Es ne ļoti precizi pa punktiem, jo visas tēmas mazliet pārklājas, bet apmēram centīšos.
1. Viņi nedomāja, ka esi hipohondriķis. Hipohondrija ir psihiatriska diagnoze, patiesībā psihiska slimība, bet sirdzēji parasti "aplaimo" parastos ārstus, jo visu laiku izmeklējas. Ir vēl citi, kuri ģenerē sev fiziskas slimības, jo tad var dabūt apbrīnu, līdzjūtību, uzmanību – Tevis minētais Minhauzena sindroms. Ir veģetatīvie traucējumi un slimības, kas no tiem pēcāk rodas, bet tā ir mazliet cita opera: sevī turētās, noliegtās utt. jūtas. Neņemšos visu diagnosticēt, tur ir vēl visādi sindromi, bet hipohondriķis noteikti nedomā, ka ir psihiatra kontingents, tos šie dakteri neredz. Pie psihiatra aizgājis hipohondriķis ir āāārkārtīgs retums. Viņi ir pārsvarā histēriski, zvana ģimenes dokiem laikā nelaikā utt. Hipohondriķis dievina ķermeņa ārstus, bet pat privātpraksēs, kur no tā it kā varētu pelnīt, neviens viņus negrib redzēt, jo...
Esmu izbijis feldšeris, un man tālā senatnē bija doma strādāt neatliekamajā palīdzībā. Tai laikā, kamēr to jomu apostīju, mums Rīgā visiem bija viena "kliente", kura sauca ātros 3 reizes dienā savām astmas lēkmēm. Histēriķe kas histēriķe, tikai trūka histēriskā tiltiņa. Viņa haotiski lietoja savus medikamentus, kas tās lēkmes laikus savāktu. Ātrās palīdzības stacijā psihiatri teica, ka viņai ir Minhauzens.
Kā to atšķirt no kaut kā cita: pacienti parasti gari, uzbudināti un intensīvi stāsta par savu smago stāvokli, bet klausītājiem (dažādi cilvēki, kuri savā starpā neko nav sarunājuši) nerodas līdzjūtība, jo viņi neapzināti zina, ka otrs tagad blefo.
Reāli savās slimībās sapinies un par to pārdzīvojošs cilvēks stāsta citādi.
Tu neatbilsti hipohondrijai, psihiatri nav tik dumji.
2., 3. Redz, valsts psihiatrija pie mums ir pārslogota, manuprāt, viņiem nebija tik daudz laika, cik Tev pirmajā reizē vajadzīgs. Tas, ka ārsts uzraksta, ka Tu neveido acu kontaktu, nenozīmē, ka tas viņu aizvainojis. Viņi vēro cilvēku un tā pamazām veido diagnozi. Atvērtajā nodaļā doks Tevi ilgāk redzētu deguna priekšā, un viņam bilde kļūtu skaidra ātrāk. Nu kas tur dīvains, ka paņēma Tavu numuru, viņiem ir rindas, bet viņi nevar prognozēt, kad atbrīvosies gulta.
Privātprakšu psihiatru ir gana daudz, bieži vien vienā personā viņi ir arī psihoterapeiti. Latvijā viņi parasti strādā ar visa loka problēmām, jo mazs tirgus. Atrast var guglējot. Pāris saišu šeit: http://www.gimenescentrs.lv/?id=47&lang=lv; http://www.stoligvo.lv/parmani/parmani.html
Bet droši vien kādu esmu apdalījusi.
Tie būs vismaz 30 EUR par vizīti + medikamentu cena, kam privātpraksēs atlaidi nepiemēro. Ja dabūsi depresijas diagnozi, valsts sistēmā zāles būs ar 50% atlaidi, un tam bieži ir liela nozīme, turklāt ārsts bez maksas. Ja Tu gribi tikt iespējami labākā skaidrībā, tad jāiet ar valsts psihiatra norīkojumu pie valsts psihologa, kas izveiks Tev testu. Pēc tam kopā ar doku veidosies diagnoze. Tam mazliet vajag laiku. Valsts psihiatri nav dumji, vismaz jaunākie jau nu galīgi nē, bet pārslogoti.
Zāļu psihiatri ārstē tikai sūdzības: trauksmi, depresiju, halucinācijas ("balsis" utt.), turklāt pirmās divas var būt pie teju visām psihiskajām slimībām. Arī šizofrēnijas pacientam var būt/var sākties depresija, un viņam tādā gadījumā dos antidepresantu, kaut vai to pašu Sertraline.
Bet viena maza atkāpe. Reizēm mēdz teikt, ka no sirds pilnības mute runā. Ja nu Tu izspēri par to bērnību, tad kaut ko droši vien teikt gribēji. Reizēm šo to izrunājot, to dabū nost no kakla un tiešām var nolikt, nevis tikai teikt, ka viss aizmirsts. Ja jau runāji, tad nav aizmirsts. Dzīļu psihoterapijas skolas ir dažādas, eksistenciālie psihoterapeiti, piemēram, nemaz tik ļoti neanalizē bērnību, ja vien pats negrib par to runāt.
Manuprāt, (bet Tu dari, kā gribi), uzreiz mesties virsū zālēm nav prāta darbs, no AD atkarības nebūs, bet organisms pierod, ka ķīmiju tā vietā nokārto ārējie faktori, un tur ir zināmi riski. Cilvēki mēdz ieslīgt iluzorā mierā. Psihologi to sauc par iemācīto bezpalīdzību.
Cik manīts, tad vismaz psihiatri ir mātišķāki (ko nu tas cilvēks mocīsies, iedosim zāles), bet psihoterapeiti ir sagatavoti palīdzēt cilvēkam tādā veidā, lai viņš iepazītu sevi un pats iemācītos palīdzēt sev. Zinu ļaužus, kam ir Aspergers (lai gan par Tevi vēl nav zināms) un kas nevienu zāli nav laiduši sev tuvumā.
Bet nu ja nevar, tad nevar. Vai negrib... man nav nekāda vērtējoša viedokļa tieši par Tavu stāstu, jo cilvēki nekad visu nepasaka, un visu arī nemaz nevar pateikt. Tava lemšana, bet esmu pazīstama gan ar psihologiem, gan psihiatriem, gan psihoterapeitiem apmēram 20 gadus, un es teiktu, ka vislabāk ir, ja tās lietas tomēr kombinē arī tad, ja vajag zāles. Skats uz ļaužiem, kas ir tikai gājuši pie psihiatra un dzēruši zāles, pēc gadiem ir ļoti bēdīgs, un viņiem ir tendence slīgt arvien dziļākā bezpalīdzībā. Pusmūža cilvēki ir ar bērna domāšanu un bērna uzvedību. Ir regresa risks. Tai pašā Rietumu pasaulē ir ļoti daudz sekmīgi funkcionējošu ļaužu ar it kā diezgan smagām psihiskām diagnozēm, bet viņi ir nobrieduši, viņi sevi pazīst, prot savākt un prot arī atrast labāko iespejamo palīdzību.
No šī foruma gan zinu, ka vīriešiem mēdz būt pat histēriska reakcija, kas vērsta pret sarunu terapijām, bet daudzi šejienieši nez kāpēc nebaidās slīgt zāļu purvā, kaut vispār nesaprot, kas ar viņiem notiek.
Nepārspīlējot varu teikt, ka savulaik esmu izlasījusi teju skapi ar grāmatām par šīm tēmām, esmu bijusi ārzemēs, runājusi ar cilvēkiem, kam ir tāds vai cits stāsts, ko var saukt par psihisku/psiholoģisku problēmu, arī ar dakteriem ārpus Latvijas, jo deviņdesmitajos gados tā bija mana vienīgā informācija. Psihoterapija Latvijā jau bija, bet ar mazu publicitāti. Es neapgrozījos tādu ļaužu vidū, kas par to kaut ko zinātu. Tas bija psihoterapijas sākuma laiks. Man intuitīvi bija skeptiska attieksme pret padomju psihiatrijas mantojumu, un beigās izrādījās, ka pareizi vien bija. Man psihiatre teica, ka to neviens nevar un nevarēs pateikt, no kā man depresija... Nu kā tad... Bet, ja ir tāda pieeja, tas nozīmē, ka depresiju varēs vadīt TIKAI ar zālēm.
Es sevis dēļ ļoti daudz rakos, lai dabūtu kaut kādas atbildes, un pašlaik pie mums psihiskās aprūpes jomā ir pieejams gandrīz viss tas pats, kas Ņujorkas ļoti turīgo ļaužu rajonā, tikai tas nav iekļauts valsts grozā. Bet tos, kas ir ar sevi kaut ko darījuši psiholoģiski, uzreiz var atšķirt no striktiem zāļu lietotājiem, jo tieši psiholoģiskais aspekts palīdz funkcionāli daudz dziļākos līmeņos nekā zāles. Varbūt, ka kāds cilvēks to spēj paveikt pats, bet es gribētu to redzēt. Man tiešām tādu vēl nav nācies sastapt.
P.S. Patiess prieks sastapt vēl vienu pašnodarbināto... :D Man gan ir bijuši labāki laiki šai ziņā, esmu patlaban pārdomās un meklējumos.