Aizdomājos tik tāl` , jo nesen izlasīju, ka saentologi uzskata, ka dzemdībām jānotiek mierīgā gaisotnē.... jo mātes bailes un pārāk liels stress var ietekmēt turpmāko bērna dzīvi... No saentoloģijas daudz neko nezinu, tikai tik, cik raksta avīzēs utml....
Atcerējos, ka māte stāstīja, šermuļi pa kauliem... viņu knapi izglāba... viss process bija sačakarēts mediķu attieksmes dēļ. (es jau nerunāju par to, ka dzemdības sākās 2 nedēļas vēlāk, pārnēsatiem bērniem parasti trūkst skābeklis un citas problēmas), abas dabūjām stafilokoka infekcju, māte par mani ļoti uztraucās līdz sākās paniskas nepamatotas bailes (no stafilokoka nemirst) , ka es varu nomirt, visi bija pārliecināti, ka viņa vairs nekad nedzemdēs, bet šīs bailes - ja nu kas notiek ar vienīgo bērnu viņu tā nomocīja, ka saņēmās otram bērnam. Otrās dzemdības bija OK, māte jutās labi un māsa - normāls dzīvespriecīgs cilvēks... Mamma pastāstīja, ka es biju nemierīgs bērns kopš pirmajām dzīves nedēļām, ļoti maz gulēju - pat 2 reizes mazāk ne kā būtu jāģuļ un raudāju, raudāju, raudāju, un trauksme pastiprinājās ar katru dzīves gadu...
To, ka sūdzējos mammai par sliktiem sapņiem un vakaros sākās histērijas, ka "nekad vairs negulēšu, jo bail no sliktiem sapņiem" - atceros jau pati... un tie sapņi bija drausmīgi :( , sākās mēnessērdzība, trauksme un bailes no nelaimēm , galvenā - "ja nu mamma nomirst"... kā dzīvosim tālāk, acu priekšā bēres utt. un tas - pirmsskolas vecumā... kad normālas meitenes par tādām lietām neaizdomajas... atceros, ka pastāstīju par savām bailēm māsai (2 gadus jaunāka), ka mamma var nomirt, ka nomirt - tas nozīmē- NEKAD vairs neredzēsi viņu, paliks tikai atmiņas un viņas drēbes skapī .... vārds vārdā....māsa, protams, sāka raudāt, aizskrēja pie mammas pajautāt "vai tu vari nomirt?", mamma atkal pie manis " ko runāju muļķības!" .... un mierināja māsu un stāstīja, ka mamma nekad nemirs utml, jo viņai varēja būt tikai kādi 4-5 gadi...Bet es ta zināju, ka VAR nomirt ..... un tā visu bērnību - visādas drausmīgas domas un bailes urbās galvā.... nevis baudīju bērnību, bet baidījos un baidījos, pārdzīvoju un sēroju par nelaimēm, kuras pat nebija notikušas. Ar laiku noslēdzos pavisam sevī un vecākiem pat palika vieglāk, turklāt māsa bija un ir pati Saulīte.... Šad tad paslepus paraudāju, kad palika pavisam slikti, bet pārdzīvojumus un mocības iemācījos perfekti slēpt sevī, jo sapratu, ka tas apbēdina mammu.... pirmās domas, ka negribu dzīvot, parādījās jau pat PIRMS pusaudzes vecuma, bet tās domas bija nekonkrētas un es vēl reāli nevarēju sevi iedomāties izdarām pašnāvību, bet to, ka bieži dzīvot bija neizturami sāpīgi, to labi atceros un iedomājos, kā būtu, ja manis nebūtu... tad taču nebūtu arī visu šo mocību.... Loģiski, ka iešana ciemos un draudzēšanās ar šādām domām nomocītam bērnam bija tikai mocības un nekas vairāk...
Atkal izplūdu...:) Bet gribējās parunāt par to, vai dzemdības var ietekmēt bērna psihisko veselību... jo arī daži ārsti man jautāja, kādas bija mammai dzemdības...

Var, var, un kā vēl var...

Un mammas psihiskais stāvoklis (milzīgās bailes) arī var, turklāt ļoti, jo bērns visas mammas emocijas uzsūc sevī; viņš ir ļoti piesaistīts mātei. Tas ir līdzīgi kā divi mīlnieki, būdami tālu viens no otra, jūt, kā otram klājas.

Tev būtu vērts parunāt arī par to, kā mamma jutās, kad Tevi gaidīja, kamēr vēl nesākās visi dzemdību trakumi... Varbūt viņai visu laiku bija šausmīgas bailes no dzemdībām. Tad Tu visu grūtniecības laiku kopā ar viņu juti bailes.

Domāju, ka var. Pat vairāk nevis pats process, bet mātes spēja ar šo notikumu tikt galā. Mana netika, visu dzīvi mani pavadīja teksti par ārprātīgajām dzemdību sāpēm, plīsumiem un to, kā dakteri kāju izmežģīja. Nu jāsaprot, ko stāstīt bērnam un kādā vecumā, vai vispār stāstīt. + stāsti par ilgi gribēto un gaidīto māsu, ar kuru nebija nekādu sarežģījumu. Domāju, ka no šī ir radušās daudzas problēmas - nespēja pieņemt savu fizisko ķermeni, nevēlēšanās radīt bērnus, pašnāvnieciskas tieksmes, nespēja cilvēcīgi komunicēt ar māti. Un jā, pirmais kontakts ar psihiatru bija jau bērnudārza vecumā, bet paveicās ar doku, kurš pateica, ka jāārstējas bērnudārza audzinātājām un mātei, nevis bērnam. Līdz ar to, daudz laika pavadīju bērnudārza medmāsas kabinetā zīmējot, nevis grupiņā tracinot audzinātājas.
Pašas pieredze gan ir ļoti pozitīva, par spīti mātes pareģojumiem. Dzemdēju ar baudu, varētu to darīt kaut vai katru gadu, ja nevajadzētu būt stāvoklī:) Bet tas nav pasargājis no citiem sarežģījumiem.

Patiesībā tā es saprotu daļu no bioloģiskās psihiatrijas, kā viņi pamato savu darbošanos.

Ir zināms, kādas vielas cirkulē cilvēka ķermenī, kad viņam ir nāves bailes. Ja tādas vielas cirkulē mammas ķermenī, tad tādas ir arī bērna ķermenī.

Bērna ķermenis arī pēc dzimšanas tāpat "slimi" turpina darboties, kaut mamma varbūt ir jau sen nomierinājusies.

Un tā nu psihiatrija meģīna šo ķīmiju dabūt vietā. Tas ir pārāk agri sācies, tāpēc to sauc par endogēno depresiju, lai gan dziļākajā būtībā tā tomēr ir reaktīva.

Par šīm lietām gan latviski sevišķi daudz literatūras neesmu manījusi, bet varbūt krieviski ir.

Ar to nodarbojas neirozinātne, samērā jauna zinātņu nozare, šājā gadījumā kopā ar psihiatriju un psiholoģiju.

Man jau bija bail, ka mani pasūtīsiet kur tālāk, jo apniku ar savām problēmām...
Čorvena, pagaidām bez suņa
Tur tā lieta, ka mamma esot stāvoklī ziedēja kā roze un bija kā mēdz teikt - "piens ar asinīm".... jutās labi fiziski un psiholoģiski... nekādu baiļu! Tieši otrādi... vajadzēja sākt interesēties pie doka, kad tad dzemdēs.... jo 2 ned. pārstaigāta grūtniecība ir bīstama (viņa to nezināja), jutās labi un kad viņai jautāja, kad tad mazais dzims, viņa atbildēja, ka gan jau nekur neliksies, vēderā nepaliks! Viņa bija pārliecināta, ka viss ir kārtībā, jo jutās ļoti labi... bet mana galva jau bija cieta kā akmens... un piedzimu kā mēnesi vecs bēns - liela, smaga, nevienam tikko dzimušam zīdainim neesmu redzējusi tik garus matus.... pat padomju laikos normāli mediķi būtu aizdomājušies par ķeizaru....
Par savām dzemdībām arī neko sliktu nevaru teikt, turklāt tās bija jau zolīdā vecumā, doks brīnījās, ka man viss notiek kā 20-gadīgai.... stāvoklī arī fiziski jutos labi (depresija un trauksme gan sāka pieaugt kosmiskā ātrumā).... Fiziski varētu vēl dzemdēt un gribētu, bet zinu, ka nervu sistēma to nepavilks... bail, ka pa taisno aizved''is uz psiheni... patiesībā arī pirmās dzemdības "nepavilka"..... jo saviem spēkiem galā netiku ... Pat tagad nevaru saprast, kā es varēju saņemties tādam pasākumam?

par trr stāstu gribas teikt, ka tad, ja mātei ir depresiija kopā ar agresiju, tad viņa runā visu, kas ienāk prātā un nekā nefiltrē... patiesībā tie ir diezgan dziļi traucējumi. dažas taču stāsta visu mūzū, ka bērns viņai baigā nasta un traucēklis.

Janetty

Nu tad mamma dabūja visas bailes un paniku īsi pirms Tavas dzimšanas. Otra lieta ir par diskomfortu, ko Tu izjuti, kad "nevarēji piedzimt". Bērna psihi ietekmē viss. Gan jau speciem šai ziņā arī ir kādi viedokļi, šis aspekts tieši nav interesējis, jo laikam nav skāris, bet garāmejot esmu manījusi pētījumus arī par to.

Nekādas informācijas par dzemdību procesu, nekādu māmiņu skolu. Psiholoģiski nesagatavotas dzemdētājās. Manai mammai arī vajadzēja būt ķeizaram, bet nebija. Tā laika medicīnas sistēmas sekas. Vēl jāpriecājas, ka neesmu kliba kā prognozēja.

Čorvena, pagaidām bez suņa Tev varētu būt taisnība. Ir tik smagi apzināties, ka varēju būt normāls, sakarīgs cilvēks, bet nekā. Traki, ka māte to neredz, daudzas lietas progresē vēl ar vien, bet nenormālā esmu es. Ļoti cīnos par to, lai nenodotu šo pieredzi savām meitām. Labprātīgi sēdētu uz zālēm visu dzīvi, ja vien būtu kāds brīnumlīdzeklis.

trrr
Tu zāles vairs nelieto? Vai psihoterapiju esi mēģinājusi? Man ir nenormāls nespēks (ar mazasinību problēmas atrisināju), atkal saasinās atopiskais dermatīts, jo trauksme iekšā kautkur sēž... jākasās, pirksti iekaisuši.... viss riebjas... un šodien totāla bremze esmu... nevaru normāli pastrādāt un priekš meitiņas laikam vispār pietrūks spēka. Pret viņu esmu savākusies, bet paliek arvien grūtāk (hiperaktīvi bērni prasa vairāk spēku un uzmanības no vecākiem)... liekas izsīka visi spēki un vīrs plāno vienu pikniku pēc otra un vēl tie nolādētie Jāņi un vēl mammas piezīmes par to, ka ja rādīšu skābu ģīmi (pagaidām savācos) un nebraukšu kopā ar vīru un meitiņu uz pas''akumiem (meitiņa arī sapņo par atpūtu pie dabas), tad pati SAVĀM rokām izjaukšu ģimeni un vispār vīrs mani atstās... Pāris dienu atpakaļ bija iedvesma un plānoju braukt, bet atkal viss noslīdēja līdz nullei... Kāpēc svārstās tik ļoti garastāvoklis? Kā vienam otram cilvēkam - asinsspiediens? Es pat nezinu vairs, kā jutīšos pēc pāris stundām.... nevaru vairs neko plānot un piknikošana tagad priekšā kā nāve... Mani biedē tieši svārstības.... un tas, ka PATI to nevaru kautcik ietekmēt.... tā teikt, mazliet izlīdzināt.... Ir bijis arī, ka sākas panika pirms pasākuma, bezizejas sajūta, kā iedzīta stūrī - visi laimes pārpilni forša pasākumā gaidās, bet es jūtos kā lops, kuru ved uz kautuvi.... un tad pamazām panika atslābst un beigās sajūtos pasākumā ciešami (priekš manis tas nozīmē labi), bet tikpat labi ir bijis, ka pirms pasākuma viss Ok, bet tad, kad jau esam ceļā, nāk viršu melnie.... un pats trakākais, ka vairs nevari pateikt, ka pārdomāji un vediet mani atpakaļ uz mājām (mājās es arī justos slikti, zinot, ka pārējie būs neizpratnē pat ja pateiktu, ka man ir SF) , justos slikti abos gadījumos.... Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik bēdīgi.... viņi trīc aiz prieka, es - aiz trauksmes un depresijas... man paliek bail, ka pēc šādas panikas, kuras paliek arvien izteiktākas, mani vajadzēs vest uz psiheni...
Zināju, ka neizturēšu šo slodzi - ģimeni un arī laimi, ko sniedz meitiņa un vīrs, bet vēl lielākas bailes bija no vientulības.... Un man ir slikti no tā ka tā jūtos tad, kad man ir mana mīļā meitiņa un vīrs, bet bailes atzīties, ka neiederos normālu cilvēku sabiedrībā, kuri dzīvo dzīvi.... es nekad neesmu dzīvojusi dzīvi, esmu tikai baidījusies un raudājusi.... kopš sevi atceros un tikai dažus mēnešus pabaudīju iespēju DZĪVOT bez pastāvīgām asarām, bailēm, trauksmes... Cerēju, ka iejutīšos šo cilvēku sabiedrībā, bet nekā... man pat liekas, ka attālinos... un tas visvairāk sāp... jūtos arī vainīga par to, ka grūtniecības laikā biju dziļā depresijā un ka meitiņa ir hiperaktīva (domāju, ka tās ir sekas), labi, ka viņa nav kautrīga un noslēgta - mēs ar viņu daudz runājam un kopumā viņa domā pozitīvi un ir ļoti sabiedriska.... mans pretstats....
Man aizdomas, ka depresija progresē neatkarīgi no tā, ka man ir forša ģimene, darbs, kurš patīk.... un mani kaitina, ka ikdienā tās lietas, no kurām cilvēki sajūsmā, mani var novest līdz panikai... Nu šodien būs riktīgi iekavēts darbs, jūtos tā it kā būtu izgriesta cauri gaļas mašīnai... un vakarā.... meitiņa atkla jautās, kad tad brauksim tur un tur, vīrs jautās kautko par piknika organizēšanu... viņiem spīdēs acis aiz prieka, man - no asarām, protams, tā lai neviens neredz... Man pat ir doma speciāli saslimt vai vispār aizmukt kautkur.... uz slimnīcu ..

He... uz kurieni tad es muktu.... laikam uz Veldres ielu :)) Liktos gultā kā kārtīga slimniece, bet zāles gan nedzertu un neļautu špricēt! Kad beigtos trakie svētki, atgriestos mājās, sāktos atkal darbs.... un tad varētu cīnīties tālāk...

Tad jau vieglāk ir šizofrēnijas gadījumā... dzīvo mierīgi savā pasaulē, sarunājies ar sevi vai iedomu tēliem...un nepārdzīvo par to, ka neesi tāds kā citi... esi pašpietiekams arī vientulībā un nemokies no tā, ka nevari piedalīties dzīves dzīvošanā....

Vienīgā doma... ātrāk uz mājām gultā ar segu virs galvas.. bet to nevaru atļauties... būs jāsaslimst, tad būs iemesls saritināties gultā kamoliņā un varbūt kāds arī pažēlos... Depresīvos nežēlo, bet fiziski slimos gan!

Ja man sāksies kārtējā panika pirms brauciena... ko darīt? pagājušajā reizē palīdzēja trankvilis, bet neesmu droša, ka palīdzēs atkal, man liekas uz manām smadzenēm vairs nekas neiedarbojas... izgāzīšos kā veca sēta un atkal būs jālaižas lapās... kā pagājušajā gadā.... Un cik ilgi vīrs to pacietīs? Viņš ir saprotošs... bet cik var? Viņā i tā man vairs nepiedāvā iet līdzi uz tikšanos ar draugiem.... jo zina, ka man paliek slikti...

Varbūt uzrakstīšu vēlāk kādu palagu, tagad tikai par pēdējo - zini, labāk nepiesauc! Es šeit šobrīd sēžu tikai tāpēc, ka jau trešo nedēļu nedrīkstu iet ārā. Laimīgāka no tā nekļūstu, un visi pienākumi nav atcelti.

Bet kā var būt trauksme, ja lieto Mirtazapin - vienu no spēcīgākajiem AD? Jā, šis AD gāž no kājām, guļu kā bezsamaņā, bet trauksme žņaudz nost un garīgais slīdz uz leju... Zāļu rezistentā depresija? Kā gribētos aizmigt pavisam... čiks... un viss izslēdzas... vai pagulēt makslāigā komā kā Ušakovs, atpūtināt nervus!

Tas bija par fizisko slimošanu.

Kāpēc Tu nevari iet laukā? Un bērni? Nē... jāsāk strādāt.... mani atlaidīs vienreiz.... intelektuāls darbs, bet AD šķiet atņēma arī soobražalku.... :( smadzenes arī ļoti lēni funciklē :(

Jā, nedrīkst piesaukt... tagad palika bail :(((((, ļoti, ļoti bail... bet pusaudzes gados mēdzu speciāli saaukstēties, lai nav jāiet uz pasākumiem.... atvēru logu, kad ir sals, gandrīs kaila saldēju sevi...

labi, ka līdzi bija tikai dažas trankviļa tbl... būtu paciņa, sakožļātu visu... tagad galva dulla, bet trauksme tik un tā ir iekšā, nāk miegs un nespēks atkal...

Nez manai sievai vis ir okei, tikai kad bija stāvoklī tad gan garastāvokļa maiņas bija, piedzima meitiņa un tagad sieva, ir mierīgāka un es arī palieku mierīgāks, ka bērns piedzima vesels!

Pat nezinu, ko komentēt, ko nē. Brīžiem šķiet, ka Tu neesi reāls cilvēks, bet provokācija :) Tomēr kaut nedaudz atceroties to laiku, kad pati biju tādā stāvoklī, pieņemu, ka Tu eksistē. Varu vienīgi skaļi padomāt, nevis ko ieteikt. Pēc tekstiem, ne tik daudz tiem emocionāli piesātinātajiem, bet faktiem, šķiet, ka Tev vispiemērotākā būtu psihoterapija, nenokāpjot no zālēm. No tā, kas ir lasīts citā portālā, izskatās, ka Tev ir pietiekami daudz iemeslu nejusties labi, tikai nez kāpēc Tu tos izstum no apziņas. Ok, cilvēkam ar stabilu nervu sistēmu, tas būtu kā pīlei ūdens, bet emocionāli jūtīgam indivīdam - traumējoši. Lai kā Tu mēģini iegalvot sev, ka nav bijuši nekādi iemesli depresijai, izskatās, ka ir gan, kaut kā no rakstītā spraucas laukā tas, ka Tavas mammas arsenālā ir pietiekami daudz mazu adatiņu, lai dzīvi nemanāmi padarītu ne pārāk krāsainu. Varbūt es murgoju, nezinu..Tavā tēmā citur bija meitenes ar pozitīvu un nedārgu psihoterapijas pieredzi, pajautā viņām kontaktus.
Man pašai pieredzes ar psihoterapiju nav. Esmu alternatīva ekstrēmiste, meklēju citus ceļus, kuru efektivitāti gan ik pa laikam apšaubu. Vismaz interesantāk, nekā desmit gadus lasīt zāļu instrukcijas. Pat nezinu, ko esmu lietojusi, tikai vienreiz pierakstīju reti riebīgu kombināciju, no kuras pusi dienas kratīja. Kā turos virs ūdens? Akūtiem gadījumiem ir kāda sieviete, kuru "izmantoju" kā psihoterapeiti un mātes aizvietotāju. Ikdienas tonusa uzturēšanai ir draugs?, kuram nav vērts pat mēģināt melot, jo redz cauri. Klātienē gan sen nav satikts, tikai virtuāli. Reizēm iedzeru kādu relaksēnu, jo man ir bīstams bezmiegs. Cenšos nestresot, katru problēmu iznīdēt jau iedīglī.

Janetty, interesanti, kādu zāli Tu pīpē...? :)

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Nav vaina zālē. Smadzenēs virpuļviesulis. Tik viena bēda, pati iedarbina, bet STOP pogu kaut kur pasējusi.

Draugu man nav un nav bijuši, es vispār nezinu, kas ir draudzība, ja neskaita skolas vecumā vienu draudzeni, bet tā bija tāda vairāk paziņu būšana... No malas laikam izskatās, ka esmu mežā augusi un tāpēc neprotu veidot attiecības... bet esmu no draudzīgas ģimenes, daudz radu...
Nez vai saņemšos psihoterapijai, jo kādu laiku man paliks pavisam slikti ... pat no psihiatra kabineta izeju pēdējās reizēs noraudājusies līdz ausīm... Gadu atpakaļ biju iesākusi psihoterapiju.... izmocīju kādas 5-6 reizes... neko daudz nevarēju parunāt, jo nāca raudiens un pēc tam palika vēl sliktāk (šausmīgi slikti), es vnk nevarēju to izturēt, bet zāles vairs tik labi nepalīdz, lai varētu runāt sakarīgi ar psihoterapeitu... Radinieki pierunāja vairs neiet "čakarēt smadzenes", es nevarēju saņemties turpināt, jo pati jutos vēl sliktāk un ticības nebija ne tik cik melns zem naga... turklāt psihoterapeits pateica, ka manā gadījumā uz uzlabojumu var CERĒT pēc vairākiem gadiem, pat ne mēnešiem.... Nu un materiālā puse... iztērēju savus iekrājumus, ielīdu parādos, bet prasīt no vīra naudu, lai turpinātu pārnākt mājās pēc katra apmeklējuma kā no bērēm... mēnešiem ilgi... to nevarēju... pietika ar 2 mēnešiem raudāšanas un histērijas pēc sarunas ar psihoterapeitu...
Jā, laikam vajadzēja uzsākt psihoterapiju jau pirmajos mēnešos, kad sāku lietot AD, bet tad jutos ideāli un aizmirsu visas problēmas, jutos kā no jauna piedzimusi un varēju beidzot elpot ar pilnām krūtīm, netrīcot kā apses lapa... bet tajā laikā man pat nebūtu par ko runāt pie psihoterapeita...

Tad nav ko ieteikt, jo nekam kardinālam vai netradicionālam Tu neesi gatava.
Un šis ir tik tipiski - radinieki pierunāja vairs neiet "čakarēt smadzenes". Tev jau būtu manāmi uzlabojumi, ja mainītu dzīvesvietu, bet zinu, zinu..nauda. Man pašai daudzas lietas pie šī faktora apstājas.

Janetty, šizofrēnija nav tik vienkārša lieta, kā Tu iedomājies. Iztēlojies savu sociālo fobiju un sajūtu, ka pat mājās ir sveši cilvēki, ka nevari no tiem aizbēgt - vai tas tiešām šķiet vilinoši?

Janetty, kad Tu biji pie sava doka?

Tu neteici, ka Tev zāles beidzas, bet nav pieraksta?

Jaa, beidzaas Elify.... Pie doka jau sen neesmu bijusi.... Vienmeer atlieku zvanisanu lidz pedejam bridim ... un soreiz sanaca taa, ka ilgi jagaida.... Zvanisana man uzdzen stresu.... Buus jadara, kaa citi pacienti... uzreiz registraturaa pierakstaas nakamai apmeklejuma reizei :))))

Pieraksts tikai nakamnedeelj... bet es nepanikoju, jo noleemu pamazaam partraukt Elify un palikt ar Mirtazapin. Mirtazapin ir smaga artilerija un biju parliecinata, ka ar to man pietiks .... i taa jau taas blaknes nomocija... Nezinu, kaa tiksu galaa ar darbu.... paneemu uz majaam saraut iekaveeto, bet darbs daraas leeni, er meituku nemties nav speka, labi ka sodien pie mums bija arii masas puika, tad vini kopaa patuseja, mani nemocija... pareizaak sakot, man taas nav mokas - nemties ar berniem, man tas loti patiik, bet reaali sodien nav speka... Parnacu no darba - krutiis dauzaas ar trankvili apspiestaa trauksme... iekritu gulta un atsledzos miegaa ar pretigiem sapniem... labi, ka majaas bija viirs un siikos pieskatija... Ja buutu jutusies labi, ar abiem izietu uz parku vai pat uz ezru aizbrauktu, bet man nebija speka ne pusdienas sagatavot ne aukstaa dushaa noskaloties... Laikam 2 stundas biju atslegusies....sapnii radijaas, ka meitina megina mani pamodinaat, brinaas, kapec es diena gulju, viirs arii... bet es nevaru pamosties , plakstini kaa saliimeti.... Knapi dabuju sevi araa no gultas, sajuta, kaa pirms gulesanas - samocita un dulla galva, par garastavokli vispar nerunasu... Tikko meitinu sabucoju samiiljoju nomazgaaju un noliku gulet un juutos nogurusi kaa 100 gadus vecs tantuks... Kaa par spiti/par laimi, peec ilga laika someness piedavaja halturu, bet man bail, ka netiksu galaa...
Mirtazapin lietoju liidz pat sai dienai, bet vairs nedzersu, noleemu negaidiit pierakstu ritaa doeties vienalga pie kura doka, lai tik izraksta Elify... No diviem launumiem jaizvelas mazakais... Ar Elify man vismaz bija energija, jutos daudz labaak un blaknes minimalas, ar triciklisko hibridu esmu kaa zombijs.... Mirtazapin iedarbojas tikai kaa miega zales, ne vairaak.... un nez kapec sajaa karstumaa jutos pagalam beigta pirms AD lietosanas karstumu panesu loti viegli.. bet ar Mirtazapin tada sajuuta, ka esmu parkarsusi.........Dzivoklii ir salidzinosi vees, bet ... man slikti...

Jams ir tetracikliskais, tie ir pilnīgi cita štelle.

Varbūt Tev vnk neder.

Janetty, Tu pašlaik izklausies pēc parasta narkomāna.