Gribu mirt. Pavisam nopietni. Draugu nav, attiecību arī vairs nav. Ļoti lielas sirds sāpes. Nav ar ko parunāt, nav kas mani izvelk. Es eju pie psihiatra, dzeru zāles. Esmu pierakstījusies pie psihoterapeita, nākamajā nedēļā pirmā vizīte. Visa nedēļa ir pagājusi kā murgs, kaut viss bija kārtībā objektīvi, nekādu strīdu, problēmu lielu arī nav. Protams, dzīve nav ļoti laba, bet nekas tik traģisks nebija, es vienkārši jūtos slikti. Pēdējās divās dienās nonstop raudu, jo vīrietis pameta mani tādēļ, ka nevaru būt pozitīva. Radinieki nosoda, vaino mani un saka, ka man jāiet uz psiheni. Visi saka, ka mani nekas nespēs izlabot vai izārstēt. Protams ar šādiem vārdiem man zūd motivācija jebkāda arī pašai. Es nezinu, ko darīt.

Man šķiet, ka esmu izdarījusi visu, lai sāktu ārstēties, bet neviens man netic, ka spēšu to paveikt. Es gribētu dzirdēt kaut kādus labus vārdus no sev tuvajiem. Es jūtos bezspēcīga. Man negribas dzīvot.

Pag, pag, ja jau tomēr pierakstījies pie psihoterapeita, tad vismaz līdz pirmajai vizītei jānodzīvo, lai pamēģinātu, kā ir. Pēc tam jau skaties, kā tālāk. Vismaz es priekš sevis jau sen šo variantu "pašnāvība" kā rezerves atstāju. Ar domu, ka to paspēšu vienmēr, ja jau baigi vajadzēs, bet pagaidām paskatīšos, kā dzīve notiek tālāk, ar ko kārtējās bēdas un problēmas beigsies. Pagaidām (kādus gadus 7 vismaz) katru reizi esmu nopūtusies, ka labi, ka neko neizdarīju, viss atrisinājās tīri ok, nebūtu bijis vērts tādēļ nedzīvot tālāk. Radinieki nosoda, jo paši nezina, kā Tev palīdzēt. Arī mana mamma, kas nezina, kādu padomu man iedot vai kā citādi palīdzēt, parasti dusmojas uz mani, bet es zinu, kas tas aiz viņas pašas bezspēcības.
No vienas puses, visiem taisnība - nekas Tevi nespēs izlabot vai izārstēt. Man domāt, ka arī psihoterapeits Tev pateiks, ka nekas cits, izņemot Tevi pašu, to nevarēs un ka Tu gan to varēsi. Un varbūt jau arī nemaz nav tik traki ar to mainīšanu vai ārstēšanu - pašam jau liekas, ka baigi traki, bet, dažreiz pamainot kādu sīkumu, TĀĀĀĀ izmainās dzīve, ka tik turies... Man arī tikko bija viens posms dzīvē, kad bija nenormāli traki (pēc manas "trakuma skalas"), - ģimenē šausmas, slimības, strīdi, nezinu, kas būs tālāk, darbā viss brūk un slodze aug, kā dēļ vēl nevaru ģimenē problēmas risināt, kopumā - pilns komplekts. Aizgāju uz atbalsta sapulcēm, sapratu, kur pati esmu nošāvusi greizi, it kā pavisam nedaudz, bet uzreiz cita aina parādījās, i miers iekšējais, i aptuvenie risninājumi, i spēks utt. Es to tikai kā piemēru :)

Es gribu mainīties. Bet neviens man netic. Draugs mani pameta, jo mēs pirms divām nedēļām runājām par to, ka man jāmaina sava dzīves uztvere. Es visu izdarīju, kā bijām plānojuši, es pierakstījos pie psihoterapeita, psihiatra, sāku lasīt grāmatu, kas par šo tēmu ir utt. Vakar es pateicu viņam, ka man ir slikti un viņš sapsihojās un aizgāja prom, pametot mani. Viņš piezvanīja maniem vecākiem, kaut esmu jau pieaugusi, man ir 27 gadi. Vecākiem pateica, ka mani jāliek psihenē. Vecāki gatavi saukt psiheni. Nekur mani nelaiž. Es saku, ka esmu jau sen pilngadīga, bet pret mani izturas kā pret mazu bērnu. Es nedomāju, ka man psihenē palīdzēs. Man no slimnīcām bail, no svešiem cilvēkiem, vides. Zāles man pašai ir, visi pieraksti pie ārstiem arī. Mums bija plāni sim brīvdienām ar draugu. Un tagad viss liekas kā lielākais murgs uz pasaules.

Mani grib ielikt psihenē pret pašas gribu, bet man ir 27 gadi un es nevienu neesmu apdraudējusi, lai izturētos pret mani šādi.

Sēžot savā dzīvoklī, man draud, ka izsauks ātros. Vienreiz jau piezvanīja policijai. Policija zvanīja man uz mobilo, es pacēlu un mierīgi pateicu, ka ar mani viss kārtībā, ka kāds vienkārši ir pārāk uztraucies. Tāpēc es zinu, ka viņi, mans draugs vai vecāki, var izsaukt arī ātros tagad. Pret manu gribu.

Man gribas mirt vairāk no bezizejas, ka visi ir mani norakstījuši, ka draugs mani pametis ar zīmogu, ka esmu psiha un uzrīda uz mani iestādes, kā vecāki ir viņa pusē. Es jūtos, ka man nedod vispār nekādu brīvu gribu kaut ko darīt es jūtos, ka jebkurā momentā pēc manis var atbraukt un es neesmu droša pati savā dzīvoklī. Man negribas dzīvot arī tāpēc, ka draugs man neticot mani pameta, ka uz spļāva tam ka es visu darīju, lai pierakstītos pie visiem ārstiem, ka es nopirku mums brīvdienās atpūtas iespēju un ka vēlējos tiešām smelties spēkus no šīm brīvdienām. Tā vietā mani visi iemida zeme, ka man īstā vieta ir psihene.

Lai nu kā, liels paldies par komentāru, vismaz kāds mani saprot. Kas tās par atbalsta sapulcēm, ko tu apmeklēji? Vai Rīgā?

Es gribēju šorīt un joprojām gribu piezvanīt krīzes tālrunim Skalbes, bet man bail, ka viņi varētu arī kaut kā ziņot vai savienot ar ātro palīdzību, ja sākšu stāstīt, cik slikti pašlaik jūtos? Es nezinu, vai viņi tā dara.. Mani diezgan iebiedeja ar Tvaika ielu, drauga, vecāku arguments ir, ka es sevi apdraudu un tam par pierādījumu ir, ka rakstīju pēc šķiršanās draugam, ka man tik slikti, ka gribu mirt utt., tas protams viss bija aiz bezspēcības. Es biju vienreiz Tvaika ielā, bet ne kā pacients. Darbinieki, vide atstāja nepatīkamu iespaidu.

Varbūt kāds ir zvanījis uz krīzes tālruņiem? Vai tur kāds kaut ko arī sakarīgu pasaka, var parunāt vai arī nav vērts zvanīt?

Esmu līdzatkarīgā un no disfunkcionālas ģimenes, sāku apmeklēt atbalsta sapulces Rīgā. Pirmo reizi dzīvē pati sev atzinu, ka netieku patstāvīgi galā, ka girbu parunāt ar kādu, kas saprot, par ko ir runāju, kam šīs tēmas nav svešas. Jo vienmēr biju pieradusi pati risināt savas problēmas un nevienam nestāstīt neko, bet šoreiz pati sapratu, ka man vajadzīga palīdzība. Laikam tas bija pats smagākais solis šajā procesā priekš manis - atzīt sev, ka netieku pati galā, un nekautrēties pieņemt atbalstu un palīdzību. Un saprast, ka tā nav mana vājuma izpausme, bet gan otrādi - man priekš tā vajadzēja spēku. Galu galā - ja jāizgriež aklā zarna, arī pie ķirurga ejam nevis paši saviem spēkiem šķērējam nost... Ar Tvaika man ir bijusi saskarsme, bet ne pašai, ģimenes locekļiem. Jā, nav nekāds SPA, tas nu gan, patīkamākais, kas tur ir, ir tā strūklaka sētā ar pīlītēm. Bet, skatoties no malas, krīzes gadījumos noderējis. Starp citu, ir arī dienas centrs, ja nemaldos, tipa, nav jāguļ. Ja tāda krīzes gadījuma nav, tad psihoterapeits var būt baigi labais variants, jo tas ir zāles+darbs ar sevi, bet Tvaika jau principā tikai zāles, nekādas individuālas pieejas.
Taču skatos, ka pati sevi Tu nemaz neesi norakstījusi, citādi jau nedzertu zāles un neplānotu vizītes, pat, ja draugam biji apsolījusi. Un tas baigi priecē, tas jau vispār arī ir galvenais visā šajā stāstā! Man nācies apkārt redzēt cilvēkus, kuri tiešām norakstījuši un mērķtiecīgi lēnām dara visu, lai aizietu pa burbuli. Vismaz spriežot pēc Tevis rakstītā, ar Tevi tik traki nav :)
Es pieļauju, ka draugam un vecākiem ir sakrājies pilns trauks, tāpēc katrs sīkums var būt kā pēdējā pilīte, tai skaitā tas, kādēļ jums ar draugu jau bija plāni tuvākajām nedēļām, bet viņš aizgāja. Es zinu, ka otram cilvēkam nav viegli, es pati esmu tas "otrs cilvēks" savam vīram, un arī man brīžam liekas, ka "nu i nafig", nav vairs spēka ar to visu ņemties, vieglāk ir bez. Bet tas pāriet ik pa laikam, tad atkal uznāk, un tad es atkal atceros, ka aiziet no vīra vai pavisam es varu vienmēr, bet pagaidām paskatīšos, "kuda mir pokatitsja" :)) Pēdējā laikā skrienu vakaros nedaudz vai vismaz ātri eju, austiņas ar mūziku un uz priekšu, nebija viegli saņemties, katru reizi simts variantu, kādēļ tieši šovakar neskriet, bet pēc tam tāda forša pofigistiska sajūta uz visu, ka laime pilnīga.
Bet tas, ka jau Tev ir konkrēta vizīte norunāta pie psihoterapeita, jau ir forši, žetons par to ;) Man būtu grūti saņemties, to es zinu!
Es, protams, neesmu specs šajās lietās, bet, man liekas, uz Tvaika ved, ja tiešām ir reāls apdraudējums sev vai citiem, piemēram, ja kāds jau ar cilpu kaklā stāv. Bet nezinu, goda vārds. Arī uz krīzes centru nezvanīju. Bet Tu jau vari tikai pateikt, ka Tev tādas domas bijušas (nevis ka sēdi uz 9-stāvenes jumta jau), par šādām domām tikai neviens ātros nesauks, citādi Tvaika jau sen pa visu Sarkandaugavu būtu, ja ne līdz Vecrīgai.
Katrā ziņā - atbalsti pati sevi, tas pats galvenais!!!!!! Tuvinieki, radinieki, draugi - neviens Tev nebūs tuvāks par Tevi pašu, Tu sev esi galvenā un vienīgā, visfoooooršākā :) Ne vienmēr cilvēkiem ar radiniekiem paveicies - citreiz, ja neskaita dzīvības došanu, tad vistuvākie tā ir dzīvi jabojājuši, kā ienaidnieki nemaz nemācētu, tādēļ radinieki paši par sevi nebūt nenozīmē atbalstu.
Arī man nav draugu, katrā ziņā - ne tādu, kam es varētu kaut ko uzticēt, kas man rūp un sāp. Jā, par kaut ko priecīgu un nenozīmīgu varu izstāstīt, bet par sāpi nē. Tad nu kaķis daudz no manis ir dzirdējis :))) Labi, ka nemāk runāt :)) Tādēļ man arī tās atbalsta grupas palīdzēja...
Ceļš nav viegls un ātrs, tas gan, bet brīžiem, kad uzķeru, kas nemanot ir izmainījies, baigi foršā sajūta uzreiz, tāds "yes, I did it" :)) Sīkums, bet patīkami.

Liels paldies par tavu dalīšanos ar pieredzi! Lasot tevi tiešām kļūst nedaudz vieglāk.

Man gan pašai šķiet, ka man ir neglābjama situācija, jo draugam tiešām tas šķīvis jau ir pilns.. Tā arī es nonācu pie apziņas, ka jāmainās, bet viņš vairs neizturēja, jo laikam domāja, ka es sekundē varu izmainīties.. Solīja tuvākajās dienās pārvākties..

Jā, tur Tev taisnība, es arī gaidīju, kad vīrs varēs izmainīties vienā sekundē, vai ka es pati varēšu sevi vienā sekundē izmainīt. Ar prātu sapratu, ka tik ātri nebūs, bet iekšā tik un tā gaidīju, ka būs gan :))

Es gan teiktu, ka neglābjama situācija šobrīd drīzāk ir Tavam draugam, jo viņš neredz pagaidām citu variantu kā izvākties. Tev savukārt ir diezgan reāls plančiks. Vismaz uz nākamo nedēļu jau nu gan.

Man reāli palīdzēja laiks, ko vīrs pavadīja slimnīcā, t.i. ko mums nācās pavadīt šķirti. Šodien (vismaz pagaidām) mēs abi novērtējam, cik forši, ka nav jābūt šķirtiem. Bet, kā būs tīt vai parīt, to es nezinu. Nevaru arī plānot, jo nav atkarīgs tikai no manis, attiecībās esam divi gab.

Jā, atzīšos, arī man zuda ticība, ka vīrs varētu mainīties. Jo ilgāk viss vilkās, jo straujāk zuda. Šodien, pēc visa šķirtā laika, es esmu pieņēmusi priekš sevis lēmumu, ka iešu tik tālu, cik tālu es zināšu, ka varu izturēt, un ka man nav pienākuma upurēt savu dzīvi otram. Šis lēmums man iedeva iekšējo mieru, ka varu izstāties jebkurā brīdī un pati varu izlemt, kurš būs tas "jebkurš brīdis", ļāva uzelpot. Un iedeva tādu kā brīvības, viegluma sajūtu, tobiš, šodien es varu izturēt, šodien vēl nav tas "jebkurš brīdis", rīt būs rīt un tad jau skatīšos pēc situācijas. Bet es līdz tam arī nenonācu vienā mirklī - pa vidu bija gan šausmīgi strīdi, histērijas, dusmas, vārdi, ko labprāt nebūtu teikusi, fiziskas veselības problēmas uz nervu, uztraukumu pamata, gandrīz līdz pat ginekoloģiskām saslimšanām.

Personīgi nezinu ne Tevi, ne draugu, tāpēc varu kļūdīties, bet tik pat labi viņa solis šobrīd (aiziešana) var būt pirmais solis uz lieliskām jūsu attiecībām nākotnē. Vismaz manā dzīve tas, ka "viss, kas notiek, notiek uz labu", ir apstiprinājies par visiem 1000%. Un tas, par ko domāju, ka lielāka pēcpuse jau būt nevar, ir bijis super notikums (sākums kaut kam reāli noderīgam). Bet domāju, ka visuma likumi attiecas ne tikai uz mani, lielisko )))

Man tiešām ļoti liels prieks, ka mana pieredze vismaz kaut nedaudz Tev palīdzēja (vienalga, kādā veidā). Tātad vismaz šodien kaut ko labu būšu sadarījusi. Vakarā pabarošu kaķi - tas būs vēl viens pluss karmai :)

Vai tavam vīram ir depresija? Viņam slimnīca palīdzēja?

Nē, afektīvie ar izteiktu māniju un psihozēm. Zāles viņam palīdzēja - akūtā fāzē citādi viņš nevarēja tikt atpakaļ uz zemes. Bet sazāļošana bija diezgan, taču saprotu, ka citādi psihozes nenoņemt :( To visu ar zālēm un terapiju var kontrolēt, lai neaizlaistu tik tālu, bet, ja aizlaists, tad ir Tvaika SPA, jo tur vienkārši novēro gan zāļu ietekmi, gan pacientu, blakus parādības utt. Sākumā ir lielas devas, pēc tam mazina, izlaiž jau ar uzturošo daudzumu, ko pēc tam nomazina līdz minimālajam uzturošajam. Ja viņam šādi mājās būtu jāārstējas, man būtu jāsēž kā auklei blakus, jo viņš tajā laikā būtu diezgan nespējīgs par sevi parūpēties un saprast, kas notiek. Pēc tam jau atkopšanās, vitamīni utt., arī diezgan pailgs process. Loģiski, ka šajā laikā viņš ne strādāt var, ne arī pilnībā sadzīvē piedalīties, nedaudz vēl bremzē kaut kur. Nav viegli :)) Jāraujas uz visām pusēm, bet gribas jau ticēt, ka būs zebrai arī balta strīpa.

Tāpēc varu teikt - ja palaists garām moments, kad pats var kontrolēt slimību, tad jā, citu variantu kā slimnīca vairs nebija tai brīdī, tāpēc jā, palīdzēja.

Bet, ja var bez tās, tas būtu labāk, jo visas tās zāles nav nekādi vitamīni, organismu nespēcina, arī individuāla darba ar cilvēkiem tur nav. Saka, ka Jelgavā esot labāk. Bet tur es nevarētu viņu pietiekami bieži apciemot. Bet arī režīmi slimnīcā ir dažādi.

Skaidrs, paldies.

Jo ilgāk nesaņemu nekādu atbildi no drauga, jo vairāk saprotu, ka nevēlos dzīvot bez viņa. Es droši vien zvanīšu krīzes tālrunim vai arī jāsaņemas tiešām ar sevi darīt galu. Jo zinu, ka visiem būs vieglāk bez manis, es tiešām esmu ļoti daudzus sapinajusi, apzinos, ka esmu vainīga un šāda nevienam nevajadzīga

Tas Tev tikai tā liekas jo esi depresijā. Vajag pacīnīties vismaz kādu laiku nevis padoties. Priekš kam Tev tā vainas apziņa?

Un pagaidi ar draugu - šodien liekas, ka nevēlies dzīvot, pēc nedēļas jau būs cits skats uz dzīvi! Es arī pirmās dienas, kad vīrs bija slimnīcā, pa guļamistabu tikai turp - atpakaļ staigāju, ieēst neko nevarēju, bet tas pāriet! Nu, sāpināji, nu?! Ja vien neesi nevienu noslaktējusi, tad visu vēl var mainīt. Ne jau Tu speciāli ar nodomu. Un vainas apziņa tiešām dzīvē nepalīdz, tur aha pareizi jautā. Ne tā Tev, ne arī kādam citam ir noderīga. Cilvēki tāpat pamanīs, ja Tu savu dzīvi pamainīsi, un, pat ja esi viņus sāpinājusi, tas pāries un viņi priecāsies, redzot, ka ir kas mainījies! Nu, protams, var jau būt tādi, kas, tieši otrādi, nepriecāsies, bet tā jau ir viņu darīšana. Tev ir savs ceļš un sava dzīve. Katram savi tarakāni, kas jāizdresē :))

Ja draugs pamet, tas ir milzīgs stress, slikti būtu ikvienam, bet Tev pašai tur apakšā ir vesels stāsts jau pirms šī notikuma.

Bet radi ņemas tāpēc, ka grib, lai Tu ātri mainies, Susis raksta baltu patiesību.

Esmu savulaik bijusi Tvaicenē neirožu nodaļā ar depresiju, tagad tādas nodaļas Tvaicenē vairs nav, un Tevi nevajag likt aiz restēm. Ja radi kaut kam piezvana (ātrie vai policija), nebaidies, nebaidies, nebaidies: pasaki, ka radi ir par daudz uztraukušies, ka Tu risini savas lietas, ka Tev ir atbalsta forums, ka ir psihiatrs un psihoterapeits, ka tikai gaidīji nelielu radu atbalstu, bet ka viņi diemžēl uz to nav spējīgi. Pasaki aktīvākajam radiniekam, ka viņam pašam izsauksi ātros, ja viņš vēl līdīs Tavās robežās: laipni, bet stingri, nepaceltā balsī.

Tagad ir divas atvērto durvju nodaļas -- Veldres ielā un Ļermontova ielā, tā nav Tvaicene, tur nav Tvaicenes atmosfēras. Iesi pie psihiatra -- vari parunāt. Tas nav pasaules gals, bet nelaid grožus laukā no rokām, nevienam Tevi nevajadzētu diriģēt.

Ja radi ap Tevi ņemas, tad droši vien ir to darījuši visu laiku, kāds Tavā ģimenē noteikti arī ir depresīvs, līdzatkarīgs, atkarīgs vai pat psihotisks. Iespējams, ka mamma ir valdonīga, bet tēvs -- gļēvs.

Tas, ko viņi dara, ir līšana Tavās robežās. Ja gribi iziet no mājas, pieklājīgi pasaki, lai viņi nestāv Tev ceļā un nekad tā vairs nerīkojas, ka pati jau risini savas lietas, tikai nevēlies piļīšanu, bet kaut nedaudz sapratnes un atbalsta. Nesaki to niķīgā, kašķīgā tonī, bet stingri un pieklājīgi, bez paceltas balss.

Laila27 Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Skaidrs, paldies.
>
> Jo ilgāk nesaņemu nekādu atbildi no drauga, jo
> vairāk saprotu, ka nevēlos dzīvot bez viņa. Es
> droši vien zvanīšu krīzes tālrunim vai arī
> jāsaņemas tiešām ar sevi darīt galu. Jo zinu,
> ka visiem būs vieglāk bez manis, es tiešām
> esmu ļoti daudzus sapinajusi, apzinos, ka esmu
> vainīga un šāda nevienam nevajadzīga

pieņem faktu ka ar tevi ir pilnīgā ... trubā
tevi bāzīs psihenē baros ar trankviļiem
mocīs mācīs dzivot utt.
tas viss ir fufelis
lai kas ar tevi notiktu kad tev viens zobs mutē atlicis
kad nav ko ēst un kad filma trūkst

domā ko tu darīsi pēc 20 vai 40 gadiem
vienalga kas ar tevi notiek

esi zem ūdens
domā ko tu darīsi pēc 40gadiem

tā ir seno ķeltu metode
palīdz visur un vienmēr :-D

atceries ka citiem iet vēļ sss...liktāk
bet viņi tic tev
un tu izkulsies

Laila27 Rakstīja:
-------------------------------------------------------
Es
> droši vien zvanīšu krīzes tālrunim vai arī
> jāsaņemas tiešām ar sevi darīt galu. Jo zinu,
> ka visiem būs vieglāk bez manis, es tiešām
> esmu ļoti daudzus sapinajusi, apzinos, ka esmu
> vainīga un šāda nevienam nevajadzīga

Runcene loti labi pateica. Krizes t. ari vari zvanit, parunajies par to, ka nejuti atbalstu no tuviniekiem. Jo, manuprat, ta varetu but Tava patreizeja problema jau ta sarezgitaja situacija. Vajadzet vairak empatijas Tev veltit.

Pati grutos brizos esmu zvanijusi uz krizes t.. Kad ir bijis neizturami gruti. Ja, un man tas parasti ari saistits ar dazu tuvinieku attieksmi. Bez tam, Tev nav jabut iztapigi vajadzigai kadiem radiem un tuviniekiem. Varbut esi pazaudejusi savas patiesas intereses? Man tada lidziga sajuta, ka te apraksti, ka citiem butu vieglak radas tad, kad citi tiesi man kapa uz galvas. Berniab, jauniba... Tagad - dazreiz. Bet es, budama laba meitene, visu laiku daudz piemerojos. Tagad esmu partraukusi to darit. Jutos ieverojami labak. iespejams, pati uzkapju kadam uz galvas biski. Bet nekaunos paust savu viedokli. Jo to jau vini gribetu gan (varbut), lai kads klausidams vinus (tuviniekus) lenam noniktu. Vai ir kas dzive Tev bijis (pozitivs), ko gribeji, bet juties ierobezota? Pamegini to izdarit, neskatoties u zcitu protestiem, un, iespejams, sajutisies uz bridi labak. Un tas ir labi, ka esi jau pieteikusies pie psihoterapeita. Tas ir liels solis uz labakas nakotnes pusi. Es Tevi noteikti nenosodu, ka negribi uz slimnicu, jo saprotu Tevi. Man ari isti negribetos, jo skiet, ka ta vide nomac vel vairak. Bet Runcenes ieteiktos dienas variantus vari droshi izmantos. Man rei zbija arsts- psihiatrs, pie kura gaju pec zalem un ari runat. Beigas sapratu, ka gribu ko citu, pameginaju, sobrid nenozeloju. Respekt- sanemos nomainit arstu un vietu kur runat! Un, kamer nedari neviena dzivibai ko sliktu, tikmer Tevi neviens nevar piespiedu karta savakt. Turu ikkskus par Tevi! Zinu ka ir, ka juties viens un citiem nevajadzigs! Man ar shodien gruta diena, sen te nebiju bijusi. Izlasiju Tavu teikto un aizdomajos, cik gruti, ka jutas viens un bedigs. Citus nevajag iepriecinat ar to, ka vari but pagalam. Ir kaut kas, kas Tevi var vel iepriecinat, bet pagaidam vel to nezini! Droshi zvani uz parunashanas talr. ari.. Man lidzeja pat tas, ka atklati pateicu dakterim, ka baidos no slimnicas. Kaut ka vieglak palika. Un viss labak saka iet uz labo pusi. Atv. par tekstu, nav ''pareizie'' burti pieejami.

;-D

kā jūs tur cepaties

meitenēm laikam grūtāk šajā pasaulē
galvenais ir neiet pie psihiatra kamēr
pats nebrauc pakaļ
[psihiari ari ir meitenes[ ;-d]

labais ir tas ka trakie cenšas viens otru
atbalstīt, a netrakie otrādi
atceries vienmēr - tev jāizdomā kāpēc tu
dzīvo, tad ar tevi nekas nevar notikt

nekādi prieki no malas nevar iepriecināt
tas tikai atņem spēku un veiksmes prieku
tavs mērķis ir lielāks...

lielākais prieks ir kad jūti no kautkurienes
siltu klusu ceļavēju pat nezinot no kurienes

lielākā bēda ir kad tev ar to sāk likties parrmaz
bet tas pāriet

neklausi nevienu, tikai sevi
klusā rītā klausies putnus
un jūti ceļavēju un nezini
nevaig zināt no kurienes -tas pūš-

kautkā tā

nevaig sev pāri darīt
kurnuvēl kautkādas
pasnavibas

celavējs neveikli
skan bet domu
tas nemaina l-p

https://www.youtube.com/watch?v=_dHF9S8EcnU

;-D

https://www.youtube.com/watch?v=U7CJIl1jSwk&list=PLljPP21Wa9IXAzQNCxPG98nPobeEOycvq&index=6

Liec uz pilnu klapi...notekti, ka palīdzēs šķirties no šīs dzīves.Bet brīdinu, tur sagaida Tevi šis. Saku no savas pieredzes,.


https://www.youtube.com/watch?v=gDiPtYPx_m8

Hello again
I still try to remember how this all began
You can't undo
It's okay though because I've got a gift for you

Poison in the well - I've got a gift for you
A special place in hell - I've got a gift for you
The perfect place to dwell - I've got a gift for you
And though they're not as nice as the ones you gave to me,
I hope that they will do

Hello again
I still can't remember how this all began
One thing left to do
So I'm here now and I've got a gift for you

Poison in the well - I've got a gift for you
A special place in hell - I've got a gift for you
The perfect place to dwell - I've got a gift for you
And though they're not as nice as the ones you gave to me,
I hope that they will do

Sickness for the skin - I've got a gift for you
a cancer for within - I've got a gift for you
an ending to begin - I've got a gift for you
And though they're not as nice as the ones you gave to me,
I hope that they will do


Celldweller - Gift For You

mad garāmejot Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> https://www.youtube.com/watch?v=U7CJIl1jSwk&list=P
> LljPP21Wa9IXAzQNCxPG98nPobeEOycvq&index=6
>
> Liec uz pilnu klapi...notekti, ka palīdzēs
> šķirties no šīs dzīves.Bet brīdinu, tur
> sagaida Tevi šis. Saku no savas pieredzes,.
>
>

hehehe
es no pieredzes zinu ka tā ir tufta
tu tak nezini kas tur tālāk, ja jau te esi

tāpēc vaig lēnām mirt, lai to izbaudītu
tas ir lielākais kaifs kāds ira redzēts

neapskaužu gilotīnas un mīnas kas
sarauj uzreiz gabalos, tā točna ir
vardarbība-atņemt visskaistāko
piedzīvojumu uz zenes...

mad garāmejot Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> https://www.youtube.com/watch?v=U7CJIl1jSwk&list=P
> LljPP21Wa9IXAzQNCxPG98nPobeEOycvq&index=6
>
> Liec uz pilnu klapi...notekti, ka palīdzēs
> šķirties no šīs dzīves.Bet brīdinu, tur
> sagaida Tevi šis. Saku no savas pieredzes,.
>
>
> https://www.youtube.com/watch?v=gDiPtYPx_m8

"Pēc pieredzes" tas ir kā - kā Jēzus augšāmcēlies?

monotone Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> mad garāmejot Rakstīja:
> --------------------------------------------------
> -----
> >
> https://www.youtube.com/watch?v=U7CJIl1jSwk&list=P
>
> > LljPP21Wa9IXAzQNCxPG98nPobeEOycvq&index=6
> >
> > Liec uz pilnu klapi...notekti, ka palīdzēs
> > šķirties no šīs dzīves.Bet brīdinu, tur
> > sagaida Tevi šis. Saku no savas pieredzes,.
> >
> >
> > https://www.youtube.com/watch?v=gDiPtYPx_m8
>
> "Pēc pieredzes" tas ir kā - kā Jēzus
> augšāmcēlies?

tas ir kad atslēdzās sajūtas
sāpes pāriet, smadzenes mirst
redzes nervi tuneļi un beigās
kā pēdējais narkotikas ķīmija
no aknām, paradīze..
daži no tā atjēdzas, bet reti

daba cīnās līdz pēdējam
bet sajūta ir neaprakstāma

pēctam neko negribās
gribas vēlreiz izrubīties

divi varianti nodzerties un nedomāt parto vai iet uz psiheni tur tev savedīs tavas domas kārtībā. Īstenībā es kad pašķīros arī domāju gals klāt vis man kaput, pagāja laiks sapratu, ka es jūtos labāk bez bijušās sievas., tas ir laika jautājums, kuram taā šķiršanās pāriet kuram, nē.