Šeit, atkal, ezīte. Varbūt, kāds no tiem, kam bijušas VD un depres. problēmas, var uzrakstīt, kā var tikt galā ar stipru fiziska vājuma sajūtu, spēka izsīkumu (sirdī, rokās galvenokārt), kas tagad pamazām pieaug? It kā pie ārsta gāju, zāles dzēru, ēdu labi .... Bet tāpat pārsvarā pulss ir paaugstināts jau vismaz trīs mēnēšus, sirds tāpat īsti jaudīga nav. Bet, kad uzdrošinājos ieminēties, ka īsti labi tomēr vēl nejūtos, viņa groza tik galvu un vēl iet jau ir neērti, jo jau reizes četras ir būts. Pateica, ka man esot paradoksāla reakcija, ka tā nevarot būt..... Kad izstāstīju, ka pēc labi pavadītas dienas, gan ar normālu omu, gan fiziskām aktivitātēm (ziemas sporta aktivitātēm patiešām mērenām, vai pat vieglām), naktī atkal jutos sliktāk- tas ir nevaru dēļ sirds raustīšanās un ātrās darbības pagulēt..... Jo tā nevajagot būt, bet man tā ir. Un skatās viņa uz mani jau pavisam neticami, it kā es izgudrotu to. ..

Arī psihiatra rekomendētās zāles dzeru, bet ķepas sāk nolaisties... Jo nu jau katru rītu pieceļos ar nogurumu, ko iepriekš izdevās aizdzīt ar lietderīgu rosīšanos un ignorēšanu. Bet nu jūtos arvien vārgāk fiziski ar katru dienu.

To sportošanu laikam nevarēs ieteikt kā atrisinājumu, jo tieši to darot, pēc tam, pēc dažām stundām, ir sliktāk un liels spēku izsīkums nākošajā dienā. ..

Vai nav kada fiziska kaite? Vai analīzes ir taisītas?

Gan jau ka psihe.... vainīga. Tad jau analīzes nevajag taisīt.

Vai pārējiem, kas šeit ''grozās'', nav līdzīgs nekas bijis? Tikai tas depresīvais garstāvoklis un sirdsdarbībai ne vainas?

Tas jau ne tā kā tieši depresijai, bet pie neirozēm piederās- pie visādiem anxiety disorders, panic disorder un tamlīdzīgi, ne?

Neiroze tā kā sliktāk par depresiju skaitās? Es sapratu, ka bezmaz nav atšķirības, vai depresija vai neiroze, ka ārtsniecība līdzīga- vienāda? Vai tikpat kā bez ārstēšanas tas var pāriet? Mani kaut kā māc šaubas par to... Varbūt ir abas lietas?

Var būt jau visvisādas lietas kopā. Man personīgi bez ārstēšanas viss tikai regresēja un ar gadiem palika arvien sliktāk. Vislabāk jau kaut ko darīt pēc iespējas ātrāk.

depresija jau parasti neirozei tā kā tāda nelaime velkas līdzi. tipa viens no simptomiem. bija kaut kādas definīcijas, bet precīzi nepateikšu.

pāriet tad, ja var mainīt skatu uz sevi, lietām, dzīvi vispār. vai notiek kāds liels stress, piemēram, karš... nedo dies. tad parasti ar neirozēm neslimo.

Neiroze ar asteno-depresīvo sindromu, tā varētu būt.
Pāriet tad, ja nāk lielāki s***, nu, vismaz uz to brīdi, jo tad nevar atļauties justies slikti, jādarbojas!

Japārvācas dzīvot kaut kur uz Āfrikas nabadzīgajām valstīm vai Afganistānu un depresija un neirozes būs kā ar roku noņemtas. Tā jau ir- viņi tur Āfrikā nemaz nezin par šitādām problēmām. Pašnāvības arī tur praktiski neeksistē. Visas šāda veida kaites nāk no mūsu progresa.



Edited 1 time(s). Last edit at 11.03.2010 16:02 by existential fool.

nav tik vienkārši. ņemsim kaut vai viņu dzīvildzi. depresija ir visur pasaulē, tikai katrā kultūrā tā izpaužas savādāk.

Kā tad var izpauzties savādāk? Vai tad iesnas tur arī izpaužas savadāk?

Pa drusciņai varētu piekrist visiem komentāriem. Bet tā tīri fundamentāli.... nez vai.

Par skatu uz dzīvi. Vai tas nozīmētu arī to, ja ir destruktīvi apstākļi (piemērs tikai), bet es sev stāstu, viss ir kārtībā, mani tas neuztrauc? Vai mani (arī piemērs tikai) sit, bet saku sev, tas jau tāds nieks, citiem ir vēl sliktāk?

Vai tiešām varētu pietikt ar skata mainīšanu, bez vides maiņas? Tad jau var iznākt pieņemt, ka ir labi, ka mani sit, izvaro, apkārtējie kliedz bez mitas, bet es nomainu skatu uz dzīvi un uztveru, ka tā jau norma? Un pēkšņi vai pamazām, mani tas vairs nesatrauc un neietekmē. Spēju šajos apstākļos mierīgi īstenot savus dzīves mērķus un vēl arī brīnišķīgi izgulēties? Tas viss protams hiperbolizējot.

Tad tā kā stipra notrulināšanās varētu palīdzēt daudzuprāt?

Ja sit ,pazemo..utt...bet es sev iestaastiisu,viss labi.Nekas nebuus labi .Zemapzinja atpaziist vardarbiibu veerstu pret sevi un to nepaartraucot var ieguut VD.

"Arī psihiatra rekomendētās zāles dzeru, bet ķepas sāk nolaisties... Jo nu jau katru rītu pieceļos ar nogurumu"

diezgan reti psihiatram izdodas atrast zāles pirmajā piegājienā. psihiatrija ir sarežģīta, ne jau velti vesela nozare, turklāt ļoti atšķiras no citām. ja esi izvēlējusies lietot zāles, tad jārēķinās ar pacietību, tās piemeklējot.

par Tavu pēdējo postu: nē, tādos apstākļos ar skata mainīšanu vien nepietiek, ir jārīkojas. pēc tam parasti seko nākamais: bet man nav kur iet... tas nekad nav viegli, jāmeklē cilvēki ar līdzīgu dzīvesstāstu, kam bijis tas pats, bet kuri ir kaut ko mainījuši, dzīvesgudri cilvēki, kam var uzticēties, psihoterapeits.

citiem vārdiem, jāuzaudzina garīgo muskuļu masa, lai vari rīkoties un darīt jebko, lai mainītu vidi.

Vabut parak liela slodze ,atbildiba gan majas ,gan darba.Varbut nevajag lielakas ziepes ,bet atputu -lenas pastaigas svaiga gaisa ,sabalansetu uzturu ,mieru ,miegu ,harmoniju apkart.

laaciitis- atbildību var būt izjūtu par lielu. Bet darbs gan diemžēl ir stipri par maz.... Un lielākas ziepes tiešām negribu, vien mācēt sadzīvot gan ar sevi, gan ar citiem, gan savu pašsajūtu.

Mani tagad nomoka doma, ka īsti nesaprotu, kas notiek ar mani psihoterapijas nodarbībā. Attiecībā uz ietekmi.... Šķiet, ka ne tikai nepalīdz, bet pat iedzen vēl lielākā purvā. Tagad no konkrētās iepriekšējās reizes jūtos sliktāk, jo terapeits it kā šķiet atzīst tikai aktivitāti, kas virzīta uz materiālām vērtībām. Es to kaut kā izpratu tā, ka ja man dvēsele brēc pēc kādām citām lietām, piem.- pašrealizācijas, kas nenes naudu, tad ir slikti, jo es dzīvojot fantāziju pasaulē. Un tagad izjūtu vēl drausmīgāku dvēseles disonansi starp savām domām, ko gribētu- varētu darīt un terapeita virzību attiecībā uz mani. Ir tā, it kā viss organisms brēktin brēktu pret to viņa koncepciju. Un ar paššaustošajām domām beidzu nost sevi vēl vairāk. Jo tas mazumiņš, kas mani pašu sevī it kā apmierināja, un bija kā neliels dzinulis mobilizēt spēkus arī dzīves racionālajai daļai, tiek it kā definēts kā neveselīgs.

Mani mēģina pārliecināt, ka tikai racionālajam ir tā kā jēga trennēt sevi.
Nu lieki piebilst, ka no tās disonanses sajūtas arī sirds streiko vēl vairāk. Plus izjūtu atkal stipras nekonstruktīvas dusmas, uz sevi, uz apkārtējiem....

No terapijas radās iespaids, ka es nedrīkstu būt tāda kā esmu, ar saviem sapņiem un tamlīdz., jo tā ir dzīvošana fantāzijas pasaulē.

Varbūt ārsts nav īstais. Man šķiet, ka arī terapeitā ir jāieklausās ciktāl tas atbilst paša būtībai. Psihoterapeits arī ir cilvēks ar savu redzējumu par dzīvi. Un tas kādos brīžos nāk laukā. Fantazēt jau nav nekas slikts, bet, ja fantazē par kaut ko konkrētu, bet neko nedari lietas labā, tad tas neko nedod. Es arī esmu liels fantazētājs un daudz "dzīvoju savā galvā". Brīžiem tiešām šķiet, ka nav ko apcerēt tās lielās, svarīgās savas dzīves lietas, bet sastādīt (kaut vai galvā) kaut kādus rīcības soļus un sākt tos īstenot.

vispār cita cilvēka psihoterapiju ir grūti komentēt. jāprasa terapeitam un jāsaka, kādas ir sajūtas par to, ko viņš saka. varbūt ideja ir par to, ka ir fantāziiju pasaule un švakāk ar realitāti? darbs ir naudas pelnīšanai, kuru tērā fantazējot (izlaidējoties), tā es apmēram saprotu tās lietas.

psihoterapija nav par oblektīvo, tas, ka rodas tādas sajūtas, vēl nenozīmē, ka terapeits tā teica vai domāja.

Nu man tā fantazēšana izpaužās, ka funktierēju, kādas situāciju versijas varētu būt, ja darīšu to un to, vai teikšu to un to un ko man attiecīgi teiks pretīm. Un tas esot neproduktīvi, neracionāli. Man agrāk likās, ka citiem ir līdzīgi, ka modulē vai interpretē sev cita cilvēka teikto vai apgalvoto, attiecībā pret sevi. Jo īsti skaidri jau ne vienmēr varam uzreiz saprast, kapēc otrs reaģē tā vai tā.
Vairāk runa bija par veidu, kā izcīnu vai neizcīnu savu vietu psaulē. Sapratu, ka mana morāle ir pa ''labu'', ja tā var vispār teikt. Un, ja gribu būt konkurētspējīga ar citiem, tātad izdzīvotspējīga, tad man bezmaz jāizmanto ''sitieni zem jostasvietas'' (nu tā aptuveni ļoti). Jo savādāk es būšu/ esmu tā, ko pasper citi malā savu interešu labā. Bet man tas kaut kā nav pieņemami. Tāpat kā šā''laikmeta'' tendence, kā atrod darbu, citiem uz galvas bez maz kāpjot...

Manas fantāzijas nav īsti gan ar izklaidēm saistītas un arī reālajā dzīvē izklaižu nav tikpat kā. Ja nu vien par izklaidu sauc pastaigu ārā, vai pa retam kādu koncerta apmeklējumu. Patiesībā esmu diezgan pieticīga. Bet kaut kāds minums jau katram vajadzīgs. Lai funkcionētu fiziski labi ar pieticīgiem līdzekļiem, manuprāt pretmetā jābūt kaut kam, kas saistīts ar idejisko pasauli, ko kādreiz varētu realizēt, lai justu kaut cik līdzsvaru.

Bet dakteris šķiet ir galēji racionāls, t.i., cenšas man pierādīt un pārliecināt par manu dažādo šaubu vai baiļu neracionalitāti. Bet man savukārt liekās, ka neliela sapņošana ko darīt un kā, tomēr pietuvina cilvēku darbībai. It kā uzkrāj drosmi, ka reiz es to varēšu, vai līdz ko būs iespējams, risināšu tālāk. Nu man tā akumulējas drosme. Bet ja man tā pēķšņi, nedzirdot, neklausot savu ķermeni, jādara lietas, kas mani biedē, es pēc tam no stresa jūtos drausmīgi slikti. Nelabums klāt un tamlīdz. Respekt.- tādu kā sagatavošanos situācijai vajag.

Nu kaut kāda taisnība jau viņam ir. Ar mani arī bieži tā notiek, ka domājot par kādu situāciju es nenormālā ātrumā izfantazējos, ka notiks tas sliktākais, ka es sevi noteikti pazemošu citu acīs. Un no tā man laikam ir visvairāk bail. Stulbākais jau tas, ka es to ļoti labi iztēlojos. Man praktiski jau ir tādas sajūtas it kā tas sliktais jau ir noticis. Es to iekšēji pārdzīvoju un izjūtu jau pirms vispār kaut kas ir noticis. Citreiz tā uzvelkos, ka pat, ja nekas no tā iztēlotā nav piepildījies, es pēc tam vienalga jūtos slikti. Psihoterapeite saka to pašu, ka tās ir neracionālas un nejēdzīgas domas, kas neko nedod. Tiktāl jau skaidrs, bet domas ar domāšanu aizdzīt nav iespējams. Kā tai jokā - "nedomājiet par rozā pērtiķi". Tur vajag kādu gudrāku pieeju.

Kur jūs tādus ps.t. atrodat?
Manējais nekad nemācīja ko un kā jadara un vai tas labi vai slikti. Ar viņu mācījos atslēgties no pārmērīga racionālisma. Diagnozes nemīlēja, iemācījos, ka vārdus depresija VD labāk nelietot t.i. nekabināt sev diagnozes klāt. Zāles nerakstīja, bet lielu krīžu brīžos pielāva, ka uz laiku vajadzīgas. Tas, ka ps.t. sacīto uztveram pa savam arī gadījās. Nereti tika teikts "Tu to sacīji nevis es".
No otras puses citam bija galīgi grarām mans "āzis":)

Nu pieļauju brīžiem domu, ka viņa īsti mani neizprot. Vai arī viņa īsti nemāk palīdzēt risināt manas problēmas. Bet tad atkal jautājums, kuri tad ir tie labie psihoterapeiti? Kurus varētu ieteikt manā gadījumā?

Fuzzy
Laikam jau jāizmēģina vairāki. Savējo atradu ar 4. reizi. Mana pārliecība ir, ja nebūs arī cilvēciskas simpātijas, nekas nesanāks.

katram labs ir kaut kas savs.

nav jābaidās mainīt, bet nav jābaidās iztekt arī visas pretenzijas un neapmierinātību. psihoterapeits NAV gaišreģis, nevajag viņam piedēvēt omnipotenci.

šur tur internetā var palasīt labus padomus, par transferenci (pārnesi), piemēram. un vēl citām problēmām, kas var rasties psihoterapijā un kā ar tām tikt galā.

Ezīte -

"Vairāk runa bija par veidu, kā izcīnu vai neizcīnu savu vietu psaulē. Sapratu, ka mana morāle ir pa ''labu'', ja tā var vispār teikt. Un, ja gribu būt konkurētspējīga ar citiem, tātad izdzīvotspējīga, tad man bezmaz jāizmanto ''sitieni zem jostasvietas'' (nu tā aptuveni ļoti). Jo savādāk es būšu/ esmu tā, ko pasper citi malā savu interešu labā. Bet man tas kaut kā nav pieņemami. Tāpat kā šā''laikmeta'' tendence, kā atrod darbu, citiem uz galvas bez maz kāpjot..."

Man arī šitas piemīt. Dziļi sirdī esmu liela ideāliste, godīga, labsirdīga, labticīga, cīnītāja par taisnību utt., citiem vārdiem sakot - labs cilvēks.:))) Pēdējo gadu notikumi manā dzīvē gan ir pamatīgi parevidējuši šīs manas īpašības, tomēr joprojām nedomāju, ka šīs ir sliktas rakstura īpašības, kuras par katru cenu būtu jāizskauž. Vai tas vispār ir iespējams - tik ļoti sevi pārlauzt? Pati priekš sevis esmu sapratusi, ka man (iespējams arī Tev) ir ļoti jāizvēlas cilvēki ar kuriem biedrojies, un vieta, kur uzturies un pavadi lielu daļu dzīves (piem. darba vieta utt.). Es savulaik, pretēji iekšējai balsij, kas mani jau laikus brīdināja, ka nebūs labi, sāku strādāt darbā, kur man ļoti nepatika gan vide, gan kolēģi. Es biju tādā kā iekšējā opozīcijā visam kas tur notika. Galu galā iedzīvojos līdzīgās problemās kā Tev šobrīd. Bet nedomāju, ka Tev nespēks un sirds klapē tāpēc, ka esi tāda kāda esi. Drīzāk varbūt šobrīd neesi savā īstajā vietā, un sirds to pasaka priekšā lai arī prāts noliedz. Vai varbūt Tev ir bijis kāds liels kreņkis, kuru tagad nevari tik viegli "pārvārīt". Es gan te pēc līdzības ar sevi spriežu. Jo man tā bija, kad viss šis sākās - bija liela vilšanās sajūta- dzīvē, cilvēkos.

Starp citu, mans stāžs psihoterapijā nu jau pusotrs gads (eju 2X nedēļā), ar terapeiti kontakts labs, viņa manu ideālistes pusi pilnībā akceptē un nenosoda:))), bet... efekta no psihoterapijas kā nav, tā nav. Sirds kā klapēja tā klapē, un nespēks arī pieturas visu laiku (starp citu, man arī visu laiku ir tas nespēks rokās, par ko te raksti). Apkārt visi saka, lai metu to lietu (psihoterapiju) malā, ka nepalīdz, naudu arī baiso esmu tur iegrūdusi, bet nu es vēl pagaidām tomēr turos pie tās terapijas, jo nav jau īsti ko likt vietā. Zāles arī man nekādas tā īsti nav palīdzējušas, lai gan savulaik ir izmēģinātas daudzas. Šobrīd nedzeru neko, un sajūta tāda pati, kā savulaik ar zālēm. Cik ilgi Tu jau ej psihoterapijā?

Ezītei! Man šīs visas sajūtas ir vairāk kā gadu jau pazīstamas. Ja tas kaut ko Tev mainīs, tad varētu būt, ka arī Tu esi saskārusies ar VD (veģetatīvā distonija). Tādā gadījumā ir ļoti daudz un dažādas sajūtas un ik pēc laika tās var mainīties (sirds pārsitieni, paātrināts pulss, tirpoņa galvā, galvas reiboņi, sajūta, ka kaut kas kaklā žņaudz, pamatīgs nespēks utt.). vari palasīt šajā adresē http://www.vegdist.lv/forum/viewforum.php?id=8 daudz ko par VD. ar to šobrīd cīnās ļoti daudzi cilvēki. Vari iet pie ārstiem un pārbaudīt visu, ko vien var pārbaudīt, bet visticamāk viss fiziski būs kārtībā. pats galvenais ir tiešām pēc iespējas mazāk stresot, daudz atpūtas svaigā gaisā, fiziskās aktivitātes, kārtīgi izgulēties utt. Katrā ziņā, ja nomierināsies prāts, tad arī ķermenis sāks justies daudz labāk. pēc pieredzes to saku! ;) Tā kā cīnies, viss būs kārtībā. :)