķīgus jautājumus, bet analizēju to, ko man saka. Ja cilvēkam pašam, izpaliek jebkāda spēja analizēt - tad tikai pie psihologa ;)

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

feil Rakstīja:
-------------------------------------------------------
varētu
> spriest ka esat supervīrietis, bet šeit jau 99%
> apgrozās tikai lūzeri (nedomāju to aizskarošā
> veidā, vienkāši tā ir un pati tāda esmu).


jāāā, speciāli ielogojos, lai arī pieteiktos kā supervīrietis :DD

Nav jēgas salīdzināt sevi ar citiem.

Citam tā lieta var būt stipri uz psihiatrijas pusi ar maz iekšējiem resursiem, ko pārējie no malas nemaz nevar zināt, bet daudz rakstīt forumā, kā man ir un cik slikti, tiešām nav vērts, jo forums vairāk ir informatīvs ar nelielu dalīšanos pieredzē, cik nu katrs te vēlas. Ja nu vienīgi dienasgrāmatas vietā.... Psihologu/psihoterapeitu te nav, katram pašam ir jāiegūst sava pieredze pie viņa. Ja nav prasmes pašam, tā ir arī viena iespēja, kā iemācīties sevi analizēt + laba pašanalīze ir dienasgrāmatas rakstīšana, un tas te ir ieteikts daudziem, bet interesanti, cik daudzi ir kaut ko sākuši, nu kaut vai mazumiņu, to pašu bezmaksas psiholoģisko palīdzību meklējot.

Bet sevi nodēvēt par lūzeri gan ir baigi tizli. Tad jau uz speciālo pansionātu laikus prom, un miers, iedos ēst trīs reizes dienā, silta gulta un vēl sociālā darbinieka savāktie pulciņu vadītāji mazliet izklaidēs.

Ļauži taču bez kājām un rokām dzīvo un nemaz negrib, ka viņus ierindo kaut kādā kategorijā "cilvēki ar īpašām vajadzībām". Es tagad arī mazliet salīdzinu, nu bet vismaz tik trakas "diagnozes" nevajag sev likt.

Kapēc, ir lūzeri un ir veiksminieki, tā ir daļa no dzīves, kapēc izlikties ka tā nav? No tā jau labāk nepaliks. Cilvēks bez rokām ir slogs sabiedrībai, tas visiem ir zināms, tai skaitā pašam nelaimīgajam. Dzīvnieku pasaulē tādiem vispār vietas nav - visiem ir zināms kas notiek ar tādiem.

katrs ir tas par ko sevi uzskata :) par invalīdiem runājot-kādam slogs,kādam mīļotā māte vai tēvs..

Pilnīgi piekrītu shadow, kur var cilvēki tik baisi domāt.

Visiem, piemēram, vecāki pamazām paliek nevarīgāki, jebkurš ģimenes loceklis un pat bērns var saslimt. Slims bērns kādai mammai ir slogs? jezzusss...

Bet, ja pats cilvēks domā, ka ir slogs, tad jau nu gan pasaule tādu pilnīgi noteikti negribēs uun par slogu arī uzskatīs.

Un sirdzējs varēs izbaudīt savu upura lomu un tās spēku.

Sociālā fobija patiesībā ir sociālā trauksme un tā ir ļoti izplatīts un nopietns psihiska traucējums. Tā arī ir salīdzinoši visvieglāk ārstējama un tai pašā laikā arī visbiežāk neārstēta, jo pats sociālās trauksmes raksturs traucē cietējam meklēt palīdzību.

Kā jau ar visām trauksmēm, zāles var dod zināmu atvieglojumu, bet ilgtermiņa risinājums ir darbs ar sevi, savām domām.

Man ir bijusi sociālā trauksme jau kopš bērnības. Tā rada ļoti lielas problēmas saskarsmē. Pirs pusotra gada man piedāvāja vienu psihoterapeiti, kura sāka strādāt ar mani. Nauda man nebija problēma. Bet rezumē ir tāds, ka ar psihoterapiju Latvijā man bija ļoti slikta pieredze. Tā nedeva nekādu uzlabojumu. Iknedēļas seansi nedaudz nomierināja, bet nedeva nekādu programmu, kā rīkoties un kā tikt ar visu galā. Kādu brīdi palika sliktāk, un atbalsta vietā no psihoterapeites tikai saņēmu uzbraucienus un spiedienu. Varbūt tas bija adekvāti no normāla cilvēka pozīcijas raugoties, bet man tas radīja tikai dziļu depresiju, ka beigās vairs nespēju pat no gultas piecelties un vispār neko padarīt. Tad gan viņa sāka runāt, ka vajag iet pie psihiatra un ir jādzer zāles utt.

Es vispirms aizgāju pie ģimenes ārsta, un viņš sāka runāt par zālēm, bet vēl neparakstīja, jo vispirms piedāvāja bezmaksas kognitīvi biheivoriālās terapijas kursu uz 6. nodarbībām. Solīja pēc rezultātiem arī paskatīsies, vai zāles ir vajadzīgas. KBT sniedza diezgan spēcīgu atbalstu, un beigās iztiku bez zālēm. Lēnām izcēla no depresijas, vismaz uz kādu laiku. Ik pa laikam jau uznāk tumšāki brīži, bet tagad šķiet, ka ir vieglāk meklēt palīdzību.

Vispārīgi negribu noliegt psihoterapiju, bet domāju, ka Latvijā šajā sfērā pietrūkst kontroles. Ir dzirdēti daudzi gadījumi, kad psihoterapeiti rada vairāk kaitējuma nekā labuma, bet nav dzirdēts ka kāds uzņemtos atbildību. Atšķirībā no visiem ārstiem, kuru kļūdas vienmēr tiek izvērtētas, un bieži vien ārsti sarežģītos gadījumos sasauc konsīliju un notiek viedokļu apmaiņa. Psihoterapeiti neizvērtē savus rezultātus, un dzen visādu sviestu, lai attaisnotu savu darbību. Tas nav ļaunprātīgi, bet atļaušos būt ļoti skeptisks par daudziem apgalvojumiem. Šajā forumā gadījās lasīt, ka psihoterapeitam ir jāmaksā, jo citādi nav rezultāta. Tas ir galīgais sviests, jo maksāšana vai nemaksāšana tikai pastiprina placebo efektu. Pat ja tas ir risinājums konkrētam cilvēkam, tā darīt nav ētiski, jo būtībā tā ir naudas kāšana par neko. Tas ir kā pārdot cilvēkam par dārgu naudu krīta tableti, pasakot, ka tas ir ļoti iedarbīgs pretsāpju līdzeklis. Daudziem nostrādās placebo efekts un sāpes tiešām uz laiku pazudīs. Bet īstas terapijas kritērijs, par kuru drīkstētu ņemt naudu, ir tas, ka tā darbojas krietni labāk par placebo. Man par KBT sesiju nekas nebija jāmaksā, un tā bija visefektīvākā palīdzību, kādu jebkad esmu saņēmis.

KBT arī ir psihoterapijas veids, bet tas vairāk ir par to, kā kontrolēt savas domas un uzvedību. Nav nekādas tur analīzes un iedziļināšanās pagātnē vai vecākos. Tas viss var būt cēlonis, bet visbiežāk šāda gremdēšanās neko nepalīdz ar konkrētiem risinājumiem tagad un šeit pat.

KBT arī nav nekāds brīnumrīks, visiem tas nepalīdz, bet pret sociālo trauksmi tā ir visefektīvākā psihoterapijas metode. Pētījumi rāda, ka arī pašpalīdzība pēc KBT principiem ir samērā efektīva. Latviski neko nevaru piedāvāt, bet angliski sāku lasīt Overcoming Social Anxiety and Shyness by Gillian Butler. Citi iesaka Cognitive Behavioural Therapy for Dummies.

Cilvēki ir dažādi, un katram der sava terapijas forma. Ir tādi, kam ir dziļāka interese par sevi, un tas tāpēc uzreiz nenozīmē, ka šāda domāšana ir muļķīga. Mēs katrs izveidojamies citāds jau no bērnības.

Maldīgs ir priekšstats, ka dzīļu terapijās nu tik ņems priekšā vecākus, problēmas jau ir klientam, un virziens tur ir tieši tas pats: mainīt domas un uzvedību, kas traucē.

KBT mīnuss ir tāds, ka rezultāti mēdz būt īslaicīgi.

Trauksme dzīļu terapijā visbiežāk ir lieta, ko sauc par pārnesi jeb transferenci, kas nenorāda uz sliktu psihoterapeita darbu, bet gan uz jūtām, kādas ir uzvirmojušas klientam. Tur vienkārši vajag notiekošo terapijā izrunāt, nevis skriet gultā vai pie psihiatra, psihiatrs nudien cēloņus nenovērsīs. Transferenci nozāļot ir pavisam stulbi, bet tā notiek, jo cilvēks vēl neizprot, kā dzīļu terapija darbojas un kas tur patiesībā notiek.

Tāpat Latvijā ir pieejama arī hipnoterapija, kas arī atšķiras no dzīļu terapijas, bet ir gadījumi, kur to iesaka kā vienu no vislabākajām metodēm.



Edited 1 time(s). Last edit at 29.01.2014 23:17 by Runcene.

Man arii paliidzeeja kognitiivaa terapija, patika tas ka tika straadaats ar sajuutaam un domaam, kas ir tagad, nevis kaut kaada vainiigo mekleesana beerniibaa. Es pielauju ka ceelonis manaam panikas leekmeem ir ne iipasi laimiigaa beerniiba, bet tas ka es to zinu, neatbriivo mani no panikas leekmeem.

Runcene! Tu runā tā, it kā cilvēks smagā depresijā vienkārši varētu piecelties pie gultas, izrunāties un viss būs pārgājis. Tur jau tā lieta, ka man tas nepalīdzēja, un tam iemesls var būt viens no diviem – vai nu terapeita kļūda, vai arī terapijas veids nav piemērots. Psihoterapija nedrīkst būt balstīta uz ticību, jābūt konkrēti demonstrētiem rezultātiem. Es saprotu, pastāv konfidencialitāte, rezultātus nav viegli izmērīt utt., bet var atrast veidus, kā noteikt efektivitāti un izvērtēt katra terapeita efektivitāti. Pat autoskolas instruktorus izvērtē pēc tā, cik apmācāmie noliek CSDD braukšanas eksāmenu, cik izkrīt vai pamet apmācību. Un ja pārāk daudz izgāžas eksāmenā, tad atņem licenci. Bet kurš izvērtē terapeitus?

"Tu runā tā, it kā cilvēks smagā depresijā vienkārši varētu piecelties pie gultas, izrunāties un viss būs pārgājis." © Kaeruno

Tu mazliet pārspīlē, esmu pati bijusi tādā situācijā, un vienkārši aiz matiem vilku sevi ārā no gultas, aizvilkties līdz virtuvei reizēm bija liels sasniegums, un tā pamazām, kamēr pa durvīm laukā, bet kustības kaut mazliet uzlabo pašsajūtu. Tas pirmkārt. Otrkārt, dzīļu terapeiti arī izmanto KBT elementus, ja ir tāda nepieciešamība. Ja runa par vecākiem, var izvēlēties to apspriest vai neapspriest, bet bieži palīdz tas, ka vecākus IZPROT, jo viņiem arī bija savas problēmas. Dzīļu terapijā iemācās vecākus nekopēt, ko bieži fobiju māktais tieši dara.

Man arī bieži psihoterapijā palika slikti, jau minēju par transferencēm (+ ir vēl virkne citu faktoru), bet tās ir jāizrunā, citādi nauda vējā. Un nauda ir svarīga, ja, piemēram, rodas lielas dusmas pret terapeitu; var atļauties tās likt laukā, jo terapeits par šo treniņu saņem naudu, un klients nejūtas vainīgs, ja viņš bļauj uz terapeitu; tur faktiski tiek izspēlēti neatrisinātie konflikti ar vecākiem, bet uz terapeita ādas, un viņam ir ko turēt.

KBT nekad neizveidojas tik ciešas attiecības, un pārneses arī nez vai veidosies, jo kursi ir īsi.

Latvijā esošajās terapijas skolās ir stingras supervīzijas, bez tām var nepagarināt sertifikātu, drīz būs likums arī par psihologu praksēm.

Es iztaujātu terapeitu, kur viņš ir mācījies, kas ir viņa skolotāji un vai viņam ir supervīzijas. Tā var uzzināt, vai šī skola ir citu atzīta. Tagad to var noskaidrot arī internetā. Psihoterapijas efektivitāti var pārbaudīt ar PET (pozitronu emisijas tomogrāfija), bet Latvija nav nopirkusi šo aparātu, uznāca krīze, citviet to jau sen dara, tā vispār panāca, ka psihoterapijas izmaksas daudzviet pasaulē sedz apdrošināšana, bet cilvēks tam var piekrist un nepiekrist, jo cits negrib atklāt, ka iet pie psihoterapeita.

Man nevajadzēja veikt nekādu aptauju, jo mana psihoterapeite to sīki un smalki bija izstāstījusi vienā intervijā, bet jebkurš cits to ir tiesīgs noskaidrot.

Drošas ir vecās pasaulē zināmās skolas: psihodinamiskā, poa, psihoanalītiskā, eksistenciālā, geštalts, jo Latvijā ar studentiem strādā arī ārvalstu pasniedzēji, kam ir jau dziļākas saknes.

KBT Latvijā sāka veidoties, bet kaut kur iestrēga, varbūt trūka finansējums, varbūt vēl kaut kas. Tā būtu ļoti laba akūtiem stāvokļiem.

Vēl viena lieta ir personiskā saderība. Ir vērts sev ļoti nopietni pajautāt, vai man šis terapeits patīk kā cilvēks, mēs visi esam ļoti dažādi, un tam ir būtiska nozīme. Es vienmēr mazliet šaubos par jēgu tam, ka vīrietis iet pie sievietes, it sevišķi, ja tēva nav bijis... bet tās man tādas filozofiskas pārdomas.

Un, ja vēl par KBT, tad tā nekad nepalīdzēs sevi tik dziļi iepazīt un izprast kā dzīļu psihoterapijas skolas.

Hipnoterapija, piemēram, ļoti labi palīdz logoneirozes gadījumā (valodas raustīšana), bet ir cilvēki, kas vienkārši hipnozei nepakļaujas, it sevišķi fobiju māktie.

Psihe un tās problēmas ir pārāk sarežģīta lieta, lai visu atrasto un pierādīto tā uzreiz noslaucītu no galda.

Reizēm cilvēks ir par švaku, nevarīgu un bailīgu, lai ietu terapijā, viņš vairāk "velk" uz psihiatriju, uz zālēm, un ar to arī var dzīvot.

Ir ļaudis, kas nemūžam neies pie psihoterapeitiem, bet, piemēram, uz labām, senām meditācijām. Man ir zināmi 3 cilvēki, kas nelieto un nav lietojuši nedz rietumu medicīnu, nedz psiholoģiju, nedz psihoterapiju; viņi brauca uz Tibetu, un pašlaik ir veseli. Vienam bija fiziska slimība, abiem pārējiem – depresija. Laiku pa laikam viņi dodas pie saviem garīgajiem skolotājiem.

Nav jau nekādu noteikumu, kur mums katram būtu jādodas. Pasaulē ir tūkstošiem izvēļu un variantu, ko darīt, ja ir kaut kādi neirotiski traucējumi vai pat endogēnas psihiskas slimības.

Ir dažas budismā balstītas kustības, kas māca dzīvot bez zālem arī šizofrēnijas pacientus, kuri halucinē, un, cik man ir informācija, viņiem labi izdodas; turklāt viņi saņem pat valsts finansējumu, valsts ir atzinusi, ka tas ir vērtīgs pasākums.

Man šķiet, ka KBT spēks ir tieši tajā, ka nav vajadzīga emocionālā saikne ar terapeitu. Mazāk iespēju, ka terapijas procesu traucēs emocionālie traucējumi, kā transference.

Žēl, ka Latvijā KBT nav guvusi popularitāti. Visas "vecās" terapijas metodes var būt noderīgas specifiskos gadījumos, bet bez konkrētiem kritērijiem, kam tās ir piemērotas, tā var sanākt velta naudas un laika tērēšana, kas nevienam nedod labumu.