Tvaika ielā bija tikai medikamenti, vecākās paaudzes antidepresants amitriptilīns, no sākuma sistēmā, pēc tam tabletēs, vēl arī trankvilizators fenazepāms, pašā sākumā miegam neiroleptiķis, kāda 8 daļa tabletes (neatceros devu) leponeks, bet tagad ir labāki, tā ir šausmīga lode, no gultas nevar izkāpt, jo pazemina spiedienu. Nezinu, kā dzīvo cilvēki, kas lieto pa tabletei 2x dienā, bet es beidzot sāku gulēt.
Pirms tam gāju pie psihiatra ambulatori, vairs precīzi neatceros, cik ilgi, laikam kādus 2 mēnešus, bet es biju ļoti drūmā stāvoklī, man bieži bija caureja un vemšana, ar tabletēm nekas nesanāca, svars tik un tā kļuva bīstami zems, neko nevarēju ieēst, visu laiku slikta dūša. Īsi sakot, pilnīgs pī. Man ir viena fotogrāfija no tā laika: apmēram kā Ziemeļkorejas darba nometnē.
Tā bija atvērta nodaļa, tāpat kā tagad, tikai nu atrodas Juglā, Veldres ielā. Vismaz man noteikti slimnīca palīdzēja, un, ja ir nodzīvots tik tālu, ka vienīgais tā brīža risinājums ir zāles, tad dr. Taranda ir ekselenta ķīmiķe. Varbūt scenārijs būtu mazliet labāks, ja slimnīcā toreiz būtu strādājuši arī psihologi, bet bija 1995. gads, šī joma Latvijā tikai sāka veidoties un bija aizmetņa stadijā. Teorijas jau bija (universitātes programma), bet maz prakses un knapa pieredze.
Muguras sāpēs ironiskā kārtā tagad ir saistītas ar diska trūci, bet spriedze vai uztraukumi to visu ļoti vairo. Esmu iemācījusies saprast, kad esmu par daudz sacepusies un kad pienācis laiks likt mīksto. Lai arī ir trūce, sāpes nav nevadāmas. Tur visu laiku jāvingro un citādi jāņemas, bet trūces sākums noteikti ir sasprindzinātie muskuļi. Kad depresijas laikā gāju uz masāžu, masiere teica, ka mugura ir kā akmens, ka reti tādu nācies redzēt, kaut viņa bija psihslimnīcas masiere. Kādu laiku esmu bijusi arī ļoti mazkustīga.
Zāļu salikumu slimnīcā izveidoja normālu, bet psihe vienmēr ar laiku ir stiprāka par zālēm. Ja nav sakārtota domāšana un iekšējā pasaule, zāles tik un tā būs par īsu. Kad sāku justies labāk, vienkārši mēģināju tikt no zālēm nost; gan dārgi, gan bail par to, kas būs tālāk. Mūsu forums ir pilns ar tādiem stāstiem, un es neesmu izņēmums. Visi vai vismaz daudzi sākumā domā, ka pēc viena zāļu kursa būs izārstēti, bet, ak, vai, tā ir alošanās. Otra lielā alošanās ir cerība, ka ir kaut kāda ideālā zāļu kombinācija, bet tādas nav. Problēma bija tai apstāklī, ka katrs lielāks stress tik un tā izsita no sliedēm. Citiem bijušajiem slimnīcas "kolēģiem" ārsti sāka piedāvāt arvien trakākus medikamentus ar blaknēm, kas ilgtermiņā ir ar lieliem riskiem. Tas šķita biedējoši, jo biju jau redzējusi tādus nozāļotus neirozes pacientus, uz kuriem bija šausmas skatīties. Viņi tāpat kā psihiatrijas smagais gals dzīvojās pa slimnīcu savas pāris reizes gadā bez lieliem rezultātiem ilgtermiņā. Kā kuram, protams, bet tādas bija kopīgās iezīmes.
Ne tik sen redzēju video par vienu šizofrēnijas pacienti, kura griezusi sev ārā audu gabalus un metusi podā, lai tos nevar piešūt atpakaļ. Nodaļas personāls bija ārprātā, jo vairāk zāļu viņai gāzt virsū nedrīkstēja, bija risks apstādināt sirdi. Slimnīcas psiholoģe viņu sakārtoja apmēram gada laikā vismaz tik tālu, ka viņa drīkstēja tikties ar ģimeni, bērniem un iziet no slēgtas nodaļas.
Jau minēju, ka man bija iekšēja pārliecība: man psihiatrija nav īstā atbilde. Es nezinu, kur to ņēmu, to nevaru izskaidrot nedz zinātniski, nedz nezinātniski, jo nebiju lasījusi nevienu psiholoģijas grāmatu vai vismaz sieviešu žurnāla rakstu par šo tēmu, no tādām lietām nejēdzu pilnīgi nekā. Biju audzināta kristīgā garā ar absolūtu psiholoģiskās palīdzības noliegumu, bet manī plosījās virpulis, ka tur kaut kāds āķis ir un ka tomēr ir vērts tai virzienā domāt vai vismaz mēģināt. Vienīgais, ko zināju, bija fakts, ka eksistē tādi psihologi un psihoterapeiti, kuri ar cilvēkiem runā, tā viņiem palīdzot.
Domāju, ka vienkārši manī pamodās suns, kas evolūcijas gaitā biju pirms miljoniem gadu un kurš prata intuitīvi pļavā atrast sev vajadzīgās zāles :D
Nav tā, ka es galīgi nepiekrītu diagnozēm, bet psihiatrija tikai cērt nost pūķa galvas; psihoterapija tomēr cīnās ar pūķi. Dažreiz psihiatrija der, bet neirožu un depresijas gadījumā to uzskatu par ātro palīdzību. Ko gan varētu domāt, piemēram, par čūlas slimnieku, kas absolūti neievēro režīmu un diētu, visu laiku mocīdamies ar asiņojošu čūlu, nepārtraukti saukdams NMP un nokļūdams reanimācijā.
Citādi ir, piemēram, ar šizofrēniju un citām nopietnām psihiskām slimībām. Piemēram, halucinācijas ļoti nomoka un iztukšo. Droši vien tās visu mūžu būs jānovērš ar medikamentiem, bet arī to neviens iepriekš nevar pateikt, jo pasaulē ir dzirdēti visādi brīnumi par domu spēku pat šajā gadījumā. Galu galā, cilvēks jau pats sev visus šos stāvokļus attīsta. Tātad var būt arī pretējs ceļš.
Ar darbiem ir tā, ka jau sen esmu brīvmāksliniece brīvā darba režīmā, kaut kādu laiku esmu bijusi darba ņēmēja. Bet tas bija tāds darbs, ko varēju izdarīt tikai es, šādā postenī biju tikai es viena. Kad vēl studēju un man bija sesijas, mans darbs "stāvēja" un mani "gaidīja", bija pašai viss jāplāno, lai prombūtnes laikā nekas nesaiet ziepēs. Es vienkārši tagad strādāju klienta–pakalpojuma sniedzēja attiecībās, kas ir sadarbība, nevis pakļautība kā darba ņēmēja–darba devēja attiecībās.
Jāteic, ka līdz 38 gadu vecumam, kad sāku iet pie psihoterapeita, savu veselību jau biju pamatīgi nonesusi, te nav runa tikai par psihi, bet arī ķermeni. Tāpat ilgstošs bezmiegs ir inde, daudz šausmīgāka par visdraņķīgākajām miegazālēm. Visu, kas manī labojams, kas ir veicies vai neveicies, nevaru saistīt tikai ar psihiatriju un psihoterapiju. Tagad man ir daudz jālāpa. Tāpēc darbaspējas gluži nevaru vērtēt tā, kā Tu jautā.
Mana psihoterapeite vairākkārt ir teikusi, ka es apmēram iekļaujos vidējos statistiskajos rādītājos ar cilvēkiem, kas psihoterapiju sākuši tik vēlu un neirozes gadījumā aizdzīvojušies līdz zālēm, ko laikus varēja novērst ar psihoterapiju.
Tāpēc jauniem ļaužiem allaž iesaku nevilkt lietas garumā.
Bet manī ir spēks ar sevi darboties un es nesakrītu čupā kā agrāk, kaut tad man, objektīvi skatoties, problēmu bija mazāk, tikai man nebija psihisko resursu ar tām tikt galā. Tāpat man ir daudz lielāka atbildība, jo pašai jādomā par klientiem, jāsagatavo līgumi, jāveic darba sarunas, jādomā par maksājumiem, rēķiniem utt. Es neesmu arī tik līdzatkarīga kā agrāk (tas ir tipiski depresīvu vecāku bērniem). Kamēr esam precēti, mans vīrs ar pārtraukumiem visu laiku studē, kamēr ir nonācis līdz doktorantūrai. Arī darba ziņā viņš pats ir sev saimnieks. Agrāk man bija patoloģiskas bailes no tāda it kā nedroša un neprognozējama darba organizēšanas varianta, un es stresoju par visu, kas viņam neveicās vai kavējās. Laidu visu caur sevi un neatšķīru, kas ir manas un kas viņa problēmas. Visas bija manas :( Zināms velniņš būt par korķi visām pudelēm mani reizēm kārdina arī tagad, bet tas, paldies Dievam, ir apzināts un iepazīts un es sevi mēreni pieskatu un saucu pie kārtības.
Agrāk varēju izlasīt forumā kādu bēdu stāstu un visas slimības pielaikot sev. Tagad man tas ir rāmi pat impulsu līmenī, es nesirgstu ar citu forumiešu vai jebkuru citu cilvēku slimībām un psiholoģiskajām problēmām. Lieki teikt, ka šāds domāšanas līmenis un saplūšana ar pasauli savulaik pamatīgi ietekmēja arī darbaspējas.
Jebkurš cilvēks, kam ir depresija, kaut kādā mērā neveselīgā dziļumā iejūtas citu cilvēku problēmās, viņus kontrolē un ir bērnišķīgi egoistisks, jo bērnībā vajadzēja kontrolēt depresīvu māti un iejusties viņas problēmās. Tas bija izdzīvošanai vajadzīgs mehānisms, kas vēlākajā dzīvē traucēs pilnīgi visās jomās, arī attiecību veidošanā. Psihiatri tos sauc par personības traucējumiem, bet viņi to visu neārstē, viņi nemaina šādu domāšanas mehānismu. Ar zālēm var tikai notrulināt burtiskā nozīmē, un tad kādam var rasties ilūzija, ka viss kārtībā, bet tas būs īslaicīgi. Agri vai vēlu āža kāja būs laukā. Psihoterapeits visu šo sevis mocīšanu atspoguļo, un tad pats vari domāt, cik ilgi gribi bēgt no problēmām depresijā.
Tāpēc es noteikti neesmu pret psihiatriju kā tādu, bet esmu par kombinētu pieeju, ja tomēr zāles vajag. Ja es sākumā nebūtu saņēmusi zāles, tas būtu beidzies ļoti bēdīgi. Neesmu par galējībām un melnbaltu domāšanu. Kamēr biju slimnīcā, tur sastapu jaunu sievieti, kas pirms slimnīcas nebija ēdusi 3 vai 4 mēnešus. Viss bija sācies ar noliegtu homoseksualitāti, jo ticīgajiem vecākiem tas bija ārprāts. Arī viņu dakteri bija izvilkuši tikai ar zālēm. Bet viņa iebrauks turpat, ja nesāks savu seksualitāti izbaudīt un izdzīvot, kā arī nenospļausies par to, ko domā citi. Apspiestā seksualitāte radīs trauksmi, ko vēlāk pārklās depresijas aizsargmehānisms, jo ķermenis trauksmi ilgstoši nespēj izturēt. Ja viņa pati nespēs atbrīvoties, psihoterapeits būs īstā vietā.
Sevi attīstot un iepazīstot, var arī izvēlēties gudrāku pieeju, kā sev palīdzēt: cik daudz zāļu, vai vajag zāles, ko vēl varu darīt utt. Un tā bez liela iespringuma un sevis šaustīšanas. Psihiatri arī ir ļoti, ļoti dažādi. Daži padomju laiku doki ir pilnīgs disaster. Viņi gribētu pacientu turēt teju vai suņa saitītē, kas ir nepatīkami. Pamazām rodas prasme un spējas atrast tādu speciālistu, ar ko var vislabāk sadarboties, kas nekontrolē, neuzbāžas ar savu vienīgo taisnību, bet atbalsta savu ceļu meklējumus un prot visu sevis piedāvāto pamatot lietišķā uz sadarbību vērstā manierē. Arī psihoterapeits ir labs atbalsts, kā saprast savas vajadzības psihiatrijas līmenī un to, kas konkrētajā brīdī būtu saprātīgākā izvēle.
Laikam "neprecizēju tik precīzi", kā Tu, Modri, gribēji, bet ieliku arī zināmu filosofiju, taču to visu ir grūti īsi pateikt, tāpat katram ir savas aizsardzības, savas bailes, un nekad pilnīgi droši nevar zināt, kas slēpjas aiz jautājumiem.
Bet psihologa vai psihoterapeita palīdzība būs efektīva tikai tad, ja cilvēks ir gatavs redzēt savas vājās puses un saprast savus maldus. Nav runa par sevis kaunināšanu vai vainošanu, bet problēmas apzināšanu un lietu mainīšanu. Psihoterapeits tam sniedz arī gana lielu emocionālo atbalstu.
Vīriešiem tas viss ir mazliet grūtāk, jo mūsu platuma grādos viņi nav mācīti attīstīt savu sievišķo daļu, kas ir nepieciešama brūču laizīšanai. Tāpēc arī ārstēšanas metodes ir agresīvākas: zāles un atkarības. Man to ir diezgan viegli saprast, jo pašā ir gana daudz vīrīšķā; esmu tēva meita, jo mamma bija tik vārga, ka nespēju pēc viņas identificēties. Vīrišķā daļa ir agresīvāka, un tas savukārt palīdz nepadoties. To tad nu vajag savā labā izmantot.