Man jau kadu laiku ir sajuta (manis pec pamatota), ka es nevienam neesmu vajadziga, tikai ka eksistences un apliecinajuma forma citiem (berns, it ka draugs, kuram var pajautat izlidzet, bet kad jautaju palidzibu tam pasam, izturas nievajosi utt). Man viss isak sakot izbesija nereali, vispar sezu majas un nav velme redzet nevienu, tikai tapec, lai atkal nesanemtu to negativo, ka esmu tada un sitada, neviens nepienem kada esmu, bet man tas nez kapec ir jadara (attieciba uz sev tuviem cilvekiem, kurus neizvelas un citus, kuru dzive piespelejusi). nu murgojos isak sakot. Varbut nekas nav normali no ta visa, bet kads tada gadijuma "normalais" var pateikt, kas ar mani notiek.

P.S es liekos laba tikai berniem un dzivniekiem.

Vēl ir jautājums, vai esot kopā ar citiem Tu esi tāda kāda esi... Vai kaut ko spēlē, mēģinot citiem patikt. Un ļauj kāpt sev uz galvas, kas citos izprovocē šo vēlmi no tiesas tā arī darīt...

Nu tas ir jāpieņem, ka neviens mēs neesam neaizstājami, lai cik būtu vajadzīgi (gan no objektīvā, gan subjektīvā viedokļa).
Vai Tev nav tā, ka Tu dari vai vismaz centies darīt labu, bet neviens to nenovērtē? Nu man kādreiz LIKĀS tieši tā. Nekādi nevarēju un nevaru saprast, kāpēc pazudušo dēlu sagaidīja mājās ar sajūsmu un klāja galdus lielām svinībām, kamēr otrs dēls čakli gadu gadiem bija rukājis tēva mājās. Tam čaklajam pat ne uzslavas, sliktajam gods un slava. Toties sapratu, ka drīkst uzvesties slikti (nepārkāpjot morāles normas) un būt arī gana egoistisks. Kad to izdevās pieņemt arī zemapziņā un tā arī rīkoties, sen vairs neliekas ka mani nemīl un nenovērtē - gluži otrādi. Pie tā gan man palīdzēja nonākt ps.t.

Ja, esot kopa ar citiem es neteloju, man patik ari, ja citi netelo ir tiesi utt. Dazreiz varbut nomaskeju sliktu noskanojumu utt, bet cita zina esmu tada kada esmu. Tiesi ta, to ko es daru nenoverte. Nesaku, lai vislaik man saka paldies vai ka, bet, kad man nepieciesama sapratne, es to nesagaidu, cik dzirdu, ko es runaju mulkibas, ka esmu tada un sitada, tik parmetumi, ir protams ari labi brizi, bet tas it tad, kad es neko sev neprasu. Nesaku, lai es butu tur pilnigi neaizstajama vai lai es butu ka pielugsnes objekts, bet cilvecigi velos justies kadam nozimiga, lai kadam rupu utt, tiri cilvecigas vajadzibas no sev tuviem. Protams, padomaju, cik daudz dodu es, teiksim savus milos es gatava vai ar visiem nadziniem radziniem aizstavet. bet vai es kadam esmu vajadziga? pedeja laika atbilde vairak ne...nejutu to no citiem. es nez, kas notiek. paldies par viedokliem, vismaz kads reage.

"



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 16:28 by kachenite.

Par to esmu domajusi, neviens mes neesam pefekts. Bet visvairak sapina, ka visbiezak apstiprinas tas, kad tev tik loti vajadziga sapratne, tas nav vai reti.

Tā jau arī vairumā gadījumu ir- mēs nevienam neesam vajadzīgi.
Un tomēr esam neredzamiem pavedieniem kopā saistīti- tāpēc mums ir kaut kā jāizgrozās- jāsaņem nepieciešamā mīlestības un cieņas deva no citiem, pašiem kaut kas jāatdod pretī.
Un sievietēm vēl ir tā īpašā misija- dot bērniem vairāk nekā saņemt, vismaz šķietami tas tā sanāk.
Visā tajā svarīgi ir neaizmirst par sevi, par savām vēlmēm, par to cik vajag un vari dot, audzēt pašpietiekamību un mīlestību pret sevi pašu.

Viss tas sanemams tik manas iedomas un viena jauka pagatnes bridi, realitate ir daudz skumjaka. Varbut man trukst drosuma vai kas savadaks un nepieciesama si saikne ar kadu cilveku ciesaka, domaju garigi.

Filozofe, ko Tu aktīvi dari, lai celtu savu pašvērtējumu? Kādi konkrēti pasākumi?

Es tadus nezinu. Tik dzirdu neko labu, iznemot bernus un dzivnieku milestibu un viss. Pasai vairs nekas neliekas utt..

Es, piemēram, attīstu sevī pofigismu :)

Pofigismu var sur tur, bet ne visur, man parak liela sirdsapzina.

drīzāk mazvērtības kompleksi... bet patiesībā ir jāārstē depresija. jāķeras klāt. mēnešiem par to domājot, šā nekur neliksies...

...sirdsapziņa ir šķidrs jēdziens, kuru ir izdomājuši tie, kuri grib varāk ņemt, nekā paši spēj dot...bet tas tā...

...mīli tuvāko kā sevi pašu...un kustoņi metas mīlēt tuvākos un tālākos, nemaz neiedziļinoties paustajā...kur skaidri un gaiši rakstīts - KĀ SEVI PAŠU...no kā izriet, ka primārais ir katra EGO...

...mīli sevi, un citi tevi mīlēs...un jo varāk gribēsi no citiem, jo mazāk saņemsi...tā viš i...:)

Tas sasaucas arī ar : kam ir , tam tiks dots:)

Par sirdsapzinu ne vienmer tas ta ir, zinu pietiekami daudz cilveku, kuri spej dot daudz un ar augstu sirdsapzinas sajutu. Daudz jau vienmer var gribet, es runaju par to minimalo, ko var gribet, dodu ar, ta ka...vienkarsi milestibas trukums un viss. Ja es cilveku milu vairak ka sevi, tas butu tevs, mate vai draugs vai cits cilveks, kurs tev svarigs, bet vai otrs mil tik daudz kaut cik sevi, nu nez. Tas saucamas dzives gudribas ir visparigas.

Pie p-terapeita esmu bijusi loti sen. Problema tada, ka es nespeju paturet info sev galva un realizet, viss paliek pa vecam un talak netieku.

znach gāji pārāk īsu laiku. psihoterapija ir noturīga.

Gaju 3 menesus. Nezinu cik tas daudz vai maz, atrisinajas jau daudz kas, bet redz tomer laikam ne lidz galam. Vai varbut nebija labs specialists vai mani kada vaina.

3 mēneši nav nekāda psihoterapija.

Neko darit, lidzekli izbeidzas, pasai jatiek gala ar to, kas ir. Bet tapat par 3 menesiem so to vareja just, bet, kad nacas partraukt gan bija pasmagi.

Man patika šis te

....that love is not what you want, it is what you are. It is very important to not get these two confused.

If you think that love is what you want, you will go searching for it all over the place. If you think love is what you are, you will go sharing it all over the place. The second approach will cause you to find what the searching will never reveal.

Yet you cannot give love in order to get it. Doing that is as much as saying you do not now have it. And that statement will, of course, be your reality. No, you must give love because you have it to give. In this will you experience your own possession of it.

/Neale Donald Walsch/

sveika man viss pilniba sakrit ar tevi un es domaju ja tu atradisi otru pusiti tiesu tadu pasu ka tu unikalu tad tev bus daudz mierigak dzivot ka ari tevi vairaak paradisies pasparliecibas ka ari ta otra pusite tevi liks justies daudz labak ..tu varesi radit patikamas emocijas savai otrai pusitei ka ari es domaju ka otra pusite daris to pasu... viss ir musu galva es nevaru ta iepazities ar savu otro pusiti jo trukst pasparliecibas butu gatvas darit visu lai daritu savu otro pusiti laimigu..

pēc 6 gadiem, domāju ka autors šito vairs nelasa :D
Bet par to cilvēku unikalitāti... 1. visi mēs +/- vienādi 2. un tai pat laikā katrs ir unikāls... piem ar DNS un tā... ;) Bet vispār... spiest uz to ka kāds ir baigi unikāls... nez... vēl viena minoritāte?

Veca diskusija, bet man gribas drīzāk sapurināt autori, ko šeit neviens nav darījis. Lai cik zems pašvērtējums būtu nekad nebūs tā, ka nevienam neesi vajadzīga, jo vienmēr atrodas cilvēki, kas neviltoti otram līdzi jūt un atbalsta tāpat (varbūt pašvērtējuma dēļ neredzi). Tu cilvēkiem vari nepatikt tikai tad, ja esi totāla maita pret viņiem. Tā kā, ja neesi, Tev tik jāiet sabiedrībā un jāiepazīstas ar jauniem cilvēkiem, varbūt ar esošiem nav paveicies vai Tevis teiktajā "visi cilvēki" iemieso vīra tēlu, ko redzi savā ikdienā un neizjūti vairs viņa mīlestību.
Es pateikšu arī, kāpēc bērni un dzīvnieki Tevi mīl... jo Tu viņus mīli. Bet tos citus nē. Mīilestība rada mīlestību. Cilvēki ir tikai 1 no 1000, kas neizrādīs pieķeršanos pretī, ja Tu tādu izrādīsi. Varbūt nemāki pozitīvo domāšanu pret citidm izrādīt, lai tie to jūt, pārāk nodarbojies ar paššaustināšanos, lai par citiem domātu...



Edited 1 time(s). Last edit at 23.02.2015 20:49 by Gvdk.

Uzpūtiet sev smaržas ar feromoniem.

Es arī tā jūtos...

Neesmu nevienam vajadzīgs - tā ir liela dāvana, jo man arī neviens nav vajadzīgs (izņemot Hektors).