Labdien!
Vēlētos saņemt speciālista padomu.
Mēs esam pāris, kas kopā dzīvo jau 8 gadus. Mums ir paliela vecuma atšķirība, par draudzeni esmu 12 gadus vecāks. Attiecību sākums pirms 8 gadiem bija emocionāls un romantisks, bet gadiem ejot sāka dominēt sadzīviskās problēmas un pēdējos gados savu ietekmi atstāja arī ekonomiskā krīze, kā rezultātā daudz kas tika pazaudēts (no materiālā viedokļa). Draudzene nomainīja darbu un sāka strādāt jaunā kolektīvā, kur viņa iejutās ļoti labi, kolēģi viņu nēsāja uz rokām. Šajā kolektīvā strādā ne tikai sievietes bet arī vīrieši, bet viņu orientācija ir savādāka (viņi ir geji). Lai jums nerastos lieki jautājumi par draudzenes darba vietu, teikšu, ka tā nav saistīta ar neko piedauzīgu, saistība ir ar radošo sfēru. Pats es pa to laiku biju tik pievērsies sava biznesa sakārtošanai, ka neko ļaunu nemaz nenojautu. Draudzenes kolēģi aicināja viņu nedēļas nogalēs atpūsties uz klubiņiem (jāsaka, ka tur gāja viss kolektīvs). Mēs pa visu kopā dzīvošanas laiku klubiņus apmeklējuši bijām tikai dažas reizes. Man nekas arī nebija pretī, ka viņa dodās atpūsties, jo pats laikam esu klusākas atpūtas cienītājs. Uz vienu no tusiņiem līdzi pasauca arī mani. Es neattiecu. Pēc iesildīšanās pirmajā klubiņā, bariņā devāmies uz nākošo. Viss kolektīvs vija vienkopus, bet draudzene kaut kā atpalika ar vienu no kolēģiem (vīrieti, geju). Vērību tam īpaši nepievērsu, jo valdīja jautrība, savu darīja arī alkohols.
Pēc kāda laika draudzene man jautā vai nevarot palikt pa nakti pie šī kolēģa, jo viņam ir psiholoģiskas problēmas un viņa brauc viņu mierināt. Tas man likās jocīgi, bet iebilst neiebildu. Nākošajā dienā atklājās, ka viss viņas darba kolektīvs atkal ir devies uz klubiņiem. Mans satraukums sāka pieaugt tad, kad viņa pastāstīja, ka kolēģim ir nomirusi māte un viņa atkal brauc palikt pie viņa pa nakti un nedēļas nogalē dodās kopā uz bērēm uz trijām dienām. Mans satraukums jau sāka kāpt. Kad viņa atgriezās mājās pirms bērēm mēģināju izrunāties. Viņas atbilde bija. ka viņš taču ir tikai gejs un ļoti labs draugs, ka manam satraukumam nav nekāda pamata. Viņa teica, ka ir piekususi un grib baudīt dzīvi un atpūtu (klubiņi un tusiņi). Uz bērēm es viņus aizvedu pats un atstāju, jo tā viņi bija vēlējušies (draudzene, viņas darba kolēģis un vēl viena viņu draudzene). Svēdienas dienā atbraucu pakaļ.
Vērojot no malas viņus sirds palika ļoti nemierīga. Kau arī tā bija diena pēc bērēm, atmosfēra bija atraisīta. Draudzene izskatījās ļoti laimīga (man tā šķita). Atgriežoties mājās neko par savu satraukumu nestāstīju. Mani bija pārņēmusi nevis greizsirdība bet nenormāls satraukums pazaudēt viņu. Tajā pašā laikā jutos tik ļoti viņā iemīlējies (pirms tam kaut kā par to nebiju domājis). Mums bija kaisles pilna nakts.
Bet satraukums vienalga mani nepamet, jau nedēļu bez nomierinošajām tabletēm iztikt nevaru. Jūtu, ka otrā plānā sāk aiziet darbs un bizness. Galvā visu laiku ir stulbas domas.
Vai man ir par ko satraukties, vai tas ir tikai stresa izraisīts stāvoklis (jo darbs man arī ir saistīts ar lielu nervu spriedzi, kas pēdējā laikā ir vēl sakāpinājusies)? Varbūt man ir nepieciešama speciālista palīdzība? Vai normāla sieviete var iemīlēties gejā, ja viņa pati apzinās, ka to cilvēku interesē tikai vīrieši?
Viktors, 37 gadi