Labdien!
Man ir 26, esmu normāla izskata, normālas miesasbūves jaunietis. Un visādi citādi vesels cilvēks.
Bet ir problēma ar komforta zonu, kura nu jau traucē dzīvē virzīties uz priekšu un kaut kā attīstīties.
Kā tas izpaužas? Pirmkārt ir bail tā kā no visa jaunā dzīvē, no jaunām vietām, piemēram, darba vieta, transporta maršruts, kafeinīcas utt. Bail no jauniem eksperimentiem, ko vēl nemāku, visi māk vai mācās, bet man ir bail izgāzties (citu cilvēku klātbūtnē) un tāpēc es no tā izvairos. Piemēram, banāli, bet teiksim, tramvajā es nemāku nopirkt pie aparāta biļeti. Normāls cilvēks vienkārši pieietu pie tā aparāta un minūtes laikā saprastu kā tas notiek un nopirktu, bet es no tā izvairos. Tāpēc, ja nenopērku biļeti kaut kādā citā vietā, braucu pa zaķi vai eju ar kājām. :) Tas ir piemērs.
Vēl ir diezgan plaši izplatītā problēma, kad jātiekas, piemēram, ar meiteni kuru slikti pazīsti, lai aizietu uz randiņu, bet Tu jebkurā gadijumā atteiksi, jo saproti, ka skaidrā prātā būs "klusuma mirkļi" no kuriem būs ļoti neērti, tāpēc skaidrā prātā nekad neesmu saticies ar meiteni lai pavadītu laiku. Šis viss arī ir novedis pie tā, ka 26 gados vēl neesmu nodarbojies ar seksu, neskatoties uz to, ka dzīve man ir pasviedusi diezgan daudz skaistu meiteņu, kuras pašas ir lauzušas uz seksu, bet es no tā vienmēr esmu kaut kā aizbēdzis (pat alkohola reibumā) un dāmas paliek nesaprašanā, kas pie velna tikko notika. :)
Jautājums - kā var visu šito komforta zonu izārstēt vismaz līdz normas līmenim? Ka nav no visa tā jābēg. Saprotams, ka cilvēkiem ir dažādi momenti no kuriem ir neerti, bet viņi tak vismaz no tā nebēg.
Izņemot psihiatru, antidepresanti vēl ir kaut kas? Paldies par jebkādu informāciju!

Psihoterapeits, tā nav psihiatrija.

Atrodi normālu psihoterapeitu vīrieti, kam pieņemama cena un kurš Tev šķiet uzticams, kurš pašam patīk.

Un ja skatās no farmakoloģijas? Tad savā ziņā var palīdzēt tikai AD?

Es neieteiktu nevienam AD, ja nav bezmiega, tik ļoti lielu baiļu, ka nevar iziet no mājas, un dziļas depresijas, jo pēdējie trīs ļoti nokauj fizisko veselību: gan hormonālo sistēmu, gan gremošanas, gan kas tā par dzīvi vispār.

Un ar AD iedarbību ir ļoti individuāli.

Es pati savulaik, šite īsti nenoticējusi nevienam psihiatram, aizrakstīju vairākas vēstules nepazīstamiem psihiatriem uz ārzemēm (jo dubults neplīst) un atradu arī vairākus no medicīnas viedokļa smagus psihiatrijas pacientus.

AD nelīdz visiem, tikai apmēram 30%, un tiem visiem ir blaknes, tāpat kā lielajiem trankviļiem jeb neiroleptiķiem, ko tagad visādiem neirotiķiem ;) mazās devās naski baro iekšā.

Redz, svešam cilvēkam no svešas zemes dakteris nebaidās pateikt arī ēnas puses, ar dažiem pat iznāca abpusēji bagātinošas sarunas, jo šiem bija, kam sirdi izkratīt. Dokam jau arī nepatīk, ka BigPharma sola, bet pacientam labāk nepaliek. Viņš tomēr ir paņēmis smuku naudiņu no tā cilvēka, vismaz EU, USA or Canada.

Bet kopumā ir tā, ka gandrīz VISI ļaudis, ko angliski un vāciski runājošo forumos ar šitādām sūdzībām esmu sastapusi, apmeklē vai ir apmeklējuši kaut kādu terapiju. Un tas nenozīmē tikai sarunu terapiju, bet ir arī visādas mākslu terapijas utt. Tāpat ir visādas austrumu prakses, bet tur vajag labu skolotāju (vēlams, lai tā būtu kāda tradīcija, ko ļaudis ir praktizējuši vairākās paaudzēs), nevis mūsu samozvancus, kas uz katra stūra piedāvā visādas jogas.

Īstenībā Tu vari darīt, ko gribi, tāpat būs "trial and error" princips, kamēr atradīsi to, kas der tieši Tev.

Bet pamatā tā ir psiholoģija, un, jo ātrāk sāk, jo ātrāk atrisina vai iemācās sadzīvot, ja tā jau ir daļa no personības. To neviens psihiatrs nemācīs, var pat izsmiet. Ir jāiepazīst savas ēnas puses, arī stiprās, kuras ar ēnas pusēm prot sarunāties, vai tas tām ir jāiemāca, tāpat ir jāizstrādā attiecības ar vecākiem, Tev tur gvaltēm pastāstu būs. Vidējā Latvijas māte ir valdonīga, bet tēvs bailīgs un gļēvs. Jebkura sastaptā sieviete kaut kā sveicina no mātes, bet, ja sveiciens šķiet bīstams, tad nekā. Un ar mātēm jau neguļ...



Edited 1 time(s). Last edit at 08/31/2016 01:26PM by Runcene.

Katram cilveekam ir sava komforta zona, vienam taa ir lielaaka, otram mazaakaa kaa tev. Es arii ieteiktu vispirms saakt ar psihologu vai psihoterapeitu.

tieši tāpēc es prasu, vai ir kkas izņemot AD. Piemēram, kkāds nervostrongs varbūt var nedaudz nomierināt nervus, līdz ar to kaut kā mierīgāk pret visu izturēties.....

Tev pašos pamatos ir bail no sievietes, un Tu domā/ceri, ka to ārstē tējiņas...

Es nedaudz nesapratu, kāds te sakars ar sievietēm? Man vajag mainīt pieeju pie komforta zonas kopumā, nevis tikai pie sievietēm.

Kāpēc Tu to sauc par komforta zonu?

Visa dzīve, lai kaut ko sasniegtu, parasti ir ārpus komforta zonas.

Bet ok, lai paliek tā komforta zona. Tu saki, ka nedaudz nesaprati. Tātad nedaudz saprati, bet tieši ko? ;)

Kāda ir Tava ideja par to, kāds Tu tagad esi?

Visiem taču tā nav, vai ne?

Tu esi sev kaut kad uzdevis jautājumu, kāpēc Tu esi tieši tāds?

Kapē Tu sauc tās par kaut kādām komforta zonām? Tā ir nedrošības sajūta, bailes no potenciālāsās apkārtējo kritikas, nosodījuma vai apsmiešanas. Mazvērtības sajūta pašā pamatā.

Tā ir ļoti dziļa psihiska problēma un visticamāk, ka Tu tāds būsi visu mūžu.

Kāpēc tik pesimistiski: "dziļa psihiska problēma"...

Es teiktu, ka psihē vēl valda pusaudžu vecums, bet ir pēdējais laiks sevi attīstīt.

Par "komforta zonām", protams ir muļķības. Kaut kur izlasīts, bet nesaprasts, par ko runa.

Nu nav taadas tablete kas izaarstees tavas probleemas. Ir jaasakaarto domaasana, vienam to izdariit ir gruuti, taapeec tev te iesaka psihologu un psihoterapeitu.

Nu es biju domājis- ka problēma nav virspusēja un tās saknes ir agrā bērnībā.

Jā, vai nu kāds jaunums...

Kāds nezvērs Tev iekodis?

Nē, tas bija teikts ar zināmu nopūtu, pilnīgi bez ironijas.

Johan Štr, noteikti tā arī ir, kā Tu saki, ka sakne meklējama bērnībā. Bieži bija tā, ka tēvs ja kko ne tā, vai muļķīgi izdarīju, tiku tākā apsmejošā formā kritizēts, bet par labiem darbiem nekādas reakcijas. Noteikti neko sliktu nebija vēlējies, vienkārši tā ir sanācis. Tāpēc tagad, kad daru kaut ko jaunu, ārpus pieņemamā, jūtu drausmīgu diskomfortu un mēģinu to nedarīt. Tas attiecas uz visu. (citu klātbūtnē)

Nū, es arī uzskatu sevi par cilvēku ar lielu komforta zonu. Man ir tonnām nosacijumu un masa iemeslu lai nedarītu to kas man nepatīk. Bet reāli ir tā, ka ja gribās dzīvē kaut ko sasniegt tad kāda daļa šo te komforta robežu tomēr ir jāpārkapj. Protams, ka ne visas, bet tomēr. Un 26 gadi jau ir pietiekams vecums lai būt tiesības noteikt, ko Tu pārkāpsi un ko ne. Nu un ja runa ir par sievietes meklējumiem tad jāmeklē tāda kurai ir līdzīgas preferences. Tagad sieviešu ar dīvainībām ir ka biezs. Tā kā nebūs pārāk grūti atrast. Raksti iepazīšanās sludinājumu - meklēju sievieti, kurai riebjās tramvaji un kura baidās no kafejnīcām. Daudzas atsauksies.

Deguntiņ, Tu tikko pats atbildēji, no kurienes Tavām problēmām kājas aug. Nebija atbalsta un iedrošinājuma no vecāku puses, bet par katru nejaušu kļūdu- aizrādījums vai sods. Ir daļa vecāku, kas tā audzināti un tālāk tā audzina savus bērnus. Tādā veidā izaug nervozi un bailīgi pieaugušie. Droši vien, ka Tev ir vēl kāds ģimenes stāsts par sievietēm (mammu)... Es arī esmu bērnībā līdzīgu kritiku bez atbalsta pārdzīvojusi, bet man pusaudža gados paveicās ar labu, atbalstošu skolotāju.

Ku: un kad viņš atradīs vēl vienu dāmu, kurai ir bail no tramvajiem (nevis riebjās tramvaji) vai bail kļūdīties, tad izrādīsies, ka kopā ir divi, kas izejot ārpus komforta zonas, nespēj turēt spriedzi un bēg (pamet pienākumus, baidās uzsākt jaunus pienākumus, iebēg grāmatās, azartspēlēs, pie mammas, alkoholā, vaino citus, paliek agresīva, u.c) . Ja gadīsies dzīves ķeza- sāksies TĀDC ģimenes teātris...
Es negribētu būt par bērnu tādiem vecākiem, kas nav mācījušies tikt galā ar savu galvu. Viņam vecāku psihproblēmas būs sareizinātas ar 2. Nākotnē garantēts psihiatrijas vai psihologu klients.

Pareizi Runcene Deguntiņam teica: meklē psihoterapeitu- vīrieti, kurš var iedot Tev dzīvei to, ko tēvs neiedeva (nemācēja pats). Meklē atbalstošas attiecības- tādās ar laiku spriedze pāries bez zāļu lietošanas. Tas nebūs ātri, bet to var panākt

kachenite

Es to domāju, kā variantu. Un turklāt parasti ja ir divi tādi cilvēki kopā tad bērnus viņi netaisa...

Mēģināt jau noteikti pamēģina, bet tik un tā nekādi nesaprot- kas, kur un kā jādarās? Un met mieru- ka nav, ta nav. :DDD

Esmu brīnumstāstus lasījis par Nardil (fenelzīns) šādos gadījumos.

#



Edited 3 time(s). Last edit at 09/15/2016 09:15AM by Johans Štr.

Atradu pat fobijas nosaukumu savai problēmai - neofobija :)

Nav svarīgi niks Johan Štr, svarīgi, kas cilvēku moka!

Svarīgi nava, bet jocīgi ira.

Man arī no bērnības ir līdzīgas problēmas, kaut gan ir "attaisnojums" - sliktā redze no dzimšanas. Bet reizēm sāku saprast, ka tas attaisnojums ir par traku, jo ir lietas, ko ar manu redzi var normāli izdarīt. Vienkārši ir sajūta, ka aiz muguras stāv puišeļu bariņš no bērnības, un viņi to vien gaida, ka es izdarīšu kaut ko nepareizi un tad sāks rēkt. Un pats stulbākais - manā gadījumā diemžēl tas reizēm reāli tā arī notiek. Ehh...

Bet no pieredzes varu ieteikt, ka tiešām palīdz normālas attiecības ar kādu vecāku vīrieti. Manā gadījumā tas bija brālis. No bērnības arī no viņa baidījos, jo mēdza paķircināt, pasmieties utt. Kad izauga, tad pieņēmās prātā, bet diemžēl vairs nedzīvoja mājās, tāpēc sakari palika tādi sekli, uz svētkiem parunāt par dzīvi, notikumiem utt. Taču nesen dažādu iemeslu dēļ sanāca sazināties caur epastiem un vārds pa vārdam, kaut kā izstāstījām viens otram lietas, ko dzīvajā satiekoties nekad nerunājām. Izrādījās, ka brālis nemaz nav tāds "supermens", par kādu es viņu uzskatīju (jo viņam bija izdevies sasniegt visu, kā man pietrūka), ka arī viņam bija bijuši savi kompleksi utt. un ka patiesībā mums ir daudz vairāk kopīga. Un ka viņš jau sen mani neuzskata par lūzeri, bet seko līdzi tam, ko daru, un ir priecīgs par to, kas man sanāk.

Šī saruna kaut ko izmainīja "dziļi iekšā" un pēc kāda laika es negaidīti pamanīju, ka šo to daru citādāk, drosmīgāk. Ar brāli attiecības ir pavisam citas, es vairs neuztveru viņa straujo raksturu un izteikumus tik personīgi kā agrāk, saprotu, ka tā ir tikai tāda mirkļa reakcija, ārēja rakstura īpatnība, bet nevis būtība.

Ja godīgi, tad es agrāk biju skeptisks un domāju - ja kaut kas bērnībā ir sačakarējies, tad kā gan mana šodienas rīcība var kaut ko mainīt? Biju padevies un domāju, ka viss paliks pa vecam un neko tur vairs. Bet pēc tās sarunas ar brāli un sekojošā pozitīvā efekta sapratu, ka laikam kaut kādā "apziņas līmenī" nostrādā kaut kāda "pagātnes pārrakstīšana" vai kas tāds. Tas ir - ar rīcību šajā brīdī var pārrakstīt "vecās programmas", kas velkas gadiem ilgi. Tas reāli darbojas. Vismaz man.



Edited 2 time(s). Last edit at 10/23/2016 01:20AM by Miksis.