luudzu iesakiet kaadas dabiigas vielas,kaa nomierinaat sevii uztraukumu. Lieta taada, ka man nepaartraukti ir stress. Bet drausmiigaakais ir tas - kaa mans kermenis reagee uz neparastaam situaacijaam (nu teiksim, es negaidiiti kaadu satieku) - iestaajas muskulju vaajums, sirds sitas, es saaku drebeet, nosarkstu. Rezultaataa nespeeju koncentreeties. Tas ari notiek ikreiz, kad nonaaku uzmaniibas centraa, pat loti nenoziimiigaas situaacijaas.
Shii iemesla deelj pat negribas dziivot, jo ir tieshaam gruuti. Peec tam vispaar iestaajas smagas psihologjiskas pagjiras, ka es nevaru buut normaala.

Esmu bijusi pie aarstiem, bet antidepresanti ir vieniigais, ko vinji speej piedaavaat :(

Nezinu kā Tev, bet man, ilgtermiņā lietojot, palīdz ārstniecības augu tējiņas, kad esmu satraukta.

Ārstiem (tradicionālajā medicīnā) jau arī nekā cita bez antidepresantiem nav... vienam otram palīdz justies gana labi.

ja nebūtu stresa, mēs jau visi sen būtu miruši: šīs ir grūtības ar stresa menedžēšanu...

jāceļ pašvērtējums, un ar to būs jāpasvīst, pats no sevis tas nepāries; "nervu tējas" var pajautāt aptiekā — ir ļaudis, kam palīdz.

Man palidzeja izaugsme. Nodibinaju firmu, saku pelnit pats savu naudu, bija jaruna ar daudz cilvekiem un sita stulba problema pazuda pati no sevis. Nemaz nespeju atcereties kad man tada pedejo reizi bija. Pirms es nodibinaju savu uznemumu, man bija loti lidziga situacija, visu laiku mocijos ka nosarkstu un kautrejos par visu.

Tu jau esi normāla.



Edited 2 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:31 by kachenite.

hm, nez vai šādā situācijā var līdzēt ''grozīšanās pa sabiedrību'', jo, ja pareizi saprotu, tas var novest pie pilnīga izsīkuma. Varētu būt, ka kārtējais variants, kur senči pamatīgi izčakarējuši cilvēkam pašapziņu jau agrā bērnībā un līdz ar to ...moca visādi vd simptomi.var līdzēt pshterapija

Sveika! Man ir līdzīgi, tikai iemesls ir tāds, kā kukū minēja. daudz gadi jau ir pagājuši, bet beidzot esmu uzsākusi psihoterapiju un līdz ar to daudz ko izanalizējusi sevī. Mans organisms neapzināti visulaiku ir stresa varā, kas rodas visikdienišķākajās situācijās (kā tu minēji). Es sākumā līdzīgi darīju kā Carlito-kāpu pa karjeras kāpnēm, dažādi izaicinājumi utt. Ārēji var būt es izskatījos (notēloju) labi, Bet iekšējais stress nemitējās. Klāt pievienojās dažādi somatiski veselības traucējumi.
Tagad terapijā esmu izanalizējusi, ka esmu tāda kā iebiedēta bērnībā- nepārtraukti ģimenes skandāli, iešana prom no mājām (arī naktīs) utt. Tāpēc vēlāk es savu dzīvi veidoju ļoti sakārtotu, paredzamu, jo patiesībā baidos no neparedzamām, pēkšņām situācijām, jo tad manī sākas haoss (bailes). tas ir "bērns", kas vēl manī sēž. Bet esmu vēl psihoterapijas sākumā, man vēl daudz jāstrādā.
Padomā, kas ar Tevi kādreiz ir bijis, jo Antidepresanti palīdzēs tikai uz laiku. Vēl var mēģināt iesākumā palasīt kādu psiholoģisku literatūru :)

tradicionālā medicīna un psihoterapija (bet nemedicīniskā) šai ziņā ir kā diena pret nakti...

viens elš: tu esi nenormāls...

otrs smīn un saka: katrs ir tik nenormāls, cik iedomājas...

no vienas puses, ir tā: ja bez zālēm dzīvi kādu laiku vēl nevar izturēt, tad jau laikam viņas vajag, bet tas zombē uz "esmu nenormāls, nenormāls, nenormāls"... ja cilvis trauksmains, viņam ir bail no autoritātēm un autoritāšu teksti netiek filtrēti ne par gramu... tad nu cilvis dažkārt tiešām paliek pavisam slims...

no otras puses, ienāk psihoterapeits ar savu versiju: tātad negribam uzņemties atbildību par savu dzīvi, bet tā vietā juksim prātā...

man vienmēr ir jautājums, kuru neviens nekad neatbildēs: cik cilvēku būtu nesajukuši līdz galam, ja nebūtu saskārušies ar psihiatriju (tu esi nenormāls)? un cik būtu sajukuši, ja nebūtu saņēmuši labu profesionālu palīdzību (tu esi normāls, tikai apjucis, nu jā, un mazliet nenobriedis dzīvei, bet to var labot)?

ir jau reizēm grūti to pieņemt, bet normālības un nenormālības koncepcija par sevi ir cilvēka izvēles jautājums... tikai, vienīgi un galīgi.

vispār tā pieeja ar "nenormāls" pret sevi ir ļoti graujoša. dažam, kā redzams, palīdz, ja viņš kaut ko izdara līdz galam un uztaisa karjeru, bet ja nu cilvēks nezina, ko grib?

man ir viena druška (no mākslinieku aprindām, ar mazliet "peldošu" (pozitīvā nozīmē) attieksmi pret dzīvi)... viņa vienreiz man prasa: pag, un tad daži šito "ārstē" pie ārsta??? izrādās, še pat Latvijā dzīvodama, viņa nemaz nezināja, kā tā arī notiek... viņa ilgi nesaprata, kas tas par murgu. bet viņai arī savulaik bija kārtīgas panikas lēkmes... tātad ir visādas iespējas un pieredzes...

patiesībā man šķiet, ka grāmatas ir viena ļoti laba lieta, ar ko var sākt... ja nu vēl negribas, piemēram, pie psihoterapeita tā uzreiz doties, ir zināma skepse, šaubas utml., kas vienmēr ir trauksmaina cilvēka pavadoņi — bet es te tomēr domāju kvalitatīvu literatūru.



Edited 2 time(s). Last edit at 08.06.2009 13:04 by Runcene.

A



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:32 by kachenite.

Sāksim ar to, ka man ir tikai viens teikums par zālēm — turklāt ne gluži atbalstošā kontekstā.

Bet ir gadījumi, kad no lielas trauksmes tieši jaunam cilvim panesas kuņģa čūla, piemēram, kura nu tik bezdievīgi asiņo, ka cilvis reanimācijā gandrīz mirst... psihosomatiskās slimības var arī nogalināt. Turklāt tāda trauksme, kas izraisa caureju katru dienu, var beigties ar smagi operējamu abscesu taisnās zarnas apvidū un daudzām nedēļām, kad vienīgā "ēšana" ir sistēma visas dienas garumā, kad visa nodaļa lūdz Dievu, lai puika izdzīvo, jo nekā, uz ko cerēt vairs nav — visas medakadēmijas konsiliji jau ir bijuši, viss ir izmēģināts. Bet cilvēkam jau tāpat bija kauli un āda. Abas situācijas ir redzētas, bet sākušās tās bija ar to, ko tauta sauc par "stresu".

Un nemaz nevajag tik galējus stāvokļus: citreiz cilvēki būtu saglabājuši darbu, ja būtu lietojuši zāles...

Es neņemtos gan nevienam konkrēti pateikt, vai viņam vajag zāles... tā vispār nav pieeja humānā sabiedrībā. Nav uzspiežama nedz lietošana, nedz nelietošana...

Šeit jāuzmanās arī no zināmām mazohistiskām (nežēlības pret sevi) izpausmēm un no slieksmes visur novilkt redzamas robežas. Kur nu vēl forumā, kur par cilvēku ir zināmi pāris teikumi. Un sajūtas, kas velk uz to, ko psihiatri sauc par robežstāvokļiem, kas te vienam otram citā tēmā ir, ar psihoterapiju vis nesavāks, jo cilvēks nemaz pagaidām nav spējīgs sevī ieskatīties.

Tāpēc forums, manuprāt, ir vieta, kur var paust tikai iespējamos variantus...



Edited 1 time(s). Last edit at 08.06.2009 13:44 by Runcene.

Man arī bija līdzīgas sajūtas (sapulcēs sāka galva trīcēt, līdz ko darbā sāku runāt ar kolēģiem, sākās nekontrolējama trīce), palīdzēt man varēja ārsti un jāskatās, kādā izpausmē ir stresa sajūtas, man piemēram pašnovērtējums nepalīdzētu, tikai medicīna, protams, ka ķīmija ir slikta lieta, bet ja tu nespēj adekvāti piedalīties sapulcēs, tad palīdzība jāmeklē pie speciālistiem.

T



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:33 by kachenite.

Man biezhi vien ir loti nepatiikama sajuuta ejot pa trotuaaru, kad rindaam gaida mashiinas pie sarkanaas gaismas, tad ja iela tieshi pie trotuaara.
Es varu paarvareet, kaajas neljodzaas, bet sirds gan dauzaas un juutos taada uzvilkta. Iestaajas besis.
Bet iisteniibaa viss atkariigs no garastaavoklja, ja ar mani ir noticis, kas pozitiivs un pashapzinju celjoshs, man tas mashiinas var arii netrauceet, bet, ja tajaa briidii juutos kompleksaina un uzvilkta, tad gan traucee, biezhi vien nepatiik iet garaaam pieturaam. Kaa sito paarvareet? Un vai veel taa kaadam ir?

Nedaudz paanalizee, kas tiesi tev traucee - masiinaas seedosie cilveeki, tas ka vini iespeejams skataas uz tevi, tas ka kaads var kaut ko pateikt....

Es gan domāju, ka nevajadzētu pa zvirbuļiem šaut ar lielgabalu. Šajā gadījumā psihosomatika=zvirbuļi, psihiatrs=lielgabals.
Nezinu nevienu, kurš no psihiatra būtu izgājis bez receptes. Lai ar kādu psihosomatiku aizietu, vienmēr tiek piedāvātas zālītes un būtība jau ir tā, ka psihiatri bieži vien paši uz psihoterapiju skatās, kā uz tukšu parunāšanu un psihoterapijas zināšanas redzējuši pa gabalu. Viņiem māca, ka katram simptomiņam ir savs diagnozes kodiņš un katram kodiņam, sava ripiņa un cilvis ir vesels kā rutks.
Kad esam slimi, tak uzreiz arī neejam pie ķirurga, bet mēģinam vispirms ar terapiju, pie ģim. ārsta.

Varbūt kādam ir bijusi pieredze, ka aiziet pie psihiatra ar sūdzībām, a viņš pasaka: "Jums zāles nevajag" (narkomānus neatsaukties:))))

tāpēc jau viņus sauc par "pill pushers"...

ja cilvēks to saprot, tad nav ko nēsāties gar viņu kabinetiem un brīnīties, ka neko citu bez ripām jamiem nepiedāvā... viņiem taču nekā cita nav...

psihoterapeiti par psihiatriem (precīzāk — par psihiatriju) pieklājīgi klusē (kulturāli akceptējot, ka ir visādi viedokļi pasaulē) un galējos gadījumos sūta klientus pie pāris psihiatriem Latvijā, bet lai tik psihiatram kāds pasaka, ka viņš tomēr labāk zāles nedzers... dabūs vēl vienu kodiņu klāt...

Tās ir 2 dažādas pasaules.



Edited 1 time(s). Last edit at 11.06.2009 14:57 by Runcene.

ja, es vienreiz biju pie psihiatres 18 gadu vecuma, un vina loti jauki ar mani aprunajas un pateica, ka man vajadzetu aiziet pie psihoterapeita, ka manam problemam zales nav vajadzigas.
Man tik nepatik, ka toreiz man kaut kada masina paprasija vardu un uzvardu, baidos, ka es tagad varetu but uzskaite. esmu bijusi pie psihiatra tikai vienu reizi.

paldies visiem! par sabiedrību - man tas neko daudz nepalīdz, darbā ir ļoti grūti, tur es nokļūstu tādā kā stresa virpulī un netieku laukā.

par bērnību - mani bieži pēra, atceros no diezgan agra vecuma, ka pirms pēriena no bailēm vienmēr apčurājos, ar vecākiem nekad nav bijusi garīga saikne, bērnībā nebija nevienas uzticības personas, visu paturēju pie sevis. Pat tādu gadījumu, ka no skolas ejot, mani notrieca mašīna. Teicu, ka sasitos. Visu laiku vainas apziņa un bailes.

Skolas laikā mani diezgan apsmēja klasē, jo biju ļoti klusa un nedraudzīga.

Par drebēšanu - jā, man ir lidzīgi, brižiem tā liekas nekontrolējama.

Ar mani bieži gadās tāds cilvēku psiholoģijas fenomens - esmu, piemēram, cilvēku grupā, jūtos ok, ārēji viss normāli, pēkšņi kāds no grupas sāk man psiholoģiski uzbrukt, nu piemēram izmet it kā neitrālus jociņus vai vienkārši piesienas pie kādas detaļas (gribi sulu/negribi sulu/kāpēc negribi sulu/tiešām negribi sulu?/kā var negribēt sulu?/uttttt). Es visiem spēkiem cenšos turēties, nesamulst, bet tāpat nejūtos vairs brīvi. Un tad sākas - visa grupa kā vilku bars metas man virsū, viens pēc otra. Es beigās jūtos reāli psiholoģiski izvarota. To nevar izstāstīt. To vajag sajust.

Tāpēc es bieži izvairos no situācijām, kur tas atkal var atkārtoties. Visbrīvāk es jūtos anonīmā pūlī, kur man nav jābūt konkrētā grupā, jo tas ir kā slazds.

Esmu lietojusi herbastress, bet tas mani vēl vairāk uzvelk :(

Saprotu, kā tas ir, kad visi pret vienu.
Psihoterapeits var palīdzēt.

emma rakstīja:

"par bērnību - mani bieži pēra, atceros no diezgan agra vecuma, ka pirms pēriena no bailēm vienmēr apčurājos, ar vecākiem nekad nav bijusi garīga saikne, bērnībā nebija nevienas uzticības personas, visu paturēju pie sevis. Pat tādu gadījumu, ka no skolas ejot, mani notrieca mašīna. Teicu, ka sasitos. Visu laiku vainas apziņa un bailes."

atbilde un šādiem un līdzīgiem stāstiem ir īsa: kā jau lady saka — psihoterapeits — nekāds brīnums, padoms, zāles vai supergudrība nav jāmeklē.



Edited 1 time(s). Last edit at 11.06.2009 20:13 by Runcene.

Tu esi normāla, tikai bērnībā piedzīvotais traucē justies normāli.

man ir dusmas uz shaadiem vecaakiem! Vinji ir pie visa vainiigi. Sabojaa savam beernam dziivi :(