Lieta ir tāda, ka 2007. un 2008. kad valstī bija "labie laiki" un nevienam pat nelikās, ka kādreiz varētu palikt sliktāk{krīze}, saņēmos patēriņa kredītus pakāpeniski daudzās kredītiestādēs un bankās. Sākumā viss bija o.k., maksāju tekošo un pat uz priekšu, atdevu, ņēmu atkal utt. Darbs bija un ir labs, alga tikai auga, bet tagad ir "vāks", alga samazinās, bet kredīti palika nemainīgi. Biju uz bankām un pārstrukturēju kredītus uz mazākiem maksājumiem, bet ar to nepietiek, nevaru samaksāt, maksāju cik varu, pa 10-20 latiem katram, bet šie tikai zvana un prasa savu naudu. Daļa jau nodota Paus konsuls un Creditreform. Summas ir pa 500, 2500, 3000 un mašīna, kura jau pārdota ar visu apgrūtinājumu.
Man nav ne jausmas ko un kā man var izdarīt, ja man nekā nepieder, ko no manis var prasīt? Vai man atņems algu un neatstās pat ģimenei iztikas minimumu? Uzsveru ka esmu par maksāšanu, bet tikai tik cik varu šobrīd atļauties.
Zinu ka tādi kā es ir diezgan daudz, tāpēc ceru ka uz mana raksta atbildēm atbildes tiks sniegtas arī citiem. Un tie, kas taisās pārmest ka pats vainīgs- lai nemaz neraksta.
Varbūt ir kāds jurists pie datora kam ir nedaudz brīva laika lai atbildētu.
Būšu pateicīgs par informāciju, Ja ir iespējams, varbūt var piezvanīt 28610464.

Paldies.

nu ko, saki kā ir - esi maksātājs, redz, katru mēnesi ieskaitu tur pa nedaudz, vairāk fiziski nevaru, ēst nav ko utt. ar bankām var sarunāt vienmēr, ja pats ej uz komunikāciju nevis gaidi kārtējo zvanu par nenomaksātu piķi.
es nezinu kurš domāja 2007 gadā, ka tas ilgs mūžīgi??? gan es, gan man visi apkārt zināja, ka tūlīt tūlīt viss beigsies, visi laikraksti toreiz rakstīja, ka nesteidzies - tūlīt būs slikti... tie, kas toreiz neticēja, tagad arī sēž kredītu jūgā

kredītņēmējiem ir savas sabiedriskās organizācijas. vajag meklēt tās. tāpat ar bankām laikus ir jākomunicē, tās taču zina: ja nevar izspiest, tad nevar, bet ir jāpiedāvā viņiem kaut kāds savs plāns.

es gan arī nevaru nociesties tāpat kā ivarsm... Vai tad tiešām nebija zināms, kas notika pirms tam Somijā, kas notika Argentīnā? Japānā arī burbulis plīsa. Pasaules ekonomikas prese par to rakstīja, "parastie" skandināvi (ne viņu bankas, protams) teica: jūs galvas esat saspieduši, kas te notiek, ko jūs darāt??? Turklāt skandināvi pa Latviju siro jau no 90. gadu sākuma, kad kārtīgi iesēdās Somija, tur katram bija kāds stāsts par tā laika notikumiem.

jābrauc projām pelnīt. nav jau runa par moralizēšanu, bet par to, ka šī pati domāšana un uz kaut ko cerēšana turpinās. gandrīz visi man zināmie, kam ir kredīti, ir prom, maksā savus kredītus un sākumā strādā izglītībai un prasmēm neatbilstošu darbu. ko te vispār citu var darīt? tikpat drīz var nākties aizbraukt jebkuram no mums — uz to ir jābūt gataviem.



Edited 1 time(s). Last edit at 11.10.2009 12:10 by Runcene.

VAI KREDĪTŅĒMĒJU PROBLĒMAS JĀRISINA VISAI TAUTAI?

Pirms samērā neilga laika jau biju rakstījis saziņas līdzekļos par to, ka latvieši diemžēl ir ļoti pieticīgi politiskā jomā, bet ārkārtīgi prasīgi un pat negausīgi ekonomiski. (Skat., piemēram: http://blaa41640.html). Tomēr, izlasot laikrakstā „DDD” trijos turpinājumos publicēto interviju ar nesen dibinātās Latvijas Kredītņēmēju savienības priekšsēdi A.Gorenko, esmu sapratis, ka pie šīs tēmas atkal ir jāatgriežas. Nenoliedzot, ka daudz ko minētais k-gs ir pateicis labu un pareizu (piemēram, par SVF nelabvēlīgo ietekmi uz Latvijas un pasaules valstu ekonomiku), ir tomēr lietas, kam es kategoriski nevaru piekrist.
Kā zināms, pēdējo 5 gadu laikā (no 2004.g. līdz 2009.g.) pietiekami daudziem Latvijas iedzīvotājiem ienākumi bija auguši, dažiem pat divkāršā vai trīskāršā apmērā, salīdzinot ar agrāk gūtajiem. Tas saistīts ar to, ka Latvijas varturi par katru cenu gribēja parādīt, cik lieliska lieta ir Eiropas Savienība, tāpēc palielināja algas budžeta iestādēs strādājošajiem, nerēķinoties ar reālo ekonomisko situāciju Latvijā un pasaulē. Privātuzņēmēji arī centās no „budžetniekiem” neatpalikt. Tas radīja daudzos politiski un ekonomiski mazizglītotos ļautiņos ilūziju, ka nu ir sākusies leiputrija, un var atļauties tērēt krietni vairāk, nekā nopelnīts, jo algas ar katru gadu augs ģeometriskā progresijā līdz sasniegs un pat pārspēs veco Eiropu. Cilvēkos, kas brīdināja, ka šādai eiforijai nav pamata un ka uzpūstais sildītās ekonomikas burbulis plīsīs, neviens lāga negribēja klausīties (kuram gan vispār patīk uzklausīt sliktas ziņas un prognozes kā ekonomiskā, tā nacionālā jomā? Labāk taču kā strausam iebāzt galvu smiltīs un izlikties neredzam to, kas nav tīkams skatam). Līdz ar to, pieaugot iedzīvotāju peļņai, viņu kredīta apjomi nevis samazinājās (kā tam loģiski vajadzētu būt, jo cilvēks, kas gūst lielākus ienākumus, var daudz vieglāk sakrāt naudu, lai iegādātos kāroto preci uzreiz, nevis maksātu par to ilgtermiņā, līdztekus pārmaksājot preces vērtību), bet gan – tieši otrādi – pieauga. Šis paradokss saistīts ar daudzu ļaužu neizmērojamo, pretdabisko ekonomisko apetīti, ko mēdz dēvēt arī par kampšanas kāri. Kā var pieļaut, ka nauda no šīs līdz nākamās algas saņemšanas reizei paliek pāri? Tā ir jāiztērē visa un varbūt pat jāaizņemas! Ir taču tik daudz vajadzību – dzīvoklī pēdējais remonts bijis „tikai” pirms 5 gadiem, mēbeles morāli novecojušas (preču katalogos tagad pavisam citādākus dizainus piedāvā), mobilais sen vairs nav topā, automašīna veselus desmit (ārprāts!) gadus veca, uz Havaju salām arvien vēl nav aizbraukts, būts tikai Šarmilšeihā un Antālijā, jā, un visus radus, draugus un paziņas taču arī vajag uz Ziemsvētkiem un Jaungadu šiki apdāvināt, lai nedomā, ka viņu tuvinieks kāds lohs ir. Bez tam, jebkurš sevi cienošs biezais noteikti būvē arī 2-3-stāvīgu villu – privātmāju, kurā uz katru cilvēku ir vismaz 3 istabas, un kas par to, ka tādējādi iedzen parādos uz gadu desmitiem ne tikai sevi, bet arī savus bērnus un mazbērnus... Vārdu sakot, ar algu pie šādām prasībām nekādi nevar iztikt, noteikti jāņem kredīti, un kāda vēl var būt runa par iekrājumu veidošanu? Starp citu, nesen LTV1 pārraidē uzstājās kāda provinces skolas direktore, kura sūdzējās, ka nekādi neesot varējusi izdzīvot ar 1000 Ls algu (pilnīgi normāls atalgojums pat Eiropas līmenim!), jo vajadzējis gan „savam stāvoklim atbilstošu” automašīnu (redzot mūsu līdzpilsoņu auto, ārzemnieki nereti skaudīgi nopūšas – jā, jūs gan labi dzīvojat, mēs sev tādu nevaram atļauties nopirkt) iegādāties, gan savu un arī vecāku dzīvokli izremontēt pēc eiromodes, tāpēc dabiski, ka ņēmusi kredītus, bet nu alga strauji samazināta un nekrietnā valdība nevēlas šās parādus norakstīt vai vismaz „iesaldēt” līdz labākiem laikiem. Un TV žurnālisti kopā ar pieaicinātajiem „ekspertiem” līdzjūtīgi nopūšas – jā, netaisnīgi, netaisnīgi. Tāds jau tādu vienmēr sapratīs, pašiem taču arī kaudze neapmaksātu kredītu.
Turklāt, neviens kredītņēmējs nez kāpēc neizvērtēja šādu aizņemšanās uz procentiem aspektu: „Labi, mana alga tikai augs, ar katru gadu dzīvošu arvien labāk un kredītu samaksāšu smiedamies, taču – kāda velna pēc man no saviem ienākumiem vēl būtu jāuztur, piemēram, Zviedržīdbankā strādājoša meitene ar brūnām acīm? Vai es būtu ar šo gulējis, ka man viņai tagad alimenti jāmaksā? Vai tad nepietiek ar to, ka valdība nodokļos atvelk trešdaļu no manis nopelnītās naudas?”. Diemžēl šādi praktiski neviens kredītņēmējs nedomāja. Viņus absolūti neuztrauca, ka galarezultātā samaksās divas vai pat trīs reizes vairāk, nekā pērkot to pašu preci vai pakalpojumu uzreiz, bez kredīta. Taisni otrādi – viņi vēl stulbi lepojās, ka var atļauties no savas algas sponsorēt skaistās, garmatainās meitenes, kas par viņu procentiem no kredīta brauks ar saviem uzšāvējiem uzdzīvot dienvidu salās.
Protams, bez vainas nebija arī pašas bankas, kas nereti nekaunīgi plijās virsū saviem klientiem, bezmaz uz ceļiem lūgdamies paņemt kredītu, kas konkrētajam cilvēkam taču esot absolūti un tūlītēji nepieciešams. Sevišķi šajā jomā izcēlās „Swedbanka” un tagad jau bēdīgi slavenā „Parekss banka”. Arī es pats vēl 2008. gada sākumā saņēmu zvanu no Kargina bankas, ka uz mana vārda jau esot izgatavota kredītkarte, ko man vajagot tikai aiziet uz banku un saņemt. Es atbildēju, ka neesmu lūdzis viņiem gatavot man nekādu kredītkarti un ka nauda no bankas, lai pēcāk to atdotu ar procentiem, man vispār nav vajadzīga. Turklāt neslēpu arī, ka šobrīd nestrādāju, un nekādu ienākumu man nav. „Tas nekas, mūs šis fakts nemaz neuztrauc”, man teica bankas darbinieks. „Toties mani pašu gan tas uztrauc!”, par atbildi es atcirtu, un ar to saruna beidzās. Tāpat līdzīgu pretsparu saņēma arī tie pārmērīgi laipnie banku darbinieki, kas nelūgti bāzās virsū maniem vecākiem, kuri tāpat „zinātniski-populāri” viņiem paskaidroja, ka tad, kad viņiem būs vajadzīgs kredīts, paši zinās šos sameklēt. Savukārt, tie nožēlojamie ļautiņi, kuri nespēja šādu saldo balstiņu īpašnieku vilinājumus noraidīt, acīmredzot savā būtībā līdzinās tai dāmai no anekdotes, kura sūdzējās dakterim, ka ciešot no „seksuālās mazspējas”, kas izpaužoties tādējādi, ka šī nevarot atteikt neviena vīrieša izteiktajam neķītrajam piedāvājumam. Laikam jau viņus nebūtu īpaši grūti pierunāt arī izlēkt pa mājas 9.stāva logu, ja vien aģitators prastu viņiem jūsmīgi pierādīt, ka nākamajā dzīvē viņiem klāsies daudz labāk, nekā pašreizējā.
Dabiski, ka mūžīgi šāda dzīvošana uz svešas naudas rēķina turpināties nevarēja. Katrs aizdevums reiz ir jāatmaksā, un te nu sākās problēmas. Nebūt ne katrs cilvēks varēja pildīt tās saistības, ko viņš pats bija uzņēmies, kādā brīdi vieglprātīgi nedraudzējoties ar savu galvu. Un tad nu vajadzēja atrast vainīgo. Dabiski, ka paši sevi par vainīgiem šie ļaudis atzīt nu nekādi negribēja (kuram tad gribās atzīties kaut vai pašam sev, ka savulaik ir bijis neapdomīgs un stulbs), tāpēc atbildība tika uzvelta Latvijas valstij, t.i., mums visiem, kas šeit dzīvo. Sak, valsts esot vainīga, ka šiem savulaik „nesasēja rokas”, neaudzināja nedzīvot pāri saviem līdzekļiem, veidot uzkrājumus...utt. Te nu man jāsaka, ka šādas pamācības ir nepieciešamas tikai garīgiem kropļiem, kam ir intelektuālās attīstības aizture un kas nereti nespēs veikt elementārās matemātiskās darbības pamatskolas līmenī, lai izrēķinātu, cik naudas palicis līdz nākamajai algai (pabalstam). Normālam cilvēkam tam pašam jābūt saprotamam, līdzīgi kā faktam, ka pirkstu bāšana rozetē vai iešana pa plānu ledu apdraud dzīvību. Ja nu kāds atklāti apzinājās, ka nespēj plānot savu budžetu, tad vajadzēja lūgt atzīt sevi par rīcībnespējīgu un iecelt sev aizbildni, kas rīkotos ar finansēm viņa vietā. Ja valsts šādu lūgumu neuzklausītu, tad varbūt arī būtu pamats tai pārmest konkrētā cilvēka iedzīvošanos parādos. Pretējā gadījumā cilvēks var vainot vienīgi sevi un banku, kas viņam šo kredītu izsniedza. Taču daudz vieglāk ir nevis pašam labot savas vieglprātīgi pieļautās kļūdas, bet likt to darīt valstij uz citu rēķina. Lūk, tādēļ tika izveidota šī kredītņēmēju apvienība ar A.Gorenko priekšgalā.
Ko tad grib panākt, par ko cīnās šī organizācija? Pirmkārt, par to, lai tiktu atcelta norma 1937.gadā (un nevis 1934.g., kā kļūdaini apgalvo A.Gorenko) pieņemtajā Civillikumā, ka kredītņēmējs par uzņemtajām saistībām atbild ar visu savu, nevis tikai ieķīlāto mantu. Manuprāt, šī likuma norma ir ļoti loģiska un pareiza, līdz ar to nekādā gadījumā nebūtu atceļama. To ieviešot, likuma izstrādāji pirmkārt gribēja panākt, lai cilvēki veidotu aizņēmumus atbildīgi un skaidri zinātu, kas viņus sagaida, ja nespēs tos atdot; otrkārt, lai kredīta devēji neciestu ne tikai ķīlas tirgus vērtības krišanās (ko kā normālu parādību uztver A.Gorenko), bet arī kredītņēmēja ļaunprātīgas rīcības gadījumā. Nespēj cilvēks, piemēram, samaksāt par līzingā pirkto mašīnu, ņem un sadauza to; nespēj samaksāt par uz kredīta celto māju, ņem un to aizdedzina...Un ko tādā gadījumā darīt aizdevējam? Apmierināties ar lūžņu kaudzi vai pelnu čupiņu? Nu, protams, var jau mēģināt pierādīt šo ļaunprātīgo rīcību un iespundēt vainīgo personu cietumā, taču arī šajā gadījumā neko vairāk par morālo gandarījumu pretī nesaņemt. Lūk, tāpēc arī mūsu viedie senči iestrādāja šādu labu un pareizu likuma normu, kuras atcelšana izdevīga vienīgi stulbeņiem un šuleriem, kas grib taisīt rebes, jau aizņemoties skaidri zinot, ka nauda atdota netiks.
Kādi vēl „gudri” piedāvājumi izskan no A.Gorenko mutes? Nedrīkstot izlikt cilvēkus no viņu vienīgā mājokļa, lai cik lieli parādi šiem arī būtu, esot jāievieš „kredītbrīvdienas” līdz krīzes beigām, kamēr kredītņēmēja finansiālais stāvoklis nav uzlabojies (un ja tas vispār nekad neuzlabosies līdz pat viņa mūža beigām, ko tad darīt?). Te nu jāatzīmē, ka cilvēki, kas uzcēluši sev apmaksāt nespēto vienīgo mājokli, līdz tam taču arī, šķiet, uz ielas vis nedzīvoja. Un, ja viņiem nepietika veselā saprāta nepārdot savu iepriekšējo mitekli, pirms vēl par jaunuzcelto nav nomaksāti visi parādi (varēja taču vecajā mājā vismaz īrniekus ielaist!), tad par šādu debilu rīcību viņi atkal var vainot tikai un vienīgi sevi. Nevienam citam nebija taču uzdots rūpēties par viņu finansēm un īpašumiem, viņu vietā lemjot, ko un kā ar tiem darīt! Diez kāpēc tagad gan viņi grib, lai citi strebtu viņu pašu vieglprātīgi ievārīto putru?
Kredītņēmēju apvienība pastāvīgi raud rūgtas asariņas, ka neviens viņos neieklausoties, ka varturi viņus nesaprotot, tiem viņu problēmas esot svešas...utt. Patiesība gan ir pretēja. Mūsu varas nesēji lieliski viņus saprot, jo paši ir līdz ausīm parādos. Praktiski visi zināmie oligarhi, tādi kā Šķēle, Lembergs, Repše, Šlesers, arī Latvijas Bankas priekšsēdis Rimševics ir aplipuši ar kredītiem kā suņi ar blusām. Kā iespējams notērēt tik milzīgus ienākumus, kādi ir šiem cilvēkiem, neveidojot iekrājumus, bet vēl iedzīvojoties parādos, to, atzīšos, ar manu galvu ir ļoti grūti saprast. Es viņu vietā nezinātu, kur likt tādas naudas summas pat tad, ja man uz sava rēķina būtu jāuztur visi zināmie radinieki un paziņas. Tomēr oligarhi tāpēc jau ir oligarhi, ka viņu dzīves modelis nav piemērojams vienkāršajam ierindas cilvēkam, viņi atrodas, ja tā var izteikties, citā dimensijā. Un no viņu viedokļa šādas likumu izmaiņas, ko piedāvā Gorenko vadītā apvienība, būtu visai izdevīgas. Ja Latvijas budžets nebūtu tik katastrofālā stāvoklī, tad domāju, ka tās arī iegūtu likuma spēku. Taču tad rodas jautājums – kas un uz kā rēķina kompensēs tos zaudējumus, kas valstij radīsies šādu izmaiņu rezultātā? Ja bankas nespēs atgūt izsniegtos kredītus, tās sāks masveidā bankrotēt, valsts un iedzīvotāji zaudēs tajās ieguldītās naudas summas un tad patiešām iestāsies tāds defolts, salīdzinot ar kuru pašreizējā krīze liksies gluži vai paradīze zemes virsū. Vieglprātīgie kredītņēmēji būs iedzinuši bankrotā ne tikai sevi, bet arī visu Latvijas tautu. To mūsu varturi apzinās, tāpēc pagaidām vēl nesteidzas pilnībā dancot pēc kredītrausēju vai kredītkampēju (šie apzīmējumi man liekas pieņemamāki par oficiālo „kredītņēmēji”) stabules, lai gan solījumi viņiem izdabāt skan nepārtraukti no lielākās daļas ministru un deputātu mutes. Un mēs redzam jau arī šādu solījumu augļus – no jaunā gada ar 10% nodokli tiks aplikta peļņa tai niecīgajai iedzīvotāju daļai (vismaz salīdzinot ar kredītgrābējiem), kuri, par spīti kopumā tomēr visai niecīgajām Latvijas iedzīvotāju algām un pensijām, ir gribējuši un spējuši kaut ko sakrāt un atlicināt nebaltām dienām, noguldot naudu banku depozītos. Ar neslēptu lepnumu varu paziņot, ka arī es esmu šo ļaužu skaitā, lai gan regulāru ienākumu man nav turpat jau 10 gadu garumā. Tomēr es reāli esmu skatījies uz dzīvi un sapratis, ka cionistu-masonu-pederastu izveidotajā ES, kurā mūsu tautas vairuma muļķības dēļ arī Latvija pašlaik atrodas, nekas labs mūs nākotnē negaida. Līdz ar to, ja šobrīd ir nauda, tā jātērē pēc iespējas taupīgi, jo ļoti iespējams, ka rīt tās vairs nebūs nemaz. Un te nu sāk piepildīties krievu tautas paruna: «Пока толстый сохнет, худой сдохнет!» (burtiskā tulkojumā: „Kamēr resnais kaltīs, tievais nosprāgs”), ar „resno” šinī gadījumā domājot cilvēku ar iekrājumiem, bet ar „tievo” – kredītrausēju. Ja pēc šāda principa būtu dzīvojusi lielākā mūsu tautas daļa (sākot, protams, ar varturiem), tad visticamāk, ka nekāda ekonomiskā krīze mūs nebūtu piemeklējusi.
Vai pašreizējie notikumi būs mūsu tautas vairumam par mācību, vai liks tam pārvērtēt savu līdzšinējo uzvedību un attieksmi pret dzīvi? Manuprāt, tas pilnībā atkarīgs no tā, ar cik veselu ādu tiks cauri kredītgrābēji! Ja valsts risinās viņu problēmas uz visas tautas rēķina, kā to grib A.Gorenko un liela daļa mūsu pašreizējo varturu, tad varu diezgan droši teikt, ka nē. (Tāpat ir arī ar kriminālnoziedzniekiem, kuri spriež šādi – ja pirmoreiz man piedeva, kāpēc lai to neizdara arī 101.reizi? Cietumā neielika, tātad varu turpināt zagt.) Par tām ziepēm, ko ir savārījuši kredītkampēji, ir divi atbildīgie – viņi paši un bankas, kas tiem uzticējās. Lai tad šīs abas puses arī domā, kā risināt savas problēmas, valstij tur iekšā nav jājaucas, vēl jo vairāk nav pieļaujams, ka tas notiek uz citu – apzinīgu un taupīgu cilvēku rēķina! Drīzāk gan jādomā būtu, kā atbalstīt tos cilvēkus, kas pat šajos grūtajos laikos krāj, nevis pārmērīgi tērē naudu. Un šinī aspektā nevaru piekrist arī A.Gorenko apgalvojumam, ka neesot vajadzējis glābt „Parekss banku”. Jā, kredītgrābējiem varbūt tās bankrots būtu izdevīgs, taču cietēju un zaudētāju būtu krietni vairāk. Turklāt, esmu pārliecināts, ka ļaudis sāktu masveidā ņemt laukā naudu arī no citām bankām, tā Latvijas finanšu sistēmu galīgi sagraujot. Ir gan cita lieta, ka šo abu šeptmaņu – Kargina un Krasovicka – rebes sen vajadzēja ierobežot un, protams, pilnībā konfiscēt visus viņu noguldījumus un īpašumus brīdī, kad viņu (ne)apzināti nepareizās bankas vadības dēļ tā tika novesta līdz maksātnespējai. Tas gan ir cits temats citam rakstam. Taču A.Gorenko un viņam līdzīgo ļaužu aktivitātes es kategoriski neatbalstu un aicinu līdzīgi rīkoties arī citus nacionāli patriotiski domājošus Latviešus! Viņa patieso būtību apliecina arī fakts, ka minētajā intervijā viņš noliedz Latvijas dekolonizācijas nepieciešamību, un vispār rodas iespaidu, ka viņa Dievs ir nauda, bet Tauta un Tēvzeme viņam ir jēdzieni ar pilnīgi tukšu skaņu! Un laikrakstu „DDD” viņš ir izmantojis tikai un vienīgi savu mantkārīgo tieksmju apmierināšanai.
Latvieši, būsim saprātīgi, pieticīgi ikdienā, bet prasīgi lietās, kas skar mūsu Tautas un Tēvzemes pastāvēšanu Mūžībā! Mēs visi esam ciemiņi šai saulē, bet Tautai jādzīvo arī pēc mums!
16.10.2009. blaa

>kredītņēmējs par uzņemtajām saistībām atbild ar visu savu, nevis tikai ieķīlāto mantu. Manuprāt, šī likuma norma ir ļoti loģiska un pareiza, līdz ar to nekādā gadījumā nebūtu atceļama.

nepiekrītu.
kredīta devējs novērtē savus riskus un slēdzot līgumu prasa ķīlu pat lielāku, nekā aizdevuma summa. ķīlas vērtības pazemināšanās ir bankas risks, par ko tā arī saņem procentus (peļņu) - tas ir banku biznesa pamats.
pie mums viss notiek greizi - lai kas arī notiktu, riskus uzņemas tikai un vienīgi kredītņēmējs, bankām nekādi riski nepastāv ---> tās var atļauties rīkoties ārkārtīgi bezatbildīgi un pūst burbuļus.

Riski pastāv gan, palasi vēlreiz, pūcīt: Nespēj cilvēks, piemēram, samaksāt par līzingā pirkto mašīnu, ņem un sadauza to; nespēj samaksāt par uz kredīta celto māju, ņem un to aizdedzina...Un ko tādā gadījumā darīt aizdevējam? Apmierināties ar lūžņu kaudzi vai pelnu čupiņu?



Edited 1 time(s). Last edit at 18.10.2009 15:37 by puce.

priekš tā ir apdrošināšana

! :

komatam taisnība, bankas obligāts noteikums ir ķīlas objekta apdrošināšana par summu ne mazāku, kā aizdevums.
bet tu, !, raksti garus palagus par lietām, kuras līdz galam nesaproti.

pūcīt, apdrošināšana netiek maksāta TĪŠU, APZINĀTU bojājumu gadījumos!



Edited 1 time(s). Last edit at 18.10.2009 21:53 by puce.

...man liekas, ka maksā gan trešajai pusei, tik pēcāk piedzen no vainīgā to summu...

pie kam- šitāda te bērnišķīga rīcīiba kā tīša sišana un dedzināšana neko labu par konkr;eto subjektu un tā spējām risināt problēmas viss neliecina...

un bankas jau nu jebkurā gadījumā zaudētājos nepaliks... tā skaļā gaudošana par miljonu zaudējumiem (kas patiesībā nav nekādi reāli zaudējumi, vien mazāka peļņa kā plānots)...



Edited 2 time(s). Last edit at 18.10.2009 17:48 by ,,,.

Man nav žēl, ja zaudēs bankas, man žēl, ka dabūs ciest iedzīvotāji, kam nebija nekāda sakara ar šo kreditēšanas bumu!

...tos cietējus, kurus es zinu, man nevienā punktā nav žēl... bankas gan ar nav...

blaa, ja neievērosi pieklājības normas, nāksies izdzēst tavu palagu un visu pārējo, ko raksti >:(

Vai jūs meklējat kredītus jebkuriem mērķiem nāk un runā ar mums Vick
aizdevums investīcijām par jūsu prasībām. Vai jums ir apsverot nodrošināti
vai nenodrošinātos aizdevumos, mēs Vick aizdevumu investīciju palīdzēs jums atrast
vislabāk kredīti ar zemāko procentu likmi un visvairāk izdevīgiem noteikumiem
pieejams, lai atbilstu jūsu individuālajām apstākļiem. Neatkarīgi no jūsu
apstākļos, pašnodarbinātajiem, pensionāriem, ir slikta kredītu reitinga, mēs varētu
palīdzību Aizņemties no 2000 līdz 65000000 Latu Elastīgs atmaksas 3 līdz 25 gadiem

PIETEIKUMU:
* Pieteikuma iesniedzēja nosaukums :******
* Valsts :***************
* Vecums :******************
* Sekss :*******************
* Tālr :*******************
* Mobilo :****************
* Pieprasītā summa :******
* Aizdevuma termiņš :**********
* Aizdevuma mērķi :******

Micro Finanses Aizdevējs



Edited 1 time(s). Last edit at 16.10.2010 15:32 by puce.

Jap, tas bija ļoti latviski... :)

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ku! :

īpaši "Sekss" ;DDD

Man ir bankas žēl, pareizāk es kā bankas klients ciešu no maksāt nespējīgiem klientiem - ceļas aizdevuma %, ceļas visu bankas pakalpojuma izmaksas, mainās kredītu noteikumi (kļūst neizdevīgāki ) u.t.t.
reāli cieš visi godīgie bankas klienti, bet tā jau ir vienmēr, cieš tieši godīgie :(
un nedod dievs vēl valsts sāks palīdzēt šiem nabadziņiem - tas nozīmē, ka cietīs izglītības, pensijas un medicīna :(

Ko Jūs te raudat. Vai tiešām nesaprotat , ka izslavētā Latvijas valsts ir jau bankrotējusi. Tagad "tie" cīnās, kā vairāk izpumpēt naudu un aizpludināt pa saviem kanāliem. Plāno vēl iesaldēt uz 4 gadiem visus pabalstus . Vai var izdzīvot ar valsts noteikto minimālo mēnešalgu 200 Ls pirms nodokļu nomaksas, ja ir vēl citi maksājumi un ja nopelna tikai viens strādājošais no ģimenes, tam jau viņi nestādās priekšā. tik gudri spriež kur un kā vēl izsaimniekot mūsu nodokļu maksātāju naudu. Tad jau labāk uz reiz izsludinājuši būtu, ka tie Latvieši un Krievu tautības iedzīvotāji, kuri palikuši vēl Latvijā ar savu smagi nopelnīto darba samaksu izpērk valsts izsaimniekotāju grēkus. Vai tad mums jācieš, pie tā ka valsts ir bankrotējusi tā pat kā Īrija, tikai nepareizas saimniekošanas dēļ. Ielienot Lielvalstu aizdevēju makā tiks glābta Latvija no krīzes, bet ar kādiem nosacījumiem. To jau neviens nedeklamē. Ja godīgi Latvija jau ir pārdota ar visiem tās iedzīvotājiem. Un vēl tā tautas skaitīšana. Saskaitīja cik ģimenē ir bērni, cik laulībā sastāv ģimenes. Ko tas nozīmē. Viņiem vieglāk būs izrēķināt kurām ģimenēm var atņemt pēdējo kreklu un kuras ģimenes nevar aizskart. protams imunitāti iegūs tikai daudzbērnu ģimenes kurās bērni ir ne mazāk par 3. Tas nav godīgi. Bet mani secinājumi. Tad jau labāk Lai Latvija plīvo zem skandināvu valsts karoga, jo Tā visu vēsturisko notikumu laiku kas noticis pirms 1 vai 2 pasaules kara. Jau tad senā pagātne Valsts piederēja Zviedriem. Tad labāk zem sveša karoga atrasties nevis mācēt pašiem pastāvēt par sevi. Tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Kāpēc neatbalstīja A.Šlesera grandiozo ideju kura tiešām uzlabotu Latvijas ekonomisko stāvokli un kā arī palīdzētu ātrāk izkulties no aizdevēj valsts uzliktā jūga. Pilsonības pārdošana par miljonu, tas ir tiešam ļoti pozitīvs idejas veids. Valsti būtu ļoti liels labums. Būtu darba vietas, darbs, un būtu nauda valsts nodokļu maksātāju kasē. Kāpēc gan ne. Bet redz ir kam tas nepatīk. vieglāk jau ir izdomāt kā izspiest to deklarējamo nodokļu starpību no valsts iedzīvotājiem kas devušies peļņā uz ārvalstīm. Tādā veidā viņi zaudēs pa visam savus iedzīvotājus, un labumu no tā pat neiegūstot. Bet tos bēgļus kam nav ne kā Valsts uzņem ar atplestām rokām.
Ko tad mēs parastie mirstīgie. Mēs jau ne ko nevaram kā tikai klanīt ar galvām kā to dara darba zirgi.
Piedodiet par šo rakstu, jā aizskāru kāda personiskās intereses. Jo ir apnikusi tā politiskā cūcība kura valda gaisotnē. Es necenšos ne vienu nedz nosodīt un arī nedz uzslavēt. Šīs ir tikai manas domas un secinājumi.
Novēlu izturību un pacietību, jo arī es esmu kredītu maksātājs, un zinu kā tas ir, ja nepietiek naudas tekošo rēķinu nomaksai.

bank.l v/search?q=Herrala&search-ordering=relevance_dsc
bank.l v/publikacijas/averss-un-reverss/nekustama-ipasuma-tirgus-bums-un-ta-ietekme-uz-tautsaimniecibu/4465
Monetārajā politikā neviena centrālā banka aktīvi nav iejaukusies cenu noteikšanā. Centrālās bankas vairāk interesē inflācija, ekonomiskā izaugsme, maiņas kursi. Centrālās bankas nenodarbojas tieši ar šiem jautājumiem, bet bankas, protams, ir ieinteresētas šajā tirgū, jo tas ir tik liels un centrālajām bankām ir jāzina, kas notiek tirgū un kādu ietekmi tirgus varētu atstāt uz pārējo tautsaimniecību. Tāpēc centrālās bankas mēģina izskaitļot, vai cenas augs vai kritīsies, vai tuvojas sabrukums, kas varētu ietekmēt pārējo tautsaimniecību, vai cilvēki pārāk daudz aizņemas un vai varētu rasties kādas problēmas šajā jomā.

Mūsu bankas vadītājs nesen runāja par šo jautājumu Somijā, un šķiet, ka cilvēki labprāt uzklausa viņa viedokli, jo visiem ir mājas vai dzīvokļi. Kopumā varētu teikt, ka politiķi un politikas veidotāji ir ļoti uzmanīgi, runājot par šiem jautājumiem, jo viss, ko saka, var ietekmēt tirgu.

Tirgus svārstības Somijā. Somija parasti tiek uzskatīta par valsti, kur šīs cenas ir ļoti mainīgas. Lielākie pieaugumi ir bijuši kara laikā. 1. pasaules kara laikā bija milzīga inflācija, 2. pasaules kara laikā bija milzīga inflācija. Abi šie periodi raksturīgi ar to, ka bijusi augsta inflācija. Nesenie paaugstinājumi bija 80. gadu beigās, kad bija "bums", par kuru runāšu. Pēc tam ir liels kritums. Tad ir atkal viens kritums - līdzīgs tam, kas bija 30. gados. Abās reizēs mums bija nopietna recesija jeb tautsaimniecības lejupslīde. Cilvēki runā par starptautiskajiem notikumiem. Var teikt arī, ka dzīvojamo telpu un platību cenas rāda to, kas notiek tautsaimniecībā. Tāpēc arī cilvēki uztraucas par šīm svārstībām, jo kritumi parasti asociējas ar lielu krīzi.

Kāda bija ekonomiskā politika 80. gados? Pēc 2. pasaules kara mūsu finanšu sistēma tika ļoti regulēta: dažādi procenti, likmes - visu noteica centrālā banka, tirgus mehānismi līdz pat 70. gadu beigām bija vāji. Ja ņēmāt hipotēkas aizdevumu bankā, tad jums vajadzēja krāt naudu, pēc tam vajadzēja to 20 gados atmaksāt. Līdz 70. gadiem šis sektors tika ļoti nopietni regulēts. Tad mēs 80. gados liberalizējām savu finanšu sistēmu, jo domājām par pievienošanos ES. 1980. gada beigās bijām panākuši lielas pārmaiņas, kad faktiski valdīja brīvā tirgus likumi. Bankas un pircēji varēja pārrunāt visu par procentu likmēm, par termiņiem u.c. Domāju, ka jūs to esat izjutuši daudz vairāk nekā mēs Somijā.

Kad kredītu tirgus bija liberalizēts, mūsu tautsaimniecībai kopumā veicās labi. Mums bija labs eksports, mums bija nodokļu sistēma, kas atbalstīja kredītus dzīvojamai telpai. Un kas tad notika? Pēc liberalizācijas kredītu tirgus sāka paplašināties, cilvēki ņēma lielus kredītus, galvenokārt dzīvojamās telpas jomā. Taču pati dzīvojamā telpa jau tik ļoti nemainās. Ar kredītu palīdzību pirka ne tikai mājas un dzīvokļus, bet visu. No vienas puses, cilvēki iekļuva arvien lielākos parādos, no otras puses - bija ieguldījumi īpašumā. Un izskatījās, ka šī stratēģija bija pareiza, jo kredīts bija stabils un īpašuma cenas auga.
Statistikā neparādās psiholoģija. Jādomā par cilvēku motivāciju, kad viņi pērk īpašumu. Somijā patiešām bija eiforija, bija ļoti grūti pateikt, kāda būs nākotne. Bijām pārgājuši no regulatīva režīma uz brīvu tirgu. Vēstures mācībām vairs it kā nebija spēka. Cilvēkiem bija grūti izprast, kāda ir patiesā mājas cena, kāda pareizā akciju cena, vasarnīcas cena. Somijā atvaļinājuma laikā daudzi dzīvo vasarnīcās. Visi ievēroja, ka cenas ceļas un ceļas. Tāpēc tie, kas bija izveicīgi, ņēma kredītu un pirka īpašumu. Viņi faktiski bija laimētāji, jo viņi bija pirmie, kas kļuva bagāti. Likās, ka tā ir laba stratēģija, kā ātri iedzīvoties.

Šī spēle vērsās plašumā. Vienkāršie cilvēki iesaistījās šajā tirgū. Es tolaik biju students, es arī ņēmu studentu kredītu un sāku pirkt akcijas un daudz ko citu. Mans draugs bija reliģiski noskaņots, mierīgs zēns. Viņam bija maza vienkārša istabiņa, kur pie sienas viņš sprauda zīmītes ar tirgus svārstībām, un bija tāda sajūta, ka mēs visi kļūstam arvien bagātāki. Gan jau, ka jums arī tā tas ir un tad nu ir jāuzmanās, jo "lielie zēni", baņķieri, arī spēlē šo spēli. Tika pārņemtas komercsabiedrības, bankas finansēja cilvēkus, kas uzpirka akcijas, un pēc tam pārdalīja tās un tirgoja tālāk. Es atceros, ka cilvēki pat nopirka beisbola komandas un visādas līdzīgas lietas, un likās, ka tas viss viņiem nes peļņu. Sajūta bija ļoti laba. Bet diemžēl tas tā nav ilgi.

Vēl eiforijas pazīmes. Palūkosimies presē! Tā laika varoņi bija biržas spēlmaņi, kas bija iedzīvojušie naudā, ekscentriski cilvēki, kas pīpēja pīpes, nēsāja cilindrus. Un cilvēkiem likās, ka tie ir vareni zēni. Patēriņš pieauga, ekstravagantie pirkumi, piemēram, superātrumlaivas. Somijā ir pilnīgi bezjēdzīgi braukt pa mazu ezeru ar rēcošu superlielu motorlaivu un parasti jau šis ezers vispār ir aizsalis, jo Somijā ir gara ziema, bet cilvēki šādā muļķīgā veidā vienkārši izrādījās.

Tad sāka nākt sliktās ziņas. Tad sākās mūsu eksports sektorā. Eksporta jomā vairs tā neveicās, tirdzniecība ar Krieviju jeb bijušo Padomju Savienību sabruka. Tas notika ļoti strauji. Vēl kāds faktors bija eksporta šoks.

Taču, ja palūkojamies šādi, eksporta šoks nemaz nebija tik liels. Tas bija viens faktors; tas tomēr neizskaidro visu lielo depresiju, kāda sākās Somijā. Mums bija noteikts maiņas kurss, un procentu likmes bija zemas, tad tās sāka kāpt. Visi cilvēki, kas bija aizņēmušies naudu, kas bija paņēmuši kredītu, pēkšņi izjuta šīs "šķēres" - maiņas kurss ir nemaināms, bet procentu likmes aug.

Trešais faktors bija tirgus psiholoģija. Pirms tam vienmēr gaidījām, ka cenas augs un augs, un tad jūs sākat domāt: "Kas notiks, ja cenas kritīsies? Es tagad esmu nopircis visus šos īpašumus un aizņēmies tik daudz naudas. Ja nu pēkšņi situācija mainās, tad ir nepatikšanas!" Tāpēc visi sāka pārdot savus īpašumus, pat mēģināt pārdot, jo neviens jau neko negribēja pirkt, tāpēc pārdot arī vairs neko nevarēja. Par 75% pāris gados nokrita akciju tirgus. Sākās bankroti, viss būtu bankrotējis. Bet valdība iejaucās, garantējot hipotēku bankas. Tajā laikā strādāju centrālajā bankā, un situācija bija dramatiska, jo kļuva skaidrs, ka, ja mēs neieguldīsim mūsu iekšzemes kopproduktu, lielākoties lai glābtu banku sistēmu, viss sabruks. Vienkāršiem ierēdņiem bija jādomā, ko darīt. Dzīvojamo platību tirgū arī strauji kritās cenas. Daudzi 90. gadu sākumā bija nopirkuši dārgas mājas, viņiem tagad bija jāmaksā lieli hipotēku maksājumi, un daudzi vēl tagad maksā parādus no šā perioda. Prezidents (Koistola) uzstājās televīzijā un teica: "Situācija ir slikta, kaut kā ar to jātiek galā. Es neko nevaru garantēt." Beigās kaut kā šo periodu pārdzīvojām, bet tas bija ļoti dramatisks.

Pašlaik cenas ir augušas par 5-7% gadā, tas mūs īpaši nesatrauc, jo tāds ir starptautiskais rādītājs. Varbūt mazliet par daudz. Hipotēku parādi atkal aug - 10-15% gadā, un vairākums hipotēku saistītas ar īstermiņa tirgus likmēm. Tas ir viens no mūsu uztraukumiem, ka cilvēkiem jāraizējas par procentu likmēm, iegādājoties mājas. Taču situācija nav salīdzināma ar to, kas notika pirms 15 gadiem.

Taču būsim uzmanīgi. Centrālajā bankā ir ļoti grūti saprast, kas ir "bums". Un arī parastajiem cilvēkiem ir grūti izprast, kas ir "bums" un kad tas kļūst bīstams. Lai gan mums ir visi līdzekļi - laba statistika, lai analizētu, kas notiek šajā tirgū, daudz labāka nekā pirms 15 gadiem. Tomēr esmu diezgan skeptisks - vai mēs vispār varam šo ciklu izbeigt.