Jau gadiem ir tā, ka gandrīz vienmēr kontaktējoties un atrodoties citu cilvēku tuvumā pārņem baiļu sajūta un muskuļu stīvums, nelabums vai elpas trūkums u.t.t Citreiz vairāk, citreiz mazāk. Nu jau tā ir kļuvusi par uzmācīgu nepametošu domu, ka tā vienmēr būs un tā arī notiek. Baigi nepatīkamā un traucējošā lieta. Pilnīgi sabojā dzīvi. Kā ar to cīnīties? Vai ir kāds zināms speciālists, pie kura griezties.

Man ari tada problema. Ka cinities? Ja nespej pats sakartot savas domas, tad padoma par psih... arstiem, parunasies, ja vajadzes izrakstis kadus medikamentus. Pamekle google ir pilns. varu ieteikt no savas puses www.arstipsihoterapeiti.lv.

Stulbi tā teikt, bet priecājos, ka neesmu tāds vienīgais. Tad jau neesmu pilnīgi nenormāls. Nezinu vai tur ir jācīnās jeb kā savādāk jāattiecas. Ar prātu par to problēmu domājot paliek tikai sliktāk, jo visu laiku malies savās domās.

Zini, daudzi par to neuzdrikstas runat, jo negrib izliekties vajs vai nevelas, lai sabiedriba par to smej un atstumj. Diemzel LV tada sabiedriba ir, nerunajot tik par nedaudziem, kas izprot, bet tie lielakoties pasi ir ar to saskarusies. Trukst mums cilvekiem empatijas. Bet sis forums vispar ir labakais, kur esmu "runajusi", jo seit tiesam bus, kas sapratis, citur tevi ta ap****, ka vai traks sev liecies, ka vai uz Tvaceni uzreiz jaiet, ka tev tik sociala fobija, kur nu runasim par depresiju, tur jau tu vispar esi norakstams. Man sociala fobija ir kops pamatskolas, sadzivoju, bet ta ietekme dzives kvalitati pamatigi, nespeju normali komunicet ar cilvekiem. Reizem sanak to parvaret loti labi, citreiz ne. Manuprat sevi ir jatrene, man sanak ne ipasi, bet varbut kadam bus labak.

Ak vai, arī man tā ir, bet līdz šim man arī nav palīdzēts, tik vien psihoterapeits teica, ka jāiemācās sadzīvot ar to!?

P.S. man pie tā visa komlektā vēl ir sarkšana, trausme, beigās totāls enerģijas zudums.

Baigi stulbi.

Sadzīvot? Nu nez vai...

A ko, ta, kommatiņ?

dīvains psihoterapeits... tas ir tas pats, kas pateikt, ka Tu nevari mainīties. es šitādu @#$%...

Runcene, tu gudra, pasaki -vai tajā apgalvojumā, ka jo tu kādai domai vai sajūtai pievērs mazāk uzmanības, (tā teikt nevāries par to) , jo tā kļūst slābāka, nepiekrīti? Nu piem. kāds tev teiks -tagad tu nedrīksti domāt par šo un to, - bet iznākumā tu jau par to vien domāsi... Nu tas mans ārsts teikdams ,ka man jāsadzīvo ar šīm izjūtām, domāja laikam to lai es ar tām nekaujos, jo tad tās kļūs vēl uzmācīgākas..., sava daļa taisnības jau ir vai ne?

ā, nu tas ir stipri savādāk... tas daudzas lietas maina.

bet Tu jau droši vien zini to stāstu par rozā mērkaķi un to, ka nedrīkst par viņu domāt. visi tad tieši domāja par rozā mērkaķi, bet nekad nebūtu par tādu pat iedomājušies, ja viņiem tas nebūtu pateikts.

par provi, te pa laikam ir pastāstiņi, kad cilvēks domā: man ir šizofrēnija... visi parasti cenšas pārliecināt par pretējo, bet bez lieliem rezultātiem. akcentu vēl pieliek tas, ka psihiatrs tiešām vienam otram kaut kādu šizofrēnijas loka diagnozi ir uzlicis. tā notiek, ja cilvēks atbilstoši jūtas. psihoterapeits jau tad parasti taujā, kāpēc cilvēks ir tik ļoti ieciklējies uz to, ka viņš ir tāds un tāds, kaut kāds neriktīgs; manuprāt, ar rīkojumu no augšas pārstāt domāt nez vai var...

un es patiesībā šaubos, vai tieši tā terapeits teica... tipa, ka nu nekā, būs vien jāsadzīvo. ir vismaz jāzina, kāds bija konteksts (Tev pašai). konteksti ir ļoti svarīga lieta. varbūt gribēja domas pievērst kam citam?

sociālā fobija man nepiemīt, tāpēc es īsti nevaru iejusties, bet man šķiet, ka tas ir saistīts ar kaut kādu koncepciju par sevi, ka mani nepieņems, ka esmu nederīgs. vecāki acīmredzot agrā bērnībā nav bijuši pietiekami intuitīvi. mamma noteikti.

jebkurā gadījumā vajag to lietu atkal pamalt pie terapeita. Tu taču var pajautāt, ko viņš ar teikto domāja...



Edited 1 time(s). Last edit at 24.02.2010 20:25 by Runcene.

...jebkurā gadījumā tai brīdī tu neesi "šeit un tagad", bet gan kaut kādās savās bailēs/iedomās par pagātni vai nākotni... tas par to pievēršanos domai... jāmācās jsuties, kā ir šajā brīdī, nevis domāt kā bija vai kā būs...

Man arī ir soc. fobija un man jau sāk likties, ka tas ir uz mūžu, jo tā jau nav tāda virspusēja psiholoģiska lieta, bet gan problēma dziļi personības pamatos. Vairāk tiešām varbūt ir iespējams iemācīties sadzīvot ar savu iekšējo emocionālo defektu, neļaut tam pārņemt kontroli pār visu dzīvi, bet vai to var izārstēt, nez gan.

,,, mūsdienās dzīvot "šeit un tagad"- tas gan vairāk izklausās pēc utopijas

Vēl kas- svarīgi ir iemācīties apturēt automātiskās negatīvās domas, kas vienmēr pirmās ieskrien galvā jaunas situācijas sākumā, tām nav nekāda reāla pamata. Tās ir balstītas tikai uz iepriekšējām nepatīkamajām pieredzēm un uz pārspīlētām nepamatotām bailēm. Bet tas man arī ne pārāk izdodas.