Es, programs, nevaru ieteikt neiet pie psihologa vai psihoterapeita, droši vien, ka tas ir labāk kā neiet. It sevišķi, ja nav skaidrs, no kurienes ir problēma un kā to risināt. Bet no savas personīgās pieredzes - divus gadus mocījos ar veselības trauksmi (nezinu kā to pareizi medicīnā sauc, bet ģimenes ārste jokojot izmeta, ka man tāda ir, jo regulāri pie viņas ierados, pārliecināta, ka mirstu ar kuņģa vēzi, smadzeņu audzēju, man ir nopietna sirds slimība, izkaisītā skleroze u.t.t.) Pienāca brīdis, kad es negulēju caurām naktīm, nemitīgi domāju par to, ka mirstu, katrs mazākais organisma signāls (notirpusi roka, dūriens krūšu rajonā, stiprākas atraugas pēc ēšanas) bija simptoms tam, ka man ir kaut kas briesmīgs, nepalīdzēja ne tas, ka asins analīzes lieliskas, ne tas, ka man veica visādus izmeklējumus (sonogrāfus, rentgenus, u.t.t.), nonācu līdz brīdim, kad domas par to, ka kaut kas ir nepareizi un es mirstu bija galvā 100%. Tāpat nevarēju normāli strādāt, kontaktēties ar cilvēkiem (gribējās visiem stāstīt, ka es mirstu un raudāt, bet tai pašā laikā bija kauns, tāpēc klusēju un izvairījos no cilvēkiem), ēst, gulēt, plānot darāmos darbus. Un neticēju arī, ka kaut kad kaut kas mainīsies.
Bet vienā brīdī es sapratu, ka tā nevar dzīvot. Agrāk pirms gulētiešanas mēdzu lasīt grāmatas un pirms miega domāt par to, kas notiks, plānot savu notikumu versiju vai plānot kaut ko īstajā dzīvē, fanatzēt par lietām, ko gribu izdarīt, bet tad vairs nevarēju atcerēties nakti, kad nebūtu domājusi par to, kā kaut kas nav labi, kā es mirstu, kā man bail aizmigt, ja nu nepamostos u.t.t. Un es nevarēju atcerēties nakti divu gadu laikā, kad es par to nebūtu domājusi. Nu, šausmas! Kas tā par dzīvi? Sāku meklēt informāciju par trauksmi, par to, ko dara citi, kā ar to sadzīvot, kā ārstēt. Ģimenes ārste piedāvāja nomierinošas zāles, bet man nepatika doma, ka uzreiz sāku ar zālēm. Izlēmu sev dot laiku tikt galā pati, ja nesanāks - tad ārsti, bet nevis tā pa pusei, bet no sirds censties. Sāku ar to, ka spiedu sevi sakārtot režīmu - kad ēst, kad gulēt, kad iet uz darbu, kad ir brīvais laiks. Spiedu sevi taisīt ēst, pat ja negribējās, līdu zem segas, pat ja likās, ka neaizmigšu, cēlos, kad gribējās atkrist miegā un nedomāt uzmācīgās domas. No darba brīvajā laikā sāku plānot aktivitātes, teicu sev, ja nu es mirstu, tad vismaz jāizbauda dzīve pirms tas notiek. Vai Tu labāk sēdi mājās un domā par elpošanu, vai arī skaties labu filmu un domā par elpošanu? Otrais taču ir kaut nedaudz labāk, pat ja izklaidi nevar izbaudīt pilnībā. Sāku vairāk laika veltīt draugiem un ģimenei, ēdu veselīgi jau iepriekš, bet vēl vairāk piedomāju pie uztura, vitamīniem, lietoju D vitamīnu, jo tas man bija par zemu (starp citu, krietni uzlaboja vispārējo noskaņojumu, nezinu, varbūt tas tikai placebo, bet man ir daudz labāk 3 mēn laikā, kopš lietoju, un gandrīz jau D ir normas robežās), centos iesaistīties visur, kur varu palīdzēt citiem (forumos, Facebook grupās, jomās, kurās zinu kaut ko, teiksim varu ieteikt cilvēkiem receptes un palīdzēt ar datoru problēmām), jo negribēju visu laiku domāt tikai par sevi un savām problēmām, sāku mācīties jaunu valodu, tāpat vien, veidoju sarakstus ar lietām, kuras gribu izdarīt, un centos darīt, ko varu, un plānot, kā izdarīt lielākas lietas (teiksim, aizceļot kaut kur), paralēli protams, bija panikas momenti (un pat lēkme, saucu ātros, jo domāju, ka ar sirdi mirstu), bija brīži, kad gribas raudāt, kad likās, ka nekas nesanāk un nav labāk, bet pamazām, pamazām uzmācīgās domas iet mazumā. Nu jau ir tā, ka gandrīz par to nedomāju (šobrīd traucē tas, ka ir nopietna nervu saslimšana, vajag rezonansi, izmeklējumus, pagātnē būtu par to panikā, varbūt pat sabrukusi, bet tagad - uztveru visu mierīgu, eju uz izmeklējumiem, dzīvoju, cenšos nedomāt, vai ieplānoju laiku, kad par to domāt), un patiesībā es neesmu droša, vai es ticu, ka viss ir ok, vai esmu apmānījuši pati sevi, vai arī pārliecināju smadzenes, ka arī tad, ja es mirstu, nav vērts par to domāt, bet dzīves kvalitāte ir daudz, daudz labāka.
Vai ar citu palīdzību, vai paša spēkiem, ar medikamentiem, bez, ar jogu, reliģiju, braucienu uz Indiju, vienalga kā, galvenais ir cīnīties un nepadoties, tici man, no tā visa var tikt vaļā.
P.S. Un sevis izlikšana forumos (kā no mana palaga var redzēt :D) arī palīdz.