Sen neesmu rakstijusi seit. Vienkarsi ta sakrajies un, jaa, esot labak visu izrunat, kaut vai uz papira, ja lidzas nav cilveka kam. Bet ir velme, lai tam stastijumam butu kadi komentari, analize, jo bez ta mainit neko nevaru. Iecikleta man domasana sobrid. Nu ja ir depresija jau treso gadu, bet ta periodiski lidz sim bija, tagad jau nepariet jau kadu menesi. Kur problema? Ir ta, ka nav draugu, naudas, nav ko est pat biezi, dzivoju bez ertibam, komforta, un lielakais tam visam nelaimiga milestiba. 3 gadus atpakal satiku vienu virieti un uzreiz no pirma mirkla pilnigi lidz ausim iemilejos ka vai traks. Skan varbut neticami, tikai ka kino, bet ta tas ir. Bet ir daudz bet, precejies, cita statusa utt. Es studente. Nekas vairak par runasanu nav bijis. Vins nav gribejis, runat nav atteicis, bet neko vairak. Es vispar biju kaifa pat vinu redzot. Laiks gaja, protams, bija velme so cilveku ne tik redzet, runat, bet visu parejo, kas var but. Protams, neko nopietnu nepasaku, jo precejies. Driz vien tas jau nebija iespejams, vins vairs to nevelejas. Ja vinu saprast ari varu, bet tas manu stavokli nemaz nemainija.Iesligu bezceriba, ka nekas nekad nebus, bet nevareju parstat iet pie vina kaut vai parunaties.Pastiprinajas domas, ka mani neviens nevelas, nemil, berniba jau bija domas tadas, kad majas svarigaks par visu biju alkohols, es visu dienu vareju nosedet istaba noraudat, bet man pat nemanija, kur vel klat piegaja vai aprunajas. Depresija iestajas pamatiga. Tam visam virsu naca bernibas traumas un vientuliba, milestibas trukums, ka beigas jau tik smagi, ka uznaca doma par pasnavibu, labi ka tikai idejas limeni, tas no izmisuma, jo tas parak liels. Ja es tagad meginu sadzivot ar nelaimigu milestibu, tad nevaru sadzivot ar vientulibu, zemo pasvertejumu, dzivot bez naudas, elementari bez ediena, abi vecaki bez darba palikusi, es studeju, taja nozare darba vispar vairs nav un nez ka bus vispar, piestradaju par aukliti, bet ta nauda jaatdot bankai procentmaksajumos, kuriem vispar nevajadzeja but, bet mani piecakareja mamma (par to biju nereala soka!). Ikdiena staigaju ka zombijs, emociju vairs nav, seja "cieta", acis stiklainas, ja kadreiz uzsmaidu, tas nak ta gruti. Vakaros raudu, no ritiem smagi piecelties un kur iet. Ja sanak to parvaret, tad aizeju uz fakultati uz kadam nodarbibam, bet tas sanak arvien retak, jo tur starp daudziem studentiem neatrodu gandriz nekad ar ko parunat, jutos ka nebutu istaja vieta, biezi ir sajuta "zeme atveries". Butu jauki, ja kads ieteikti ar ko man iesakt, ko darit, lai butu labak. Ka lai atgustu parliecibu par sevi, smaidu uz sejas kaut vai vienkarsi tapat, atrast kadu jegu dzivei, iegut draugus un nejust to briesmigo vientulibas sajutu savos 22 gados, nesedet majas, jo iet vienai man nereali nepatik, tas sajutas ir drausmigas, tapec iet vienkarsi vienai ielas, mana situaciju dara vel sliktaku. Vienigi, ja kur kas konkrets. Ja ir augstskola studentu klubi un retak jau tagad, bet kadi pasakumi, bet ziniet dazreiz pat nav ne santima, lai kur ietu, un tas parliecibas, ka tur ar mani kads velesies runat. Ir situacijas, kad esmu uzsakusi sarunu, bet ta atri partrukst, ne jau ka es nerunaju, bet otrs vairs nevelas. Liekos, ka neesmu patikams cilveks citiem. Vienkarsi es vairs neredzu pilnigi nekam jegu, ir grandiozi liela bezceribas sajuta. Bet, ja kas tiesam reals atrodas, ka var situaciju var labot, es to meginasu. Liekas esmu pateiksu dalu no ta visa, kas man "varas" galva. Cerams, ka kads bus manu domu sapratis, jo ar to ari ir problema.

Nu smags gadījums, bet no katras bezizejas ir taču vismaz viena izeja! Ja tev nav draugu un tu pati to nemaz nevēlies, tad varbūt sāc ar sevi- nu nav tev nauda psihoterapeitam, nav arī trenažieru zālei.......varbūt paskrien vakaros vai agri no rīta (tas naudu nemaksā), ja vari uzrakstīt, tātad, ir tev i-nets- ieej joutube un pameklē kādu relaxējošu mūziku (tas dziedina dvēseli:) ), palasi psiholoģiskus rakstus (tie palīdz atrisināt dažādas problēmas)......vajag tikai gribēt! Lai tev veicas!!!

neapšaubāmi, ka katrs no mums ir vērtība, lai arī kādi mēs dažādi būtu. vērtība pati par sevi. man svarīgi bija apzināties un iemācīties mīlēt sevi. tas ir svarīgi pašcieņai. tam labi palīdz fiziskās nodarbības, kurās sajūti savu ķermeni, tā izmaiņas un attīstoties fiziski, atkrīt visi komplexi, sliktās omas, histērijas utt. iesaku - sāc uzlabot fizisko formu :)

paldies par atbildem

nelaimīga mīlestība! vēl viens iemesls lai izdzertu daudzas pudelītes zeļēņina!

izlasīju, nu dien žēl palika. kas īsti par problēmu - neglīta, resna, nekopta? kas liedz atrast normālu veci?