...būtībā jau nav nekādas nojēgas, ko rakstīt, ir tikai kaut kāda iekšēja vēlme padalīties ar melnumu. Un pastāstīt par dzīvi-melodrāmu publikā, kas visu to uztver objektīvāk par standartu, kas tam nav gājis cauri.

Man nav jums ko prasīt, jo es pati nezinu ko varētu, vajadzētu.

Es apzinos, ka nav labi, ka no bedres nemācēšu izkārpīties viena, bet līdzšinējā pieredze liek psihologus un psihiatrus redzēt vien "sasodītie šarlatāni" gaismā. Laimes ripiņas jeb AD (šobrīd) liekas bezjēdzīga naudas iztērēšana, jo ne ko tā īsti nepalīdz... Un šķiet, ka savu labsajūtu uzticēt ķīmijai ir vien an easy way out, kas ilgtermiņā neko neatrisina.

Liekas, vienmēr būs slikti; melnumu nevar izārstēt, tikai nomērdēt uz laiku.

Ir dzirdēts, ka tāda domāšana ir visa man nelaimju sakne, ir norādīts uz manu nepareiziskumu numerous times. Sajūtas, ka esmu "ne kā visi" velkas līdzi ikdienā, traucē arī, kad viss nav tik melni. Es skatos uz cilvēkiem un nesaprotu, kāpēc es nevarētu būt tik brīva.

Pirmās apzinātās problēmas sākās līdz ar tīņa gadu sākšanos. Bija ne tikai paralizējošas bailes no nāves, bet arī stindzinoša nevēlēšanās dzīvot un mocīties. Cik absurdi, ne?

Te arī pirmie psihologa apmeklējumi. Problēma, acīmredzot, netika atrisināta, tikai nomērdēta uz kādu laiku. Pēc tam periodāli melnie momenti, kas, gan jau, tika norakstīti uz manu slikto raksturu un pubertāti. Tātad, šo desmit-cik-tur gadu laikā galīga zebra. Vienā tādā melnā periodā arī psihoterapeita apmeklējumu kurss, kas vairāk asociējas ar viena jautājumu konstantu uzdošanu, nevis kaut kādu reālu problēmu risināšanu.

Pēdējais sliktums ir melnākās to the date.

Sākās viss ar hronisku bezmiegu. Bija panikas lēkmes, trauksmīte. Nespēja sevi pārvarēt un studēt, risināt akadēmisko parādu jautājumus. Viss rudens pagāja slimīgā vēlmē noslēpties no pasaules, ielīst četrās sienās un viss. It kā nomirt, bet joprojām dzīvot, y'know. Kas to visu izraisīja? Es vairs nezinu. Vai arī esmu "veiksmīgi" izdzēsusi katalizātoru no savas apzinātās atmiņas. Likās, ka problēma ir attiecībās, kurās es jutos ar vien nelaimīgāka. Likās, ka aiziešu un tad tik sākšu dzīvot. Žēl tikai, ka kamēr es gāju prom, radās cits stresors.
Sesijas sākums bija manas tās dzīves absolūta nāve. Tik slikti vēl nebija bijis. Es negulēju, es neēdu. Bija problēmas iziet no istabas, no mājas. Biju apātiska un jutos distancēta no visa un visiem. Domas par skolu? -- Elpošanas traucējumi, panikas lēkmes, duršana sirdī. Sliktākais? -- Neziņa, pie kā lai iet pēc palīdzības. Pazīstot savu ģimeni, samērā precīzi paredzēju reakciju, no kuras beigu beigās tāpat man neizdevās izbēgt.

Aizsūtīja pie neirologa, jo man "nervi slimi", lai gan patiesībā klusiņām domāja, ka es simulēju un esmu vienkārši slinka liekēde, kas arī periodiski uzpeld kā viens no pārmetumiem sarunās. Ar neirologa izrakstītajiem medikamentiem izdevās sakārtot miegu, kā arī noformēt akadēmisko atvaļinājumu, balstoties uz izziņu par veselības stāvokli.

No tā brīža līdz šim ir bijis salīdzinoši labāk.

Šobrīd lielākā problēma ir tāda, ka sliktajos brīžos es apjūku un vairs nesaprotu, kas ir patiesi. Šobrīd iet uz labo pusi, esmu sākusi sakārtot ij savu iekšpusi, ij ārpusi. Pamazām sakārtoju arī attiecības ar cilvēkiem. Tikai... cik es sevī nesadaru labas lietas, nedomāju pareizās domas, nesapņoju realizējamus sapņus, pietiek ar vienu strīdu, trīs minūtēm sliktu vārdu, kā tas viss izšķīst un es atgriežos melnumā ar "ja jau es esmu tik slikta, man nemaz nevajadzētu būt; man nav tiesību būt laimīgai, kaut ko gribēt" etc.
Es nespēju distancēties, ja man kaut ko tādu saka tiešais ģimenes loceklis. Es netieku galā.

Ir bailes, ka tas ārējais viedoklis ir taisnība, un ka man ir kaut kāda, nezinu, psihoze un es to sava lielā nepareiziskumu patiesos apmērus nemaz neapzinos. It kā pareizi/nepareizi ir subjektīva lieta, bet man liekas, ka es... nepareizi iedalu tās lietas. Dažbrīd pat liekas, ka manī snauž kaut kāds galēji garīgi slims cilvēks, kas darbojas background'ā. Kā visās tais šausmu filmās, kur galvenais varonis beigās izrādās tas maniaks.

Savus AD pārtraucu lietot, jo reāla atšķirība starp ar un bez nav. Kamēr neatsāksies miega traucējumi, domājams iztikšu bez. Labprāt parunātu ar kaut kādu speciālistu par to, kas manī sēž. Cik daudz tas viss ir pseido-slimības rezultātā, cik vnk "slikta rakstura". Un kas ir mans, bet kas ir tas, ko citi man grib piedēvēt no ārpuses skatoties. BET nav naudas tādām ekstrām, nav arī skaidrs kur pie mums atrast tādu speciālistu, kas tik tiešām būtu.. speciālists, nevis cilvēks, kuram es maksāju, lai viņš mani uzklausītu.

Anyways, laikam jau morāle beigu beigās ir -- ir ļoti grūti cīnīties pret sabiedrības nosodošo attieksmi, kas sliktumu parada vēl lielāku, jo, tipa, tev nav tiesību mocīties ar suicidālām domām un visu ko tādu, jo tas nav tā pieņemts. Kaut kā tā.

Katram jau savaadaak. Man, lai cik dzilja bedre arii nebuutu, nekad nav bijis pashnaaviibas domu.
Bet pret mani NEKAD nav bijusi negatiiva attieksme no tuvo/koleegju/dakteru puses. Sleepusi savas izjuutas/sliktumus/arii izmisumu pa reizei neesmu. Pretim esmu sanjeemusi sapratni liimenii "es nezinu, kaa tas ir, bet akcepteeju". Varu droshi pateikt, ka man ir ljoti slikti un sanjemt atbalstu. Vaideejusi gan nekad neesmu un galvenais neesmu likusi nevienam justies vainiigam. Domaaju, ka arii no pasha cilveeka atkariigs, kaa pret vinju izturas.

Es esmu iemācīta savus sliktumus paturēt pie sevis. Tāpēc arī šobrīd ir tas, man ir slikti, es paslēpšos savās četrās sienās.

Tāda veida sapratne ir ļoti wīii, bet man atkal pārsvarā ir darīšana ar "Es esmu visu mūžu bijusi cīnītāja un man kaut kāds tāds stāvoklis liekas galīgi nepieņemams". Tik tiešām, cik cilvēku, tik viedokļu.. un gadījumu.

+ vēl problēma, ka es jūtos vainīga, kas man arī ir iepotēts, ka esmu visu nelaimju avots.

Nezinu vai to visu var nosaukt par vaidēšanu... Bet brīžiem ir tā, ka pārņem nenormāls izmisums un nepieciešamība pēc kāda, kas nenosodīs un sapratīs vismaz tai pašā akcepta līmenī, tad arī ir sanāk tāda.. publiska sāpēšana.

labi pazīstu visu, ko raksti. neesmu sākumā varējusi nevaidēt un negribēt, lai pažēlo. Ko tur liegties, arī tagad pa laikam. bet man ir dažas uzticības personas, kuras atzīst, ka drīkst nepieņemami domāt un justies, dusmoties uz šo to utt. jāmeklē cilvēki, kas ir gājuši tam cauri un piestājuši kādā krastā, labi der arī virtuāli draugi. angliski lasi? pameklē kādu forumu varbūt...

šai forumā dažu labu reizi ir cēlies kašķis aiz to vien, ka esmu atļāvusies nepieklājīgi domāt, tā, kā sociāli nav pieņemts, bet te nu ir tas gadījums, kad to jāmācās ignorēt, citādi grūti dabūt līdzsvaru. bet Latvijā valda psiholoģijas nezināšana, vismazāk to var gaidīt no iesaistītajiem, no ģimenes. es it kā šai aspektā nokļūstu pretrunā ar Alsteres teikto, bet, ja Tev ir tik smagas apsūdzības apkārt, tad grūti būs citādi. pusaudžu gadu dullums jāizdzīvo, jo izklausās (nezinu, bet pieņemu), ka tas nav bijis, jo nav sociāli smuki, bet tas pieder pie normālas cilvēka psiholoģiskās attīstības. cik nu iespējams, no tā gan jāizvairās darījumu attiecībās.

kas ir ar vidi, kurā Tu dzīvo? nav iespēju mainī? ir baigi grūti sevī ko kustināt, ja ir virsū šitāds spiediens. manī vispār kaut kas sāka kustēties tikai tad, kad es, kā nu mācēdama, aizbēgu. labas meitenes tā, labas meitenes šitā... khe... jāmēģina būt mazliet nelabai. kaut kur lasīju, ka ir praktiski neiespējami palīdzēt meitenēm ar anoreksiju, kamēr viņas dzīvo kopā ar valdonīgo māti. ja nevar citādi, jānovelk robežas.

psihoterapeiti? esmu jau te bildusi, ka jāmelē katram savs. mana uzticība pieder Rudzītim, Plūmei, Siliņam. psihologi ir īsai krīzes konsultēšanai, vismaz manas domas. psihoterapeitu arī nav jābaidās mainīt. nepatīk man tie medicīniski bioloģiskie, kas pilna Latvija. varbūt Tu cerēji, ka tas būs ātri? es saku, ka pie šitāda storija nebūs; tur nu ir riktīgi sakompostrētas smadzenes un apēsta pašcieņa jau bērnam esot... tur vajag dot sev laiku.

Pirms mēneša atsāku lietot AD. Sākumā bija labi, bet tagad tāda stulba izmisuma un bezcerības sajūta uznākusi. Jācer kā pāries pēc laika un nebūs šis zemais garastāvokļa līmenis. Vajag cīnīties. Bet es tagad īsti nesaprotu vienu lietu, ja es jūtos pilnīgi bezcerīgi un esmu to teicis neroilogam un psihoterapeitei. Abas man pēdējā laikā atbild apmēram tā: nu, nu tā domāt nevajag, no kurienes tev tās sliktās domas par sevi u.t.t. Liekas, ka neviens mani nesaprot. Vai man vajadzētu slēpt tās sajūtas? Neteikt savai psihoterapeitei? Varētu padomāt, ka ja viņa man pasaka, lai es tādas domas nedomāju es visu ņemu un izslēdzu un tālāk domāju tikai labās domas. Ja jau būtu tik viegli, es sen būtu visu sakārtojis. Un man tie ārsti nebūtu vajadzīgi. Atvainojos, ka varbūt ne par tēmu, bet autores rakstītais dotajā brīdī man liekas tik pazīstams. Ieteikt neko nevaru, jo pats patlaban esmu zemajā punktā. Turies, varbūt ir kas labs, kas Tevi spēj iepriecināt.

...hmmm...viss, kas nāk no sirds, ir normāli...gribās paraudāt, uzliec lisa gerrard, paraudi, nolej duļķi...gribas iesist pa galvu tuvākajam - ievelc..kgan šeit var rasties problēmas..:)..citu domas par Tevi???...uzliec uz nabas, lai novelk sūdu smaku...
..da ko te...pievienojos runcenei...ja blakus nav uzticības personas, jāmeklē surogāts...skroderis arī izraka bedri, lai ierunātu savas domas, kuras viņu plēsa pušu...

Fuzzy Rakstīja:
-------------------------------------------------------
.....Bet es tagad īsti
> nesaprotu vienu lietu, ja es jūtos pilnīgi
> bezcerīgi un esmu to teicis neroilogam un
> psihoterapeitei. Abas man pēdējā laikā atbild
> apmēram tā: nu, nu tā domāt nevajag, no
> kurienes tev tās sliktās domas par sevi u.t.t.

...viszemākās kvalifikācijas šarlatāni...

Neirologam tāds teksts būtu piedodams, psihoterapeitam gan ne...

gluži manas domas, neirologs ir uztverams kā jebkurš cits cilvēks, kas vienkārši mēgina to labāko, kas nu Latvijas sabiedrībā pieņemts... “ak, nu neņem taču galvā, saņemies un domā pozītīvi.”

Fuzzy, kāpēc neej pie vīrieša? :) retorisks jautājums...

Arii es juutos konfliktsituacijas loti lidzigi un tas ,varbuut nedaudz atvieglos un radiis sajuutu,ka neesat vieni ar lidzigam problemaam.
Peec piederigo nopeluma,nicinajuma ,uzbraucieniem,tad ilgi nav jagaida - viss gaisais manii sabruk,saskist smalkaas lauskaas un taa vietaa - tuksums,bezceriba,vainas sajuta,norobezosanaas,kauns,bezmiegs un tad zinu,ka pie manis ,karteejo reizi ieradusies DEPRESIJA....
Bedigaakais,ka esmu ilgstosi bijusi psihoterapijaa ,vairaaku gadu garuma,bet tas melnais izmisums peec konfliktiem ,saglabajies un AD nav jeegas,jo ar tiem,vismaz man ,palidzeja tikkai pie trauksmes.
Biezi vien, psihoterapeitam nepatika,ka atgriezos atkaartoti pie vienas un taas pasas probleemas un tad ,lai izvairitos no arsta nepatikas - nacaas sleept taa briiza izjutas un domas..
Finanses ierobezotas - nevaru nomainit aarstu un tapeec censos vismelnakajaa bridii iet uz gaismu,kaut visniecigaako.Un ticiet vai neticiet,tas ar katru reizi izdodas ar vien labaak...Mees tikkai pasi sev varam palidzeet, un dalities pieredzee un domu apmainaa,ieteikumos...,un arii tas ir nenovertejams atbalsts.
Lai Jums visiem veicaas !

Tas šķiet vismuļķīgāk, sākt sevi slēpt no cilvēka, kuram reāli maksā, lai viņš tev palīdz. Tas šķiet kaut kā ļoti tā... neētiski. Un būtībā arī bezjēdzīgi.

Mana neiroloģe šobrīd liekas esam labākais no visiem "tiem" ārstiem. Viņa it kā mudināja uzsākt psihoterapijas kursu, lai gan arī pati minēja, ka varētu būtu grūši atrast to īsto ārstu, ar kuru klikšķ -- var iziet uzkontaktu normāli. Kā alternatīvu ieteica pašai studēt visādu psiho-literatūru, ko arī šobrīd pamazām esmu uzsākusi.

Paldiesiņš Runcenei par komentāru. Un visiem citiem ar, indeed!

Jā, ar vidi ir kā ir. Uzskatu arī pati, ka vajag tā patālāk prom, lielāku neatkarību. Iepriekš jau, kad mācījos mūsu dižpilsētā, attiecības bija labākas. Tagad plāns ir kaut kas pavisam radikāls. Valsti gribu mainīt, pilnīgi dzīvi kājām apgriezt. Nezinu vēl cik stipra esmu, bet labajos momentos ir gana daudz spēka, lai kalnus gāztu... un tad, protams, sanāk tās sasodītās trīs minūtes. Bet jā, cīnos kā māku. (un kamēr mēs apzināmies, ka ir jācīnās un vēl to kaut nedaudz daram, nav tak gana slikti, va ne?)

Par uzticības personām un sarunbiedriem, - visādi ir gājis, bet beidzot, beidzot ir ar ko. Un tā ir visnotaļ laba sajūta.

Pusaudžu gadi, manuprāt, ir maza elle jebkuram. Kādas tik muļķības nesadaram. Nonācu pie secinājuma, ka šobrīd es jūtos gana... pieaugusi, nobriedusi, lai visas savas problēmas ja ne atrisinātu, tad vismaz risinātu. Apzinātāk, nekā tas bija darīts iepriekš. Ko tu tāds, knapi no bērnības izkāpis, saproti? Vai maz stāstīt tai svešajai tantei lietas? -- Psihologam es vienkārši stāstīju ko pa nedēļu esmu darījusi. Man netika uzdoti nekādi jautājumi vai kaut kas tāds... mazliet muļķīgi.
Psihoterapija bija kaut kas līdzīgs, tik es jau biju mazliet vecāka, mazliet gudrāka. Runājām kāpēc es vispār eju pie ārsta, jo to man uzspieda citi, ne es tā izvēlējos. Arī tā... neproduktīvi.

Daudz esmu analizējusi sevi, aptuveni nojauši, kur mani kompleksi un problēmiņas radušās. Esmu centusies stāstīt citiem kā lietas redzu, bet nereti tās manas `kaktu` teorijas tiek uztvertas kā mazi murdziņi. Bet, nus, cilvēki ir cilvēki.

Par AD, šobrīd šķiet, ka maksimāli centīšos izvairīties no zālītēm. Kamēr vien vari pati tikt galā. Ja tādi rudens melnumi, no kuriem ārā netiek, tad jā. Viss cits tik tiešām ir domāšana, attieksme.

...vienīgi ko, jell, darīt, kad pazaudē to ciešo tvērienu ap `labajām` domām? :)
un tā mēs kuļamies... hah.

Daudzi forumiesi zina, ka es kulos pa depresiju un jau 4 gadus. Ir bijusi psihoterapija, AD, bet es to visu nemaceju pareizi pielietot, nez ka pareizi, lai izsakas. Un vismaz prieks sevis es sapratu, ka nevajag tik daudz domat par to depresiju un visas situacijas to sev "piesut", ta jau vispar netiks no tas vala. Esmu atsakusi lietot AD, jo ari 2 gadus cietos un kas sanaca? Nekas. Iziesu soreiz visu kursu, terapiju atlauties nevaru, ar to meginasu pati tikt gala. Vismaz man jau miegs normalizejas, un tas jau priece. Un galvenais ir domat, ka man tas palidzes, soreiz es ta domaju un to zinu. Vajag ari sev to placebo efektu iedarbinat, tas musos ir loti specigs.

Retorisks jautājums,bet tieša atbilde.
Es nezinu, man šķiet, ka vīrietiem psihoterapeitam būtu grūtāk visus tos vājumus un sliktās lietas par sevi izstāstīt. Liekas, ka sieviete var labāk saprast un nenosodīt. Bez tam man tās problēmas, lielā mērā sasitītas ar vecākiem un jau no bērnības. Netieši es psihoterapeitu, vecāku sievieti uztveru kā māti, ar kuru reālajā dzīvē es neko nevaru izrunāt. Tāāāds bloks no bērnības izveidojies. Jautājums, ja gribas nomainīt to ārstu kā sameklēt labāku? Ar ko sākt?

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> gluži manas domas, neirologs ir uztverams kā
> jebkurš cits cilvēks, kas vienkārši mēgina to
> labāko, kas nu Latvijas sabiedrībā pieņemts...
> “ak, nu neņem taču galvā, saņemies un domā
> pozītīvi.”
>
> Fuzzy, kāpēc neej pie vīrieša? :) retorisks
> jautājums...

"Netieši es psihoterapeitu, vecāku sievieti uztveru kā māti, ar kuru reālajā dzīvē es neko nevaru izrunāt."

no vienas puses, tā var marinēties ar maz rezultātiem. iešana pie vīrieša simboliski būtu iešana prom no mātes utt. vismaz manas domas, to esmu arī dzirdējusi no pazīstamiem vīriešiem, kas ir gājuši pie psihoterapeita. vīrieši pa lielam gan ir izaicinošāki, direktīvāki, bet citam vīrietim kopumā attīstību veicinošāki. ja vien to var izturēt. jāteic gan, ka ir visādas sievietes arīdzan.

bet nav jau nekādu noteikumu, katrs dara, kā tobrīd saprot, tas tik tā, iz tautas pārdomām, pieredzes un secinājumiem.

"Jautājums, ja gribas nomainīt to ārstu kā sameklēt labāku? Ar ko sākt?"

ņem priekšā sarakstu, iepostē google vārdu, paskaties viņa bildes, ja ir, palasi rakstus un intervijas... ir daži, kam ir mājas lapas. ja kāds iepatīkas (uzrunā), aizej testa vizītē. es automātiski atmestu visus, kas par sevi nav snieguši papildus ziņas, nav neko rakstījuši, psihoterapija ir sociāla joma, terapeitam ir jākomunicē ar sabiedrību vismaz kaut kādā līmenī, jāļauj sev uzdod jautājumus un saņemt kritiku.

manuprāt, psihoterapijā visu laiku jābūt kaut kādam jūtamam progresam, ja nav, tad jārunā par to ar terapeitu. ja nekas no tās runas nesanāk, tad, man šķiet, nav jēgas naudu izmest.



Edited 2 time(s). Last edit at 28.03.2010 13:38 by Runcene.

www.psih.lv
www.viestursrudzitis.lv
www.psihoanalitikis.lv
www.psihoterapijasprakse.lv

ir dāmām arī kāda lapa:

www.centrstaka.lv

vēl šis tas ir, bet tad jāmeklē

Fuzzy Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Retorisks jautājums,bet tieša atbilde.
> Es nezinu, man šķiet, ka vīrietiem
> psihoterapeitam būtu grūtāk visus tos vājumus
> un sliktās lietas par sevi izstāstīt. Liekas,
> ka sieviete var labāk saprast un nenosodīt.

> > Fuzzy, kāpēc neej pie vīrieša? :) retorisks
> > jautājums...

...he, he...fuzzy, nu nemaz neiebrauc lietas būtībā...jebkurš bikšaino kārtas pārstāvis tieksies būt par balstu sievietei..jebkura sieviete otrajā sievietē saskatīs sāncensi...jautājumi lieki...:)

Paldies, Runcene! Mani mazliet baida tas moments, ka man nepatīk tāda skarbā pieeja. Uzreiz asociacējas ar ķirurgirm vīriešiem, par kuru komunikāciju stilu man nav labas atmiņas.Bet varbūt tāda man tieši vajadzīga. Par to būs jāpadomā.

Tas, ka baida, tas ir saprotams bet jāsaprot arī to, kā pasaule iekārtota... Nu tā tas ir, ka vīriešiem vajadzīgas sievietes un sievietēm vīrieši... Tas ir dabiski un pareizā virzienā stimulējoši...

Un nevajag aizmirst to ko Mad teica - "ja blakus nav uzticības personas, jāmeklē surogāts"... Tā kā pēc būtības, ģenerālais dzīves uzdevums ir atrast uzticības personu... Tikai te jāņem vērā iepriekš teiktais par vīriešiem un sievietēm citādi sanāks tikai tāda savstarpēja bēdu izstāstīšana bez jēbkāda rezultāta, garīgā masturbācija, seriāls... starp citu par seriāliem... ja patīk seriāli, tas jau ir problēmu sākums...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ku! Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> starp citu par seriāliem... ja patīk seriāli, tas jau ir problēmu sākums...

Nu ir jau dažādi seriāli, bet par tiem, ko LV kanālos tur rāda, pilnīgi piekrītu!

Nu jā, es biju domājis tās banālās ziepju operas...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv