Iepriekš aprakstītā ir bottom-up pieeja, taču, protams, ir nepieciešama arī top-down pieeja. Kaut vai lai integrētu psihoterapiju (piem., psihoanalīzi) ar molekulāro medicīnu.
Makro-līmenī secināšanas (reasoning) modeļi ir visai labi izpētīti. Vispirms tie attiecas uz normāliem kognitīviem procesiem un jau tagad epistēmiskās loģikas modelē zināšanas (pašrefleksiju), citas modalās loģikas attiecas uz ticību un darbībām, deontiskās loģikas modelē pienākumu un atļaujas, koriģējamās (defeasible) loģikas modelē normu hierarhiju, adaptīvās (t.sk. nemonotonās) loģikas modelē secināšanu no nepilnīgām vai kļūdainām premisām, varbūtiskās loģikas darbojas ar premisām un secinājumiem, kuriem ir piekārtota varbūtība. Ir centieni apvienot šīs daudzas loģikas un ar to nodarbojas gan universālā, gan kategoriskā loģika.
Makro līmenī tiek pētīti aŗī abnormāli kognitīvie procesi, skat. piem., šizofrēnijas pacientu domāšanas formalizāciju http://link.springer.com/chapter/10.1007%2F0-387-28898-8_8#page-1 Šādi pētījumi ar laiku kļūs tikai aktuālāki, jo servisa robotiem būs nepieciešams izprast pacientu domāšanu, lai ar tiem spētu veiksmīgi sadarboties.
Viegli redzēt, ka marko līmeņa secināšana pati par sevi ir izmantojama terapijā. Var viegli iedomāties psihoterapijas procesu, kura pacienti raksta dienasgrāmatu, atstāsta lasīto vai atbild uz anketām un viņu atbildes analizē datorprogramma, kas spēj identificēt tās pacienta izmantoto loģiku semantikas un premisas, kuras pacienti izmanto visbiežāk un kas arī visvairāk atšķiras no vesela cilvēka spriešanas paradumiem.
Loģikas saiti ar molekulāriem procesiem smadzenēs nodrošina connection science - zinātne, kas pēta neironu tīklu izmantošanu loģiskā secināšanā, simbolisko zināšanu ievadi un izgūšanu no neironu tīkliem. Neironu tīkli pēc būtības ir analoga sistēma (tos ar zināmu tuvinājumu var simulēt digitāli), kas it kā ir pretēja digitālajai pieejai. Taču konekcionisms analogo un digitālo pieeju apvieno, pēdējo pārskatu skat. http://www.aaai.org/ocs/index.php/SSS/SSS15/paper/viewFile/10281/10029
Neironu tīklu un smadzeņu simulācijas lielākais projekts ir Eiropā https://www.humanbrainproject.eu/ un tas palīdzēs izprast makro līmeņa secināšanas saistību ar neironu dinamiku mirkolīmenī. Un tad paliek tikai viens solis neironu procesu sasitībai ar molekulāriem procesiem. Tātad jau vistuvākajā laikā paveras iespēja pētīt, kā halucinācijas, uztveres vai domāšanas problēmas saistās ar molekulāriem procesiem, paveras iespēja identificēt molekulu kopas, kas ir atbildīgas par domāšanas īpatnībām. Tāpat paveras iespēja domāšanas īpatnības saistīt ar DNS, kontrolējo gēnu ekspresiju ar kompleksām ķīmiskām vielām var ārstēt garīgās slimības.
Medicīnas molekulārā pieeja, skaitļošanas metožu izmantošana dod iespēju meklēt tieši tās ķīmiskās vielas, kas regulē gēnu ekspresiju un proteīnu tīklus. Skaidrs ir arī tas, ka šo ķīmisko vielu dažādībai jābūt ārkārtīgi lielai, lai uz pacientu orientētās zāles atbilstu tieši pacienta genomam un viņā izveidojušamies ķīmiskiem procesiem. Taču izrādās, ka šīs zāles, balstoties uz automātiski secinātām īpašībām, var mēģināt sintezēt arī automātiski. Ilustratīvi piemēri šai pieejai ir http://ceur-ws.org/Vol-1101/paper3.pdf un http://www.nature.com/news/organic-synthesis-the-robo-chemist-1.15661
Tātad molekulārā ģenētika un patiesi personalizēta medicīna, jo sevišķi jau garīgās veselības aprūpes jomā, nav nekāda utopija, bet tuvāko gadu jautājums.
Par šo vajadzētu runāt biežāk. Gan tāpēc, ka tas dod pacientiem jaunu cerību dzīvot, gan arī tāpēc, ka sabiedrībai jāapzinās, ka katrs ieguldījums zinātnē tuvina cilvēci labāki, drošākai un veselākai pasaulei.
Tūlītēji ir divi secinājumi.
Pirmkārt. Nepieciešams atbalsīt kreisu politiku, jo tieši kreisās spārna partijas sniedz lielāku atbalstu zinātnei. To pierāda gan demokrātu valdīšanas gadi ASV (Obamas smart infrastructure projekti), gan zinātnes finansējum līmenis sociāldemokrātiskās Ziemeļvalstīs. Arī Latvijā Saskaņas programma ir virzīta uz attīstītu valsti. Latvijas labējo pieeja ir noziegums, tāpat kā noziegums bija labējā Junkera Eiropas atbalsta programma, kas no zinātnes ietvarprogrammas nozaga līdzekļus.
Otrkārt. Pašiem slimajiem ļaudīm vajadzētu pavērt vairāk iespējas piedalīties zāļu un terapijas izstrādē. Piem., daudzi zinātnes projekti ir atkarīgi no atklātā koda programmatūras. Pacientie varētu apgūt prasmes attīstīt šos projektus, aktīvi darboties tajos. Tiem būtu iespēja redzēt sava darba jēgu un arī praktiski tuvināt brīdi, kad medicīnas tehnoloģijas būt kļuvušas pietiekami attīstītas fokusētai un sekmīgai terapijai.
Cerams, ka Latvijai un Latvijas cilvēkiem viss šis neies secen.