Kur var aizbraukt, pazust no citu acim kaut vai uz dazam dienam "domu sakartosanai par un pret"? Draugi, pazinas utt nederes, jo man nav vajadzibas, lai mani tur mekle. Neesmu egosite, bet butiba tada, ka zinu, ka bus vien citiem labak un man ari, ja nebusu kadas dienas un ja atbrauksu citadaka vai neatbrauksu. Nevaru es nekur pabut viena.

Piezvani: 67222922 (Lattelekom) vai Bites nr. 27722292. Tas ir krīzes centra Skalbes telefona numurs. Izrunājies ar viņiem, pastāsti, ko domā. Tas telefona numurs speciāli priekš tam domāts.
Aizliegt to darīt Tev neviens nespēj, bet arī paspēt to izdarīt vari vienmēr- šodien, rīt, parīt, pēc gada... To nokavēt nevar, var kādu jauku brīdi no savas nākotnes (par kuru Tu šobrīd neko nezini) palaist vējā.
Ja nu tomēr izlemsi darīt- esi tik mīļa- pažēlo savus draugus un tuviniekus un atstāj zīmi, kur un kāpēc to dari. Lai cilvēkiem nav jāmokās neziņā visu mūžu un lai var juridiskās lietas (mantojumi, īpašumi,kredīti, līgumi, u.c.) sakārtot.
Kas ir noticis, ka Tu tā...?

Kam nu tada esmu vajadziga? Nevienam, tik vien biologiski, jo redz man jabut, bet pareja zina nekadi neesmu vajadziga. Tapec esmu nolemusi beigt un satraukties par tiem, ka vini pardzivos, ja viniem pilnigi vienalga, ka sobrid jutos es. Ok, iespejams skan kaut ka berniskigi, bet vienkarsi tas par temu, ka man japazelo citi.
Es jau to domaju paspet jau 4 gadus, un ja lidz sim neesmu jutusies savadak, tad nu viss, vienkarsi esmu nomocijusies un velme pazudusi. Garigi esmu jau mirusi, fiziski vien vel esmu, kam tads biologiskais staigajos nekads cilveks ir derigs, ne es labi jutos, ne citiem tas noder.
Par iemesliem utt visi sapratis, jo man ir gana daudz sarakstits, ta ka nezina nedzivos. Zel jau ir, bet saprotiet ari mani, kapec man butu jamokas, lai tikai citi gribetu, lai fiziski esmu?
Izmocijusi mani depresija.

Pie psihiatra esi bijusi? Ja jau runa ir par tik radikāliem risinājumiem, tad pie viņa aiziet būs vien tāda špicka. Ja neesi lietojusi antidepresantus, tad derētu pamēģināt. Muļķības sastrādāt vienmēr paspēsi un domāju, ka lielai daļai forumiešu nav vienalga, kas ar tevi notiek. Stulbi tā teikt, bet liela daļa tautas jau tagad "ārstējas" ar regulāru iedzeršanu. Kā jau rakstīju, ja viss ir totāli slikti, tad lielā tumšā mākoņa mazā sidraba maliņa saka, ka sliktāk būt vairs nevar. Un tas nozīmē, ka turpmāk var būt tikai labāk.

Pie psihiatra domaju iet drizuma, bet nav man ticibas, ka man tas zales palidzes, es jau vienreiz meginaju, kaut gan ta bija neveiksmiga pieredze, bet tomer...Vispar jutos bezcerigi pavisam un loti loti loti vientuli, tuksums mani parnemis. Es sezu istaba un nav pat gariga speka iziet lauka (fiziski kusteties varu), nespeju ilgstosi uz ko koncentreties, te nemu saku lasit ko, tad pec jau dazam minutem skatos tv, tad pec dazam sezu neta un ta pa apli, ka beigas nogurstu no "baigam" darbibam. Vel sirds sap, ka sastridejos ar savu vienigo draudzeni, depresija vai kas pie vainas, neesmu tada, kas mil pakasketies, verteju attiecibas augstak, bet...
Tapec seit rakstiju, kur man pazust, jo majas nespeju atrasties, man seit daudz nelabas atminas, kas liekas sienas jau ieedusas un katru reizi te ienakot man sak "sapet". Ar vecakiem nav emocionala kontakta. Vispar sezu majas un viss tik drumas noskanas liekas par sodienu un nakotni, ka neko vairs negribas, un par to, ka bus tik labak, es nez, kam butu janotiek, lai butu labak.

Aizbraukt uz dažām dienām padzīvot kādā viesu namā pie jūras varbūt? Patālāk no mājas. Kur Tevi nepazīst un netraucē. Kaut kur, kur principā nevarētu iztraucēt to domāšanu.
Man vienmēr licies, ka tā būtu labi. Bet dažādu iemeslu pēc, lielākais ko varu izdarīt, kad vēlos netraucēti padomāt (jo mājās ir abi ģimenes locekļi vēl bez manis, ar vienu no kuriem attiecības ir maigi izsakoties- dranķīgas diezgan), ir braukt ilgi ar riteni, vismaz kādas 4 stundas vai ar auto uz vietu, kas nav apnikusi vai ir jauna ceļa ziņā.
Vienvārdsakot, jebkur, kur Tevi netraucētu un pašai daudzmaz patiktu.
Nu man tās braukšanas dikti nomierina un sakārto. Vien ar nosacījumu, ka pailgi un nav pa galvu pa kaklu jātraucās atpakaļ. Es tā dikti nomierinos, vien atgriežoties un sagaidot tos pašus apstākļus, ir pagrūti noturēties tajā labajā iespaidā. Tas ir, ja pārējie grauj noskaņu, vai arī pašam (man pašai) cilvēkam pietrūkst stabilitātes turēties pretīm negācijām.

P.s. -arī gara pastaiga, pēc principa -kurp acis rāda, vēlams pa skaistu dabas vietu, var līdzēt.

Fuzzy Rakstīja:
-------------------------------------------------------
>
> domāju, ka lielai daļai forumiešu nav vienalga,
> kas ar tevi notiek.

es pilnībā piekrītu... patiesībā tādas lietas ir diezgan sāpīgi lasīt, jo katram cilvēkam šādos brīžos rodas vēlme palīdzēt, bet mēs neko daudz nevaram izdarīt. mēs pat nezinām, kas Tu esi, kā Tevi sauc. nu, varbūt kāds zina, bet ne vairums.

turklāt Tu jau te raksti diezgan bieži, mēs arī šo to esam ieteikuši, bet Tu laikam neko neesi izmantojusi. Kāpēc? ja ir sliktas attiecības ar vecākiem, tad parasti ir liela neuzticība pret cilvēkiem, ir jāpaiet ilgam laikam un jāuzkrāj jauna pieredze, ka cilvēki nav tikai neuzticami.

varbūt tomēr vari apsolīt, ka piezvanīsi uz skalbes.lv telefonu?

Esmu meginajusi daudz ko, bet nepalidz nejutos labak. Uz Skalbem ari esmu bijusi, tur man viena sieviete psihologe teica, ka nepieciesams psihiatrs. Nu ja, parunajam, bet nejutos atvieglotak, nezinu kapec.
Esmu meginajusi parvaret savu socialo fobiju un devos ciemos uz viesibam (sena klasesbiedrene uzaicinaja bijusos klases biedrus), jutu nereali lielu trauksmi un stresu, kas un ka bus, tomer svesi cilveki, petis un jautas utt utt. Neko parvareju visu to aizgaju, paciemojos, devos prom. Sajutos labak par savu drosmi, bet ta labsajuta bija isa.
Ir iespeja doties pastaiga ar suni (ne ar savu), svaigs gaiss, pastaiga, dzivnieks, bet vai tas palidz? Tikai dazreiz.
Pieteicos uz kaut kadu bezmaksas jogu, bet pagaidam gaidu, kad nokomplektesies grupa un varesu sakt iet (ta domaju).
Drizuma ir iespeja aiziet pie psihiatra ar noluku, lai izraksta AD (vismaz kas, labak jau esmu par terapiju vien, bet lidzeklu nav).
Meginu sevi iemilet un saposties kada diena vienkarsi tapat, bet tas viss uz isu mirkli, tas prieks, ja rodas.
Klausos forsu muziku, kas relakse, meginu dzert veseligas tejinas un regulati est (kaut ari pavisam negribas).
Diemzel man ritena nav. Ar riteni tiesam labprat braukaju, bet vairs ta nav. Vispar, ja kadam ir kads lieks lietots, varbut varam sarunat pa nelielam naudam?
Meginu lasit dazadas gudras, pamacosas gramatas, bet gruti koncentreties un parasti talak par dazam lpp netieku.
Skatos dokumentalus raidijumus par cilvekiem, kuri slimi utt, ka vini dzivo un cinas par savu dzivi. Uz to bridi priecajos, ka nekas navejosas (fiziska zina) slimibas nav, bet atkal ne uz ilgu laiku.
Kontakteju skype ar 2 cilvekiem, kuriem kas lidzigs man, dalamies sajutas, ka parvaret un dzivot talak, uzmundrinam viens otru, bet tomer to nevar salidzinar ar vesela cilveka sarunu un atbalstu, citas sajutas.
Meginu taisit kursa darbus, bet tas viss palenam un gruti koncentreties.
Ir vel daudzas situacijas, kuras jau piemirsu, meginajusi tiesam esmu, iespejams ne visu un ne tik labi, tomer meginaju. Nu man speki ir atstajusi un viss, tagad sezu majas, neeju ara, neredzu vairs jegu un ir tiesam smagi.
Pie arsta es izvilksos, rit iesu ar suni staigat, meginasu ko, bet ziniet prieka, labsajutas nav, ir tik nelaimigums, bezceriba un dzives jegas trukums, milestibas trukums, atkariba no kada cilveka, lidz ko tas sak palidzet utt. Pedejas dienas tik cinos ar pasnavibas un bezjedzigas ekistences domam.
Ar uzticesanos man ir gruti, bet ari to meginu parvaret. Savam skype draugam (vienreiz dzive tikamies) atklaju to, ko zina tikai vel viens cilveks, kaut ko sev tuvu, vienkarsi cilveks pats bija loti atklats un ir velme nebut ari visu laiku tik dzili sevi noslepumainai.
Bet kopuma nav nekada prieka un dzives jegas redzejuma.

es domāju, ka šeit bez zālēm neiztikt. tās ir manas domas, protams, bet galvenokārt tāpēc, ka ļoti ielaists pasākums.

Es no līdzīgas situācijas tiku ārā bez zālēm.Vilku sevi aiz ausēm ārā no mājas.Nezināju,kur iet,ko darīt,nezinu,kāpēc darīt,bet vilku savu pakaļu ārā,jo negribējās vēl lielākā šausmenē nonākt.Tuvs radinieks padzirdēja,ka ar mani ir slikti un paņēma ciemos pie saviem draugiem.Tie savukārt,uzaicināja uz pasākumu pie cilvēkiem,kas ļoti toleranti pret visādiem dīvainīšiem. (Tie ir tie paši ļauži,kuru kontaktus es Tev iedevu,vientuļā.) Tālāk man bija mīīīlzīgs paziņu loks,bet-neviena drauga.Nespēju iedraudzēties-visi kā aiz stikla sienas bija.Bet,ja ir kaut paziņas,tas jau tomēr ir labāk. Atradu darbu,atsāku studijas.Tā pamazām,pamazām,līdz tiku grupas nodarbībās pie psihologa. Piespieda mani runāt par to,kā jūtos :) ,vēl daudz ko iemācījos. Vienīgais,par ko žēl- 5gadi no dzīves tādi,ne cepti,ne vārīti.
Tagad par mani bieži saka,ka es komunikabla esot. Es zinu,kur es biju agrāk-tas,kas man ir tagad,ir labs rezultāts. Man patīk.Bez zālēm un tikpat kā bez pshtrp.,ļoti daudz grāmatu.
Ja es varēju tikt laukā,tad Tu, vientuļā, arī spēsi. Tagad pie pshtrp. ir vienkāršāk tikt,nekā pirms 10-15gadiem bija.

Pazust Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Kontakteju skype ar 2 cilvekiem, kuriem kas
> lidzigs man, dalamies sajutas, ka parvaret un
> dzivot talak, uzmundrinam viens otru, bet tomer to
> nevar salidzinar ar vesela cilveka sarunu un
> atbalstu, citas sajutas.

Lai cik skarbi arī nebūtu, šis manuprāt atbilst patiesībai. Ko gan viens otram var dot, ja abi "dzīvo savās galvās" un ir ieciklējušies uz sevi. Bet no otras puses, kurš gan būs tāds veselais cilvēks, kas gribēs ilgstoši auklēties ar vienu depresīvo. Ja nu baigā mīlestība vai liela draudzība. Par šo esmu skeptisks, jo reti kuram tā ir. Domāju, tādēļ jau ir speciālisti, kuriem tu maksā un risini savas lietas, lai, kad tiec skaidrībā ar sevi, vari komunicēt ar citiem cilvēkiem normāli, kā līdzīgs ar līdzīgu, un neliekot uzsvaru uz savām problēmām. Es jau te tikai teoretizēju, pašam arī ne tuvu nav viss kārtībā. Bet jācīnās. Depresija vispār ir diezgan smaga slimība. Domāju, ka ļoti daudzi, kas to nav izbaudījuši, nemaz nesaprot, ko tāds cilvēks jūt, kādas ir viņa domas un skats uz dzīvi tai brīdī.

Tu teici, ka visiem ir vienalga, kas ar Tevi. Es šajā forumā ierakstījos Tevis dēļ, kaut solīju sev, ka vairs Te nerakstīšu.
Neceri, ka Tev kļūs labāk pēc vienas īsas pastaigas ar suni vai vienas dzimenes. Pārāk dziļa Tev tā bedre izveidojusies. Tas Tev prasīs laiku, iesi pāri savai nevarēšanai,pāri bailēm un citām riebīgām sajūtām,lai tiktu pie normālām sajūtām. Katru reizi, kad Tu sevi pārvarēsi, iegūsi drusciņu jauna spēka.
Turies! Būs labi. Ja gadīsies, piesūtīšu Tev info par lētajiem pasākumiem. "Jārok" gan pašai.

Iespējams jau, ka var arī pats tikt pāri kaut kā, bet nu sākumā daudz vieglāk būs ar zāļu palīdzību iekustēties. Turu īkšķus, lai tev ar pirmo reizi sanāk uziet zāles, kas palīdz!

Iesu drizuma pie psihiatra, vismaz lai ko izraksta, savadak galigi traki, un nekas vairs nepalidz tik loti. Pagaja gandriz 2 gadi kops nedzeru AD un meginaju tiesam visadi izvilkties no si stavokla, bija gan daudz man labi brizi, bet tomer nenoturigi. Nav man merkis uzsesties tik uz zalem, man pat isti nav velmes tas dzert, bet zinu, ka var but vel riktigi trakak.

Tev vajag atrast kādu draugu:) Mīlestība dara brīnumus smadzenēs.

Milestiba tiesam dziede, pasai ta bijis agrak.

Sveika Vakar izlasiju tavu bedu stastu un domaju ka jauzraksta , un sodien te savejais pauda tiesi to pasu , ko gribeju tev rakstit, ka tev vajag kadu draugu. Un jauki ka pati ari atzistiu to. Nu ta tiri neko nezinot par tevi ir gruti , bet piedavaju savu kandiaturu, ja velies raksti man uz e -mail, labprat tev palidzetu tikt ar tam tavam drumam domam gala . , paplapatu un varbut... . Tas ka teici , kasarakstijies un tikaies ar vienu lidzigu cilveku , tas itka problemu neatrisina , jo lidzigs ,lidzigam nespej palidzet, vienam ir jabut stiprakam izvilkt otru saulite.

...iedomājos garīgā uzfrišināšanai iesviest kādu tekstiņu no This Mortal Coil...

....I come and stand at every door
But no one hears my silent tread
I knock and yet remain unseen
For I am dead, for I am dead.....

http://www.youtube.com/watch?v=1fM-kEwIXZc

Hei, kā Tev sokas?

Tas jau uz privato saraksti.

Sveika, laikam gan mēs patiešām tādi esam daudzi, kas ir gājuši cauri šādām sajūtām (kāds pašreiz, kāds agrāk, bet daudzi).
Ja ir brīži, kad gribētos parunāties, arī es noteikti gribētu, jo manā pagātnē arī ir šāds posms, tādēļ visu labi saprotu. Vienīgi laikam gan, ka domāšana pamazām ir mainījusies un vieglāk ir runāt par tiem brīžiem un momentiem, kas iepriecina, atvieglo un ceļ uz augšu nevis par to, cik bija vai ir slikti, noteikti ir tā, ka ir iepriecinājuma brīži, minūtes vai sekundes? Kolīdz nomāktība sāk pāriet tā instinktīvi gribas gaišo un pozitīvo, Tev arī noteikti tā būs!
Es ļoti, ļoti ceru, ka Tu vairs negaidīsi, jo gaidīts laikam gan ir jau stipri ilgi, bet meklēsi speciālistu palīdzību, atradīsi un Tava dzīve pārstās būt tik smagās izjūtās kā pašreiz, tas ir iespējams un to vajag izdarīt, redzi kā pat te daudzi dzīvo Tev līdzi:)