Nav neviena cilvēka ar kuru izrunāties, uz kaa pilnība palauties, ar ko kopa darit kaut ko interesantu.Man ir ta, ka vienai vispar neko negribas darit. Bet man loti nepatik sedet majas, bet ta ka viena neko nevelos darit sezu majas ...Nav draugu... :( Vienigais, man ir loti laba mamma, bet pavadot laiku vienigi ar vecakiem saku justies nozelojama.
Ir 1 draudzene, bet ar vinu nevar izrunaties par lietam, kas nomac, vina dzivo cita pilseta un es neesmu vinas labaka draudzene, nav nevienas sirdsdraudzenes.
Ir puisis, kuram pilniba uzticejos, bet mums vis juk un bruk, vinu uzskatiju par labako draugu, bet vins nav apmierinats ar to kada esmu, vins saka, lai mekleju citu...

Man tagad ir ļoti līdzīga situācija tavai, Linn. Mans draugs arī nav apmierināts ar to, kāda esmu, esmu apriebusies ar savu depresiju, bet vienai grūti cīnīties pret to. Un tagad liekas ka esmu nu jau pavisam viena:/ Ir ļoti grūti. Šodien saņēmos un aizgāju viena vakarā pastaigāties, lai atbrīvotu domas. Kaut vai tāds mazums, bet palīdz..
Varbūt vajag iemācīties justies pašpietiekamai, tā, lai justos labi ar sevi, tad nebūs tik liela vajadzība obligāti pēc citiem? Protams, nenoliedzu ka vajag draugus, bet gribu teikt, ka jāsadzīvo ar sevi tādu, kāda tu esi, tad tev būs interesanti pašai ar sevi un gribēsies arī vienai ko darīt. Un tad arī citiem būs ar tevi interesanti.

linn..
Es saprotu, kā ir šādi justies, man arī vienu brīdi šķita, ka draugu nav un jutos ļoti vientuļa. Bet tā arī bija mana vaina, jo iepriekš biju pavirši uzturējusi attiecības ar tiem.

Tagad ir tik daudz iespēju iegūt draugus, ejot un darot, baudot dzīvi......un, jā, arī internetā var atrast foršus draugus! :)

linn Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Nav neviena cilvēka ar kuru izrunāties, uz kaa
> pilnība palauties, ar ko kopa darit kaut ko
> interesantu.

Vai pati zināt, kāpēc tā ir? Varbūt vienkārši esat stipri atšķirīga no apkārtējiem tai vidē, kurā dzīvojat? (Šķiet, sajūtu kaut ko radniecīgu :-) Mūsu sabiedrībā, kur augstu vērtēts tiek tas, kurš ir "tāds kā visi", tiem "citādajiem" ir grūta dzīve. Meklējiet domubiedrus! Un ne tikai internetā!

Daži piemēri no manas pieredzes.
NLP kursi (www.nlp.lv)
Aikido treniņi (www.satoridojo.lv) - tur visai inteliģenta publika, lai cik savādi - un ļoti efektīvs līdzeklis tiem, kam grūtības kontaktēties ar šodienas sabiedrību.
Deju un kustību nodarbības, piem., Rūpniecības ielā (www.i-deja.lv) Jo sevišķi "5 Ritmi" un Kontaktimprovizācija. (Pats aizraujos ar Nia - www.niafitness.lv)
Reliģiska draudze vai grupa. Pats neesmu katolis, taču savulaik ar patiku apmeklēju viņu harizmātu kopienas "Effata" tikšanās Klostera ielā 4. Starp citu, viņi nevienam neuzbāžas ar liekiem jautājumiem, un atmosfēra ir tiešām ļoti ceļoša.

> ...Nav draugu... :( Vienigais, man ir loti laba
> mamma, bet pavadot laiku vienigi ar vecakiem saku
> justies nozelojama.

Jūs acīmredzami tiecaties pēc savas paaudzes ļaužu kontaktiem, tas ir normāli un labi. Droši vien nezināt, kur atrast savu "atbalsta grupu"? Pamēģiniet saņemties un aiziet vismaz pa reizei uz tām nodarbībām, ko aprakstīju (aikido - vismaz 6 nedēļas, lai tiktu pāri iesācēja "neko neprotu" stadijai) Tas Jums noteikti dos to fīlingu un drosmi, lai sajustu, kā rīkoties tālāk.

> Ir 1 draudzene, bet ar vinu nevar izrunaties par
> lietam, kas nomac, vina dzivo cita pilseta un es
> neesmu vinas labaka draudzene, nav nevienas
> sirdsdraudzenes.

Tā ir lieta, ar ko nomokās puse no Rietumu puslodes ļaudīm. Ko viņi dara? Par lietām, "kas nomāc", iet runāt ar psihologu. Ko darīt, ja par dārgu? Vienkārši meklēt kādu, ar ko var izrunāties. Vai apgūt metodes, kas palīdz labāk saprast sevi pašu. Man tā bija vispirms Austrumu garīgā prakse, pēc tam NLP, un tad jau patstāvīgi sāku šķetināt šo kamoliņu. Rezultātā esmu secinājis, lūk, ko.

Izrunāties ar otru par to, kas nomāc, neizbēgami nozīmē to viņam (-ai) uzkraut. Vienkārši padomājiet - kā Jūs jūtaties pēc sarunas ar kādu, kas Jums izkratījis sirdi par savām negācijām? Protams, tas tērē spēkus. Līdz ar to šādas attiecības nav ilgtspējīgas - ja vien šis otrs cilvēks nav Jūsu vecmāmiņa, vai cits vismaz iepriekšējās paaudzes cilvēks ar pietiekami lielu garīgu spēku. Līdzvērtīgās attiecībās ir gluži kā bankas kontā - cik naudas izņem ārā, tikpat (vaiu vēl vairāk) jādod pretī, citādi būs problēmas.

Jebkurā gadījumā - atrodiet savu īsto "es", savu pašvērtību, mācieties pieņemt sevi tādu, kāda esat, un dzīvot saskaņā ar to - nevis tā, kā vēlas apkārtējā sabiedrība.

> Ir puisis, kuram pilniba uzticejos, bet mums vis
> juk un bruk, vinu uzskatiju par labako draugu, bet
> vins nav apmierinats ar to kada esmu, vins saka,
> lai mekleju citu...

Pirmā reakcija, to lasot, ir - a nafig tāds vajadzīgs? Lūdzu piedot, ja tas Jums nepatīk, es vienkārši pats nekad tā nespētu sacīt. Manuprāt, vīrieša plecam jāspēj but pietiekami stipram, lai sieviete uz tā varētu izraudāt visas savas sāpes. Taču ļoti svarīgi ir saprast atšķirības vīrieša un sievietes psiholoģijā, jo citādi var gadīties, ka runāsiet it kā katrs savā valodā. Te Jums jātiek skaidrībā pašai ar sevi. Vai kāds no jums abiem nemēģina otru "pārtaisīt"? Vai viņš pēc rakstura neatgādina Jūsu tēvu? Vai - gluži otrādi - nav viņa pretstats? (Ja tā, tad vēlama *laba* psihologa palīdzība, lai izvairītos no attiecību problēmām nākotnē. Tas pats, ja Jūsu bērnībā nospiedumu atstājuši vecāku strīdi vai šķiršanās)

Vēl viens variants. Varat rūpīgi pārskatīt grāmatnīcu plauktus. Tur, iespējams, slēpjas viena grāmat, kas Jums daudz ko izskaidros. Vienkārši pašķirstiet pa reizei un ieklausieties intuīcijā. Piemēŗam, Kurpatovu (latviski gan vēl pamaz no viņa daudzajām grāmatām iztulkotas).

Guntis Veiskats
Dzivotprieks.lv

* * * * * *
Ļaujiet sev bût laimîgiem.