Sveicināti. Ko darīt ja esmu pilnīgākā nulle. Man ir 30 gadi, man nav ne auto ne tiesību ne savas dzīvesvietas jo dzīvoju pie mātes, nav darba, man izrauties no visa traucē bailes. Kā cīnīties ar bailēm un nebaidīties kaut ko dzīvē darīt? Ja ir bailes no komunikācijas ar cilvēkiem?

Pazīstama situācija. Tādu cilvēku ir ļoti daudz diemžēl.

Nezinu ko lai dara man lidz sim traucejusas bailes dzivot ja godigi. Kadp iekerois kadam darbam stradaju bez apstajas bet tikt lidz tam darbaqm gruti jo bailes utt bet taq kadam palidzet aiziet varu bez apstajas raut, bet pats nevaru neka izdarit ko darit?

Ko darīt cilvēkam , kas nav slinks, bet bailes viņam traucē kaut ko uzsākt pašam?
Ko darīt tādiem cilvēkiem kuriem ir kāda lieta ar ko nodarbojas mēģina un nesanāk, bet ļoti vēlas strādāt tajā profesijā un lai izdotos.

KBT grupā.

Kas ir KBT grupa?

pieļauju, ka Kognitīvi biheiviorālā terapija. Palasi par to

Visus 30 gadus bailes ir traucējušas izlausties no mātes kopdzīves? Nu ko tu te man lej pasakas pie visa esi vainīga tu pati, pēc skolas vajadzēja iet strādāt, tiekties pēc mērķiem, saviem bērniem, protams tagad 30 liekies nevienam nevajadzīga. Bet došu padomu līdz 40 gadiem vēl var uzspēt.

1. Atrodi darbu
2. Iekrāj naudu īrēšanai
3. Aizej no mātes uz dzīvokli
4. Uzradīsies arī vecis(zvēru pie Dieva, ka uzradīsies pielūdzēju)
5. Kopīgi ar vīrieti izlemsiet, ko gribat.
6. Pēc šī pakāpiena tu zināsi uz ko tu vari un nevari ko gribi ko negribi. Vai nu vnk meklē veci joptvai un ņem pie sevis dzīvot, kā sieviete 30 gados varbūt nulle, sieviete nekad nevar būt nulle, ja nu nesakopta dzērāja. Tu esi sieviete un ja vēl sakopta, nevis resna tev ir jāizdara šiepunkti!

Es internetā meklēju palīdzību, jo baidījos no psihiatriem un citiem ārstiem, un man bija 2 mazas meitiņas un darbs paralēli, man bija tādā pakaļā, ka mani visi pasūtīja un neticēja, es gāju ellei cauri, man likās, ka es sajukšu prātā, es biju nulle, tikai savās iedomās, bet īstenībā biju īsts Tēvs. Pizdu visu to atkārtot kādam kurš meklē palīdzību.

Rekur tev palīdzība ei pie daktera šeit no muguras nazi iedurs.

Ja tev pilnīgi no visa bailes, tad tu esi gisensa rekordā.



Edited 3 time(s). Last edit at 02.04.2021 07:53 by enfuego.

Formulēšu vārda nozīmi nulle mūsu laikmetā

Nulle ir apaļš cipars. Nulle ir zemāka cilvēka pārstāvis. Nulle ir neveiksminieks. Nulle ir cilvēks kurš domā, ka viņš ir nulle. Nulle ir cilvēks kuram nav bērni. Nulle ir cilvēks kuram navskarienjūtīgā telefona. Nulle ir cilvēks kuram, ne kājas ne rokas. Nulle ir cilvēks, kurš izskatās, kā slims cilvēks. Nulle ir civlēks kuram nav kur dzīvot. Nulle tu esi ja tev nav naudas. Nulle tu esi bomzis, dzērājs. Nulle tu pat arī esi tad, ja tev nav ne jumta, ne drēbes pliks uz ielas. Ja tu tici pat Dievam tu esi null, jo cits neticēs.



Edited 1 time(s). Last edit at 02.04.2021 08:45 by enfuego.

Karo4 nenoturējos, lai autors pastāsta, kā 30 gadu laikā varēja kļūt par bailīgo nulli, ne veča, ne bērna, ne darba, iet bailes, strādāt grib, bet bailes, arī komunikācēties bailes. Nu tad man liekas, ka tu savā laikā savu esi nodzērusi jau un tagad tev nerviem ir pizdec un nāk sapratnes laiks klāt, ka vairs tu neko nevari, jo visi veči kas bijaa pasūtīja, tagad māte dusmīga, ka sēž uz kakla, izskaties resna ganjau ja ienaidnieks plus ir tagad tavas smadzenes ar kurām jācīnās un palīga tev nav neviena, tad vari iet uz psiheni un tur meklēt zāles un aizmirst pagātni.

Es pats atrisināju, ka man nav nekādu kompleksu, tas bija tikai manās smadzenēs.
Es pats gribēju meitas un 8 gadus ir mīlētās un visur gaidītas.
Es pats saredzēju daudzu gadu laikā, ka psihiatrijā ir daudz kļūdu.
Pat stiprākās zāles nepalīdzēs lietu, kā saprast pašam, ka laiks nēksistē un virziena norādījumi ir tikai cilvēki izdomāti likumi uz zemes, tas pats, cilvēks varēja tableti saukt arī par kaku tikai cilvēks to saprastu ka tā ir tablete.

Pizdec ko esmu sadarījis :) :) Autoram tagad būs lielākas bailes, bailes būs no bailēm :)

enfuego, gudrāks no tām zālēm neesi palicis.

njaa Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> enfuego, gudrāks no tām zālēm neesi palicis.


Tu gadienā nēsi apmaldījies ar pieaugušo sarunām un bērna?

Es gan esmu paveca tantiņa, bet gadus 20 vai pat 30 atpakaļ man līdzēja tikai tas, ka māte ļoti agri nomira. Man nebija variantu, kā ar visām bailēm kulties pa dzīvi kā vardei. Īrēju ūķus, krāju naudu, nopirku mazu dzīvoklīti, samaksāju fakino kredītu bankai, galu galā ir bērns- nu jau pusaudzis, kas atkal kā enkurs palīdz nenogrimt par spīti manai nereāli sūdīgajai nervu sistēmai.

enfuego - šķiet nedaudz kļūdījies ar dzimumu, tēmas autors it kā ir puisis vārdā Ēvalds :D


Jautājums par to izraušanos no nulles ir tāds - bet ko tev pašam patiesībā vajag? Ir cilvēki, kas vienkārši nav radīti attiecībām un karjerai un ar to visu justos daudz sliktāk nekā bez. Sociālais spiediens mēģina noteikt, kā vajag dzīvot, taču mēs iekšā neesam vienādi un visiem neder viena recepte.

Ir svarīgi tikai viens - pašpietiekamība un reāli nesēdēt "mammai uz kakla". Ja nopelni pietiekoši daudz, lai spētu izdzīvot patstāvīgi un varbūt arī finansiāli atbalstīt mammu, tad nevienam nav iemesla tev kaut ko pārmest vai saukt tevi par nulli, un vienalga, ar ko dzīvo un cik biznesi tev (ne)pieder.

Arī "dzīvošana ar mammu" var būt dažāda un dažādi interpretējama. Vai labāk ir, ja mamma un bērns dzīvo atsevišķi un abi mokās no vientulības? Protams, "stereotipiski labāk" jau būtu abiem ar kādu iepazīties un izveidot attiecības, taču ir cilvēki, kur attiecībās gan mocītos paši, gan mocītu "otro pusi". Man kaimiņos dzīvo 80 gadīga tantiņa, ļoti žiperīga un priecīga. Uz jautājumiem par attiecībām viņa vienmēr atbild - man nevienu nevajag, es tak nemaz nezinātu, ko iesākt ar otru cilvēku, ar viņu būtu visu laiku jārunā, jāņem vērā viņa vajadzības utt.



Edited 1 time(s). Last edit at 06.04.2021 01:16 by marko_nepolo.

Nu bet autors taču raksta - nav darba. Māte saules mūžu nedzīvos, un ko tad?
Ja bailes komunicēt ar cilvēkiem, jāmeklē darbs bez komunikācijas, piem., sētnieks, kāds datordarbs vai kā tamlīdzīgi.

Man ir 35 , nav darba, dzīves, un esmu mīnus ar kaudzi agonējošu slimību, diabētu, smadzeņu miglu, neiropātiju-visas malas grauž un kņud, trauksmi, soc fobiju. Ar prieku būtu nulle. Tad es varētu celties uz plusu. Vismaz skaidru galvu, lai to apdomātu un saliktu pa plauktiem, bet nevar visulaik cuk svarstības izmet stresa hormonu, dzēš atmiņu, pēctecību un mix ar distoniju. Es sapratu ka esmu nenormāli slims kad atmetu smēķēšanu. Laikam nikotins dzēsa neiropātiju un zema cukura izmestos stresa hormonus un visu manu greizo dabu sabalansēja. Bet pirms 10-15 gadiem es būtu rakstījis to ko autors, nespējot iedomāties kāda 10 reizes lielāka elle ir iespējamap nākotne. Vajadzēja man tur kustēties un veidit, neitene gribēja bērnus.

Tāpat visi reiz nosprāgsim, izbaudi straglu, nezinu aizej pie psihoterapeita utt. utml.