Tas ir tas, ko budismā sauc par mentālām konstrukcijām.

Ar kaut ko ir jāsāk. Ir lietas, ko arī psihoterapeiti dēvē par intelektualizāciju, rezistenci utt., bet tas skaitās process; procesa sastāvdaļa. Nevar sasniegt nākamo posmu, neizejot iepriekšējo. Svarīgi ir vispār ceļot; būt procesā.

Tai pašā laikā...

Šajā forumā it bieži ir izskanējuši paskaļi sajūsmas saucieni: "Nu gan es nemūžam vairs zāles nelietošu, esmu visu par sevi sapratis; viss — ar mani nekad nekas tāds vairs nenotiks"... tad ir diezgan droši, ka tam cilvim VISI lielie notikumi vēl tikai priekšā... būs vēl viena otra pamatīga apdauzīšanās — iespējams pat, ka atkal ar zālēm, jo vienkārši pirms nākamā dzīves pagrieziena sāksies baigā baile; un tas notiks tad, ja pēc kāda krīzes brīža ļausies apmānīties, ka šī krīze tad nu ir tā vispēdējā, ka nu beidzot ir viss, ka citas nebūs.

Bet veselīgāk ir uztaisīt bijušās krīzes "sekciju": tas noteikti būs produktīvāk.

Tāpat arī slavenā frāze: "Palīdziet (Help!!!), ko lai es daru!!!" (pavisam drīz atkal kāds to te uzrakstīs). Tās ir ilūzijas par to, ka kaut kur šajā forumā varbūt ieskatās kāds, kurš var palīdzēt.

Tas vienmēr ir laiks: saprast, ka neviens neko nevar palīdzēt; visas "forumiskās" (tāpat kā psihiatriskās) palīdzēšanas ir īslaicīgas un tīri ķīmiskas.

Bet diemžēl nekur tālāk nevar aiziet, ja šīs fāzes neiziet pēc pilnas programmas. Tāpēc man vienmēr ir nīgrums, ja kāds kādu ar varu tām cenšas pārstumt pāri. Visam savs laiks.

Tuvība (tuvošanās, nokļūšana tuvāk) savam kodolam jau nu dod gan sajūtas, ka daudz ir tapis skaidrs, bet šī saprašana ir mazliet citāda nekā minētās nervozās apņemšanās: nav vairs iespringuma, ka man kādam par kaut ko būtu jāatskaitās, nav arī mānīgo ideju, ka kaut kam var pavilkt treknu svītru apakšā.

Tests ir vienkāršs: Bībelē ir rakstīts: pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt... pienāks nākamā sarežģītā situācija, un tad katrs pats varēs saprast, cik tālu ir aizceļojis... vai ir tikai intelektualizējis, vai tomēr izaudzis...

Svarīgi būt procesā, jā tam es pilnīgi piekrītu.
Bet pilnīgi dabiski jebkurā procesā ir gan sajūsmas saucieni, gan kritiens it kā atpakaļ, gan sauciens pēc Help!
Dalīšanās pieredzē var palīdzēt gan, un ļoti.

Ja tā padomāju, es ļoti daudz esmu ieguvusi tieši tā, (lai pat neteiktu, ka lielākoties) citiem daloties pieredzē, rakstot savas atziņas, daloties savos pārdzīvojumos. Un , protams, dzīvoju savu dzīvi, kurā ne reti tas viss organiski iekļaujas.
Var teikt, ka es esmu sākusi mācīties arī no citu pieredzes un kļūdām, lai arī kādreiz man tas likās neiespējami.