...enfuego, bumbulīt, Tu gribi, lai visi Tev lej cukurūdeni virsū???...vijolīte noformulēja problēmas iespējamo redzējumu no Tavas sievas puses...un ja vel viens otru sūta nah, savstarpēji apmainoties ar fūrmaņa cienīgam replikām...visi mēs grēkojam...gandrīz visi:)...bet...kad Tev ir pēdejo reizi ir bijis objektīvs, bezšaibu skatījums uz dzīvi???...kaut vai nedēļu, divas???...savādāk Tu te paud - trīs lexotanili, AD apakšā...zinu, ko tas nozīmē...pats esmu bijis šādā kombinācijā...un zinu Tavu dvēseles stāvokli...esmu izgājis tam cauri...

...nja...katrs pats savas nelaimes kalējs...jeb laimes...kā ta ir?...:)

esmu jau 4 dienas bez nevienas šaibas, jūtos ļoti pārliecināts, zinu ko gribu, un jūtos labi un man vispārībā pofig kā es jūtos!

Tu man, Enfuego, mazliet atgadini Sančo Pansu, varoni no grāmatas par donu Kihotu:)
Bet ja nopietni, tad tev ir atkarība, reāla, šobrīd esoša. Principā visa tava ģimene atrodas iekšā šajā atkarībā. Un ir loti labi redzams, ka daudzas tavas ne visai pratīgas rīcības rodas tieši no tavas atkarības. Tur es varu minēt gan tavu VD, gan garastāvokļa maiņu, gan nesaskaņas ar sievu, gan nespēju patstāvīgi strādāt ar sevi, gan ideju, ka ir iespējams atrast ideālo zāļu kombināciju, kas tevi saturēs kopā, gan tavu nespēju uztvert pārējo komentārus. Tavās darbibās iztrūkst ārstēšanās no atkarības. Tu ārstē plaušu karsoni ar zālēm pret iesnām. Palasi kaut ko par atkarību, par to kas notiek ģimenē, kur kads ir atkarīgs, par to, kas notiek ar atkarīgo tajā periodā, kad netiek lietots. Daudzas no tavām rūpēm rodas no tā, ka tu neatpazīsti savas atkarības pazīmes, un katru reizi uzķeries uz tām. Organisma tevi vienmēr piemānīs, kamēr tu neiemācīsies to atkost. Un par sievu un bērniem domājot, tad tev šobrīd varētu būt neiespējmi uzņemties par viņiem atbildību,jo tu nespēj uzņemties to pats par sevi. Bet ir arī gadījumi, kad atkarīgais dodas ārstēties tieši aiz atbildības pret savu ģimeni.

Man iepriekšējā komentāra sakarībā radās jautājums - vai atkarība kā tāda ir iedzimta īpašība, tb kkāda smadzeņu bioķīmija vai arī tur kas labojams?

es domāju, ka atkarība izveidojas kā stāvoklis, kad mazulis lokās līdzi psihiski nelīdzsvarotai mammai vai tētim, jo viņam visu laiku ir jāpieskaņojas, citādi viņš aiz bailēm sajuktu prātā. atkarība kā dvēseles stāvoklis ir psihes aizsardzības mehānisms, kad mamma nevis dod, bet ņem.

tāpēc nez vai tas var iedzimt, ģenētiskas lietas taču neārstē ar sarunām, bet psihoterapeitiski šo nestabilitāti var, neteiksim, ārstēt, bet iepazīt un tad kaut ko ar to darīt. man nepatīk vārds "ārstēt", jo tas parastā skatījumā neietver paša iesaistīšanos.

bet dzīvē tas izpaužas tā, ka līdz kaut kādiem cerīgiem palīdzības pasākumiem var locīties līdzi visam, kas notiek apkārt, bez savas identitātes.

vielu lietošana ir tikai rezultāts, kad to vairs nevar izturēt, jo tas apēd kā tārps no iekšpuses.

varbūt man narkologi nepiekritīs, tās ir manas pavisam filozofiskās domas, kā vienmēr.

un kāda viela tur iesaistīsies, tam jau vairs nav liela nozīme, ja nu vienīgi ir narkotikas, kas daudz smagāk bioloģiski atsit smadzenes nekā, piemēram, psihotropie medikamenti, ja tie sākti lietot pirmie, bez narkotiku "padarītā darba", ārsta uzraudzībā.

bet es arī domāju, ka atkarīgā ģimenē ir jāārstējas visiem, jo sievas un mammas tāpat ir līdzatkarīgas, ar zemu pašvērtējumu, un viņām tāpēc vīra un dēla atkarību ir slieksme uzturēt, to var izlasīt teju katrā grāmatā par līdzatkarību, kur nu vēl stāsti, ka arī sievas var kļūt atkarīgas un nolikt karoti ātrāk nekā vīrietis, jo sievieti visādas vielas nokauj daudz ātrāk. brīžam abi var būt mainītās lomās. arī paplašinātā ģimene aktīvi iesaitās, jo tur tāpat ir atkarīgie un līdzatkarīgie, arī mainītās lomās, kā nu kurā brīdī vajag.

tā kā situāciju var izglābt tikai pamatīga ķeršanās vērsim pie ragiem, nelietošana ir tikai sākums, psihe, domāšana, skats uz pasauli jau nav mainījies, nav brieduma — un to parāda dzīves krīzes.

un man šķet, ka bīstamība ir tieši vieglprātīgā attieksme, jo atkarība ir kā onkoloģiska slimība, kuras stīgas ir nežēlīgas, tikai te mainās personība, turklāt nemanāmi. un, pat sākot šodien, tie tāpat būs gadi, tas būs laiks.



Edited 1 time(s). Last edit at 15.04.2012 18:02 by Runcene.

Vis es beidzu šeit stāstīt, jo te atkal stāsta aplamības! Šeit bija tikai jautājums, kā dala tiesa! VD, labi lai paliek tas VD.



Edited 1 time(s). Last edit at 15.04.2012 18:55 by enfuego.

Protams, enfuego, kā nav pa Tavam, kā Tev pasaka, ka moš' pats ar neesi bez vainas, tā viss - visi runā aplamības...tipiska baudvielu lietotāja atbilde.

Runcene :un kāda viela tur iesaistīsies, tam jau vairs nav liela nozīme, ja nu vienīgi ir narkotikas, kas daudz smagāk bioloģiski atsit smadzenes nekā, piemēram, psihotropie medikamenti, ja tie sākti lietot pirmie, bez narkotiku "padarītā darba", ārsta uzraudzībā...

Te es Tev nepiekritīšu, ir bijusi diezgan liela saskare kā ar vieniem, tā otriem...psihotropie atsit un kā vēl, un bez iepriekšējas narkotiku bagāžas...principā nav atšķirības...un, manuprāt, lai kļūtu par atkarīgo nav vajadzīgas "bērnības" traumas...bet šī tēma te sen jau bija "apzelēta".

Tu esi provējusi narkotikas? :)

un incanti tad arī, kādas zāles...

nopietnākais, ko mūsdienās VD "klients" vai cilvis ar depresiju var dabūt, ir kvetiapīns, kādi 25 mg uz nakti, ja nekas maigāks nelīdz, pret 900-1800 mg tās pašas vielas dienā, ko dabū tas, kam šizofrēnija...

un cik no ielas savāc ļaužu ar VD vai depresiju, kas ir pārdozējuši antidepresantus? :)
un cik narkotiku lietotāju?

un lietotāju dzīvildze?

"principā nav atšķirības".... Vijolīt, tas nu nebūs tiesa.

Vijolīte un mad- divas kopijas.

Atkarība nav iedzimta, tā veidojas no trī faktoriem. Viens tas ko min Runcene, viens atkarības risks no vecāku gēniem, viens sociālie apstākļi. Narkologi Runcenei pilnīgi piekristu, tikaimpiebilstu, pirms sākam apzināt to kāpēc dzeram vai narkojamies, ir jāovāc tā ķīmija nost, lai cilvēks var sākt domāt savā, nevis ķīmisko vielu pavadā.
Antidepresanti nav narkotikas, un to lietotāji nav narkomāni un nav atkarīgie. Narkotiskas vielas ir daudz ko te visi smuki zin, un alkohols un psihotropie medikamenti. Ja zāles lieto lai apreibinātos arī deguns pilieni ar kodeīnu ir narkotika.
Enfuego, tu vari mainīt tēmu kad gribi, es arī varu;)

Ja tu tikai spētu saprast, ka es nevaru vēl izlemt, kad tad es spēšu saprast vai es spēšu atmest zāles, vai man būs tomēr visu mūžu jālieto zāles! Kad es nelietoju zāles, man ir tādas galvas sāpes un murgi pa nakti, es pat miegu nepazīstu, kad lietoju to jo bano lexotanilu, tad man ir vismaz miegs, bet lai atmestu lexotanilu un noņemtu stressu es mēģinu dzert alu! Bet AD vispār ir nereālākā narkotika, tādi athodi man bija no AD! Vispār es gaidu to punktu, kad es sapratīšu, ka jāiet pie psihiatra bez bailēm, un jādzer viņa izrakstītie, medikamenti.

Mēģiniet saprast, ka esmu jauns un vēl gribu cīnīties ar savām problēmām, es cenšos bet vēl nav rezultāta, vaitiešām tas VD ir tāds kāds viņš ir?



Edited 1 time(s). Last edit at 15.04.2012 22:16 by enfuego.

Runcenei: nē, izņemot zāli, neko citu neesmu lietojusi, jo zinu, ja man patiks gribēšu vēl.
...man ir baigais slinkums gari izpausties...runa gāja nevis par to kuru atved pārdozējušu, bet gan par to, kas notiek smadzenēs...un, ja kāds sēž uz tbl., starp citu neteicu ka uz AD, tad tās dabūt nav nekādu problēmu, protams šeit es nepaudīšu kur un kā, bet tici man ārstējošais dr. būs pēdējais pie kā griezīsies:(
...jā Runcene, no savas pieredzes zinu, kas ir psiholoģiska atkarība no tabletēm, bet nekad neesmu pārkaifojusies, drīzāk lietojusi placebo efekta devu...
...vnk apkārt pietiekami paziņu, kas lieto-gan narkotikas, gan "aptieku", gan vienu un otru kopā.Ak jā un cits vēl pamanās narko+aptieka+alko! Super!!!
Runcene "necepies", Jūsu mīļos AD es neaizskāru:)...sāc jau kā enfuego-raut vārdus no konteksta...:)

Un kas? Pierādi Vijolīt ka tu esi labāka par mani ? Tur jau tā lieta, ka bez pieredzes nav zināšanas, to ko tu redzēji kas notiek apkārt, nevar salīdzināt ar manu gadījumu!

Es neko nesaku, jā man ir problēmas ar psihiski nelīdzsvarotību, kas vizuāli neatspoguļojās, bet tas nepierāda manu vājību pret pienākumiem! Es no pašas bērnības esmu bijis kunkstētājs, kurš tika apbižots un biedēts, un to ka man suns 7 gados roku norāva (paldies dievam nē), kāpēc man vienmēr ir tāda sajuta, ka esmu vainīgs par sava vājuma sajūtu? Tā nav pareizi, bet es tā jūtos!

P.S

Un vispār runājot, es skolā tiku pazemots par to, ka esmu nabadzīgs, tiku pazemots par to, ka esmu aizmāršīgs pazemots par to, ka esmu vājāks, pazemots par to, ka mans brālis ir debīls, un tāpēc mani arī skolā nepieņēma par normālu skolnieku un skolotāja mani nepieņēma par normālu skolnieku, es visur tiku atstumts, tāpēc es meklēju sevi kautkur ārā, ielās starp palaidņiem, raspizdjajiem! Un ko es atradu|, tikai sūdu brāļus. Skolotāja visu laiku man pārmeta, kāpēc nav nagi apgriezsti, a ko domā es zināju ko teikti?????????????? Tur jau tā lieta, ka mana mamma bija pārāk aizņemta, lai tiktu galā ar nagiem, kāpēc? Tāpēc, ka viņai bija tādi bērni vēl 4 gabali Kuri visu laiku ņurdēja dod man ēst!
Jo tanos sociālistaskajos laikos visi domāja, ka strādās fermās, bet redz visi palikām par nabagiem, jo itkā izdomāta barikāžu laiki, la ministri varētu sazagties!! Tāda ir patiesība, ka esmu biedēts, suns nokož roku, 7 gadi esmu rīgā, pa ielām un vazājos, zogu, jo sekoju pieaugušo piemēram, 9 gadi dzīvoju pagrabā, jo bastoju skolu, kāpēc? Jo skolā mani sita un pazemoja, jo es redz nevarēju iekļauties klasē, kā normāls vecāku bērns!

Mana mamma naivā, uzsticēdamies, ka viņas civilvīrs mūs mīlēs, kā dēlus, uzsticēja, savu māju, un ko? Viņš pārdeva māju un mēs ar mammu visi 4 palikām uz ielas, man bij kādi 4 gadiņi tikai, un ko mamma, prasīja tētim un mammai palīdzību, bet tie bija tādi egoisti kuri teica tā, meitiņ uzstaisīji bērnus, pati tiec galā, un kas tad tie par vecākiekiem???



Edited 3 time(s). Last edit at 15.04.2012 22:51 by enfuego.

Visu mūžu esmu biedēts, uz katra stūra! Es visu vēl nēsmu izstāstījis, ja visu pateikut, jūs visi šokā būtu!

enfuego, ja te būtu tāds samīļošanas smailijs, tad Tev aizsūtītu.
bet Tavai sievai droši vien tādu vairāk vajag....smailiju.

A ko sieva, tu zini kā viņa ir cietusi? Nezini! Kā būtu ar iesākumu, kad patēvs ieliek bērnu suņa būrī un noripja no 2 stāv ēkas?



Edited 2 time(s). Last edit at 15.04.2012 23:12 by enfuego.

...dļa osobo tupih - AD ir 100% narkotika...atšķirība ir vienā lietā - nav prihvata...viss pārējais viens vienā...enfuego pēc izjūtām arī ir uzķēris, ka lomkas tādas pašas...bet fox un runcene kā tītari uz sūdu čupas - nav narkotika, nav...
...par dzīves ilgumu...tas samazinās tāpēc, ka rij un dur ne jau tīru mantu, bet kkādus surogātus...dod distoniķiem AD ar veļas pulveri, redzēs cik viņš ilgi vilks...
...un beidzot enfuego...ja Tev nepieleks tas, ka nezinīši baltajos paltrakos Tevi dzen vēl lielākos sūdos nekā Tu biji, mocīsies ilgi un dikti, bet rezultāts būs LIELAIS NEKAS...atbalstīsi lagālo ražotājus ilgi un daudz...visas Tavas nebūšanas var izbeigties tikai vienā variantā - nerīt NEKO...vismaz kādu laiku - nu, teiksim, mēnešus trīs...lai viss nostājas...nāksies samierināties ar un iemācīties sadzīvot ar to, ka esi atkarīgais...un nevis cīnīties, bet SADZĪVOT...daļēji esmu iemācijies...reizēm nesanāk...tā viš i...ja Tevi ņem alko spriedzes noņemšanai - uz priekšu...bet AD iesūks vēl sūdīgāk par amfetmīniem...
...runcenei...visi Tavi argumenti ir aiz matiem pievilkti...argumentēt???...jau esmu gana argumentējis...attin atpakaļ...

Gribu vēl pateikt, ka mans mammas patēvs lika pornogrāfiju kad man bija, 10 gadi, un par to es tabūju šokolādmaizīti!!!!

...enfuego, grūtdienīt, un kas ta vēl???...johaidī, ka man viņš patīk...

Nu ir ko teikt, kā būtu ar seksuāl izmantošanu? dirsā pists nēsmu, bet tuvu tam ir bijis, paldies dievam, nē! Paldies dievam, es tad kad viņš gribēja mani izmantot, es uzsitu viņam ar šampja pudeli pa galvu, tas bija 1995 gadā!



Edited 1 time(s). Last edit at 15.04.2012 23:21 by enfuego.

...nu un???...un tapēc visiem Tevi ir jāžēlo???...Tevi vai Tavu sievu tagad ari kāds seksuali izmanto???...ne???...tad ko gaudot???...

par seksuālu izmantošanu- gandrīz katrs vīrietis ar to ir saskāries, tādu onkuļu, kuriem puikas patīk, ir apbrīnojami daudz.
šo punktu no sava sāpju saraksta izsvītro, jo , pirmkārt, tas bija gandrīz, sava veida veiksme.

Ziniet, bagātais nabago nesapratīs, tas pats ir jāsaka par to, ka es esmu cietis jau sen psihiski, un tas viss pie vecumdienām nāks ārā! Mad interesanti, kā sūds man var dzīvē palīdzēt un apēžlot? Drīzāk tie paši manas sievas kaimiņi vairāk palīdz, jo viņi saka tā, mēs jūs saprotam jums nav brīva laika, jūs esat noguruši, tāpēc mēs jums palīdzēsim, jo bērni nav vainīgi!



Edited 4 time(s). Last edit at 15.04.2012 23:46 by enfuego.

Enfuego, es nevienam neko netaisos pierādīt, ne es labāka, ne sliktāka, mums katram skapī savi "skeleti"...hm, lielākā daļa psterapistu paši savā dzīvē nav daudz ko pieredzējuši, bet gan vadās pēc mācītā, pēc klīniskiem gadījumiem...viņiem redz tic, ka šie palīdzēs, bet še ne:)
Protams, tas kas ar Tevi noticis ir neizdzēšams, pazemojuma sajūtu grūti pārvarēt, bet tādu kā Tu ir ļoti, loti daudz, un daudzi no viņiem ir izkārpījušies, lai pierādītu, vispirms paši sev, ka var būt pārāki.Kgan veltīgi te Tev gari kko klāstīt, tikpat Tu apgriezīsies ap savu asi un visi, izņemot Tevi, būs muļķi, kas Tevi nesaprot.

Runcenei: cik nav tādu, kuru no depresijas ir sākuši ārstēt ar AD, bet, kad AD kurss iziets, paiet laiks un atkal slikti...nak citi AD, neiroleptiķi, sdatīvie utt.,kas nu tur vēl ir...

Iz dzīves (viens no daudziem man zināmajiem gadījumiem): sieviete zaudēja zīdaini, vectētiņš uzlika uz palodzes 2mēn. vecu bērnu un netīšām pagrūda...viņa gandrīz nojūdzās (bija vēl vecākā meita, vīrs un ļoti labi situēta ģimene)...sāka ārstēties ar AD...īsāk, ir pagājuši daudzi gadi, vecākā meita ar vīru emigrēja, sūta viņai ļoti labu uzturnaudu, bet sieviete neizārstējās, uz doto brīdi dienā viņa apēd 11-12 tbl. Klonazepama un tikai tad jūtas normāli...protams normāli viņa neizskatās, bet tie kas nezin ko un kā viņa rij, domā ka vnk tāda jokaina. Un Tu gribētu man teikt, ka šito kvantumu viņai, ar vieglu roku, izraksta dispanserā??? Un ja jau AD tā palīdz, īpaši ja ir finanses un, kā viņas gadījumā, pieejami labākie dakteri, tad kādēļ viņa ir tur kur ir. Jo AD, uz atkarību tendētiem, var būt pirmais grūdiens.

Un no šī foruma tie, kas klāstīja kā ir tikuši galā ar VD bez īpašiem AD visi ir pazuduši...Žēl. Redz es ar' cīnos bez AD, jo kādēļ rīt kko, ja principā rezultāts vienalga ir tāds pats ar tiem vai bez. Vnk jābrauc uz Tibetu:)))

Tibeta, nu tu gan pasmējies :) Es domāju jāmeklē sev komforts, jādara tas kas tev patīk, jo nerviem tas patīk, un ja nerviem nav patīk faktors, tad arī būs šitais dissbalanss. Kā man patēvs teica, nāks gadi un ja mēs šitā turpināsim strīdēties, kāds no mums ķers insultu, tā ir dzīvē arī, dēļ stressa viss var būt!

enfuego, mēs visi gribam komfortu :)
bet tas ir tieši tas pats, ko es rakstīju- vairo savā dzīvē patīkamās nodarbes, tās izspiedīs nepatīkamās lietas vai vismaz stiprinās problēmu risināšanā.

skumji, ka tāds mazs bēdu brālis kā Tu, baro lielos un varenos.

bet nu katram savi trūkumi: es lietoju benzīnu un dīzeļdegvielu uz nebēdu, Tu rij ripas :))
bet Tavs trūkums varens tizls: balstīt lielo farmācijas konglomerātu, gūstot sev sliktumu nevis labumu.

A ko darīt, ka es dēļ bērniem un ģimenes nevaru darīt lietas kuras man patīk un rada komfortu?? Tur jau ir tas abburtais loks!

Vijolīte, man ir diezgan daudz iebildumu...

Gadījumos, par kuriem ir runa šajā forumā, es zinu labu rezultātu gandrīz tikai tikai tur, kur ir bijusi vai nu psihoterapija viena pati vai psihoterapija kopā ar zālēm; un normālā variantā psihoterapeitam ir vispirms vajadzīga sava terapija, kā viņi var nezināt, gandrīz visi viņi ir tur iekļuvuši, lai atbildētu uz saviem jautājumiem, ne jau tāpēc, ka interesanta profesija vai grib palīdzēt cilvēkiem :), un mācību procesā viņi ir visās virāžās, kas vajadzīgas, lai savestu kārtībā sevi un pēc tam tiktu galā ar klientu; bet nu ok, ja kādam tas šķiet nenopietni, lai tā paliek.

nedzer cilvji visu mūžu tos AD, nu pilnīgi noteikti nē, turklāt katram ir savs stāsts ar savām niansēm, kas visas ir svarīgas; Jūs te esat uztaisījuši humoru no tā, ko var saukt par bērnības traumu; nu smejieties, bet dažkārt cilvēki nevar tikt galā, ja tas ir bijis kas ļoti smags vai ļoti agri, psihoterapija palīdz to izbirstēt, ir vajadzīgs par to kādu laiku runāt, lai tas aizplūst un uz to var paskatīties citādi, bet ģimene reti kad grib klausīties, ar vienu norāšanu, ka cilvēks domā nepareizi, arī forumā nelīdzēs. tai sievietei ar kloni derētu atbalsta grupa, cālī sievietes pašas organizē, tur var izlasīt desmitiem stāstu pēc lielām traģēdijām, kad cilvēkam vismaz nav jādzer tik daudz zāļu.

Man ir bijis svarīgi šīs lietas saprast un saredzēt kopsakarības, tāpēc esmu par to gana daudz interesējusies un zinu lietas gan par pazīstamākiem, gan par mazāk pazīstamiem ļaudīm, gan par pilnīgi svešiem, man bija pilnīgi personiska interese, kas ir kļuvusi par mazliet žurnālistisku, tāpēc tā kopaina, ko redzu, ir citāda, es diezgan daudz runājos arī ar dakteriem; man kādreiz bija ideja, ka ar šo info kaut ko varētu darīt, bet tā pagaidām nav realizēta, tāpat viens otrs ar to visu fonā ir lietojis narkotikas vai alkoholu (vīriešiem ļoti izplatīta parādība), bet nav tā, ka visi ir lemti zālēm uz mūžu.

Nu un, protams, viedokļi dalās par zāļu lietošanu vispār, par sākšanu lietot utt., arī dakteru vidū, bet tāpēc jau ir dakteris, nevis forums, kurš nevar izlemt katru gadījumu individuāli, tas pat ir pārgalvīgi un bezatbildīgi kaut ko kategoriski teikt; skaidrs, ka visi VD un visas depresijas no padomju laikiem un 90. gadu sākuma ir dāsni zāļoti, un es esmu to skaitā, turklāt cilvēki nodzīvoja ar saviem traucējumiem diezgan ilgi vieni paši un ilgi bezjēdzīgi mocījās, es, piemēram, nekur negāju kādus 15 gadus vai pat vairāk, jo es nezināju, kur iet, manā dzimtā sievietes to risināja, regulāri apēdot pa trankvilizatora tabletei, kas bija slikts piemērs, bet es tam sekoju, jo nekā labāka nezināju, kamēr man viss nomaucās slimnicā, un es dabūju apēst tādus zāļu kalnus, kādus man nevajadzētu, ja es nebūtu nožāvējusi; tāpēc tikai citiem varu pateikt, ka tā nevajag darīt, ka nevajag baidīties, ka palīdzību var saņemt, tā ir pieejama, turklāt, ja galējā variantā, pat bez maksas, tie, kam būtiski, Minesotas nodaļa arī ir bez maksas, un tur viss ir bez zālēm.

tāpēc domāju, ka enfuego dakteri var palīdzēt gan, tikai nevajag no tā visa uztaisīt ārprātu, ka nu ir jaiet pie ārsta, padomā tik, kāds kauns, īsti veči taču neiet; nekur jau tas dzīves sajukums pagaldē neaizbēgs, to nevar aizmirst un ignorēt, tas ir jākustina.

Starp citu, žurnālā 36.6 bija intervija ar alkoholiķi Kasparu Kaprānu, šķiet 2011. vai 2010. gadā; ja kādam ir tiešām problēma ar atkarībām un nespēja tikt galā, tad tā cilvēka stāsts ir ļoti iedrošinošs, bibliotēkās noteikti ir, bet viņš gāja pie "sliktā" psihoterapeita un narkologa vienā personā, ir dzīvs un tagad studē par inženieri, stāsta, kā viņam tagad ir un kā izveseļojies. Tāpat ir izlasāma azartspēlmaņa Andra Siliņa grāmata, tie ir dzīvi cilvēki, kurus var atrast, ar kuriem var runāt, viņi neatteiks, tas nav forums, kur katrs anonīmi runā ko grib.

Un domāju arī, ka ir diezgan pārgalvīgi kāda vietā izlemt, vai viņam vajag vai nevajag zāles un kas notiks, ja viņš lietos, tikai tāpēc, ka pašam ir tāda un tāda slikta pieredze; ir labāk, ja to lemj ar ārstiem katrs cilvēks pats.

Vispār jau visi spriež pareizi, jo patiesība jau nav nekas akmenī cirsts.
Es tikai atkal par tiem bērniem.
To dalīšanu vajadzētu ar likumu aizliegt.
Enfuego saka, ka mīlēšot un lološot to meitu, bet kā jutīsies meita šķirta no mātes un māsām, to viņš daudzcietušais nesaprot, vai negrib par to domāt. Un kad ar dāvanām lutinātai meitenei sāksies pubertātes periods, tad enfuego atkal žēlosies, kā viņš visu ziedojis, bet kā tā mazā nepateicīgā kaza viņu nav sapratusi.

Vēl es domāju, ka ja enfuego patiesi mīlētu to bērnu, viņš pats atbildētu jautājumu - kā sadalīt bērnus. Tikai tā , kā labāk pašiem bērniem. Bet tādu varbūtību daudzcietis laikam nepieļauj.

Jā , tāda ir dzīve, tik skarba brīžiem.