Nerausti viņu aiz ūsām!!!

Es te tā pēdējās dienās runājos ar Runcenīti un visu laiku gaidu, vai viņa vēl kaut ko nepateiks, tāpēc, neko sev neaatradusi, izlasīju šo tēmu. Jo laikam viņa visu man pateikusi, ko vēlējās.
Īsumā varu pateikt, ka arī man bijušas nu' daudzējādā ziņā līdzīgas likstas ar mammu. Un tiesi ar mammu, kura allaž vēlējās, lai es būtu piedzimusi citāda nekā es biju. Kura man pat nenovēlēja savu ģimeni, jo tas jau nebūšot priekš manis. Man jāaudzinot brāļa bērni. Tas pats uzstādījums, ka neko nevaru, ka bez viņas galīgi pazudīšu utt. Par mani rūpējās - mani tikai nemīlēja un nepieņēma tādu, kāda biju. Tādēļ visu mūžu es meklēju Savas Mājas.
Bet - man bija cita nianse. Skatos, ka Rovinja nepārtraukti, pat uzmācīgi uzsver savas mātes bardaku. Mana mamma bija un sterila. Nekārtīga biju un esmu es. Jā, es allaž visu sakārtoju, bet ...pēc kāda laika man atakal viss sajūk. Un kārtošana sākas no gala. Man ir skaistas, krāsainas istabas, viss, kā esmu pati izdomājusi - ciemiņiem pie manis patīk. Bet virtuve joprojām nav izremontēta un patiesi neizskatās pievilcīga. Turklāt tā arī nav tīra, jo vīrs to izmanto arī kā darbnīcu. Pa ziemu viņš tik daudz stra'dā, ka es vnk liekos mierā, bet tagad piepeši man gan uznāca histērijas lēkme, ka jau 3.gadu nav realizējies sapnis par mājīgu virtuvi. Jo ņemt meistaru mums nav naudas, nemaz tik daudz darba tur nav jāiegulda, taču beidzot tas ir jādara.
Un tomēr - es kārtoju, lai pati justos labi savās telpās. Man pofig, ko nodomā manas draudzenes, ja viņas mani pārsteidz kārtējā bardakā - kā saka Rovinja. Jo es esmu cilvēks, kas NESPĒJ nemitīgi visu kopt un tīrīt un piedomāt, lai viss būtu kārtīgs. Mani pat traucē telpas kā izstāžu zāles. Un ko gan man darīt? Un ja mana meita būtu Rovinja? Un es esmu Zivis (Saules zīme) - Zivis (Mēness zīme) - ja interesē astroloģija, tad var palasīt šo raksturojumu. Nav viņas čaklas uz mājas darbiem. Varētu domāt, ka esmu pārmantojusi gēnus no vecmātes - bet arī viņa bija Zivis!
Bet manipulēšana kā dzīvesveids - tur man jāpiekrīt Rovinjai. Tāpat sava vienīgā pareizā viedokļa uzspiešana... Bet es esmu to visu pieņēmusi - tā ir mana mamma un tāda viņa ir.

Saproti tas nav vienkāršs bardaks, tas ir var teikt bomžatņiks, putekļi un drazas pa grīdu, Drēbju kaudzes uz grīdas. galds nokrāmēts ar 100gadus nemazgātām krūzēm un katliem, Trauku kaudze izlietnē līdz griestiem. un ja pie tā visa var lasīt grāmatas un skatīties TV un dzīvot 4 pieauguši cilvēki!!!! Bet es jau strādāju ar sevi, neko neuzspiedīšu, neteikšu un nebraukšu arī uz turieni.

Visas sajūtas šajā procesā ir ok... katrs ir kaut kādā citā fāzē; tas arī ir ok. Ir viens brīdis, kad mēs dzīvojam un uzskatām, ka viss tas, ko un kā dzīvo vecāki, ir ok... Tad dzīve parāda, ka diezin kas nav... tad ir šoks: nu, kā tā var, gribas visu sagriezt kājām gaisā. Gribas, bet nevar... tad nāk atskārsme, ka jālaiž vaļā. Pēc tam varēs domāt, ko darīt ar attiecībām, ar komunikāciju, saskarsmi... bet es šaubos, vai šajos stāstos attiecības jelkad būs siltas: vecāki ir pirmie, kuri veido silto saiti ar bērnu. Atgriezeniskā veidojas vien tad, ja bijusi pirmā saite... Citādi tā vienkārši neveidojas.

Zinu ģimeni, kura ir adoptējusi vairākus pamestus bērnus; viņi mīl ne-bioloģiskos vecākus un dod atgriezenisko saiti viņiem... Bioloģiskos viņi šad un tad satiek, bet skatās uz viņiem kā uz tukšu gaisu... Kur nav dēstīts, nevar ievākt ražu. Un tur ne tuvu visas mammas ir dzērājas. Viņas ir psihiski slimas; dzeguzes citu iemeslu pēc; tad vēl tādas, kuras spiedušas no bērniem sulu laukā, piemēram, lai bērns izaugtu par mūziķi, kas viņai pašai nav izdevies, bet bērns šai ziņā nemaz nav apdāvināts un de facto tiek spīdzināts.

Katram, protams, tas ir citādā pakāpē, bet principā bioloģijai nav nozīmes, un par to sevi nevajadzētu arī šaustīt, bet pieņemt to gan it bieži ir grūti, jo var taču redzēt, ka citiem ir bijušas citādas ģimenes.

Bet tad, kad viss šis minētais top skaidrs, ir baigās dusmas. Un tas ir ok... vienmēr tā nebūs, bet kādu laiku būs...

Jā, īsta siltuma tajās attiecībās nebūs.
Un es arī izvairos biežāk par reizi 2-3 nedēļās iet uz savu centra dzīvokli, īstenībā es joprojām sevi neapzināti mānu - tam vajadzēja būt Manam, bet tas ir Viņas - tētis to vēlējās norakstīt man. Man tur arī nav ko darīt. Un tiešām - kā man agrāk sāpēja, redzot, ka citiem ir pavisam citādas attiecības ar mammām! Bet laiks visu pamazām aizrēto.

Es tieši esmu šobrīd tajā stadījā, kad ļoti ļoti sāp šī atklāsme, ka nav un nebūs man siltas attiecības ar mammu un ka man nav (piedodiet) normāla mamma un arī tēvs. Un tieši redzot, kā ir citās ģimenēs, visi sanāk kopā. Mamma satiekot meitu priecājas un apskauj utt. Man sāp vēl vairāk, un sevis žēl un dusmas uz likteni. Bet, cerams, kā Runcene saka, ka pāries un sadzīs šī sūrstošā brūce.
Kā es te sakarā ar krīzi valstī lasīju, ka tā ir attīrīšanās :D tad nu es to uztveru, ka mana iekšējā krīze arī ir attīrīšanās :)

Tādas atklāsmes var rasties ik pa laikam: man ir savādāk kā citiem, es esmu nesmukāks kā citi, man neveicas, kā citiem, man nav tā vai šitā, kas ir citiem,- vajag tikai sākt salīdzināt, lai sāktu justies slikti. Un to nevajag aizmirst darīt katru dienu, jo tad varēs justies vēl sliktāk ;)
Tas patiesībā nozīmē sevis un citu nepieņemšanu, un tā var turpināt bezgalīgi.
Jā tas ir jauki, ja ir jaukas attiecības, bet ne reti tas viss tā izskatās no malas. Bieži vien citas problēmas ir tikai citu acīm slēptas.
Ir jāpieņem situācija tāda, kāda tā ir. Un, starp citu, arī bērni var spert pirmo soli, kaut vai mēģinot saprast, kāpēc vecāki (vai citi cilvēki) ir tādi, kā viņi ir.

Rovinjai - starp citu, lai gan esmu jau ievilkusi šo tēmu, gribēju Tev vēl pateikt, ka manas un mammas attiecības arī drīzāk līdzinājās konkurenšu attiecībām. īpaši tad, kad mana ģimene (es, vīrs un dēls) un mamma ar tēti dzīvojām kopā bij. komunaļņikā. Tur bija it kā 6istabu dzīvoklis, tad 4 bija vecākiem, bet 2- manam vīram. Es turklāt skaitījos vecāku pusē, jo citādi tolaik(90.gadi) uz tik lielu platību nevarēja pretendēt. Un atminu kādus Ziemassvētkus. Bērns vēl bija pavisam mazs - nu, kādu gadu vecs. Un kādā retā reizē, kad biju izlaista no mājām, lai aizietu uz poliklīniku un veikalu, es egriezos tuvējā kafūzī un pasūtīju pupiņu salātus. Man vispār negaršo pupiņas, bet nu šoreiz tie salāti bija izcili. Un es nodomāju tos uztaisīt viesībām. Jau rakstīju, ka mamma manas spējas nekur nevērtēja augstu (izņemot apģērba iegādi). Viņa virtuvē skatījās , skatījās, es salātus izdekorēju ar sarkano papriku - izskatījās skaisti. Tad viņa teica - nu izskatās labi, bet nezin, vai būs ĒDAMI! Varat iedomāties, kā jutos. Kad sanāca viesi, pirms tie ķērās pie ēšanas , mamma pabrīdināja, ka TOS salātus viņa neesot gatavojusi - respektīvi - ja būs neizdevušies. lai kāds nepadomā, ka tā ir viņas neveiksme... Vai varat iedomāties, kā jutos? Vakars man bija izbojāts par spīti tam, ka salāti un manas tortes patiesi bija Ok un visi tos salātus slavēja. Bet prieka manas mammas acīs nebija arī tad...
Varbūt kāds izlasīs un teiks - s žiru besjatsja - jo nekā TĀDA jau šajā notikumā it kā nav.Bet es to nekad neaizmirsu...

Mania, vai jebkad esi padomājusi, kā jūtas Tava māte? Vai vienkārši pajautājusi? Ne tā, kāpēc viņa tā darīja, bet savādāk- parunāties kā ar cilvēku, kas acīmredzot, ir piedzīvojis gan pazemojumus, gan nemīlestību, gan vēl visu ko.

Strawbwerry - ir jau, ir tā, kā saki. Bet tas viss tik vai tā ir jāpārdzīvo. Tik vieds neviens nepiedzimst:). To saredz tikai ar laiku vai arī kāds - kā Tu vai Runcene - pasaka priekšā.
Sāpināties dēļ sāpināšanās galīgi nav konstruktīvi, bet es te arī neredzu nevienu mazohistu. Piemēram, es arī gribu mājiņu pie ezera, bet katru dienu nesāpinos, ka man laikam tādas nekad nebūs;)

...nu man mamma ir psihiski slima, jau 2 gadus apmeklēju pshtr, lai tiktu ārā no smagas depresijas, kaut šobrīd dzīvoju kā princese pasakā.līdz tam auklējos ar viņu, kļuvu mar māti savai mammai...pretī nesaņemot neko.un nesapratu, kāpēc mocos ar depresijām,ja dzīve ir beidzot nokārtojusies.un tad mana terapeite man teica- ja tā turpināšu, mana māte mani nogalinās, nejau nu tieši, bet depresija izdarīs savu.ka jāiet prom psiholoģiski no tādas mātes.paskatījos it kā no malas uz visu-uz drausmīgo bērnību, kurā biju apaļa teicamniecīte, bet mājās tiku nemitīgi saukāta par tizleni,stulbeni,idioteni utt, badināta-jo mamma neuzskatīja, ka cilvēkam vispār jāēd, kā dēļ man visu mūžu ir sirds defekts...un tie ir tikai ziediņi.šobrīd negribu savu mammu redzēt,jo ES GRIBU DZĪVOT, NEVIS MIRT! par vampīriem un tādām lietām parasti lasām tikai pasakās, bet manā gadījumā vampīrs ir mana māte, savu brāli man neizdevās glābt,viņš jau ir miris...

Protams, ka tādām mātēm ir savs stāsts ar nemīlestību, kas vērsta pret viņām... Turklāt reizēm diezgan baisi tie stāsti var būt.

Ir teorijas (sistēmisko ģimenes psihoterapeitu), ka, piemēram, līdz šizofrēnijai nokļūst, ejot cauri kādām 7–8 ne tik veiksmīgām paaudzēm... patiesībā cauri ļoti skarbam dzimtas stāstam. Tātad skaidrs, ka šī māte arī ir cietusi...

Bet vai tāpēc meitai šodien mazāk sāp tas, ko ir sastrādājusi tāda māte? Manias stāstā māte ir uzvedusies kā maza meitene: tā mēs kašķējamies bērnībā, pirmskolas vecumā bērnudārzā: kuram lelle smukāka? Tur pat nevajag būt nezin cik atjautīgam, lai saprastu, ka mātei arī nav ļauts izaugt... bet viņa to neļauj arī meitai, jo nav spējīga...

Es arī zinu dažus cilvēkus ar šizofrēniju: arī tur viens bērns jau ir miris... viens bērns ir saņēmis mājienu no psihoterapeita, ka varbūt vajadzētu parunāties ar māti, ka būtu vieglāk pašam sadzīt, bet tā māte joprojām to bērnu tikai lamā... Lai būtu saruna, to jāvar paveikt abiem... bet ja nu māte nav izaugusi līdz tādam stāvoklim, lai vispār būtu spējīga runāt ar bērnu? Ir jāmeklē citi ceļi — ne vienmēr ātri un viegli.

"Standarta" situācijās tās sarunas ar mammām jau parasti arī notiek, abas izraudas, bišku palamājas, iedzer vīnu, un noliek to, kas ir bijis. Vieglāk kļūst abām. Citreiz tas prasa vairāks reizes, citreiz mēnešus, citreiz gadus; citreiz tas nav iespējams nekad, jo māte uz sarunām vienkārši neielaižas. Viņai ir pārāk bail ieskatīties sevī. Tad viņa tur arī jāatstāj.

Man ir draudzene, kuras māte ļoti labi zināja, ka viņu (8 !) gadu garumā seksuāli izmanto vecākās māsas vīrs (daudzbērnu ģimene dzīvoja lielā fermā REiropā), bet no rītiem 6:00 čakli devās uz misi vietējā baznīcā, un joprojām to dara, lūgdama Dievu par savu "bezdievīgo" meitu... Protams, ka tāda māte arī ir cietusi, ja bija tik šaušalīgi gļēva un nevarīga, bet nu kādas te sarunas ar viņu... ļoti grūti tur viss viņām notiek... Māte diemžēl ir pārkāpusi robežu un kļuvusi par netiešu varmāku.

Tai pašā laikā sākas biku ziepes, ja ieejam upura lomā. Ir ok sabiedrībā nepieņemamas jūtas pret māti, bet ja tās mīt mūsos pārāk ilgi (ej nu zini no malas, cik tas kuram ir — pārāk ilgi), tad tur ir arī zināmi riski: kāda ir attieksme pret pašas bērnu, vai nav sācies jau noslēgts aplis un dzimtas "lāsts" netiek nodots tālāk??? Kā būt, lai tā nenotiek?

Patiesībā šeit neviens neko nevienam nevar pateikt priekšā: teorijas nu jau arī latviski ir izlasāmas, bet pieredze tikai savējā būs derīga...

Laiku pa laikam tiek organizētas zaudējumu apzināšanās psihoterapijas grupas. Šajā gadījumā tas varētu būt nolaupīta bērnība. Grupa konkrētai problēmai ir ļoti derīgs pasākums. Turklāt grupa nav katru nedēļu, bet, piemēram, vienu nedēļas nogali. Ja nav naudas ilgstošai psihoterapijai, var padomāt par vienu "akciju"... Eku blakus tēmā Helingera grupa reklamējas...

Un kurš kādam saka, ka viņam nevar būt mājiņa pie ezera? Sapnis ir sākums, bet pēc tam var spraust mēŗki... tad nākamo.

Patiesībā mūsu rokās šai dzīšanas procesā ir ļoti daudz resursu — tikai bez skarbuma pret sevi, citādi mēs darām ar sevi to pašu, ko mammas visu laiku ir darījušas... Var teikt "Mamma, mamma", bet pati pret sevi turpināt būt tikpat "laba"...

Tāpēc ir veiksmīgāk, ja šajos gadījumos tā psihoterapija tomēr ir: pats sevi vienkāršii neredz; psihoterapija (resp., psihoterapeits) arī nekad nav nosodošs un moralizējošs, kāda sabiedrība kaut kādu savu personisko vajadzību dēļ it bieži ir.

mjā, lasu un domāju par savu māti...
Laikam jau man nav tas trakākais gadījums, salīdzinot ar šeit lasītajiem, bet manā gadījumā visvairāk sāp tas, ka viņa savas kļūdas neatzīst vai pat neapzinās. Kad kādreiz mēģinu kaut ko teikt (pieļauju, ka tonis man nav no tiem pareizākajiem, kādā to paužu), tad atbilde nekad nebūs par tēmu. Sāksies vainīgo meklēšana viņas problēmās, nevis savu kļūdu atzīšana (un kur tad vēl atvainošanās!!)..
Māsa bija vainīga, ka māte sāka smēķēt, kāds vēl cits pie tā, ka dzert. Visa pasaule visapkārt viņai bija vainīgā, bet man šķiet, ka viņa nekad neredzēja, kas ir jāpiedzīvo mums - bērniem.
Mūsu tēvu (savu vīru) viņa jau kapā ir iedzinusi (jā, es tieši tā arī uzskatu - viņam bez viņas būtu bijis labāk), tagad vēljoprojām 1.vietā ir alkohols. Un tur neko nevar padarīt. No bērnības atceros kā reiz vilcienā braucot viņai viens paziņa, kurš bija iestājies atturībniekos, teica, lai viņa arī pamēģina nedzert, uz ko viņa atbildēja - man tas alkohols netraucē. Es tolaik vēl mazs bērns būdama, gribēju gandrīz kliegt - bet man gan traucē!! Viņa nekad to nav atzinusi par problēmu!! Kaut gan dzēra reizēm mēnesi no vietas, gulēdama gultā un vaidēdama, lai viņai tik kaut ko atnes. Reiz pat mani šantažēja, kad negāju uz veikalu pēc vīna, ka lekšot pa logu ārā, lai tad es rēķinoties, ka tas būs uz manas sirdsapziņas!!
Vai man vajag ar viņu mēģināt runāt? Es nezinu.. Baidos, ka atbildes nebūs. Saprotu, ka viņai pašai ir dziļas problēmas, kā dēļ viņa ir tāda, kāda ir, bet viņa tādas lietas kā psihoterapija neatzīst. Domāju, ka viņa to uzskata par muļķībām.
Bet vislielākās bailes man ir par to, vai tik es nebūšu tāda pati, kad man būs bērni... ? It kā jau man negatīvais piemērs ir,kādai nevajag būt, bet es no tās ābelītes diez ko tālu nespēju aizripot, kaut kādas iezīmes no mātes sevī jau tagad jūtu.

Nebūsi tāda kā mamma, jo tu jau tagad to apzinies un analizē...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Apzināšanās vienmēr ir pirmais, ļoti svarīgais solis...

Ja lasi angliski, tad internetā ir gana daudz resursu: iemet google "adult children of alcoholics" — ļoti daudz kvalitatīva atbalsta: forumi, grupas, lasāmviela... parasti visu šo sistēmu vada tie, kas ir izveseļojušies — prātīgi un jau pieredzējuši ļaudis.

M



Edited 1 time(s). Last edit at 19.08.2012 23:12 by kachenite.

Dominējošs laikam ir uzskats, ka ir mātes, kas vienkārši IR sliktas un viss...bet patiesībā viņas ir izbridušas savu ciešanu jūru un, pilnīgi dabiski, ka ne par visu ir spējīgas runāt, un arī ne visu ir sapratušas, vai pat ne nieka nav sapratušas.
Bet vainojot mātes, tomēr savā ziņā tā ir nespēja pašām izrauties no apburtā loka. Tur kaut kā trūkst: sava spēka un enerģijas, lai veidotu savu dzīvi nevainojot kādu.
Protams, daudzas lietas var saprast tikai ar gadiem, un tad vairs nav jājautā -kāpēc, nav arī jāizrunājas, jo vienkārši ir lietas, kas ir saprastas.

Man liekas, ka šajā tēmā sākusies mērīšanās ar krāniņiem...fu tu...mātēm;(
Kas bijis, to neizmainīsi. Jāsaprot, jāpieņem bijusī/esoša realitāte un jādzīvo tālāk. Laime, ka mēs saprotam, kādas nedrīkst būt mātes un tādas neesam. Mūsu bērniem ir paveicies un viņi ir/būs laimīgi un labi vecāki saviem bērniem. Un tā vārdā bija vērtas ciešanas (vismaz man).

To Strawberry - precizēšanai: 09.14 bija mana atbilde uz Tevis teikto 09.05, nevis 09.12, lai gan tā izskatās secīgi. Bet vispār lasot var saprast, ka te nobīdījusies savu viedokļu izklāstītāju un t.s. psihoterapeitu īstā secība:).

Vajadzētu šai tēmai, kā saka Alstere, beidzot pielikt loģisku punktu, jo laikam jau vairāk, kā izrunāts, neviens te neko īpaši jaunu vairs nepateiks. Lai gan tā ir sāpju jūra vai pat okeāns, par ko te raksta, un ko saprast - tā īsti - arī var TIKAI tie, kas vai nu paši tam gājuši cauri, vai tam'īpaši gatavoti + jau zināmu laiku strādājuši - tīri profesionāli - ar šīm problēmām. Katrā ziņā arī Jūsu šodienas viedoklis ir kā diena pret nakti salīdzinājumā ar to, kāds Jums bija pirms pāris gadiem... Un droši vien tas ir ļoti labi.
Tāpēc paturēšu tiesības te vairs nekomentēt par to, vai esmu mēģinājusi ar savu māti runāt un jautāt, kā viņa jūtas. Viņa allaž ir zinājusi, kā JĀJŪTAS MAN. Šodien biju ciemos pie viņas - jāteic - mūsu attiecības patiesi ir uzlabojušās un jau tagad man skaidrs, ka es - viņas nemīļais bērns ar akmens sirdi (viņas epitets) - būšu tā, kurai vecumdienās viņa būs jākopj. Un es to darīšu. Jo esmu pati ļoti mainījusies. Jāteic, viņa mainījusies nav - tikpat paštaisna, paveca sieviete bez neviena kompleksiņa, visu zina un visu māk, un visus izkomandē. Tikai tie vairs nav tādi kā es - viņi dod pretī!:) Jā, man bija protesta akcijas un histērijas lēkmes, bet beigās parasti es it kā pakļāvos, pārdzīvoju, līdz mēģināju neko vairs neņemt galvā - kas gan izdevās tikai daļēji. Un par to daļa pateicības arī tiem psihoterapeitiem, kurus periodiski apmeklēju. Arī tagad viņa man - sievietei, kam pašai jau liels dēls, saka - tu esi nepaklausīga! Ir ļoti divkosīga, un ne tas vien. Jā, viņa nedzer, nesmēķē, māja ir sterila, pati sakopta.
Ko es domāju - viņa ir kā despotisks bērns, kas vēlētos pakļaut sev visu, kas vien to ļautu.
Mīlēta viņa ir - pat dievināta, ja kādu tas interesē. Šāda tipa sievietes viņu vīri bieži burtiski uz rokām nēsā... Bet vecāki bijuši stingri - vairāk gan neko nezinu.

P.S. Gribēju piebilst, ka nav tā, ka tie CITI, kas tagad dzīvo kopā ar mammu - brāļadēls, kurš Rīigā studē, un viņas civilvīrs (jo mans tētis nomira) - un neļauj viņai vienai sprēgāt, justos emocionāli harmoniski kopā. Bet viņi uzskata, ka viņiem nav citas izejas - kas gan viņus pieņems un apkops, un par viņiem maksās? Jo to gan patiesi dara mamma.

E



Edited 2 time(s). Last edit at 19.08.2012 23:13 by kachenite.

Varbūt stāsti par mammām ir stāsti par cilvēka dabu? Ko paši psihoterapeiti, kas nav sasnieguši briedumu, tā īsti nespēj saprast?
Stāsti par to, cik ļoti ikvienam no mums ir vajadzīga mīlestība, tikpat ļoti, kā pārtika, siltums un jumts virs galvas?
Stāsti par to, ka mammas negrib atdot savu brīvību un rūpēties par bērniem, ka nespēj uzņemties atbildību par savu dzīvi, bet te vēl par bērniem jāgādā, un vēl par to, ka vēlāk nespēj atlaist savus bērnus, mēģina tos piesaistīt atpakaļ, manipulējot ar viņiem...

Kas ir cilvēka daba? Man šķiet, ka zināmas grūtības ir tajā, ja pieņem, ka tā ir iecirsta akmenī...

Cilvēka daba ir maināma... sievietei iestigt šajā nespējā ir neveselīgi viņas pašas attīstībai — šis un citi stāsti to pierāda. Turklāt nepamet sajūta, ka šī ir drīzāk ne tika daudz cilvēka, cik daudz cietušā latvieša daba: citās zemēs redzētais liek domāt, ka mums ir zināma specifika savas vēstures dēļ.

Bet ar mammām neko vairs nevar darīt: tikai ar sevi. Tas ir tas, ko vienmēr mēģina pateikt psihoterapeiti: tur nekad nav bijis akcenta uz to (vismaz manā sakarsmē), ka upura loma būtu kas cienījams, jo tad jau sanāk tas pats mammas ceļš.