Kādu laiku jau eju pie psihoterapeita. Apmēram tikpat ilgu laiku man sāp. Dvēsele sāp, laikam tā to var nosaukt. Apnicis jau! Teicu psihoterapeitam, ka man sāp un tādēļ visi darbi karās. Trakākais, ka nesaprotu, kāpēc! Man atbildēja, ka tās esot "dzīves sāpes". Kas tās tādas- "dzīves sāpes", es nepajautāju. Tagad priekšā svētki, redzēšu psihoterapeitu tikai jūlijā. Bet kur lai šito sū... liek, nesaprotu! Brīžiem liekas, ka varētu pa sienu rāpot aukšā!
Varbūt kāds var pateikt, kas tas ir un ko ar to iesākt?
Traucē strādāt, rodas problēmas ar maniem klientiem, jo nesanāk visu izdarīt laikā, kā apsolīju. Bail, ka viss nojuks un jo vairāk bail, jo sliktāk paliek... Dažreiz izdodas šito atkost- tad viss nomierinās, bet dažreiz nē.

Lai kā to negribētos dzirdēt, ir vajadzīgs laiks... Arī esmu tam gājusi cauri, līdz izmisumam pazīstama sajūta. To sauc par depresiju, un ko tā nodara, labāk nevajag uzskaitīt. Laiks, pacietība un lai veicas. Per aspera ad astra!- caur ērkšķiem uz zvaigznēm

Redzu, ka tev daudz brīva laika, lai ar muļķībām noņemtos! Strādāt nevajag?

Sanāk, ka Tu ej pie psihoterapeita, Tev rodas problēmas, bet viņš nespēj atbildēt, ko ar tām lai dara.
Neizklausās labi...
Un kas tā par stulbu atbildi: dzīves sāpes?

Es to visu varētu salīdzināt ar to, kas rietumos notiek ar austrumu mācībām. Cilvēki kaut ko mazliet apgūst, nodēvē sevi par skolotājiem un tad māca...ne reti pēdējās muļķības un dažam jumts aizbrauc ne pa jokam...nu jumts mēdz atgriezties, kad cilvēks ir sapratis, uz ko ir parakstījies. Līdzīgi tiek organizētas arī sektas, cilvēks, kādā savā dzīves vājuma brīdī tiek tajā ierauts, uz laiku ir eiforija, dažkārt turpinās kā atkarība...daļa gala rezultātā saprot, kas ir kas.
Psihe ir smalka padarīšana. Nu nevar būt tā, ka psihoterapeita darbības rezultātā kaut kas pamatīgi aiziet pa pieskari un psihoterapeits nezina, kā to vērst par labu...patiesībā tā vispār nedrīkstētu notikt.

Mjā- Kur teikts, ka man strādāt nevajag? Es taču uzrakstīju, ka netieku galā ar darbiem! Īpaši, ja vairāki darbi jāpadara īsā termiņā. Tad uztraukuma dēļ varu nepadarīt nevienu...
strawberry- Es tur nonācu tāpēc, ka man apnicis visu laiku kaut ko nepaspēt, nokavēt, neizdarīt un regulāri tāpēc iekulties nepatikšanās. Arī no darba tāpēc atlaida... Nav psihoterapeits radījis tās nepatikšanas- tās jau bija.
Kas tās tādas "dzīves sāpes", to nezinu un pajautāt šobrīd nav kam :(

Citu psihoterapijas komentēt nav gudri, bet es pieļauju, ka psihoterapeits vienkārši gribēja pateikt, ka Tu ļoti bēdājies par to, kas patiesībā ir dzīve. Resp. — tādā situācijā un par kaut kādu konkrētu lietu būtu bēdājies ikviens, bet nu izskatās, ka te lietas ir iestrēgušas — tad vienkārši kādu laiku jāpadarbojas kopā ar profesionāli, un pamazām viss galvā sakārtosies. Kad? To gan neviens nezina... Un vēl jau ir iespēja palūgt psihoterapeitam "krīzes' sesiju...

Psihoterapeits nav galvas iestellētājs. Viens psihoterapeits reiz pauda, ka jautājums — ko darīt? — ir tipiski atkarīgs jautājums. Psihoterapeiti uz tādiem jautājumiem neatbild, ja vien klients nav gauži psihiski slims, ļoti, ļoti švaks (patiesībā psihoterapijai nav gatavs).

Psihoterapeits atspoguļo klientu; pēc tam viņš pats domā, ko ar savu dzīvi darīt, bet nekad nesaka, kas kādam jādara. Strawberry kārtējo reizi grib no psihoterapeita to, kas jams nav...



Edited 1 time(s). Last edit at 17.06.2009 19:18 by Runcene.

A nu Runcene, neko darīt, es turpināšu brīnīties:)
Psihoterapeitu darbībās Tu attaisno jebko, vai arī jebkam piešķir noteiktu jēgu...a te cilvēkam dvēsele sāp. Un tā arī sāpēs?

Attiecībā uz jautājumu: ko darīt? Tur tomēr ir jābūt kādai drošībai, ka psihoterapeits nesačakarēs prātu, ka vairs nevarēs tikt atpakaļ. Es saprotu, ka tā nav. Nav runa par to,ka psihoterapeits atbild, kādas tieši darbības jāveic klientam kādā konkrētā situācijā, bet, ja cilvēkam psihoterapijas rezultātā rodas tik sliktas sajūtas, tad psihoterapeitam ir jāzina, ko darīt, ko teikt cilvēkam, lai viņš kaut arī pats, bet atrastu izeju no šādām sajūtām vai situācijas. Tāpat kā ķirurgam jākontrolē operācijas gaita un neparedzētos gadījumos jāzina, kā rīkoties. Nu gadās, ka ķirurgam arī gadās letāls iznākums, bet palikt uz visu mūžu ar sačakarētu galvu, jo vnk konkrētais klients nespēj rast atbildi- nu tā bik muļķīgi izklausās;)

Nereti cilvēks ar kādu savu problēmu iet pa riņķi un nespēj pats no tās izkļūt kā no apburtā loka...kamēr vienā brīdi viņam kaut kas "pielec". Iznāk, ka pie psihoterapeita tas turpinās. Tad kāda jēga?

Saprotu, kā ir, kad neko nevar paspēt un viss iet arvien lēnāk un beigās ir tāda sajūta ka pats nespēj neko savā dzīvē kontrolēt, man tā ir bijis...tā var būt depresijas izpausme. Man arī bijusi sajūta, kad liekas, ka nu jau tas viss pārāk ieildzis, - kaut kas jau ir atrisināts, kaut kas nē - nu kad tas vienreiz beigsies, nu apnicis tiešām! Tāda nepacietība rodas, un tā ir saprotama, jo gribas taču lai uzreiz ir labi! Bet šajos gadījumos tiešām ir vajadzīgs LAIKS, un labi bieži vien paliek ne uzreiz, bet soli pa solītim..

Ar psihoterapeitu ir tā - viņš ir kā vadītājs, bet strādā ar sevi jau Tu pats! Man piemēram, izejot no psihoterapeita kabineta, mēdz būt dažādas sajūtas - reizēm esmu pat pacilāta, bet reizēm liekas, - kāda jēga bij šai sesijai? Bet pēc šīm sajūtām nevar vērtēt to cik vispār efektīga ir tieši terapija, to var novērtēt pēc ilgāka laika. Jo daudz kas atkarīgs no manis - cik es piedalos ar aktīvu domāšanu un risinājumu meklēšanu terapijas seansa brīdī un vispār. Bet psihoterapijas virzieni jau arī ir dažādi, un iespējams, ka vajag atrast sev piemērotāko...

Vai Tev tās sāpes ir tādas neaprakstāmas, neizprotamas? Man piemēram, ir bijis tā, ka ir nospiestības sajūta psihiskā ziņā un liekas ka iekšas sāp konkrētā ķermeņa daļā (krūšu rajonā), es tās nosaucu par dvēseles sāpēm, jo precīzāku nosaukumu nevarēju izdomāt... Varbūt ka "Dzīves sāpes" ir kas līdzīgs, un principā jau tā ir depresija. Bet cēloņi šīm sāpēm var būt milzumdaudz un dažādi! Domāju, ka Tu esi uz pareizā ceļa, ja jau apmeklē psihoterapeitu, jo tas norāda ka Tu aktīvi meklē palīdzību! Tikai jārēķinās, ka psihoterapeits uz paplātes šo palīdzību nesniedz - viņa vadībā "jāstrādā" pašam!

Neviens jau īsti nevar ieteikt ko tieši lai Tu dari lietas labā pa šo laiku,kamēr tiksi līdz psihoterapeitam jūlijā, kā rakstīji. Viena vienkārša, bet iespējams efektīga lieta, ko var darīt - ir - rakstīt dienasgrāmatu, tā var palīdzēt gan pašā rakstīšanas brīdī it kā "izlādējoties", gan vēlāk pašam vai kopā ar psihoterapeitu izanalizējot tās saturu. Bet kad tiksi pie pie psihoterapeita, tad saki viņam visu ko rakstīji šeit! Un prasi lai skaidro Tev arī to, kāpēc viņš sniedz vai nesniedz kādu atbildi!

Izskatās, ka Tev vēl ir daudz kas ko noskaidrot un izprast sevī..bet šķiet viens solītis jau ir sperts - Tu raksti, ka "dažreiz izdodas šito atkost" , tātad jau Tev ir kādi domu pavedieni par to? Protams, tas viss var šķist ļoti samudžināti, un reizēm jau var gadīties ka iemesls ir kādas ķermeņa slimības un tad var būt pat jāpadzer visādas zāles..Bet psihoterapija ir labs sākums lai to visu pamazām saprastu un konstatētu! Lai izdodas!

"Pašpielekšana" ir blēņas salīdzinājumā ar to, cik var izdresēt psihi pie psihoterapeita... vispār vajag beigt uz to raudzīties kā uz medicīnu... sports te drīzāk der kā salīdzinājums... Nu, jā... sākumā bail lēkt, bet tas pāries.

Runcene...tas izklausās kā tīgeris krātiņā, viena vienīga dresūra...a cik labi ir tam brīvajam tīģerim :)

Ja “ķeras” tā dikti burtiksi pie vārdiem, tad jau tā varbūt sanāk, bet to drīzāk dara kognitīvi biheiviorālā psihoterapija — tas ir tas, ko es saucu par suņu dresūru.

Un Tu jau laikam uzskati, ka ir cerības uz vēl citām dzīvēm; es nea... tad tur brīvības jēdzieni arī liekas ar citiem akcentiem.

Kaķi jau patiesībā nevienu neklausa... ja viņu liek krātiņā, man škiet, ka viņš nav dzīvotājs.

Par tiem kaķiem ir taisnība un es esmu kaķis pēc būtības :D
Es ne tikai uzskatu, bet zinu, ka ir citas dzīves (tak što man palīdzēt var tikai psihiatrs :DDD)
Un ir jau taisnība, ka gribas atrisināt visu viens divi un tad dzīvot laimīgi. Bet domāju, ka tas tā nav paredzēts. Kad atrisināts kaut kas viens, sākas nākošais. Un tieši tāpēc nekāda īpašā psihes trenēšana un teātra spēlēšana pa ierakumiem daudz nevar palīdzēt. Ja nu vienīgi iegūt kādas prasmes konkrētai eksistences nodrošināšanai. Bet, lai iegūtu dzīvē harmoniju, ar to nepietiek...un tāpēc , iespējams, tie garie gadi psihoterapijā, kas liek atgriezties un uz dzīvot cerībā, ka beidzot taču izdosies psihi uztrenēt.

H



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:38 by kachenite.

Kachenīt, pareizi, pasaule mainās, tātad nevar balstīt uztrenēšanu uz ārpasauli. Tam jābūt iekšējam spēkam, kas ļauj saglabāt harmoniju. Bet tur nepietiks ar savu emociju atpazīšanu.

Strawberry, bet ir kristieši, kuri pilnīgi droši zina, ka Kristus viņus drīz paraus debesīs un ka viņi tur dzīvos mūžīgi. Tavas "citas dzīves" viņi vienkārši uzskatītu par sātanismu un sāktu par Tevi lūgt savu Dievu; kāds enerģiskāks pat varētu mēģināt (vai piedāvāt) no Tevis šo velnu izdzīt :) Eksorcisms dažās konfesijās ir izplatīts.

Un kachenite (ja es pareizi saprotu) par iekšējo spēku tieši runā.

Kad es reiz nolēmu, ka turpmāk vairs negribu slīgt mīļajā daudzgadīgajā ķīmiskajā depresijā, tad es tieši ar iekšējo spēku atraisīšanu esmu nodarbojusies (un emociju atpazīšana tur ir svarīga), jo ķīmijas likšana pret ķīmiju man slikti strādāja, turklāt man nepatīk psihiatrija, jo visu laiku piedāvāja bezcerību. Tātad man pilnīgi neglābjami bija izveidojies konflikts ar ārējiem spēkiem :)

Turklāt tam visam ir vajadzīga dāsna deva ticības, kas nebūt nav reliģiska. Es teiktu, ka vienkārši jābūt ticībai sev, ka visi resursi cilvēkā ir, tikai snauž. Man vismaz tas ir devis ļoti jūtamu atgriezenisko saiti.

S



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:39 by kachenite.

V



Edited 1 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:40 by kachenite.

Kachenīt, vispār jau man patīk pafilozofēt par tēmu. Arī tāpat vien. Un arī tāpēc, ka te cilvēki meklē un kaut ko ir domājuši un tā.
Un varbūt tomēr iekrīt acī kāds psihoterapeits, kas varētu būt uz līdzīga viļņa, kā es un tajā pašā laikā varētu palīdzēt man salikt punktus uz i.
Bet nu nezinu...es nupat vienu redzēju pa TV, bet diemžēl ne visu raidījumu.
Tas ir fakts, ka īsti ZINĀT var tikai tad, ja esi bijis tajā iekšā.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> "Pašpielekšana" ir blēņas salīdzinājumā ar
> to, cik var izdresēt psihi pie psihoterapeita...
> vispār vajag beigt uz to raudzīties kā uz
> medicīnu... sports te drīzāk der kā
> salīdzinājums... Nu, jā... sākumā bail lēkt,
> bet tas pāries.

Runcene, ko tieši Tu domā ar "izdresēt psihi"? Izdresēt kā un uz ko?

Sunci, es to vairāk domāju, kā kontrolēt domas, nepieļaut domu, jūtu, emociju konfliktus sevī un to var izdarīt tad, kad daudz kas ir saprasts. Es tikai nesen sāku staigāk pie psihoterapeita, bet jau šo to sāku izprast sevī. Piem.man ļoti patīk sakārtota dzīve, paredzamība, bet tas saistīts ar to, ka mani vecāki dzīvoja vienā haosā neparko nedomāju, skandāli, naudas nekad nebija, parādi utt. Tāpēc es pati izveidoju sakārtotu vidi. Bet arī manā dzīvē gadās neparedzēti gadījumi, pat ļoti sīki, piem. no rīta aizguļos un manī sākas pilnīga panika, jo viss rīta cēliens ir izjucis. Bet tā es sevi kontrolēju, saprotu šis panikas "saknes" un mierinu sevi, ka nekas traks taču nenotiks, ja nebūs perfekta frizūra un zobus var iztīrīt darbā un kam negadās un vispār nešaustīt sevi par to, ko padomās citi.
Tā tāda neliela epizode un es to tā saprotu. Protams man šādu sīkumu ļoti daudz. Piem ar vīru man nedaudz uzlabojušās attiecības. Jo es visulaiku jutos par kaut ko atbildīga, vainīga. Piem. man uznāk pa dienu miegs-kādreiz es prasīju (ar vainīgu sejas attieksmi) es iešu pagulēt, ja? Un viņš attiecīgi sāka piespēlēt vagaru un piebilda, bet tas nav izdarīts un šitas. Es aizgāju pagulēt, bet baudu no gulēšanas nejutu, jo jutos vainiga. Bet tagad es uzlieku mīksto un pārliecināti pasaku Es eju pagulēt, jo esmu nogurusi. Un viņš saka-jā, aizej atpūties! Un kas par to un kāda citiem daļa, ka kāds puteklis nav noslaucīts.