Mana mamma sūdzas par savādu ķermeņa stāvokli: it kā cauri visam ķermenim izskrien strāva. Viņa saka, ka sajūta šausmīga. Viņai paniskas bailes no šī stāvokļa. Tas biežāk un stiprāk notiek tieši naktīs. Bez stiprām miegazālēm gulēt nevar. Bet ar zālēm guļ labi. Kas tas tāds varētu būt? Vai kādam ir bijis līdzīgi?

Cik mammai gadu?

71 gads.

Esmu dzirdējusi, ka tamlīdzīgas sajūtas var būt saistībā ar hormonolām izmaiņām, bet 71 gads- it kā tad nevarētu būt. Taču diez vai tā ir psiholoģiska problēma, jebkuras nepiedzīvotas sajūtas var biedēt.
Varbūt vajag aiziet pie daktera, lai kādas analīzes uztaisa?

Man personīgi ir bijis tā: neaprakstāmas sajūtas miegā, visbiežāk brīdī kad organisms pārslēdzas no nomoda uz miegu, vai arī nakts vidū - apziņa ir pieslēgusies bet spēja pakustēties atslēgusies, trīcēju, man tas asociējās it kā es būtu iekšā centrifūgā un kratītos, bet to varētu arī nosaukt par "elektrizēšanos", parasti ir tāds it kā sapnis, ka es eju ārā no sava ķermeņa, caur kājām, vai arī krītu no sevis ārā uz leju, esmu pārliecināta tanī brīdī ka esmu izkritusi no gultas, un vienmēr ar milzīgu gribasspēka koncentrēšanos cenšos atmosties un kad tas izdodas, tad atmostos slapjā sasvīdušā gultā ar klapošu sirdi un milzīgu pārgurumu. To pat grūti aprakstīt, un neviens lidz šim to man nav varējis izskaidrot. Bet tas notika diezgan reti, un, paldies Dievam, nu jau kādu gadu vai divus nav atkārtojies, un ceru ka neatkārtosies. Man 25 gadi.

Sāra

Tās ir panikas lēkmes... nekā mistiska. sapnis pārbiedēja.



Edited 1 time(s). Last edit at 14.06.2009 22:09 by Runcene.

Runcene, paldies par atbildi.
Par panikas lēkmēm gan nebija ienācis prātā.
Sapnis diez vai ir vainīgs, jo visbiežāk ir tā ka šī sajūta uznāk tikko laižoties miegā, pat nepaspējot vel lāgā atslēgties, un līdz miegam netiekot. Tas nav ne miegs, ne sapnis, ne arī nomods, tāda sajūta kā "iesprūšana" starpstāvoklī starp miegu un nomodu, tāda ieklemmēšanās, kur apziņa it kā strādā, bet cita realitātes izjūta, un tad notiek tās mokošās lietas...

Paldies par atbildēm. Es arī domāju, ka tās ir baiļu, panikas lēkmes. Jo mamma novembrī piedzīvoja situāciju, kurā stipri sabijās un tieši tajā brīdī viņai 1.reizi šīs sajūtas parādījās. Bet tagad ik pa laikam atkārtojas. Jā, un arī ķermeņa trīce bija.

sāra, man arī tā ir bijis. Bet atskiriba taa, ka nevis laizhoties miegaa, bet tieshi mostoties. Apzinja pamodaas, bet kjermenis veel ne. Meeginaaju celties un nevareeju un tad jutu, ka saaku kratiities, man likaas, ka izkritu no gultas. Taa bija pirmaa reize. Toreiz nodomaaju, ka tas bija pretiigs sapnis, bet nesen peec kaada gada paartraukuma tas atkal atkaartojaas - 1x bija, kad likaas esmu pamodusies, acis ari pa pusei bija valjaa, jo redzeeju istabu tieshi taadu kaada vinja bija. Domaaju, tuuliit celshos, bet nevareeju pakusteeties, tad es it kaa nosapnjoju, ka apgaazhu kreeslu puuloties piecelties, bet taa nebija noticis, 2x pamodos nakts viduu(apzinja pamodas), kermenis nevareeju pamosties un tad saaku kratiities. 3x pamodos arii naktii un jutu, ka nevaru pakusteeties, biju pie visskaidrakas apzinjas, pat neko nesapnjoju - parunaat ar nevar, vareeju tikai pakunksteet, lai draugs saprastu un vinsh mani saaka purinaat un tad arii mans kjermenis pamodaas - man bija nenormaali bail iet guleet, bet tagad jau vairs nav bail, jo ilgi nekas taads vairs nav bijis.

Tādas lietas skaidro arī ar to, ka dvēsele nav atgriezusies ķermenī.

P



Edited 2 time(s). Last edit at 23.08.2012 19:41 by kachenite.

Kas attiecas uz tiem dīvainajiem stāvokļiem, kad apziņa atrodas kā pusnomodā, it kā redzi un sajūti apkārtni, vienlaikus uz šā fona redzot un sajūtot arī to, kas patiesībā (laikam taču) nemaz nenotiek, bet ķermenis tai laikā ir neizkustināms kā bluķis, un visu to pavada vārdos neaprakstāmas šausmas, daudz lasīju un meklēju, kad nu jau samērā pasenos laikos pašu pamatīgi mocīja šīs lietas. Nav vērts aprakstīt visas tās izjūtas, kas tiešām bieži ietver arī tādu kā elektrības strāvas sajūtu caur smadzenēm un visam ķermenim, neņemos arī vairs atreferēt un izskaidrot to, ko atradu un izlasīju par šo lietu, bet galvenā atziņa bija tāda, ka tā ir samērā parasta parādība, diezgan vienkāršs miega traucējums, un norāda tikai un vienīgi uz samocītu, pārgurušu, satrauktu psihi. Nedz kas ekskluzīvs, nedz bīstams. Kad cilvēks nonāk attiecīgā traucēta miega stāvoklī, tad izjūtu spilgtums atkarīgs no tā, cik nu oriģinālas un šausminošas izjūtas kuramējā no miega pa pusei pamodusies psihe spēj uzražot...
Bet vai tieši šī parādība attiecas arī uz konkrēto gadījumu, to gan neņemos teikt. Savai mammai es šādā situācijā noteikti liktu iziet pamatīgas pārbaudes, bīstoties vai tas nenorāda uz kaut kādu asinsvadu pārkaļķošanos vai sazin ko.

Neirologam vajadzētu varēt atšķirt, vai tā ir psiholoģiska lieta vai arī kaut kas organisks: kaut kas tāds, kas var pieteikties šajā vecumā. Uz valsts resursiem gan nez vai gudri cerēt. Attieksme pret cilvēkiem gados daudzu iemeslu dēļ ir bēdīga.



Edited 1 time(s). Last edit at 19.06.2009 12:03 by Runcene.