Tik daudz par to lasīts un runāts, it kā ar prātu visu saproti, bet palīdzēt sev nevari.
Esmu jau gados, laikam nekas cits izņemot medikamentus nepalīdzēs, tāpēc gribēju jautāt- kas būtu piemērots sievietei 52 gadu vecumā.Krustu šķērsu ir pārdomāta sava dzīve no bērnības, visas bērnības traumas izprastas un cilvēkiem piedots. Cik sevi atceros, biju raudulīga- skolā praktiski raudāju par katru neveiksmi, kaut gan draugi man bija, pazemota netiku, mācījos labi. Apguvu skolotājas profesiju, darbs man patika - bija gandarījums par padarīto, biju novērtēta.Tikai viena problēma- bērnu un viņu vecāku klātbūtnē biju droša, bet, kad jārunā bija ar kolēģiem- pārņem iekšējs nemiers un neko sakarīgu nevaru pateikt.
Vēl ļaunāk kļuva, kad izslimoju laima boreliozi- tad palietoju antidepresantus, it kā savedu sevi kārtībā.
Bet pirms gada nomainīju darbu. Un tad sākās nelabojamais- man ir paniskas bailes no direktores! Bieži raudu, viņai redzot.
Tas ,protams, izraisīja viņā nepatiku, un to sāka izmantot pret mani- par katru maznozīmīgu sīkumu izsauca uz pārrunām, bet ,kad noveda mani kārtējo reizi līdz asarām, izskatījās ļoti apmierināta un gandarīta. Uz darbu gāju paniskās bailēs, pazaudēju svaru ( pirmajā mēnesī 10 kg), mati man ir nosirmojuši un strauji krīt ārā. Mana pašapziņa- zemāk laikam nebēdz būt.
Domāju, ka psihoterapeits man nez vai palīdzēs, bet , ja tagad nedarīšu neko- sabrukšu.
Tāpēc gribēju jautāt- kādus medikamentus man palietot, lai atvaļinājuma laikā savestu sevi daudz maz kārtībā. Gribas vēl dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, darīt savu iemīļoto darbu, ko protu ļoti labi- esmu skolēnu un viņu vecāku mīlēta un atbalstīta.
Piedodiet, ka tik gari... Tā sanāca...

apskaties, vai nav kaut kādas pašapziņas celšanas grupas utml. tagad vasarā — parasti ir...

par bērnības "traumām" reizēm pats var domāt, dumjš palikdams: dažkārt nav tik vienkārši pamanīt pareizās sasaistes un pareizos akcentus, ja vēl gadījumā nav bijis nekas ļoti acīmredzams.

kaut ko direktore Tev atgādina... 50+ ir viens no dzīves robežlaikiem (ja tas vēl sakrīt ar pārmaiņam darbā!), kad daudzi pagātnes sveicieni var pieteikties. Tā tas diemžēl ir. Jūtas vajadzētu "izventilēt". kas ar partneriem uc. notikumi privātajā dzīve?

var dzert antidepresantus, bet tie darbojas tik ilgi, kamēr tos lieto: kazi, ieraudzīsi direktrisi no jauna, atkal vilks uz nēzdodziņu... varbūt kas cits relaksējošs derētu: piemēram daudz pastaigu, tad arī visādas apskaidrības rodas.

turklāt skolotāji visu laiku Latvijā tiek turēti pakārti tievā diedziņā un klapēti ar pletni... mūžigā neziņa, ar vienu roku dod, ar otru ņem... domāju, ka tur jābūt ļoti labā, izdresētā kontaktā ar savu jūtu pasauli, lai nesadomātu ko nepilnvērtīgu par sevi tādā situācijā. vai skolotāju kolektīvos savstarpējās sarunās tiek pietiekami izgāztas dusmas par to visu? tas arī varētu palīdzēt...

Izskatās, ka vienkārši visa bijis mazliet par daudz.



Edited 1 time(s). Last edit at 14.06.2009 19:10 by Runcene.

Paldies par atbildi:)
Par bērnību runājot, atceros tikai to, ka man neviens cilvēks nekad neteica vārdus- es tevi mīlu (tādus vārdus ģimenē vispār nelietoja), bet laikam tie katram svarīgi kā novītušam ziedam ūdens lāsīte. Pirmo reizi man patiesi tie tika teikti...48 gadu vecumā:))))
Arī mamma kaut kad manā jaunībā izmeta netīšam frāzi- tu neesi skaista, tas droši vien nosēdās zemapziņā.
Darba kolektīvā visi noslēgti, sarunas nenotiek, jo pastāv izdzīvošanas princips- ja direktorei kaut kas nepatiks, viņa ātri vien atbrīvosies no šī cilvēka, un tā notiek katru pavasari, kad beidzas skola, citreiz arī mācību gada vidū.
Notiekti šīs bailes arī dara savu, bet nevaru tās noslēpt- tās asaras ņem virsroku.
Nesen pirms kāda pasākuma medmāsiņa no saviem krājumiem iedeva pusīti no fenibuta tabletītes, nekad to nebiju lietojusi, bet tiešām palīdzēja- uztraukums pazuda, valoda atraisījās, viss izdevās lieliski.
Varbūt mēģināt lietot tieši šīs zāles- iziet vienu kursu? Tās maziem bērniem arī dod, tad manos gados varbūt tās ir tieši laikā.
Protams, apsveru domu iet prom no darba, bet tad atkal pārņems vainas sajūta skolnieku priekšā- jau tā bija grūti visiem sķirties pēdējā mācību dienā. Tā jau ar laikam tāda pataloģija - tik ļoti iemīlēt citus bērnus, bet manējie šobrīd ir izauguši un prom ārzemēs, tāpēc mani skolnieki ir tie, kas saņem visu manu mīlestību .

Fenibutu nav jēgas dzert kursa veidā, bet var uzprasīt recepti ģimenes ārstam, lai izraksta un var iešaut vajadzības gadījumā pirms paredzamās "baidīšanās". kursu veidā dzer antidepresantus kopā ar neiroleptiķiem vai bez tiem.

tāpēc es saku, ka jāceļ pašvērtējums. direktrisei skumju seju nevajag rādīt... atlaiž ne jau neprasmīgos, bet tos, kas ir pabailīgi un dod neverbālu info, ka it kā ir neprasmīgi — par sevi nepārliecinātos.

ja kolektīvā ir konkurence, tad tas nav veselīgi. ja gribi tur palikt, jāmeklē vieta, kur padalīties, lai darbu izturētu. vienkārši ilgi tādu vidi nevar turēt — var sākt slimot ķermenis. vislabāk jau būtu profesionāls psihoterapeits, ja vien var atļauties — arī par sevi noteikti varētu saprast vairāk un iemācīties pastāvēt. augt un psihi trenēt var jebkurā vecumā, gadiem te nav nekādas nozīmes.

jebkuras pārmaiņas dzīvē nāk caur zināmu vainas sajūtu: tas ir ok... ja to iztur, var uzkāpt uz nākamā pakāpiena. skolnieki jau skolā nepaliks Tev rociņu turēt, bet ies dzīvē tālāk, kur viņiem katram ceļš vedīs. Tev taču arī viena dzīve:) faktiski slavenais tukšās ligzdas sindroms, kad sievietei jāuzplaukst tā labi riktīgi priekš sevis visās jomās:)

+ aromaterapija, visādas relaksācijas, labas grāmatas...

Varbūt vajag pārbaudīt arī hormonus, droši vien, menopauze tuvojas?
Var paskatīties uz pusaudžiem, kā viņi mainās un jūtas, ejot cauri savām hormonu vētrām (skolā jau laikam tas ir kā uz delnas). Arī šajā laikā ir hormonu svārstības, tās var radīt pastiprinātu jutīgumu, raudulību. Var palietot kādus dabiskus līdzekļus, kas satur vajadzīgos hormonus, piemēram naktsveces eļļa, linsēklas.

Paldies!!! Ir viela pārdomām, un ,protams, atvaļinājumu izmantošu sevis savešanai kārtībā. Bet par darba vietas maiņu padomāšu- vislabāk jau būtu atgriezties savā iepriekšējā darbā- tur viss bija labi. Tikai nezinu, vai ir vēl vieta brīva.
Pie psihoterapeita apdrošināšanas polise neder, vai ne?

neder gan

viņi it bieži ir arī psihologi pēc pamatprofesijas, vispār tam maz sakara ar medicīnu tradicionālā izpratnē, tāpēc pie mums apdrošināšanas to neiekļauj "grozā".

T



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:36 by kachenite.

Paldies, mani mīļie!
Man tikai liekas dīvaini, kā otrs cilvēks blakus var gūt tādu gandarījumu, kad tu raudi un esi morāli novests līdz bezspēcībai:?(

ja direktore kaifo no tā, tad, protams, ka viņa nav tīkama, bet netīkamie vēl citur arī diemžēl ir...

vajadzētu uzmanīties no savu baiļu projicēšanas uz citiem (cilvēkiem ar zemu pašvērtējumu izdodas projicēt savas bailes uz autoritātēm). tur var būt arī psiholoģiskas spēlītes, kur katrs čakli ieņem kaut kādu sev iedalīto lomu.

turklāt visus nekad neizpratīsi. dies' ar viņu.
varbūt viņa citādi jūtas niecība...

visvērtīgākā investīcija sev ir pats cilvēks... kā man mainīties...

Cilvēks var mainīties, tomēr, ja ir iespēja, labāk paskatīties, vai iepriekšējā vieta ir brīva. Dažādās darbavietās tomēr cilvēki ir dažādi.

Runcene, lūdzu pasaki kur Rīgā var meklēt tādas pašapziņas celšanas kursus? man arī tas ir aktuāli!

nebij domāti kursi, bet psihoterapijas grupas — bieži tikai uz nedēļas nogali, kur katram pašam ļoti aktīvi jāpiedalās. bet var jau sākt arī ar kādiem kursiem, semināriem utt.

info ir www.cii.lv, www.kpa.lv, www.psihoterapija.lv, google arī var iemest kādus atslēgvārdus — daudziem psihoterapeitiem, kuri organizē grupas, ir savas mājaslapas. skalbes periodiski rīko grupas sievietēm, kas cietušas vardarbībā — ne jau tikai par sišanu runa, jo vardarbība var būt bijusi arī emocionāla.

šeit pat nesen reklamējās Berta Helingera grupa: ģimenes sistēmas grupas arī palīdz sakārtot ļoti daudzas lietas sevī.

B



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:37 by kachenite.

Vispār izskatās pēc tādas lielas dzīves krīzes, kurā noderētu daudz visiespējamākā atbalsta.
Padomā par tiem cilvēkiem un lietām, nodarbēm, kas varētu Tevi šai laikā drusku iepriecināt. Tam jau nav jābūt kaut kam milzīgam vai dārgam, bet, lai atnestu drusciņ prieka. Esmu pārliecināta, ka tādā veidā vari pa solītim sevi stiprināt, lai no krīzes izietu. respektīvi daudz mazu, jauku sīkumiņu, ko sev sniegsi, kopā radīs daudz. Esmu kaut kur dzirdējusi, ka krīzi nevar apstādīnāt, ja tā ir sākusies (tai ir savs ilgums un gaita), nevajag arī tai kārpīties pretī, bet ļauties, izsāpēt, kartīgi gulēt, ēst, atpūsties šai laikā, kā arī meklēt veidus, kā uzrunāt to, kas ir iekšā. Izklausās, ka Tev dzīvē nav bijis daudz iespēju saņemt mīlestību un pieņemšanu no apkārtējiem un tas jau veido iekšējo attieksmi, ka esi nepilnvērtīga.
varbūt pamēģini to e-psihoterapiju, izliksi savas domas un jūtas uz papīra, pie kam psihoterapeits atbildēs uz to. Ja neesi ne reiz bijusi un šaubies vai naudas nav tik daudz, tas var būt variants iesākumam. Nu visādā gadījumā, pirms izvēlies zāles, pamēģināt pašai sevi dziedēt.