Vai mēnesi pēc neiroleptiķa atmešanas varētu būt vēl kādas "lomkas"? Atmetot nebija nekādu problēmu, viss mierīgi.

Tagad piemetās trauksme... Bet negribu atpakaļ uz šī paša n-leptiķa.

Man bija taa, ka (varbuut tiiri psihologjiski) bija nedaudz gruutaak peec atmeshanas..Bet, ja tiec tam paari, veelaak ir OK. Pec tam arii AD atmetu.
Tiesa gan, tagad ir taada situaacija, ka domaaju - varbuut kaapet atpakalj, bet varbuut iztureeshu.

Milda, vai Tu AD atmeti psihoterapijas laikā? Es it kā jūtos labi, bet pstrp teica, lai vēl nemetot nost, jo nesen sāku iet terapijā. Iespējams, ka tās laikā var uzjundīt kādu krīzi un līdz ar to somatiskos simptomus.

Rovinja, jaa, p-terapijas laikaa. Es teicu, ka esmu gatava atmest, jo sapratu, ka visu dziivi uz zaaleem negribu stuteeties, ka man jaatiek galaa pashai. Manii bija gataviiba to dariit. Atmetu 5 meen. atpakalj - bet tagad - liels notikums dziivee + pagaatne uzpeld + dazhaadas bailes, domaaju kaadu laiku atkal stuteeties uz zaaleem. Man veel daudz lietu jaaatrisina, kuras, kaa man tagad skjiet, naak virsuu kaa melns maakonis. Un tad atkal buushu gatava zaales atmest, jo buushu ko sapratusi, atrisinaajusi.
Veel ljoti laba lieta ar AD atmeshanu ir taada, ka - kameer tu tos lieto, ir OK, varbuut reizeem nav OK, bet tu iisti nezini, no kaa. Bet, kad tu tos atmet, lietas raadaas savaadaakos tonjos - protams, ir prieks, ka vari bez, bet peeksnji citaadu noziimi ieguust pagaatnes notikumi vai emocijas, ko esi sevii tureejusi. Tie saak taa kaa saapeet. Un tu tagad zini, kas ir jaarisina. Un es sheit runaaju tikai par savu pieredzi, es nesaku, ka taa var buut visiem. Man tagad atkal ir kriizes punkts (no augstaak uzskaitiitaa), un es tagad zinu, KAS tieshi man buus jaarisina. Agraak bija aizdomas, bet ne tik dziljas. Depresija un kriizes tev kaut ko iemaaca - taa uz to vajag skatiities. Tas ir kaa signaals, ka kaut kas ir palicis neatrisinaats vai tureets iekshaa, saapiigs.

Rovinja.... es piekriitu p-terapeitei, ka to vajadzeetu atmest tad, kad esi ilgaak gaajis p-terapijaa un risinaajis lietas. Tev sevii ir kas jaaatrisina, lai to atmestu, jo bija iemesls, kaapeec tev to vajadzeeja saakt dzert.

Veel...kriizes ir jaauzjunda, protams, no taam ir bailes, bet taas daudz ko iemaaca. Nevajag sevii apsleept to visu un domaat, ka ar zaaleem vien viss buus ok. Ja tu gribeesi ilgterminjaa iztikt bez zaaleem, tev buus jaasanjem drosme un jaabuut gatavai, ka var buut kriizes, un taas buus jaarisina. Jaa, tas nav viegli, bet taas daudz ko iemaaca..un veelaak ir vieglaak. Jebkura neatrisinaata lieta veelaak var uzpeldeet ar divtik lielu speeku.

Šie ir praktiski neatbildami jautājumi, jo ir jāzina viss scenārijs. Katram šeit būs sava situācija.

Zāles ir stute psiholoģiski nestabilam cilvēkam. Bija taču iemesls zāļu lietošanai. Vai psiholoģiskā stabilitāte ir atgūta un problēma, kas spieda lietot zāles, ir atrisināta?

Man šķiet, ka bez izrisinājuma un skaidrības iegūšanas par to, kādu lomu zāles spēlējušas cilvēka dzīvē, "lomkas" būs vienmēr... Nekas taču tur netiek ārstēts — to nevajadzētu iedomāties. Tas ir tāpat kā pie diabēta: kamēr ir insulīns, tikmēr viss ok, kad nav, sākas lielas ziepes. Ar zālēm var veidoties ļoti sarežģīti mezgli.

Zāles ir legāla narkotika, uz kurām mūs uzsēdina, lai mēs varētu pastrādāt, ēst un gulēt, reizēm — lai neaizietu bojā: nepieliktu sev rokas vai vēl ko... Bet psiholoģiskais mehānisms ir tas pats, kas visām psihotropajām vielām, kuras lieto apreibināšanās nolūkā. Psihotropās zāles uztur puslīdz civilizētā stāvoklī cilvēka smadzeņu bioķīmiju tad, kad viņš pats to ar savu domāšanu, attieksmi pret pasauli un sevi pamatīgi čakarē.

Vai autore tagad prot sevi nečakarēt?

Neviens nerekomendē "aukstā tītara" pieeju: atmešanu uzreiz ... nedz ārsti, nedz tie, kas mēģinājuši atmest.

Ja cilvēks ir bijis uz 2 kruķiem, tad viņš tos nekad nenomet vienā dienā... tas pats ir ar psihi. Sevi dzīvot patstāvīgi jāradina pamazām. Ikviens pierod pie palīdzības. Zāļu lietošanas laikā cilvēks var iemācīties jaunu bezpalīdzību un psiholoģiski kļūt vēl nevarīgāks.

Otrs jautājums vienmēr, protams, ir tāds, vai zāles ir vienīgā izeja atkarīgai dvēselei, bet Latvijas valstī nu tāda ir tā kārtība, ja iet tradicionālo piedāvāto ceļu un izmanto psihiatrijas zāļu arsenālu.

Psihoterapija arī, protams, ir atkarība, bet tie vismaz ir dinamiski procesi ar gaismu tuneļa galā, kas nav statiski kā zāļu lietošanas process.

Tai pašā laikā, kad cilvēks nelieto zāles, viņš vairāk sajūt savas sāpes: ja to var izturēt un izrisināt, tas padara krietni stiprāku.



Edited 1 time(s). Last edit at 11.05.2009 12:30 by Runcene.

Sveikas!!
Es jau liertoju AD - Cipralex gadiem(apm.4 g.)palaikam atmetu,interesantākais,ka tas notiek emocionāla pacēluma laikā,kad tāds iestājās kādā dzīves periodā.Tajā pashā laikā manā dziivee bija emocionāli ļoootii smags periods,kad domas kūļaajaas ap vienu un to pashu un,ka bez Fluanxol neiztiku...izķepurojos,paliku tikai uz Cipralexa..tad 5mg,tad 10 mg,bet taa iisti bez zaaleem esmu augstaakais dziivojusi 4 meeneshus (divos dziives periodos sho4 gadu laikaa).Nu man atkal dziivee ir taa,ka bez Fluanxola nevaru,kgan dziives draama shobriid nav.Lietoju gan 0,5 mg dienaa+10mg Cipralex,un tikai taa juutos normaali,labi!Nav man nekaadu motoru pie peecpuses,nedz nejuutiibas,vnk ir normaali,bet...es taa domaaju,cik ilgi man buus jaaeed tas Fluanxol...negribaas jau par pamatsastaavu katru dienu eest ne tikai Cipralex,bet nu jau abus!!Nezinu iisti kaa to panaakt..bez Fluanxol sobriid ir taad nomaaktums,kaa spiez kruushu rajonaa,neko negribaas dariit,dulla galva,kaa vatee...Vai kaadai (am) bijis kas liidziigs!?!?

Lilo, bet Tu pie psihoterapeita nedomā iet? Es tieši tāpēc sāku iet, ka nevēlos visu dzīvi uz AD stutēties. Un lietošu vēl kādu laiku, jo neesmu vēl savus cēloņus atrisinājusi. Bet tik ilgi lietot zāles, nu nē!

Visus šos gadus staigaaju pie psihoterapeita...ne jau pati uz savu galvu ēdu tabletes!!!Vieni cēloņi tiek izskausti,parādās citi un tā nu uz AD tik turies!!Sāku domāt,ka laikam piederu pie tās kategorijas,kuriem taas jaalieto visu atlikusho mūžu..kā vitamīni(maigi izsakoties)...vai tieshaam taa viela ,kas smadzenees,neizstraadaajaas pati...kas zin!

Njāa, traki, neiepriecini mani. žēl, ka staigā pie psihoterapeita un nepalīdz līdz galam. Man psihoterapeits pēdējā cerība, jo varu teikt, ka esmu fiziska vesela. Gribu tikt vaļā no nepatīkamajiem somatiskajiem simptomiem un no zālēm arī. Bet nu cerēšu pagaidām, nekas cits jau neatliek :)

Rovinja
Un cik ilgi un ko Tu lieto?!?

Jau 9 mēnešus. Bet man bija diezgan smagi ģimenes apstākļi bērnībā un pstrp teica, ka esmu tipisks pstrp pacients. Es jau ceru atsķetināt to emociju murskuli un tikt vaļā arī no veģetatīvajiem traucējumiem.

Rovinja
Man arii ir bijusi beerniibas un jauniibas gadu garumaa shii trauma...ilgi šķetinaajaam ar dakteri manas probleemas...taas arii atrisinaaju (saakaas man ar panikas leekmeem un trauxmi,veelaak tas viss paargaaja,paraadiijaas depreesivitaate)...bet taada tendence uz depresivitaati manii ir saglabaajusies ja vien nav dziivee kaads spilgts emocionaals paceelums..

Lilo, cik ilgi jau apmeklē psihoterapeitu?

Marie
Es apmekleeju tieshi tikpat ilgi,cik lietoju zaales,t.i.4 gadus...(ir bijushi paatraukumi 6 meeneshi,3 meeneshi)Bet kaa jau mineeju ,sho gadu laikaa daudz ko sevii esmu mainiijusi, pateicoties tieshi terapeitam.Zaales neesmu lietojusi ar paatraukumiem!!Arii terapeite ir taa,kura peec iespeejas stimulee iztikt bez zaaleem!

Man ir tāds jautājums. Mana labākā draudzene jau vairāk kā 2 mēnešus slimo ar psihozi un neizprot vairāk realitāti vai drīzāk jāsaka ka viņa neko nevar analizēt ko kāds saka, ko viņa redz utt. Viņai smadzenes ir pilnīgi veselas, taču ir slima dvēsele. Kā jums liekas, vai viņai vajadzētu sākt lietot neiroleptiķus vai kādu laiku vēl nogaidīt, varbūt sāks palikt labāk? Vienkārši ļoti uztraucos par viņu.

Ļoti piņķerīgs jautājums Latvijas situācijai.

Skandināvijā ir ts. atvērtā dialoga sistēma (open dialogue), kad zāles nepavisam nav primāras un kad arī pats cilvēks par sevi lemj, bet Latvijā Tev neviens psihiatrs neieteiks vilcināties un vispār neko nejautās, bet pierunās draudzeni neiroleptiķus dzert (to viņi prot); mums pat psihoterapija apm. 50% ir dziļi medicinizējusies :( ... kur nu vēl gaidīt prasmīgas komandas, kas strādātu ar psihozēm bez zālēm. tas ir ļoti dārgi. tad nu mums dzīvo un valda murgs, ka cilvēks paliks slimāks, ja "neārstēsies"... bet neiroleptiķis jau ar laiku "saēd" cilvēku, nevis otrādi...

turklāt Tu pati nemaz nevari palīdzēt draudzenei tā uzreiz — tas ir jāprot. viena arī to nespēsi: tas nav viegli... ar labu gribu būs par maz.

neviens nevar zināt, kā viss beigsies. neviena psihozes epizode nav līdzīga citai. risks ir, ja piesakās ne tās labākās "balsis"...

bet varbūt tā ir tomēr vēl situācija šimpus žogam: neiroze? kas viņai notika pirms 2 mēn?



Edited 2 time(s). Last edit at 12.06.2009 16:20 by Runcene.

Jā tur gan ir taisnība. Diezgan biedējoši. Tad jau sanāk tā, ja sāk lietot neiroleptiķus, tad tie jālieto visu mūžu, ja?
Jā, es jau viņai esmu mēģinājusi palīdzēt, bet viņa saka ka es meloju un stāsta man savas murgainās lietas, kā piemēram, ka visi cilvēki nau vienādi un viņu visi redz. Bet viņa pati vairs nesaprot ko runā, jo domā, ka runā nepareizi utt. nu viņa (tā teikt) ir sapinusies savos murgos pavisam. :( Pat tiešām nezinu ko lai dara. Šausmīgi.
Nu viņai pašlaik ir 16 gadu, bet 12 gados viņai bija visādas neirozes un uzmācības, bet tad itkā viņa pati kaut kā tika ar to galā (protams ar psihoterapeita palīdzību, bet nelietojot neiroleptiķus), un tagad, neilgi pirms 2 mēneši viņai sākās pilnīgs nervu sabrukums no pārāk lielas pārpūles+ vēl galvas asinsvadu sklerozi, kas noveda viņu atkal pie neirozēm un uzmācībām. Un tagdad jau kautkad ap februāra beigām viņai sāka parādīties visādi murgi un pastiprinājās lēkmes. Un noteica diagnozi- psihoze. Ļoti žēl man viņu.

Nu tad jau viņa pie ārsta ir vesta...
Psihozei diemžēl nav visai labvēlīgas prognozes.

Svarīgi arī, kādas zāles lieto: ir vecāki un jaunāki medikamenti; jaunāki ir dārgāki un labāki, bet neesmu droša, vai valsts tos kompensē tās pašas dārdzības dēļ. Vecajām zālem ir vairāk blakņu.

Ja paļaujas tikai uz zālēm, tad šādos gadījumos, protams, nekas cits neatliek, kā tās lietot visu mūžu — psihotisks cilvēks it bieži ir jāpasargā pats no sevis. Bet labā vēsts ir tāda, ka ar jaunajām zālēm viņa varētu dzīvot puslīdz ok.

Viss atkarīgs no tā, vai ģimene ir spējīga maksāt arī par psihoterapiju, vai ir atrodams psihoterapeits, kurš ir gatavs strādāt ar psihotisku klientu un vai psihiatri neizskalos smadzenes, ka to nedrīkst. Bet pat psihoterapija šajos gadījumos ir ļoti ilgstoša un lēna — un šeit būtu jāiesaistās visai ģimenei, jo tur noteikti ir bijušas kaut kādas problēmas, kad viņa auga: psihoze no zila gaisa kā bacilis nevienam nepielīp. Tas tātad ir laiks, nauda, pacietība no visu iesaistīto puses. Lai kā Tu gribētu, tā nav Tava kompetence.

Diemžēl ir dzīvē situācijas, kad mēs neko daudz nevaram palīdzēt arī saviem tuvākajiem cilvēkiem. Tu vienkārši vari būt klāt tīri cilvēciski tik, cik vari to atļauties. Tu neko nevari viņai iestāstīt: un to nevajag censties pat darīt; tas ir velti. Viņa pasauli redz tādu, kādu viņa to tagad redz. Tāda "palīdzēšana" var tikai viņu satraukt. Tas nav jautājums par viedokļiem, par kuriem var strīdēties, bet par situāciju, ko nosacīti jau var saukt par slimību.

Liels, liels Jums paldies par atbildi! Uzzināju daudz jaunas lietas, ko citur internetā atrast neizdevās. :)
Jā, nu tā gan ir tiesa, labāk tiešām pašlaik nejaukšos, jo es jau ievēroju, ka runājot ar viņu, tas situāciju padara vēl ļaunāku. Jācer uz to labāko.

Atvainojos, bet man pēdējais jautājums ko svarīgi man zināt. Vai dzerot neiroletiķus, cilvēks paliek tāds pats kā agrāk jeb arī kļūst pret visu vienaldzīgs?

...vai gadījumā nav tā, ka psihoze var būt šizofrēnijas priekšvēstnesis? Man tuvam cilvēkam tā ir, psihoterapija ir bezspēcīga, tur tikai ar zālēm, jo slimais kategoriski noliedz kādas problēmas, diemžēl. Cieš visa ģimene

Signy

oi, kurš to var prognozēt... neviens... protams, ka zāles kaut ko sabremzēs, bet ja tās ir jaunās paaudzes, tad var cerēt uz kaut ko gaišāku. taču, ja viņa ir tās dabūjusi jau pirmajā psihozes epizodē, tad viņa droši vien būs "karjeras pacients" uz mūžu, kur ar laiku šis tas var nobrukt. cerams, ka tik ilgi, kamēr viņa slimos, izdosies sintezēt vēl kvalitatīvāku ķīmiju nekā tagad pieejamā.

qwick

šizofrēnija ir viena no psihozēm. visa psihiatrija nosacīti dalās neirozēs un psihozēs. simboliski varētu sacīt, ka visas neirozes vēl ir dzīve uz zemes, bet psihozes — jau mākoņos.

visa vaina ir neinformētībā. ģimenes (arī sabiedrība) nemāk ar šo pacientu sadzīvot, un visu padara ļaunāku. cilvēku jau tās zāles neārstē, tikai sabremzē sabiedrības dēļ, lai tai būtu ar viņu vieglāk. viņš vienkārši kļūst mierīgāks, bet tiek pieņemts, ka tiek ārstēts, kas ir blēņas.

tai pašā laikā cilvēkiem jau nav kur saņemt palīdzību, kā pareizi izturēties pret šizofrēnijas pacientu: viņu vajadzētu likt mierā, bet ģimene viņu visu laiku cenšas iestumt kaut kādā nišā; tad viņš satrakojas, un viņu nodod psihenē, kur ir akcents uz to, ka jādzer zāles. kad nu viņš atgriežas mājās, visi kolektīvi pieskata, lai viņš tās dzer, kamēr vienā brīdī viņš fiziski aiziet uz citiem medību laukiem, jo psihozes pasaule ir vienīgā vieta, kur viņš glābjas no šīs pasaules, kura viņam ir par grūtu, bet viņam šo glābšanos neļauj. šie cilvēki vienkārši tiek nozāļoti.

kultūrvidēs, kur tik briesmīgi neiespringst par psihozēm un kaut kādu izdomātu vienotu "normālumu", tās norit vieglāk nekā vidēs, kur tās "ārstē"...

un ko gan ģimene lai dara, ja visi jau ir iejaukti spēlē un nesaprot, kas notiek: tur vajadzētu labu profesionālu palīdzību visai ģimenei, kura mums nav pieejama; ir tikai psihiatri, kuri visu laiku kliedz par zālēm. psihoterapija šeit ir ilga, un viņam nekādas problēmas tradicionālajā izpratnē nebūtu jāatzīst: ar psihotiskiem pacientiem strādā pilnīgi citādi — ja vien Latvijā kāds to dara un kāds cits par to var samaksāt.

šeit vienīgi var ieteikt visai pārējai ģimenei iet uz savu psihoterapiju: piemēram, uz ģimenes sistēmas terapiju. psihoze taču rodas ģimenē. iespējams, ka lietas tad mainīsies arī ar slimo.

no otras puses, var ievietot slimo pansionātā: tur ir cita vide, viņi tur it bieži kļūst mierīgāki: nevienam nav jābūt par aukli galu galā.

principā psihozes un sabiedrība ir garš stāsts, bet tas nav tāds, kā to grib pasniegt psihiatrija. ir viena laba grāmata nupat iznākusi par citādām pieejām: ALTERNATIVES BEYOND PSYCHIATRY.

Nu skaidrs. Cerams, ka viss būs daudz maz labi.
To grāmatu gan es gribētu palasīt.
Liels paldies par informāciju. :)

man tads jautajums. no kaa rodas psihozes?

ir daudz teoriju.

viena ir tāda, ka no neveiksmīgas bērna emocionālās audzināšanas ļoti agrīnā vecumā.

bet kas tad iisti tas ir? kad pats izdomaa visaadas domas? nu murgi. un taas domas liekas iisteniiba?

aly Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> bet kas tad iisti tas ir? kad pats izdomaa
> visaadas domas? nu murgi. un taas domas liekas
> iisteniiba?

tas ir kā mēnesserdzīgais, kas iedomājies ka ir šoferis vada auto un viņam sanāk tīri labi, kamēr kāds
nenosauc viņu vārdā un izrādās ka mašīnu vada brīnums, bet pats viņš vadīt nemāk...

nu sabiedrībā narkomānu atpazīst pēc acīm, bet leponex jau taspts "uzsēdināt uz kloni" vien ir...

jaa bet pazinai ir taa psihoze itkaa un vina saka ka pasaule ir savaadaaka, ka cilveeki nav cilveeki un ka visi launi un veel izdomaa visaadas lietas nereaalas, tajaa pasaa laikaa vinai taas liekas reaalas un vinai leekmes naak jo bail. tie ir murgi?