Labdien,

Man ir ļoti liela vajadzība doties pie zobārsta, bet NEVARU, jo ir bail. Bailes nav izdomātas, mežonīgas bailes ir veģetatīvās distonijas blakus produkts. Pulss paātrinās līdz 200 un vairāk. Es nebaidos tik ļoti no sāpēm, cik būt iesprostota krēslā, nosmakt, aizrīties, man diskomfortu rada gan guļus stāvoklis, gan melnās, aizsargājošās brilles, gan tas, ka man atņem manas brilles un es neko neredzēšu,nekontrolēšu. Pirms trīs gadiem, kad apņēmības pilna devos ārstēt zobus, man krēslā uznāca tāda panikas lēkme, ka vajadzēja saukt ātro palīdzību. Nobiedēju visus ārstus. Pēc tam vēlreiz mēģināju apmeklēt zobu ārstu, pret mani izturējās kā pret jēlu olu, bet vienīgā domā apsēžoties krēslā bija tikt ātrāk prom, trīcēja rokas, kājas... Zobuārsts teica, lai vispirms izārstējos un tad nāku. Pēc tam ārstējos, panikas lēkmes it kā ir izārstētas, bet pieredze bijusi tik briesmīga,ka man jau slikti paliek tiklīdz iedomājos par zobuārstu, veģetativā distonija jo projām liek par sevi manīt katrā situācijā, kur ir saskarsme ar ārstiem, medicīniskajām iekārtām (pat spiediena mērītāju), nemaz nerunājot par siekalu nosūcēju, urbjiem, tamponiem mutē un visu pārējo.
Zobi man ir katastrofālā stāvoklī, domāju divi jau vairs nav glābjami, ja tur vispār vēl ir kaut kas palicis pāri no zoba.
Ko lai es daru?! Vai ir kāda iespēja salabot zobus pilnā narkozē, vai ir kāds ārsts, kas specializējas uz šādiem pacientiem un kas nemaksā kosmisku naudu.
Diemžēl manas iespējas maksāt par vienu zobu vairākus 100 euro ir ierobežotas. Varētu kaut kā vienīgi pa daļām uz nomaksu.
Ļoti, ļoti vajadzīgs padoms. Neesmu gatava aiziet pie ārsta un uzreiz sēsties krēslā un ārstēties, man vajadzīga kāda iepazīšanās vizīte, aprunāšanās pirms es vispār veru vaļā muti. Vajadzīgs ārsts, kas saprot, ka manī ir pārpārēm adrenalīna un papildus špricēt to, kopā ar anestēziju ir neprāts. Vienvārdsakot esmu izmisumā, bet ilgi vairs gaidīt nevaru, jo zobu problēmas arī sāk traucēt dzīvot, sāp :(

Lūdzu, lūdzu padomu!

Ilze

Neesmu zobārsts, bet pieļauju, ka par attiecīgu samaksu gan jau atradīsies kāds, kurš būs gatavs veikt "pieradināšanas" vizītes. Tikai nezinu, kā pēc tam, jo tas nav darbs, ko var veikt ar tik ļoti nervozu pacientu. Narkozē ir dārgi, bet pasākums Latvijā ir pieejams. Dārgi tāpēc, ka jāpiesaista anesteziologs ar savām iekārtām, un arī stomatoloģijas iekārtas pašas par sevi ir dārgas. Tāpat dārgs ir arī ārsta pamatdarbs. Kopā summa būs diezgan apaļa. Bet par iespējām te zobārsti noteikti uzrakstīs, tāpat arī par cenām.

Taču pati "opera" nav tikai VD, bet personības traucējumi, kas ārstējami psihoterapeitiski dzīļu terapijā, un nez vai būs ātrs rezultāts. Iespējams, ka "tandēmā" ar medikamentiem. Ātrākam rezultātam, tikai lai aizietu pie zobārsta, derētu kognitīvi biheiviorālā terapija vai krīzes konsultācijas pie psihologa.

Tik spēcīga tieksme kontrolēt ir saglabājusies no zīdaiņa vecuma saskarsmē ar vismaz nervozu māti vai citu aprūpētāju ar šādu problēmu (ja ne vēl kā nopietnāk traucētu), un tās "savākšana" parasti prasa gadus, jo neiroze, kas radusies pirmsvalodas periodā, pārmaiņām padodas stīvi. Arī dārgi, bet jāmeklē ceļi, jo, ja stāvoklis visu laiku ir tāds, tad Tu vari sevī attīstīt kādu diezgan nopietnu un jau grūtāk ārstējamu psihisku slimību, jo organisms ilgstoši šādu spriedzi neizturēs.

Paldies! Esmu jau iestaigājusi taciņu pie psihiatra, psihoterpateita. Stāvoklis galīgi vairs nav traks un panika praktiski vairs nav bijusi 3 gadus, tomēr viss, kas kādreiz sagādāja paniku, tagad tomēr atgādina par iepriekšējo pieredzi un sirds klauvējas. Tāpēc jau arī meklēju labu,saprotošu speciālistu.

Padomu dot nevaru, varu tikai padalīties, ka man tāda pat problēma. Problēma sākās tad, kad gadījās nokļūt pie zobārstes, kura mani pazemoja, izsakot aizvainojošus komentārus par manu nebūt ne labo zobu stāvokli. Pēc tam es vairs pat līdz krēslam neesmu tikusi :( Esmu pāris reižu pierakstījusies, tikusi, tālākais līdz uzgaidāmajai telpai, kad man sākas panikas lēkmes, sirds daudzās, visa sāku trīcēt, kakls aizžņaudzas un nevaru vairs paelpot, sāku nevaldāmi raudāt, trakākajā reizē bija tā, ka jūtu, ka vairs nesaprotu ne īsti kur atrodos, ne kā mani sauc, ne arī kā tiku mājās. Pēc tam neesmu vairs bijusi, bail, ka no bailēm sajukšu prātā.
Pa šiem gadiem zobu stāvoklis tikai pasliktinājies, man bail, ka pie ārsta atkal tikšu pazemota par to, ka tik tālu esmu nolaidusies.
Nezinu, cik noderīgs varētu būt kāds psihoterapeits,šis tas ir mēģināts, bet es pat neprotu tā izteikties, lai otrs saprastu manas problēmas dziļumu.
Tā, lūk, šķiet, ka esmu bezizejā...

Vēl jau ir zobu labošana sedācijā. Pats neesmu vēl saņēmies, bet zobu stāvoklis saka priekšā, ka jāzvana un jāpiesakās.