Pagaidam mana diagnoze ir manikali sizotipiska depresija, tomer arstiem ir aizdomas uz sizofreniju, ko apstiprinas vai neliegs psihologs oktobra vidu. Vai ir seit kads ar lidzigam - smagam psihiskam saslimsanam? Ka cinaties?

oh, man jau gribas teikt, lai Tu ej uz kādu privātpraksi to testu veikt, kur var tam veltīt adekvāti daudz laika. valsts psihiatrijā, skolās u. c. to veic pavirši. zinu, ka nav gluži ētiski tā teikt, bet, ņemot vērā to, ka psihiatrijas uzskaite un diagnozes ir uz mūžu, esi atbildīga pati — ja vien ir nauda.

jebkuriem psihiskiem traucējumiem pamatā ir kādas psiholoģiskas lietas. vai kaut kas tiek darīts, lai to saprastu? ir meklēts pishoterapeits, kaut psihologs?

par cīnīšanos nemācēšu neko daudz teikt, vienīgi to, ka visas sajūtas Tev kaut ko saka par Tevi pašu: vajadzētu mēģināt saprast to visu; pats gan nez vai to var, un tas nav lēti, bet varbūt tomēr...



Edited 1 time(s). Last edit at 04.09.2009 18:23 by Runcene.

Man tas ir iedzimts, ne ieguts. Tikai tagad jau pavisam slikti. Psihiatrijas centra testesot 2 stundas. Man diagnoze un uzskaite neuztrauc, vairak butiski, lai pareizi un labi arste. Esmu gatava dzert jebko, lai tikai klutu vieglak, lai dzivotu normalu dzivi.

izskatās, ka mīts par iedzimtību vēl ilgi dzīvos Latvijā...

T



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 18:47 by kachenite.

tieši tā, kapteini :)

var jau arī būt, ka ir jādzer zāles. varbūt ilgi, varbūt kādam tiešām visu mūžu, bet par šito iedzimtību :@

Kāpēc nevarētu būt iedzimtība? Tāpēc, ka pārāk strikti noliek uz to vainu un cilvēkam liekas, ka traucējumu var tikai ar zālēm ārstēt un psiholoģiskos aspektus viņš neņem vērā? Es vairāk sliecos piekrist variantam, ka ietekmē gan iedzimtība, gan dzīves laikā iegūtā pieredze jeb nature vs. nurture ietekme. Tā kā katrs gadījums ir rūpīgi jāizvērtē atsevišķi, un jānoskaidro, kas tad ietekmē vairāk konkrētu cilvēku. Un tad attiecīga ārstēšana un terapija.
Jā, un maza saule, tu laikam gribēji teikt, ka apstiprinās vai noliegs psihiatrs nevis psihologs? Psihologi tak neliek diagnozes, vai arī kas jauns?:)

— "Tāpēc, ka pārāk strikti noliek uz to vainu un cilvēkam liekas, ka traucējumu var tikai ar zālēm ārstēt un psiholoģiskos aspektus viņš neņem vērā?"

Ne jau tikai cilvēkam liekas. Ārsts kategoriski tā saka. Ko citu lai domā nabaga cilvēks, kurš ar šo pīpi pirmoreiz uz jumta?

Par bioloģiskajiem faktoriem cienījami, gudri psihiatri (bet ne Latvijā diemžēl), kas nemētā vārdus pa labi un pa kreisi, saka, ka viņi DROŠI NEZINA, KAS SMADZENĒS NOTIEK, ka psihiatrija ir visneizdibināmākā joma. Protams, citur pasaulē ir visādas dīvainas idejas arīdzan.

Psihologi neuzstāda diagnozes, bet no viņu veiktā testa rezultātiem atkarīgs diezgan daudz, bet šis līmenis valsts sistēmā ir vē... 2 stundas skaitās ok? Nu, piedošan... Cilvēkam, kuru redz pirmo un vienīgo reizi, gan var 2 stundās personības tipu u. c. lietas noteikt. Turklāt to it bieži dara jauna, nepieredzējusi meitene, kura samācīta ar psihi strādāt tehniski un no dzīves vēl maz zina. Labā praksē katrs šāds gadījums būtu jāsupervīzē.

Aizved mamma bērnu uz testu pie skolas psihologa, tas pasaka, ka bērnam organiski traucējumi. Aizved uz privātpraksi, kur tikšanās 2-3x, atklājas kas pilnīgi cits. Neba nu kādu grūtību tam bērnam nav, ne par to ir runa, bet ne jau uz palīgskolu tāpēc viņš sūtāms, kas ir beigusies dzīve, vēl nesākoties.

— "Tā kā katrs gadījums ir rūpīgi jāizvērtē atsevišķi, un jānoskaidro, kas tad ietekmē vairāk konkrētu cilvēku. Un tad attiecīga ārstēšana un terapija."

Latvijā valsts psihiatrijā praksē tā diemžēl nemēdz notikt. Tā ir ātrās palīdzības līmeņa sistēma, kas turpina ar cilvēka psihi strādāt reanimācijas režīmā arī pēc akūtā perioda beigām: ja vien pilsoni kāds "nepielecina" uz kaut ko citu vai viņam pašam kaut kas "neatlec" vaļā no "nature" dotās dievu gudrības....

Mums vēl ļoti tālu no tā, kā vajadžetu būt...

Eku Rīgas psihiatriskajā slimnīcā likvidē/"saīsina" palīgkabinetus, bet ADMINISTRĀCIJA PALIEK PILNĀ KOMPLEKTĀ un nekust ne no vietas... pa nodaļu joņo 0,5 ārsts un 0,5 māsa, bet tas ir ok... Nu ko var gribēt???



Edited 2 time(s). Last edit at 08.09.2009 15:00 by Runcene.

Rozy Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Es vairāk sliecos piekrist variantam, ka
> ietekmē gan iedzimtība, gan dzīves laikā
> iegūtā pieredze jeb nature vs. nurture ietekme.

Šādas un līdzīgas kaites, slimības, izpausmes - sauc kā gribi - es neticu, ka daļu lomas nespēlē iedzimtība.
Vienu brīdi es piekrītu vienai teorijai, citu brīdi - citai, bet, spriežot pēc savām kaitēm, izjūtām un pieredzes (un tā nav bijusi viegla), ļoti daudz ir iedzimtība. Es negribu novelt vainu pilnīgi no sevis, bet es neticu, ka tikai psiholoģiskie aspekti var dzīves laikā radīt ko tādu!! Ģimenes locekļiem vairākās paaudzēs - līdzīgas kaites... Neticu lāstiem vai vēl citām mistiskām lietām.
Ticu, ka vieglākos gadījumos tu, piemēram, depresiju, pats sev radi, bet smagākos...

Par neticību saviem spēkiem man arī ienāca galvā cita teorija. Daudzkur saka, ka garīgo kaišu pamatā ir neticība saviem spēkiem, nepārliecinātība par sevi, kas rada bailes utt. Bet, ja es paskatos atpakaļ pagātnē, kā šī neticība ir radusies - es jutos slikti vai darīju ko dīvainu, un nespēju saprast, kāpēc es tā daru, kāpēc es tā jūtos - tad es domāju - "es laikam neesmu normāla". Ja tu ilgstoši tā jūties, un pieķer sevi pie domas - "es neesmu normāla" - ar laiku tu sajūties sliktāka kā citi. Tagad gan tā vairs nejūtos. Tālāk jau panikas lēkmes - kas ar mani notiek, kas tas ir, ak dievs, es mirstu? Es netieku ar to galā, es to nevaru pārtraukt - vai tas nenostiprina neticību? A ja nu neticību saviem spēkiem ir izraisījis kas šāds?

patiesībā jau strīdēties par bioloģiju ir bezjēdzīgi. es zinu, ka man nekas nav iedzimts, kaut tas ir jau 3. paaudzē, es zinu savas dzimtas vēsturi un notikumus.

ja depresīva māte audzina bērnu, viņai neizdodas iedot drošības sajūtu + visāds cits pī...

Runcene, es tā saprotu ka tu pilnīgi noliedz iedzimtību? Nopietni?:)
Bet ja kaite ir katrai otrajai vai trešajai paaudzei, kā tad to skaidrot, vai tad ne ar iedzimtību?

priekš tam vajag uztaisīt dzimtaskoku un to papētīt, kā arī iztaujāt vecus ļaudis par dramatiskiem notikumiem, it sevišķi, par karu utml. esmu to daļēji izdarījusi, vēl 2 man zināmi cilvēki, bet ir arī speciālas psihoterapijas grupas, kur var pētīt dzimtaskokus: nu nav mums nevienam nekādas iedzimtības!!!

bet tas ir jāizpēta! tā uz fikso jau šķiet, ka iedzimtība.

Teorijas ir dažādas un nav vienas taisnības. Es domāju, ka katrai 'kaitei' ir sava teorija - cita 'kaite' ir iegūta, cita - iedzimta. Katrs laikam ķeras pie teorijas, ar kuru viņam ir vieglāk dzīvot. :) Viens negrib būt 'slims', meklē un atrod argumentus tam, kāpēc viņam tādi simptomi, un simptomi mazinās, otrs dara, bet maz kas mainās, tikai domāšana, attieksme pret lietām (simptomi maz mainās). Galvenais, ka cilvēks zina (intuitīvi jūt?) no kā viņam tas (un kas)...

Runcene, nervu tikus tu arī saisti ar psihol.aspektiem - iegūti dzīves laikā? Es domāju, ka ir zināmas 'kaites', kas vienkārši ir jeb - bioloģija.

...nervu tikus šķiet jau sen saista ar psihol. aspektiem...

Milda,

ar šo teoriju nav vieglāk dzīvot. turklāt ir svarīgi, cik katrai teorijai "apakšā" pētījumi. ja mums ir debates interneta rakstu līmenī, tad tas ir par maz. ja runa par iedzimtību, tad es gribētu dzirdēt, kas ir informācijas nesējs un kā tā tiek nodota, jo nekas tāds nav atrasts.

arī "bioloģiskāki" psihoterapeiti uzskata, ka vispirms ir notikums, bet pēc tam mainās ķīmija.

psihiatrus, kā vienmēr, es vispār neapspriežu, jo viens otrs iz viņiem domā, ka eksistē velna apsēstība. :) tur ir tāds pats viedoklis, kā vidēji tautā.

mūsdienās šai jomā galīgi vairs nav jāpaļaujas uz "es domāju"....

Es par iedzimtību sliecos domāt, jo radi tādi vairākās paaudzēs. Visiem bijuši kaut kādi konflikti, kaut ko nav dabūjuši:) un nodevuši tālāk? Nezinu. Domāju, ka nosliece uz lietām cilvēkam gan ir.

N



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 18:48 by kachenite.

Ja cilvēks nav kaut ko izjutis bērnībā, tas nenozīmē, ka viņš to nevar iemācīties sajust dzīves laikā. Bieži par ir pretēja aina, parasti bērniem cenšas sniegt to, kas bērnībā ir trūcis.

Runcene teica: "jebkuriem psihiskiem traucējumiem pamatā ir kādas psiholoģiskas lietas."
Bīštamas muļķības, šādiem meliem gan kategoriski nevajadzētu ticēt, mēģinot izprast savu psihisko stāvokli.

S



Edited 1 time(s). Last edit at 28.09.2012 18:49 by kachenite.

Man arī nebija kabatas naudas, bet es nemaksāju par pusdienām un tā man radās kabatas nauda:-)))
Par drošību un mīlestību- kam tad tās ir par daudz? Varbūt kādam to var iedot tā, lai vienmēr būtu diezgan, bet apšaubu to. Kas tas ir un kā tas ir - šīs patiesības ir jāizprot pašam. Paskaties apkārt, un sapratīsi, ka ikviens patiesībā dzenas pēc šīm abām lietām- vai nu nodrošinoties ar naudu, vai iegūstot varu, vai visādos veidos cenšoties iegūt apkārtējo mīlestību...Ja kaut kas no tā zūd, pazūd arī drošības sajūta...Ja par mani, tad man tā pazuda, kad es sapratu, ka vecāki man vairs nevar būt atbalsts...un man nācās no jauna meklēt pamatu, un ieraudzīt visu citā gaismā, mainīt savas pamatnostādnes, un patiesībā vēl joprojām to daru.
Jā, un kādreiz centos būt LABS CILVĒKS un ticēju, ka esmu. Tagad es zinu, ka mēs visi esam cilvēki, kas katrs savā veidā meklē savas patiesības, un nav ne labi, ne slikti.
Kad mani bērni auga, es to nezināju. Bet esmu atklāta ar viņiem par to, un dalos savās atziņās. Un viņi savās, un es arī no tā mācos.

Meli Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Runcene teica: "jebkuriem psihiskiem traucējumiem
> pamatā ir kādas psiholoģiskas lietas."
> Bīštamas muļķības, šādiem meliem gan
> kategoriski nevajadzētu ticēt, mēģinot izprast
> savu psihisko stāvokli.


Es arī nepiekrītu, ka jebkuriem....

es beidzot gribētu pierādījumus, bet to nekur nav. pētījumi ar dzīvniekiem, apjomīgas aptaujas un novērošana daudzu gadu garumā, eksperimenti ar medikamentiem nepierāda nekādas iedzimtības. pat šizofrēnijai un tās loka diagnozēm ne, arī ne autismam utt....

kantaini psihiatri neko citu par "mēs uzskatām, un mēs nezinām" vēl nav pateikuši.

bet psihologiem, neirologiem utt. ir pētījumi ar statistiku, kas ir ļoti nelabvēlīga iedzimtības teorijai. Ļoti....

apgalvot var visu ko, ticēt arī var visam kam, bet tad tam ir cits svars. vienkārši viedoklis, uz ko katram ir tiesības, bet tas nav zinātniski.



Edited 2 time(s). Last edit at 12.09.2009 15:22 by Runcene.

P. S. pašu zāļu firmu sponsorētie pētījumi neskaitās.

Jā, kamēr pierādījumu nav, tikmēr var zīlēt....

Kādi ir pierādījumi tam, ka šādas lietas radušās no psiholoģ.lietām? Neesmu daudz rakājusies teorijās par to, kā tad ir, tāpēc gribētu zināt. :)

Tas, ka es saku, ka iedzimtībai ir liela nozīme, es ņemu vērā savas sajūtas, to, ko es daru, simptomus, kas paliek un nepazūd...

+ radus, 'viņu uzvedību un kaites' - no abu vecāku puses...

N



Edited 2 time(s). Last edit at 28.09.2012 18:49 by kachenite.

Milda, ja Tu parunātu ar vienu otru savā dzimtā, tāpat kā kachenite, es domāju, ka Tev šis tas pašai apskaidrotos...

Par neirobioloģiju katra sniedzamības robežās diezgan adekvāti raksta Lada Stoligvo — gandrīz katrā "Psiholoģijas Pasaulē" ir kāds viņas raksts; nupat bija par to, kā traumatiski bērnības notikumi ietekmē smadzeņu bioloģiju, — diezgan smalki ir aprakstīts mehānisms. Es galīgi nepiekrītu viņas koncepcijai par psihoterapiju, bet par bioloģisko aspektu tur pausts apmēram tas pats, kas citos nopietnos žurnālos: pētījumus taču viņa pati neizdomāja. Uzreiz teikšu, ka internetā par velti var izlasīt visai maz kvalitatīva materiāla.

Esmu runājusi, un ir cilvēki, ar kuriem vairs nevar parunāt...

Traumatiski bērnības notikumi ietekmē smadzeņu bioloģiju - cik agri? Es daudz ko atceros no apm. 2 gadu vecuma un neatceros kaut kādus traumatiskus notikumus. Nu jā, traumas psihe it kā izstumjot ārā, tās neatceroties..

jau pirms dzimšanas patiesībā... kā mamma jutās, kad Tevi gaidīja? viņa Tevi gribēja? viņa bija laimīga, kad palika stāvoklī? kāpēc? kas un kā par Tevi rūpējās tai laikā, kad bērns ir visatkarīgākais: pirmajā gadā?

un šeit nederēs intelektuāli "nopucētas" atbildes, bet gan (Tavā gadījumā) tas, kas paliks nepateikts; tas, ko Tu pati izsecināsi (vai kopā ar psihoterapeitu), jo Tava mamma, visticamāk, savu iekšējo pasauli no psiholoģijas viedokļa nepazīst.

nevis "it kā" izstumj, bet pilnībā izstumj, jo tad bērns sajuktu prātā: viņš to nevar apstrādāt.