Labdien!
Vēlos uzzināt cīņu biedru domas. Sākšu ar savu diagnozi - bipolāri afektīvi traucējumi (pārsvarā esmu depresīva) + ģeneralizēta trauksme (jāatzīst, ka šī droši vien terapijas rezultātā) ir krietni mazinājusies+ VD simptomi....
Jau rakstīju, ka strādāju skolā...Ir, ir ļoti, ļoti grūti uzcelties no rītiem...aizvest mazo bērnu uz bērnudārzu...un tad vēl uz darbu....Kaut gan ir sajūta, ka pārkāpjot skolas slieksni, visas kaites atkāpjas....Un tomēr, atnākot mājās (ap 15.00) iekrist gultā vien gribas...bet vēl jau vakars ar dēliņu jāpavada...
Sakiet, vai tāda slodze nevar radīt vēl lielākus veselības sarežģījumus, respektīvi, vai nevar kļūt vēl sliktāk? Kā ir - vai mēs esam vai tomēr neesam savā veidā ierobežoti, arī garīgo darbu veicot?
No otras puses - esmu apsvērusi iespēju nestrādāt...Bet man liekas, ka tad būs vēl sliktāk...Jo darbs tomēr liek man tā kā mobilizēties, vienkārši runājot, savākties...Kaut nu ir ļoti, ļoti grūti....

Un vēl - ja vēlos šo darbiņu skolā strādāt, tad man vajadzētu gadiņus 2 pamācīties. Dokumenti augstskolā jau ir iesniegti un pirmā naudiņa arī jau iemaksāta....
Bet nu esmu reāli nobijusies no tās slodzes - mācībās aizņemta katra sestdiena...Turklāt vēl ļoti agri no rīta jāceļas,lai nokļūtu Rīgā un mājās atbraucu ap 20.30. Rakstīju jau par savām bailēm - esmu dzirdējusi un zinu dažus cilvēkus, kas ir "pārmācījušies." Man tiešām ir bail, vienkārši sakot, nojūgties. Vai es vispār varu uzņemties šādu slodzi? Iespējams, ka nepamēģinot, to nav iespējams uzzināt....

Šobrīd neeju psihoterapijā, tad visas šaubas un bailes izrunāju tur...

Manī sēž šaubu velniņš - varbūt tām darba aktivitātēm jāatmet ar roku...Un jānodarbojas ar bērna audzināšanu...

Ai, cik labi bija, kad biju vesela. Slimoju jau 4 gadus, saslimu pēc bērniņa piedzimšanas. Jā, veselība ir lielākā vērtība...:)

Mans uzskats ir, ka visa darīšana kā "normālam" cilvēkam nāk tikai par labu, pat čerez ņemogu. Nekā nedarīšana visu padara tikai sliktāku. Pārslodze izpaužas kā jau pārslodze visiem cilvēkiem, nav starpības ir diagnoze vai nav. Bet par to diagnozes/slimības piesiešanu sev pilnībā piekrītu Runcenei. Ja uzskatīsi sevi par žēlojamu un slimu, tā arī jutīsies. Katram mums savas īpatnības, Tās jāvērš par labu (ja traucē) vai jāsadzīvo (ja nevar vērst uz labu).
Tas viss no manas subjektīvās pieredzes.

kas Tev tagad ar zālēm ir?



Edited 1 time(s). Last edit at 24.09.2009 16:44 by Runcene.

To Runcene

Zālītes ir , manuprāt, ļoti optimāli pieregulētas - no rītiem - Wellbrutins, vakarā Mirzatens + neirolept.Zeldox un tad vēl klonazepāms (var teikt pēc sajūtām un vajadzības)...

No sākuma (augsusta) tas Wellbrutins ļoti labi palīdzēja....Nu tā! Man liekas, ka terapija ir laba...

dažreiz ir tā, ka jāpakoriģē devas, ja mainās slodze. varbūt vērts ar ārstu parunāt?

dažkārt psihiatriskajās klīnikās notiek tā, ka, cilvēkam atgriežoties mājās, tomēr jāmaina sākotnēji nozīmētās devas, jo mainās vide. Tev ir līdzīga situācija, jo ir 2 jaunas un ļoti lielas slodzes nākušas klāt. patiesībā tas ir ļoti drosmīgi!!!

turklāt pēc psihoterapeita jau nu ļoti "brēc" Tava situācija. bet, ja nu tagad netiec, tad jāiztiek ar jau saprasto. ja kādu laiku esi gājusi, tad jau kaut ko zini par sevi, vari varbūt mēģināt domāt, kāpēc zemapziņa attur no progresēšanas dzīvē.

nepatīk man tā diagnožu pieeja, es nepiebiedrotos tai "mūsu diagnozes" attieksmei. es citādi sevi redzu: ne kā slimu, bet kā tādu, kam jātiek galā ar savas mammas depresijas un bērnībā piedzīvotas vardarbības atstāto mantojumu, tas ir manas dzīves izaicinājums. nu ok, psihiatram to diagnozi vajag, jo viņam jau kaut kas ir jāraksta, bet dzīvē un ikdienā, kad bailes piesakās, to nevajag, tas pat traucē, jo mēs jau neskatām savas situācijas pēc vienotas shēmas, bet katrs pēc sava stāsta, pēc tā, kas mums trauksmi ir "piespēlējis", kādas attiecības ar vecākiem, kādas bija viņu pašu problēmas utt., u. tjpr.

visas šīs trauksmes taču ir bērnības atavisms, kad vajadzēja psiholoģiski izdzīvot. veci kompensācijas mehānismi. jāsaprot saknes, tad var mainīt attieksmi.

man nav citas idejas, ka jāmēģina "kuģot". nevar gan garantēt, ka Tev kādā brīdī nepaliks slikti: būs vien tais bailēs jāiet iekšā. es tik tā esmu dzīvojuse, tik uz priekšu...



Edited 4 time(s). Last edit at 24.09.2009 20:44 by Runcene.

To Runcene
Jā, mani ļoti uzrunāja Tevis teiktais.
Un atkal - nu taču jāpiekrīt Tev!

Šodien beidzu slimot un gāju uz darbu - un izbaudīju, lūk, ko - JA ĻOTI VĒLOS, TAD VISAS LABĀS LIETAS NOTIEK!

Un šobrīd ne par kādu naudu nespēju izvēlēties dzīvi gultā, zem segas, ar neatvērtiem aizkariem. Divus gadus jau tā nogulēju...

Šodien sapratu, ka NEPADOŠOS...NU BĒRNU DĒĻ, UN , PROTAMS, ARĪ SEVIS...

Es zinu - būs grūti, būs visādi joki...BET TIK DAUDZ JAU KĀ IR PIEDZĪVOTS, KA VISU MIERĪGI APSVEROT, PAT BAILES PAZUDA...

...UN GALU GALĀ VISUR TAČU IR CILVĒKI, KAM LŪGT PALĪDZĪBU...

VĒLREIZ - PALDIES, RUNCENE...Tu te mums esi zelta vērtē...

em... nevaig tik skaļus vārdus. man vienkārši vajag dienā izrunāt vajadzīgo vārdu skaitu, tad nu es mēģinu tos bilst ar kādu jēgu... :D

'Saslimu pēc bērniņa piedzimšanas' - vai tiešām agrāk nav bijušas kādas lietas, kas liecinātu par kādu domāšanas/uzvedības modeli? Vai tā var - pēkšņi 'saslimt' ar bipolārajiem traucējumiem?
Vai esi gājusi psihoterapijā? Cik ilgi? No psihoterapijas esmu sapratusi, ka mans mans domāšanas/uzvedības modelis ir bijis jau kopš bērnības un nav tāda 'es pēkšņi saslimu'. Bet tas tā - ārpus aktuālās tēmas.

Tas, ko tu raksti par slodzi, es saprotu, jo esmu pati par to daudz domājusi. Slodze man ir, protams, labāk būtu nedaudz mazāk slodzes, tad arī uz veselību tas neatstātu sekas. Slodze noteikti iespaido, tiesa gan, katram tās daudzums ir savs. Nav arī noslēpums, ka pārāk liela slodze nav ieteicama 'garīgām kaitēm'. Galvenais ir saprast, ko vēlies, apzināties, cik reāli daudz tu vari, prioritātes utt. Ja atmet darba aktivitātēm ar roku, vai ir no kā izdzīvot? Kāda ir reālā situācija?

Par zālēm - varbūt tiešām jāpārskata tās.
Vai esi arī mēģinājusi ko nervu sistēmas stiprināšanai, enerģijai? Man homeopātija šai lietā pēdējā laikā ir labi palīdzējusi, devusi atelpu un enerģiju.

p.s. man gan nav bipolāri trauc., vairāk obsesīvi, kaut gan vienā grāvī tāpat ar tiem var iebraukt, kad krīzes laikā jāņem talkā neiroleptiķis.

...kā izpaužas bipolāri afektīvie traucējumi...?

Veesaa..paskaties google. Ja lasi angliski, tur būs vairāk aprakstīts.

Starp citu, runājot vispār, ir grāmata (man patika, tiesa gan, pasmaga) "An Unquiet Mind. A Memoir of Moods and Madness" (Kay Redfield Jamison, pati ir psihiatre) - ļoti labi aprakstīta viņas dzīvošana, sadzīvošana ar bipolar disorder.

To Milda un Veesaa

Izlasīju Tevis/ jūsu rakstīto...bet nu šobrīd ļoti nav vēlēšanās iedziļināties - kad, par ko, kāpēc, kādi traucējumi...

Mani ļoti iedvesmo Runcenes vārdi....ŠOBRĪD ES VARU, ES EJU UN DARU UN VISS!