Sveiki,
varbūt kādam šāda problēma neliksies problēma - bet man tas traucē dzīvot. Vīrieši, kuri skrien pakaļ. Ne jau tikai lai ievilktu gultā, bet vēlas nopietnas attiecības un tādi ir ik uz soļa, viens manu "jā" gaida jau 2 gadus... Dzīvo viens pats, kat zina, ka esmu aizņemta un nekādu jūtu man pret viņu nav.
Tas tā nogurdina un traucē dzīvot, ir apnicis...Ja katrs no viņiem apgalvo, ka esmu viņa liktenis, tad sāk jau šķist - kkas vairs nav kārtībā Pēdējā pusgada laikā jau pieci... un tā jau gadus trīs... Man gandrīz desmit gadus ir pastāvīgas attiecības. Pēdējā laikā izvairos no sabiedrības, komunikācijas ar vīriešiem, jo bail...ka atkal būšu kādam "liktenīgā"...

mazāk lasi sieviešu romānus. citādi ne tas vien sakāps galvā.

...nja...vēl viena no jumpravām, kurai visi, kuri paskatās uz viņas pusi, ir stāvā (jeb stīvā) sajūsmā par vinu...eksistē tāda sieviešu šķira...lai gan parasti nekas sevišķs no viņām nav...tak sebe...
...atvaino, protams, zvirbulīt...ha, ienāca prātā...kamer balodis lēni un apdomīgi piečāpo pie maizes drusciņas, zvirbulis jau nofenderējis...un paspējis aplasīt vēl trīs...;0)

Es domāju, ja pati nedotu vīrietim nekādus mājienus, tad rinda Tev tur nestāvētu. Man arī ir gadījušās līdzīgas situācijas (ne gluži pusgadā pieci pielūdzēji), bet parasti ar savu nevainīgo flirtēšanu pati esmu vainīga. Un tas, ka vīrietis saka, ka Tu esi viņa liktenis, ne vienmēr to arī nozīmē vārda tiešajā nozīmē. Rakstīji, ka viņi skrien pakaļ, ne tikai lai ievilktu gultā. Un kā Tu zini to, ka viņi neskrien pakaļ tieši tāpēc?

P.S. Nepārdzīvo, ar gadiem tas pāries, un varbūt tieši tā būs tā lieta, kura Tev pietrūks ;)