Ir ļauži kas tieši tā arī dara. Runājot par to stipro reibumu, cilvēki vienkarši ir izdomājuši, ka no taisnās zarnas vēnām alko caur dobo vēnu var pa taisno nonākt asinsrites lokā apejot aknu un tāpēc efektam vajadzētu būt baigi labam bet reāli starpība ir loti neliela tāpec, ka lielāka daļa tik un tā aiziet vārtu vēnas sistēmā. Nu ja kāds ir dulls kamikadze un to lietu dara ar tīru šņabi tad jau droši vien, ka papildus kaifu noķer bet ne jau nu pieckārtīgu... un es izsaku līdzjūtību tai pakaļai...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Nu jau nedēļu lietoju Fluoksetīnu, Elify tikai trešdaļu no tbl....Pagaidām uzlabojuma nav :( Saprotu, ka AD iedarbojas tikai pēc 2 nedēļām... bet man ir tik grūti :( Labi, ka trauksme nemoka, bet depresija sāk pa īstam uzmākties, lai gan es biju ļoti pozitīvi un cerīgi noskaņota... Atkal pilnīgi nekas no tā, kas interesēja, aizrāva, priecēja, vairs neinteresē.... Nedēļas laikā darbs, kurš patīk, sāk apnikt, viss šķiet tik grūti izdarāms, brīžiem pat nepaveicams, lai gan agrāk to darīju ar prieku .... nesmaidu, nevaru pasmieties, negribās iet cilvēkos (šausmīgi negribās), ja tagad būtu jāiet ciemos vai tml., tad man laikam būtu infarkts no stresa.... Nevaru saprasties ar meitu un arvien biešāk nāk prātā domas, ka esmu slikta māte un ka man ar meitu nekad nebūs mīļas attiecības. Nepatīku pati sev (arī vizuāli), lai gan zinu, ka esmu pietiekami izskatīga.... Atkal zems pašnovērtējums... Smadzenes it kā pašas koncentrējas PRET MANU GRIBU uz to sliktāko, drūmāko... atkal neredzu dzīvei jēgu... pamazām pārvēršos par 90 gadīgu tantuku....
Garastāvokļa svārstības, trauksme un bailes iziet cilvēkos, būt cilvēku uzmanības centrā man jau kopš agras bērnības, bet neviens tajos laikos šai problēmai uzmanību nepievērsa... Un pati arī varēju kautkā tikt galā ar sevi (pēc iespējas centos izvairīties no cilvēkiem), bet kad notika brīnums un es apprecējos un kļuvu par māti, depresija ar trauksmi pilnībā pārņēma mani savā varā... Laikam mani vājie nervi vnk neizturēja šo slodzi. Jutos laimīga, bet sākoties pirmām grūtībām un neveiksmēm (kā jau tas mēdz gadīties jebkuram pārim), sevišķi bērna kopšanā, sāku vainot un nicināt sevi. Es sevi neieredzēju par katru visniecīgāko lietu, kura man neizdevās un beigās es vispār vairs neko nejutu pret bērnu. Un arī par to gribēju sevi sodīt... Jo tas taču nav normāli, ka māte pret bērnu neko nejūt! Es GRIBĒJU just, bet emocijas kautkur izkūpēja... Es sāku sevi vainot visās problēmās, un pat sāku justies vainīga, ka vispār esmu piedzimusi šajā pasaulē un ar savu garastāvokli lieku satraukties vecākiem, vīram.... Gribējās sodīt sevi... pāris reižu, kad dusmās sapurināju meitiņu, sāku raudāt (palika viņas žēl un dusmas uz sevi), aizskrēju prom... labi ka pa rokai nebija nekā asa.... es ar nagiem saskrāpēju sev krūtis, mazliet palika vieglāk... Es jau apsvēru domu par pašnāvību, bet tuvinieki laicīgi mani aizveda pie doka.... Kopš lietoju AD, esmu laimīga mamma, sieva... es nekad agrāk neizjutu tādu dzīvesprieku, pat bērnībā, enerģiju, optimismu... manī tik daudz mīlestības, es beidzot varu smieties, smaidīt..
Ups , cik gari sanāca... :) Tik labi es jutos, kad lietoju Seroxat.... bet palūdzu doku nomainīt uz citām zālēm, jo mani mocīja blakusparādības.... Elify man neder... Ceru uz Fluoksetīnu...

kāpēc neesi sākusi psihoterapiju? nav naudas? ir aizspriedumi?

ar zālēm pilnīgi perfekti nevar justies... es izmēģināju 8 gadus laikam... pilnīgs pī. noteikti ir apstākļi, kas depresiju izprovocē, bet kurus Tu vnk tagad neatpazīsti.

kad piedzimst bērns, sieviete zemapziņā aizceļo uz savu bērnību. un tad daudzām sākas pa riktīgam pēc pilnas programmas.

Un tagad Tu nelieto AD? Tev palīdzēja psihoterapija? Vai Tev depresija kopš bērnības? Es biju vienreiz pie psihoterapeita, kad sāku runāt par saviem pārdzīvojumiem, sākās raudāšana, histērija un es vairs nevarēju neko sakarīgiu pastāstīt. Pēc apmeklējuma man bija ļoti slikti..... Man ir bailes arī no psihoterapeita. Kad lietoju Seroxat, pat prātā nebija doma iet pie psihoterapeita, jo viss bija Ok. Man nebūtu par ko runāt! Es jutos laimīga. Nezinu... laikam nevarēšu piespiest sevi aiziet, jo neredzu tam jēgu, nav iemesla manai trauksmei un depresijai... Man vienmēr ir bijis pazemināts garastāvoklis bez iemesla un bailes no sabiedrības, lai gan cilvēki neko 'ļaunu man nav nodarījuši. No vardarbības nekad neesmu cietusi. Bet visu uztveru ļoti emocionāli, meklēju vainu sevī, uztraucos par jebkuru nieku utt Tā ir bijis, kopš sevi atceros... loģiski domājot, nevajadzētu pat reaģēt uz tādu sīkumu, bet man garastāvoklis acumirklī uz "nulles"... Kompānijā, kad man pievērš uzmanību, kad jārunā visu priekšā - nosvīst plaukstas, rokas trīc, mute sausa, sirds kūleņo kā traka, galva dulla.... Sabiedrībā esmu saspringta, uztraukusies... visas domas grozās tikai ap manu pretīgo pašsajūtu un loģiski, ka brīvi parunāties es nevaru...

Sanndra, man arī līdzīgi kā Tev iet ar tām nepatīkamajām izjūtām, emocijām un pašvertējumu. Man prieks dzirdēt, ka ir viens dzīvs cilvēks, kam antidepressanti palīdz, jo man pagaidām švaka pieredze ar tiem. Depresiju jā, varbūt nedaudz mazina, bet sociālās bailes un satraukumu gan nē.

Iet pie psihoterapeita var pierast un tad runāt ar viņu kļūst pavisam viegli. Sākumā tas ir normāli, ka neko daudz nevar parunāt.

"Un tagad Tu nelieto AD?"
– nē

"Tev palīdzēja psihoterapija?"
– jā

"Vai Tev depresija kopš bērnības?"
– jā

"Es biju vienreiz pie psihoterapeita, kad sāku runāt par saviem pārdzīvojumiem, sākās raudāšana, histērija un es vairs nevarēju neko sakarīgiu pastāstīt."
– tā mēdz būt, jāmēģina savākties, kādu laiku var dzīvot ar zāļu fonu.

"Man ir bailes arī no psihoterapeita."
– tā arī mēdz būt, par to runā ar psihoterapeitu, un tur parasti slēpjas problēmu atslēga, protams, psihoterapija ir paša izvēle un prasa daudz. bet cerēt uz zālēm ir riskanti, jo tas var nest tikai vilšanos. tas, ka nav iemeslu, ir tikai šķietami. es arī agrāk domāju, ka viss dzīvē jauki, bet slikti tā, ka bail.

galvenais, ko es gribēju pateikt, ir tas, ka ar zālēm cerēt šito uzveikt ir neiespējami. ja negribi psihoterapiju, meklē kādas alternatīvas, lai gan es nezinu, vai ir kas tāds, kas to pilnībā varētu aizstāt.

bērnībā nav jācieš obligāti no vardarbības. pietiek, ja mamma konstanti nav spējusi intuitīvi just, kas Tev zīdaiņa vecumā ir bijis nepieciešams. tā arī var rasties tas, ko psihiatriem patīk saukt par endogēno depresiju.



Edited 1 time(s). Last edit at 16.04.2010 13:03 by Runcene.

Bet kāpēc nevar lietot Seroxat ja reiz ar to biji laimīga... tas taču kā reiz ir tas kas vajadzīgs...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

seroxat ir slavens ar savām daudzajām blaknēm. ja cilvēks grib sociāli funkcionēt, tad var būt problēmas.

Un kādas būtu tās blaknes? Tad jau sanāk, ka tomēr laimīga nebija... Es piemēram lietoju viskiju kad esmu nelaimīgs bet netaisos mainīt viņu pret šņabi tikai to blakņu dēļ...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Seroxatam izteikts liels nogurums un svīšana. Sanāk kā sasvīdušam zombijam apkārt staigāt. :) bet toties smaidīgs zombijs :)

Nerunājot jau par to, ka par seksu vispār ir jāaizmirst to lietojot.



Edited 1 time(s). Last edit at 16.04.2010 13:23 by existential fool.

ļoti precīzi :)

arī mazliet smirdīgs.... arī atcelt šamo ir grūtāk un rīt gribas vairāk. bet man tāpat diemžēl bija arī no Cipralex.

Jā, klāt pie visām augstāk minētām blakusparādībām man pieauga arīi svars, un vasarā karstā laikā jutos briesmīgi (svīšana, nespēks)..... un tāda sajūta , ka ir paaugstināta temperatūra..........

Esmu pārgurusi pa šo nedēļu, nezinu ko darīšu, ja Fluoksetin nepalīdzēs... Katra diena kā spēku pārbaudījums, nav vairs spēka nekam, darbs arī neiet uz priekšu (domāšana lēna) un uz mājām arī negribu, jo būs gandrīz neiespējami savākties meitiņas un vīra priekšā... un atkal jutīšos vainīga :(

existential fool
Ko Tu lieto?

Sanndra

vai tajā kantorē, kur Tu ej pie psihiatra, nav dežurārsts? varbūt vari rīt noiet un kaut ko mazliet kopā sadomāt? varbūt kādu dienas trankvilizatoru vajag? adaptol, xanax utt...

Vispār es esmu par to jau neskaitāmas reizes rakstijis bet varu vēl drusku. Uzskatu, ka galvenais cēlonis veselības problēmām, tai skaitā arī garīgām ir tas, ka musu organismos katastrofāli trūkst vitamīni, minerālvielas un mikroelementi. Jo šīs vielas trūkst veikalā noperkamajos produktos. Un vispār šim reģionām jau vēsturiski ir raksturīgs šo vielu trūkums. Katram cilvēkam ir savs šo vielu resurs un savas vājās vieta kur tas izpaudīsies. Vienam uz kauliem, citam iekšējos orgānos, citam nervos un smadzenēs. Vienam pat 40 gados nejūtas ka kas trūktu bet citam jau no bērnības nav labi. Un jāsaprot, ka garīgā izturība ir tāda pati lieta kā fiziskā izturība un ja viņas nav, tad pasaule sāk spiest uz mums un mēs nevaram neko atrisināt jo mums nav garīgā spēka...
Lai jūs nedomātu, ka es runāju tukšu, pieminēšu divas lietas. Apmēram līdz 40 gadiem es biju neveselīgs cilvis, jau no bērnības, bet uz gadiem jau 40 riktīgs grausts... un tas es gandrīz nejauši sāku spēlēties ar vitamīniem. Sajutu pirmo efektu un mani tas ieinteresēja un aizrāva. Drīz man būs 50 un ticiet man, nav ne vainas... un negribu atcerēties to pagātnes murgu...
Otra lieta ir tas, ka es iepazinos ar savu sieviņu, tieši šeit - psihiskās veselības sadaļā. Viņa bija trauksmju un depresijas pārņemta un pēc viena seksiņa viņai vajadzēja nedēļu atpūsties. Bet tagad lielākā daļa problēmu ir pagātnē... Nogurums un trauksmes viņu ir pametušas bet depresijas ir retas un vieglas...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

ku!, nu un ko Tu ieteiktu šādam stāvoklim?

Man ir Fenozepam, bet lietoju pie liela stresa. Pret depresijas nelabumu trankvilizatori šķiet, nelīdz... es palieku miegaina... Ja mājās nieviena nebūtu, iedzertu Fenozepam un gulētu, gulētu, gulētu. Gribās paslēpties gultā zem segas... Ar bailēm sagaidu brīvdienas, jo būs jāiet ciemos, vismaz pie māsas, jāorganizē brīvais laiks meitiņai, bet tas viss šķiet tik grūti un sarežģīti, gandrīz vai neiespējami... Negribās rādīt saskābušo ģīmi tuviniekiem... Bet ja būtu iespēja visas brīvdienas sēdēt mājās vinai pašai, arī justos slikti... Darbā labāk....

Tu nekad neesi mēģinājusi mājās pateikt, kā jūties?

Sanndra, es esmu izmēģinājis kādus 6, 7 antidepressantus, bet fluoksetīnu gan neesmu. Man visvairāk palīdz trankvilizatori, kad sāk biežāk lietot, tad miegainība pazūt, bet kā jau visiem labi zināms- ar šamējiem nedrīkst pārāk aizrauties. Tā ka patiesībā nekas nepalīdz. :/

Jā ar to Seroxat ir tā, ka sekss ir galīgi garām. Nu vismaz vīriešiem. Jo nav iespējams beigt. Sievietēm varbūt tas iedarbojas citādi.

existential fool
Vai neesi mēģinājis Seroxat? Viņš ļoti labi noņem trauksmi un uzlabo garastāvokli, un ne jau katram tās blakusparādības tik ļoti izpaužas. Varbūt ka Tev der?

Runcene
Jā, ir teikts, bet veseliem cilvēkiem to grūti saprast. Vīrs ieteica atkal lietot Seroxat, ja jau palīdzēja...

Es esmu mēģinājis Seroxat un izbaudījis visas augstāk minētās blakusparādības un nekāda labuma. Priekš manis tas ir vissliktākais no visiem, kurus esmu provējis.

cik nu ļauži ir sastapti, kas nav bijuši bailīgi atzīties, par SSRI grupas AD (jebkuru) visi ir teikuši, ka dzīvo laimīgā celibātā vai simulē orgasmu, lai partneris neaizbēgtu. dzimumam nav nozīmes.

tas ir viens no iemsliem, kāpēc es ne līdz galam atbalstu psihiatru urā!, ka visiem vajag zāles, ka tās palīdz utt. zāļu lietošana var bojāt attiecības tā pa riktīgam. nelietošana arī, protams, bet reizēm ir grūti saprast, kur ir tas ieguvums.

ja cilvēks ir viens, tad ir citādi.

varbūt arī, ka kādam ir ok, bet tas nenāk internetā laimi meklēt, tik dzīvo nost.

Runcene

Redzi, es esmu jau ieteicis bet problēma ir tā, ka šeit galvenokart apgrozās cilvēki kas nevis meklē atrisinājumu savai garīgajai problēmai bet kuriem vienkārši patīk par to parunāt un ieteikumus kas nav saistīti ar zālēm vai terapeitiem vienkārši neuztver...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

varbūt tas ir tāpēc, ka ļoti smagas depresijas gadījumā ar vitamīniem un minerālvielām vien tiešām ir par maz. bet citādi visi omega 3. 5 HTP, B grupa un Dvitamīns ir ok.

turklāt, ja nu par Tevis minēto piemēru (Tavu kundzi), tad reizēm tas viss cilvēku atstāj vai lielā mērā atkāpjas, kad viņam izdodas sakārtot savu dzīvi un uzrodas tīkams partneris.

ku! es Tevi sadzirdēju- tieši tagad graužu burkānu. :)

Pārsteidzošā kārtā es neizjutu pilnīgi nekādas blakusparādības no escitaloprama (Cipralex). Pat pie maksimālās devas.



Edited 1 time(s). Last edit at 16.04.2010 16:17 by existential fool.

Runcene

Protams, ka tīkams partneris var uzlabot situāciju taču mana gadijumā sākums bija grūts un partnera parādīšanās radija papildus slodzi ar ar šaubām un bailēm tā kā pagāja ne viens vien mēnesiskamer pakapeniski izdevās viņu parliecinat... viņa taču bija no dr.lv psihiskās veselības foruma un teica to pasu ko visi te runa - vai tad es varu būt gudrāks par dakteriem, terapeitiem un farmfirmam...

Tie kas norij vienu undevitu, pakasa pakausi un konstate, ka nekāda efekta nav, protams, ka teiks - ku! ir stulbs un neko viņš nesaprot no patiesās trauksmju un depresiju ārstēšanas... Bet jāsaprot ir to, ka tad kad cilvēks jau ir nonācis tādā stāvoklī tad ar vienkāršu "omega 3. 5 HTP, B grupa un Dvitamīns" ir stipri, stipri par maz... Jāsāk kā minimums ar labu kombinēto vitamīnu fona + kalciju un B grupu + C. Turklat to visu vajag minimums divkaršā rekomendētajā devā bet dažus pat krietni vairāk... Precizitātes labad jāsaka ka ir cilvēki kam sākuma no kombinētā vitamīna metas slikta dūša pat ja to lieto pareizi (tikai ēdienreizē) tāpēc pirmo nedēļu iesaku devu nedubultot...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv

Īstie vitamīni jau ir tikai dabā, vai maz no aptiekā nopērkamajiem ir kāda jēga?

ja cilvēkam ir trauksme, depresija, viņš parasti uzņem nepietiekamu paiku (baigi maz naudas, ēd, kas pagadās, štruntīgi strādā gremošana) tāpēc ķīmja var palīdzēt (ja vien to var nopirkt), mana ģimenes ārste un citi doki arī to ir teikuši, bet es domāju tomēr, ka depresijas pamatā ir uztveres problēmas, tāpēc vitamīni vien situāciju neārstēs.

es savulaik esmu izēdusi lielas burkas ar visādiem vitamīniem utt., tāpēc esmu skeptiska par to kā pirmo iespēju.