Daži torētiski vārdi par šo visu arī no manis.
Redz, mazliet jārēķinās ar to, ka rakstošajai personai var būt kādi psihisko resursu trūkumi vai pat kādu resursu neesamība, jo māte alkoholiķe ir ļoti spēcīgs psihes grāvējs. Viņa atņem visus resursus, kas vajadzīgi, lai bērns augtu un attīstītos.
Pasaulē ir vesela kustība, kas saucas ACA – "Adult Children of Alcoholics". Tā nav bijusi parasta bērnība ar vecākiem, kam vienkārši ir kaut kādi savi trūkumi, kā jau visiem: dažam lielāki, dažam mazāki.
Līdzīgi veidojas dzīve tiem, kuru vecāki bijuši psihiski slimi. Tu esi savas mātes māte kopš dzimšanas brīža, viss ir pilnīgi otrādi. Cits nobrūk pusaudžu vecumā, cits aizvelk līdz 20, cits līdz 30, jo psihei jānes nasta, kam bērns nav gatavs. Bieži šādi bērni sev attīsta šizofrēniju, jo pieauguša cilvēka dzīve nav lieta, ko viņi spēj sastapt un aptvert.
Bērnībā un agrā jaunībā viņi rāda varonīgu seju, un neviens nedz skolā, nedz citur nojauš, kas patiesībā darās: un patiesībā pamazām brūk psihe. Bet dzīves pieredze liek smaidīt, jo pretējā gadījumā māte var, piemēram, piedzerties, sākt sist, taisīt histērijas vai nonākt psihiatriskajā dziednīcā. Vēlāk viņa par to vainos bērnu. Ja bērns sāk nemācīties, jo nespēj, vēl skolotāji uzdod pa ausīm, it sevišķi skarbi tas notika padomju laikos, jo nebija skolu psihologu un sociālo dienestu. Nojēgas par bērna attīstību arī nekādas.
Ja tikai bioloģiski, tad smadzenēs neveidojas vajadzīgās sinapses, kas nodrošina normālu visas būtnes funkcionēšanu, jo vecākam nav ko dot, viņam pašam galvā ir mazulim atbilstīgs attīstības līmenis. Tātad reāli var būt lielāka vai mazāka aizture. Dažiem šādā situācijā veicas vairāk, citiem mazāk. Veicas tad, ja ir vēl kādas citas pieaugušas personas, kam var uzticēties.
Pēc tam bieži ir jāpiedzīvo arī vardarbība, kas grauj pašapziņu vēl vairāk, jo cilvēks nemāk sevi nosargāt. Viņam pašam nekā nav, viss ir atdots mātei, resp., viņa to vienkārši ir paņēmusi.
Un tad aiziešana uz kādu iestādi vai lietu kārtošana ir tas pats, kas likt to darīt nepieaugušam bērnam.
Nedomāju, ka nevajag rakstīt ieteikumus. Vajag, bet daloties. Cilvēks tos izlasīs, padomās un varbūt vienā brīdī spers kaut vienu mazo solīti. Dažs varbūt pēc ilgāka laika, bet izdarīs, pamazām uzticēsies.
Bet nevajag tiesāt un izsmiet. Cilvēks jau tāpat jūtas kā frīks, jo vairs nespēj būt fucking mātes glābējs, un viņa nepārtraukti to pārmet. Ja bērns ir varonis un visu var, viņai ir kaut kāda pašapziņas druska. Ja nav (piemēram, nenokārto testu), tad māte bērnu var arī nosist (vairāk alkoholiķes gadījumā), jo viņai pilnībā zūd pamats.
Bet bērna zemapziņā māte ir eksistences pamats, un viņš ļoti cenšas, lai ar māti viss būtu labi.
Arī dzīvnieku pasaulē ir mātītes, kas pamet mazuļus.
Šādos apstākļos izaugušajam kaut ko iedot var tikai tas, kurš palīdz noticēt.
Bet es arī nesodu tos, kas nesaprot, jo to saprast ir ļoti grūti; vienkārši mēģinu paskaidrot ;)
Citi iet un dara, dzīvo dzīvi, precas, rada bērnus, mācās, strādā, jo sinapses funkcionē it kā pašas no sevis. Cilvēks, kas strādā un visu laiku sasniedz kaut ko jaunu, visā šajā redz tikai slinkumu, bet tur ir vienkārši bioloģiskajam vecumam neatbilstīga spēja tikt galā ar sevi un dzīvi.
Normāli ir tāda situācija, ka bērnu audzina, viņam dod, viņu atbalsta un arī pamazām uztic arvien lielāku atbildību. Tā dara arī veselīgas dzīvnieku mātītes. Vecāki priecājas, kad izdodas, un palīdz nepadoties, ja neveicas, bet šādos gadījumos tā nenotiek.
Saprast, ka bija kā bija, ka māte citādi nevarēja un ka pati savulaik ir izcietusi velns zina ko, ir garš ceļš, bet tikai tad kaut kas sāk mainīties. Un te man mazliet ir šaubas par t. s. "tikai pats var sev palīdzēt". Es šaubos, vai var, manuprāt, ir vajadzīga kāda palīdzība no ārpuses. Un atkal ir paradokss, jo cilvēks jau "zina", ka nevienam nevar uzticēties. Šo pārvarēt laikam ir visgrūtāk.
*******************************
Šajā situācijā šādam jau izaugušam bērnam ir liels risks un vilkme palikt upura lomā un to baudīt. Upura lomai ir arī sava vara un spēks, kas ir ļoti postošs un degradējošs. Tā ir agresija pret sevi.
Tāpēc autorei jau rakstīju par krīzes centru. Domāju, ka ir vērts padomāt, jo, lai kaut ko mainītu un uzlabotu, nav daudz laika un pašlaik ir maz resursu, veselība var neizturēt. Resursi ir steidzami jāaudzē un jāatjauno, tos vairs nedrīkst tērēt. Ir vajadzīga palīdzība.
Ja pašai ir spēks paveikt to, ko ieteica kachenite – vēl jo labāk, tas būtu vienkārši super.