Kā lai samierinās ar nāvi?(Miilju tuvinieku naavi).

sestdien bērēs biju. izvadīja ar tādu labu izjūtu, ka nekādu pēcsāpju - vnk, pienācis tā cilvēka laiks.. katram tāds pienāks.. tas ir tik vienkārši.. tas liek darboties ašāk, kamēr vēl sirds pukst un asinis riņķo.

Laiks dziedē brūces. Šo to par sērošanu var izlasīt www.skalbes.lv Runājies, stāsti cilvēkiem, kas gatavi klausīties!

Man nav velesanas braukt uz berem, pirms daziem menesiem jau bija tuvinieka beres,kad loti izraudajos. Tagad vel auksts un briesmigs laiks. Es no mirushaas atvadijos dienu pirms vinjas naves. Noskupstiju uz pieres. Varbut es izjutiishu vainas apzinju, ka neesmu bijusi..., man loti nepatiik beeres. Man nav nekadas veleshanas redzet vinju mirushu.Un veel taa seeriigaa runaahana un beeru dziesmas.

Ka juus domajat tas ir loti svariigi ierasties uz beereem, tas ir pienaakums?

Man arii sausmiigi nepatiik beeres jau no beerniibas, un ja vien pastaav iespeeja es uz taam neierodos. Es labpraat varu aizbraukt peec tam uz kapiem. Vai tas ir pienaakums? No vienas puses jau taa ir goda izraadiisana mirusajam un vina aizvadiisana no siis pasaules.

Izvadīt cilvēku nav pienākums, bet, ja tas ir radinieks, tad kurš cits gan to darīs? Kkādi svešie, vai?

Viena gada laikā apglabāju 3 tuvus cilvēkus bet bērēs raudāju minimāli. Lai gan sava egoisma dēļ žēl bija nenormāli un apzinātās skumjas milzīgas. Es pēc pirmajām manis apzinātajām bērēm un pirmās reizes, kad redzēju līķi, mirušo, manu vectēvu, sāku uz bērēm skatīties filozofiski, varbūt pat muļķīgi, bet man tas ļoti palīdz neieslīgt dziļās sērās un sevis žēlošanā. Pirms apbedīšanas es čukstus parunājos ar aizgājēju, pastāstu kā jūtos, kā man liekās kur viņš ir un kā viņš jūtās, psiholoģiski atvados, protams tas notiek vientulībā ar mani un manām domām, pēc tam jau pašā apbedīšanas ceromonijā es ieklausos sevī un dabā, saka, ka aizgājēja dvēsele ir kopā ar aizgājējiem tikai putna veidolā un raugās uz visiem, kas atnākuši atvadīties. Es tam ticu, varbūt muļķīgi, bet man tā sajūta ka tur, zārkā guļ tikai matērija-miesa, bet apziņa, ka gars un dvēsele ir tepat ar mani, mani nomierina.
Kas notiek pēc bērēm? Manu mīļo vecotēvu, kas nomira 2007. gadā, es nedēļu pēc bērēm jutu sev blakus, jutu viņa roku uz pleca, dažreiz atļāvos raudāt, aiz žēluma pret sevi, jo apziņa ka vairs nevarēšu viņu apskaut bija/ir ļoti nomācoša. ir lielas skumjas par pateiktu vai nepateikto, un neizdarīto, vienmēr liekas, ka varēju mazliet vairāk laika pavadīt utt., bet nāve ir tikai pāreja, pie tam ļoti loģiska pāreja.
Visi, kas pavada mīļos, turaties un atrodiet savu īpašo atvadīšanās rituālu, tikai savu, tas palīdz, un tādā brīdi nevajag domāt par tiem, kas skatās greizi uz jums, par to ka asaras par maz vai par daudz, katrs sēro un atvadās savādāk un katrs veids ir ļoti svarīgs palicējam!

meičuk- cik Tev bija gadi kad gāji uz pirmajām apzinātajām bērēm?

ja pareizi atceros, tad man bija 18 gadi. Kad zārkā ieraudzīju mūsu stipro vecotēvu mirušu, raudāju kā mazs bērns. Pēc tam sāku pārdomāt to miršanas lietu un bēres, un lēnām gūstos informāciju no grāmatām, žurnāliem, sarunām, es sapratu, ka man vajag saprast dažas gaužām vienkāršas dzīves patiesības, ka mēs visi mirsim arī mani vismīļākie cilvēki, un tieši tādēļ, lai es nesajuktu prātā no bēdām izdomāju savu atvadīšanās veidu.

Kas ir shai pasaule piedzimis, tas so pasauli ari pametis un visiem radiem/draugiem tusu uztaisiis!

žetons, kleo!!! :)

Es nezinu vai man būs pats labākais piemērs un vai autorei tas ko dos. Bet nu mēģināt jau var. Pirms kādiem gadiem es aiznesu iemidzināt savu suni, jo tā vajadzēja. Mēģināju būt briesmīgi stipra, visu filozofiski pamatot, ka nedrīkst bēdāties, ka man žēl sevis nevis suni. Bet tas jau neko nelīdzēja. Nedēļu pēc tam saslimu, ļoti nopietni ar plaušu karsoni. ļoti ilgi nevarēju ateseļoties. Pa dienu tēloju baigo vienaldzību, pa nakti raudāju. Tā pagāja kādi mēneši trīs. Pēc tam atļāvos tādam labam publiskam vājuma brīdim, un sāku runāt ar savu ģimeni, cik man nenorāli sāp, cik vainīga jūtos, kā man pietrūkst mana drauga. Un pamazām sāpes mazinājās, pamazām es iemācījos atcerēties to , cik labi viņam bija pie manis, cik skaists bija viņa mūžš, cik daudz prieka viņš man sagādāja. Bet tam vajadzīgs laiks. Es domāju, ka ir vajadzīgs sērot, raudāt, runāt par to. Tikai nedrīkst tajā ieslīgt par dziļu, jo dzīvajiem ir jādzīvo. Es atvainojos, ja kādam mans piemērs ar suni liekas aizskarošs.

Iedomājies, ka tavs tuvais cilvēks tagad ir labākā vietā- mūžībā. Mēs visi tur bijām un visi arī tur atgriezīsimies. Viss sliktais, ko šī pasaule dāsni mums sniedz, priekš viņa ir beidzies.
Cilvēki bieži uztver cita cilvēka nāvi kā personīgo zaudējumu- it kā tas cilvēks viņam būtu piederējis un pat dusmojas uz mirušo. Bet patiesībā mēs esam tikai ceļabiedri uz īsu laiku. Neviens nevienam nepieder. Atceries labos mirkļus, bet pārējo mēģini aizmirst. Ar laiku tas izdodas.

žetons arī no manis, kleo!

Paldies pa zhetoniem! :)

Atvadiishanas kapos ir skumjs pasakums (dazham pat loti), bet vakaraa pie mielastu galda, kad paliceji ir iemetusi kadu merinju, un ik pa laikam kaads uzstajas ar publisku runu par miljo aizgajeju, tu saproti, ka tusinjs ir lielisks un gaisotne ir tik silta un savakushies ir tik daudz sen neredzetu seju, ka vienīgais truukums shim pasakumam, ka pats aizgajejs nevar aktivi njemt dalibu tajaa visaa.. :)

īsti tam nepiekrītu... ja ir aizgājis vistuvākais cilvēks, tad uz mirkli šķiet, ka visa pasaule ir apstājusies (tam otram vistuvākajam)...arī pēcbēru tusiņš tiek palaists pusbezfilmā... sevišķi tad, ja nav "obligātās" runas par mirušo...pagājušas divas nedēļas, bet vēl joprojām nespēju aptvert realitāti...

piekriitu ieprieksheejam komentaaram... daudz ir atkariigs no taa, cik aizgaajeejs ir bijis tuvs un vispaar no paliceeja personiibas kaa taadas. taapeec man kleo rakstiitais liekas mazliet glups un taads kaa uz joku. es arii nevaru saliidzinaat mana 88 gadus vecaa vecteeva beeres, kad bija skumji, bet tajaa pashaa laikaa man bija pilniigi skaidrs, ka cilveeks ir nodziivojis garu muuzju un nomiris no vecuma
un sava teeta beeres, kuraam sekoja drausmiigs periods vismaz gada garumaa.

kaa paardziivot? manupraat, atkariibaa no taa, cik stipras ir Tavas emocijas. laiks dziedee visas bruuces, bet ja ilgstoshi ir slikti, ir veerts mekleet speciaalista paliidziibu, kas var paliidzeet tikt galaa ar kriizi. runaajot no savas pieredzes - jaa, es tiku galaa pati, bet tas no manis prasiija daudz - daudz saapju un ne tikai. es vareeju to visu sev padariit vieglaaku.

pēdējiem diviem komentiem - visas problēmas ir mūsu (jūsu) pašu galvās, kā mēs ko uztveram... neviens nevienam nepieder - ne tēvs, ne māte, ne brālis, ne māsa, ne vīrs, ne bērns.. tās visas ir brīvas dvēseles, kuras vnk ir izpildījušas uz šīs zemes ieplānoto un atgriežas mājās.. saprotiet taču to!

koments pēdējam komentāram... sēras ir dabiska reakcija uz zaudējumu, kura laikā notiek samierināšanās... negribu uzbraukt, nezinot konkrētā cilvēka pieredzi, taču šķiet, ka tā runāt var cilvēks, kurš ir salasījies viedos filozofus, bet zaudējumu uz savas ādas nekad nav izjutis...

hm... ko noziimee kaa samierinaaties. Dziivot taalaak. Ar laiku paaries.
Ja nervi galiig nevelk, tad trankvilizatori

Man kaut kaa tik daudz beeres bijushas radiem... teevs pirms 25 gadiem, vecteevi un vecmammas, tantes un onkulji, krusteevs. Visi tie pasaakumi ir nepatiikami, bet neizbeegami.

__________________________________________________________________________________________________
“Thinking is difficult, that’s why most people judge.”
Ko homeopātam nozīmē pludmale? Urīns D10

monta Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> koments pēdējam komentāram... sēras ir dabiska
> reakcija uz zaudējumu, kura laikā notiek
> samierināšanās... negribu uzbraukt, nezinot
> konkrētā cilvēka pieredzi, taču šķiet, ka
> tā runāt var cilvēks, kurš ir salasījies
> viedos filozofus, bet zaudējumu uz savas ādas
> nekad nav izjutis...


ir vieglāk saskaitīt tos, kas nav zaudēti, nekā tos, kas jau mājās.. :D līdzjūtība tiem, kuri sēro..

Irbule , nevaru Tev nepiekrist! :) Tev droshi vien ir pamatiga pieredze pavadot tuvos. Izsaku lidzjutibu, un ceru, ka esi atjegusies. Lai veicaas! Un gaidam pavasari!

:) paldies, kleo... irbule tik tiešām minisolīšiem sāk atgriesties dzīvē... cik cilvēku tik pieredzes...

Man arī liekas ka bēres vajag uztvert cik vien harmoniski tas ir iespējams. Pēdējās bēres kurās piedalījos es, bija pirms pusotra mēneša kad nomira man omīte. Protams, ka bija kamols kaklā, nožēla par visu nepateikto u.t.t.
Bēru dienā es visu laiku gruzījos, līdz beigās sapratu, ka pietiekoši jau esmu sevi "uzvilcis" līdz bēru dienai, un ka šo pasākumu vajadzētu aizvadīt bez histērijām un citām nepatīkamām lietām. Lai cik tas nepieņemami liktos, pāris stundas pirms bēru ceremonijas es atcerējos kādu Simpsonu sēriju, kurā Homēra bērni viņam vēlējās kautko pastāstīt, un Homērs teica, ka ir gatavs viņos uzmanīgi klausīties Tajā pašā mirklī, kad viņš to pateica, tika parādīts ko viņš domā - viņa galvā kaukāds dzīvnieks spēlēja akordeonu, un strausveidīgs putniņš dejoja nu ļooti tizlu deju. Tā nu es to paturēju galvā un ar šādu noskaņojumu aizgāju līdz kapličai, domādams, ka diezin jau vai izdosies noturēties...
Bet tad, ieejot kapličā, es sapratu, ka esmu tik ļoti noskaņojies uz pozitīvo noti, ka nespēju no tās vairs atkāpties. Protams, ne jau es tu smaidīju un priecājos, bet šīs epizodes atcerēšanās man aiztaupīja daudz kreņķu. Joprojām uzskatu ka rīkojos pareizi, jo nedomāu ka bērēs obligāti ir jāraud un jāšausminās par to kā nu būs...
Protams bēru mielastā bija patīkmas atmiņas, sirsnīga aprunāšanās ar radiniekiem, un visi mājās devāmies smaidīgi :)
Tāds lūks, interesants pastāstiņš no pieredzes :)