Sveiki. Tātad, problēma ir tāda, ka man liekas, bet tikai vēl liekas, ka man ir šizofrēnija, jo es tagad pēkšņi esmu sākusi dusmoties uz visiem cilvēkiem un man nav pilnīgi neviena drauga un esmu viena pati, ar mammu, patēvu, māsu, kaķi, dzīvojam kopā un ir arī tēvs. Vairāk man nekā nav, ne draugu, ne sakaru ar citiem, izņemot ar tuvajiem un ar saviem radiniekiem kā māsīcām, brālēniem esmu vienkārši sadirsusi visas attiecības, tikai dēļ savām nenormālajām domām. Man tūlīt drīzumā būs 18 gadu. Man nav vēlēšanās ne ar vienu kontaktēties un veidot kādas attiecības, jo es no visiem cenšos izvairīties un noslēdzos sevī. Man riebjas kāpt iekšā pilnā transportā, man riebjas iet veikalā, ja ir daudz cilvēku baidoties ka satikšu kādu paziņu. Man tas viss nepatīk un baida. Es sev pati nepatīku, man nekas šajā pasaulē nepatīk, viss riebjās. Problēma ar slepkavību kāpēc jautāju ir tāda ka man ir vēlme vienmēr bijusi kādu nogalināt, kādu bijušo draugu, paziņu, jo visi man ir darījuši pāri, apsaukājuši, ko skarbu teikuši bet es nekad par to nedomāju un neiedziļinājos ko man saka un ko es saku citiem, tāpēc pieļāvu ka mani pazemo un ka es pazemoju sevi un man ir sajūta, domas, no kurām nespēju tikt vaļā ka esmu pazemojusi, sadirsusi visu priekštatu par sevi, saviem tuvajiem cilvēkiem, vienkārši sarunājusi visiem muļķības un izpļāpājusies visu ko nevajag teikt nevienam un tagad tikai mani tas sāk derdzināt jo tagad es domāju savādāk, bet pirms dažiem gadiem es biju cits cilvēks normāls ar draugiem, normāli kontaktējos ar cilvēkiem, runāju, staigāju un tad man uznāca posms kad bija liela vēlme visus pasūtīt dirst ko vien varēju un ar pēdējiem cilvēkiem ar ko man bijis kontakts esmu to visu nobeigusi un man nekā nav, jo visi mani ir nodirsuši no galvas līdz kājām un esmu to visu pieļāvusi, jo biju tāda idiote un esmu idiote, kura to pieļāva, jo es neko neteicu un visam piekritu, tikai tāpēc ka šķita ka tādā veidā zaudēšu draugus, cilvēkus ar kuriem ir kāds kontakts. Man viņi visi riebjas, es gribu kaut viņi visu nomirtu, jo viņi par mani, maniem tuvajiem cilvēkiem ņirgājās un gan jau ka vēl ņirgājas ka esmu tāda niecība, biju arī ka neko nespēj izdarīt, ne pateikt un sevi pati nodirš un vēl stāsta lietas stulbas par ģimeni, tikai tāpēc ka nespēju savu muti paturēt ciet un vienmēr visi man bija jāaprunā un jānodirš. Es biju īsta pesimiste, kura nemīlēja nevienu, ne sevi, neko un visi man riebās un visus es noniecināju, arī sev ģimeni, tuvos, jo māte izšķīrās no tēva, kas man bija diezgan vienalga, bet sapinās ar patēvu kurš mani kretinē un māti es vienkārši neciešu, tāpat kā to patēvu, jo man mātei bija māte,man vecmamma kura viņu sita, nemīlēja un vispār negribēja man liekas un to es esmu arī teikusi citiem cilvēkiem lai gan tādas lietas nevajadzēja teikt, bet turēt savu muti ciet, bet esmu daudziem teikusi, arī par to ka tēvs krāpa māti un sagājās ar padauzām, tāpēc māte viņa ir audzināta ar bļaušanu,sišanu un pacik patēvs arī man iesit un bļauj,tad viņai tas šķiet normāli, jo tikai tā var audzināt, lai gan pati nesit bet sarunā man lietas ka mani iznīcinās, ciest nevar, ka traucēju, neko nemāku un ka esmu līdz kaklam. Es vienkārši jūtos nožēlojami un vēlos visus nogalināt un izdarīt sev galu, jo ar tukšām rokām es netaisos mirt, jo man liekas ka esmu visiem visu teikusi visu pilnīgi sadirsusi, esmu teikusi sliktas lietas ko nedrīkst teikt un ko normāls bērns nerunā citiem, bet es neesmu normāla, tāpēc sarunāju sliktas lietas,stulbības par savu māti,tēvu,par sevi,savu dzīvi un tad jau visiem ir tāds sūdīgs priekštats par mani, ģimeni, jo esmu sarunājusi stulbības un melus un protams visi tam notic un reāli domā ka tā ir un pacik esmu pesimiste jau dzimusi tad nekas labs man nekad nav un viss slikti un visi slikti un runāju tikai to sliktāko jo man nekā laba dzīvē nav..............kr4,esmu pazemojusi sevi,ģimeni,visu kas saistīts ar mani un esmu pazemojums......jūtos nožēlojami,ka spēju visiem stāstīt visu,nedomājot līdzi ko un esmu visu izpļāpājusi un vēl muļķības sarunājusi,tādā veidā pazemojot sevi un visu kas saistīts ar mani,dzīvi,ģimeni...blaa,blaa....Un jūtos nožēlojami.....
Nekad nedomāju par pagātni uz visu biju vienmēr vienaldzīga tāpēc teicu visu, visiem pa labi un kreisi, muļķības,sliktu,ai vienalga, es teicu, nekontrolēju sevi..... kamēr citi par sevi mūždien teica labu,lielīja,vecāki savus bērnus,bērni sevi,vecākus, tamēr es melnā žurka teicu runāju visiem tikai sliktu un stulbības un neko nekad nelielīju jo nebija jau ko un nekas tāds prātā nebija...... ne par sevi,ne par savu ģimeni,ne par dzīvi,ne par cilvēkiem,tikai sliktu un sūdus.......... es nedomāju vairāk neko,bet jūtos pazemota. kas bijis,bijsi bet pagātne man sāk mocīt jo nekad neesmu par to domājusi, bet tagad sāku domāt, kāda biju, ko kam teicu, kāda bija mana attieksme, uzvedība, utt, bet neko...jādzīvo tālāk, esmu drusku savādāka.....domāju ko runāju....bet kam lai es ko saku,ja nav neviena drauga? nevienam neesmu vajadzīga un nevienam vairāk neinteresēju... pazemoju sevi,savus tuvos cilvēkus,savu visu dzīvi,visu ko vien es varēju...un varu iet dirst, pelēkā pele, ar stulbo dzīvi,ģimeni.....paliku atmiņā,ja kāds atceras,tikai ar sliktu.......un tāpēc ir vēlme nogalināt cilvēkus,kuriem esmu pazemojusies......jo nav cilvēka,nav problēmu...... bet ja es par to domāju,tātad man nav vienalga,bet man ir vienalga un nevēlos par to domāt jo nav jau nekāda jēga vairs...jādomā ko tālāk...jāiepazīst jauni cilvēki.......bet pacik tie ka dzīvo man blakus un ir bijis kontakts, tie tikai nosmīn par mani, un stulbi, ka arī par manu ģimeni, jo es sadirsu visu samelojot par tiem,par to dzīvēm,bērnību,pazemojot tos,apmelojot,sastāstos muļķības, tikai piemirsu to, ka es to saku cilvēkiem ar kuriem kontaktējos un ka es sadiršu pati visu..,...un pēdējā laikā man liekas, ka es esmu iedomājusies to,kā nav ,bet tam es noticu un viss nosēžas zemapziņā un nespēju no tiem murgiem tikt vaļā un risinājums tikai viens, nogalināt cilvēku kuram man šķiet esmu to teikusi jo liekas ka viņš izpļāpāsies citiem un nāksies nogalināt arī savu ģimeni un viņus visus.......esmu daudz uzrakstījusi, nezinu kas man te iznāk,bet es jūku prātā un negribot domāju par to stulbo pagātni....bet es jau sen esmu to visu izmetusi,sadedzinājusi,visus pagātnes rēgus,cilvēkus,bet nekā...atkal ienāk prātā un moka mani..........es vēlos ar jūliju sakārtot sevi un dzīvot tālāk,jo zinu,ak neko nevaru izdarīt un kas bijis,bijis.......jāsāk viss no jauna un nav jādomā,ko kuram esmu samuldējusies.........un pazemojusi sevi,savus tuvos,savu dzīvi........man liekas,ka man ir šizofrēnija....es runāju ar sevi un es runāju ar spoguli,jo spogulis tikai mani saprot.........jo spogulis esmu es.........