Labdien. Man tada problema, ka parak liels uztraukums. Ja butu vienkarsi uztraukums, tad nebutu nekas traks, bet seit pie uztraukuma zarnas saiet tada chokura, ka paliek slikti ar dusu. Neko nevar ieest un ja ieedu, tad paliek loti slikti.
Sodien pat ejot pie friziera gandriz izvemos uz ielas. Tas ir gan smiekligi, gan tragiski, man.
Pat pavisam nenozimigos pasakumos ar draugiem, vienkarsi paradas tas uztraukums. Ko darit? Paldies.

Tad jau esi pareizajā foruma sadaļā. Darīt to pašu, ko mēs visi. Ja pats nespēj saprast,kas rada to satraukumu un nomierināties, tad jāiet pie kāda psihoterapeita vai psihiatra. Galvenais neielaist šo visu pārāk tālu, jo tad jau ir grūtāk tikt vaļā. Vari pajautāt padomu ģimenes ārstam, ja labas attiecības (es pie savējās neesmu bijis 2 gadus :) gandrīz vai neatceros kā sauc), tad viņš izdomās, kur Tev labāk griezties.

Ripas... psihoterapeits.... ripas.... psihiatrs... ripas... proktologs... ripas....- nu tā kaut kā

Izklausās pēc trauksmes. Lai cik biedējošas sajūtas tā neradītu- patiesībā nekā tāda. Padomā- kad sākās, varbūt kādi īpaši notikumi, pārdzīvojumi, vai jau ilgstoši utt. Un- to visu var ārstēt, ar medikamentiem, psihoterapiju.

Vēl viena izeja ir striķis un ziepes, es personīgi šo pašlaik apsveru.... bet tās tik manas slimīgās domas....



Edited 1 time(s). Last edit at 27.05.2010 21:22 by existential fool.

riit csdd brauksanas eksamens. Redzes ka bus :))

existential fool
Kā Tu vari tik ilgi (patiesībā nezinu konkrēti - cik ilgi) kā Tu vari izturēt nepārtrauktu nomāktību, trauksmi utml? Un klāt pie tā vēl domas par pašnāvību? Esmu lasījusi par kautrīgiem cilvēkiem ar sociālo trauksmi.... tur bija minēts, ka jo ilgāk cilvēks izolējas no sabiedriskiem kontaktiem, jo grūtāk būs atkal iekļauties sabiedrībā vai vismaz atsākt uzturēt kaut cik normālus kontaktus.... Pat ja cilvēks pavadīja piemēram weekend viens pats (tā bieži sanāk vientuļiem sociofobiķiem).... tad pirmdienas rītā pat grūti parunāt, uzturēt pat vienkāršāko sarunu....... Kad man vēl nebija ģimenes... sanāca tā ka dažus weekend vai svētkus pavadīju vienatnē (es to negribēju, bet ja bailes no pasākumiem un nav draugu, tad brīvdienas izvēršas par mocībām...), un jāsaka , ka man bija līdzīgi.... Daudzi stāstīja, kā izklaidējās brīvdienas, bet man nebija ko teikt.. Un te nav runa par tiem cilvēkiem, kuru jūtas noguruši no burzmas un sabiedrības un vnk vēlas pabūt vienatnē un pēc tam jūtas atpūtušies.
Ko es gribēju teikt.... pamaini ārstu! Ārstu pieeja SF un depresijai ir atšķirīga, mēģini atrast SAVĒJO doku! šajā ziņa man paveicās.... dažas reizes bijus spiesta iet pie citiem dokiem, jo manējā bija atvaļinājumā un ar katru rezi pārliecinājos, ka mana daktere ir mana īstā daktere...

Nevaru izturēt, tāpēc jumtiņs jau sāk braukt prom. Vinalga kāds tur nebūtu ārsts- SF ar zālēm nevar izārstēt. Tāds ir mans viedoklis.

Noteikti IR AD vai cits medikaments, kurš vismaz samazina SF izpausmes un ļauj iekļauties sabiedrībā....Tas ir individuāli... Ir jāmeklē kopā ar doku.... Tikko no savas dakteres uzzināju, ka arī pašus AD var kombinēt vienu ar otru - iespēju ļoti daudz...!!! Man mazināja SF Seroxat, bet pagaidām nevēlos pie viņa atgriezties blakusparādību dēl... Nejutos gluži tusiņu un pasākumu karaliene, bet vismaz varēju izjust prieku no tikšanās ar jaukiem cilvēkiem... jutos dabiski un nepiespiesti, nevis kā tāda tizlene :))))

Nu vispār jau jā- ir tādi veiksmes stāsti, kad AD ir labi palīdzējis. Internetā palsot, tādu ir diezgan daudz, bet tas efekts no tās ķīmijas tapat vienu dienu beidzas un ko tad? Tad viss ir atpakaļ ar dubultu spēku un vēl sačakarētas smadzenes un vēl kādi orgāni no ilgstošās medikamentu lietošanas. Nezinu. Sūdīgi vēl ir tas, ka ilgstoša izolācija jau pati par sevi arī sačakarē cilvēku- lai izturētu katru sasodīto dienu prātam jau arī ir kaut kā jāpielāgojas un jāpārregulējas, lai nenojuktu galīgi.

PS

Kad tik sasodīti ilgi esi bijis viens, tad vairs pat īsti negribās vairs iekļauties tai sabiedrībā un nav vairs nekādas motivācijas, tā ka šitā lieta ir jamēģina apkarot jau pašos pirmsākumos.

patiesībā zāļu piemeklēšana var būt elle un indija; ja ir šis sliktais variants un ja iet privāti, tad arī būs dramatiskas izmaksas, jo pa 1 tabl. jau neko nepārdod.

man ir viena druška, kura gāja pie laba speciālista, neko nevarēja saregulēt; tā i dzīvoja deguns pa zemi, kamēr ar fiziskām aktivitātēm, burtiski spiežot sevi būt kustībā un ar psihoterapeitu ir tīri ok savākusies.

bet nu zālēm pēc idejas ir tā loma, lai nedegradējas personība; ilgi dzīvojot un ņemoties ap sevi vien, cilvis paliek biku jocīgs līdz ir jau stipri jocīgs; tas nu ir fakts, trakākais ir, ka pats to nejūt.

Man liekās, ka ar mani ir jau tā noticis...
Došos drīz atkal pie daktera.

Tikai nesaprotu, vai drīkst uzdrošināties ārstamteikt to, kas īsti man liekās traucēja vai baidīja psihoterapijas procesā. Ja sabojāšu visu, tad izvēle gandrīz pēc tam nekāda nav.

Tas ir, baidos kaut ko ne tā pateikt.

pie psihoterapeita nav tādas pieejas "ne tā".

Tev, manuprāt, (spriežot pēc Tavas tēmas), ļoti, ļoti tagad derētu profesionāls atbalsts.

existential fool
Kaapeec efekts beidzas? Un cik ilgi tad var cereet uz zaalju efektivitaati? Es Seroxat palietoju 2 gadus - efekts ne par kripatinju nemazinaajaas..... garastaavoklis stabils, SF izpausmju tikpat kaa nebija...

Es arii nepiekriitu ka ar laiku AD efekts beidzas, vismaz es nejuutu.

nosacīti par slimību saucamais stāvoklis var kļūt ļaunāks; tur ir risks, it sevišķi, ja cilvis izolējas un nemaina attieksmi jeb slaveno domāšanu.

2 gadi- tas vēl nav daudz. Es esmu daudz lasījis par šo tēmu un parasti ir tā, ka pēc 8 vai 10 gadiem efekts pilnībā izzūd, bet nelietot arī vairs nav iespējams- paliek galīgi sūdīgi. Depresija daudzkārt stiprāka kā pirms zālēm. Tad tik jālieto kā narkašam, lai tikai kaut cik normāli un panesami būtu, bet bez jebkāda iepriekšējā pozitīvā efekta.

Padomājiet loģiski- kā kāda viela varētu būt nebeidzami efektīva? Cilvēkiem jau gribās brīnumzāles, bet dzīvē diemžēl tā nenotiek.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> nosacīti par slimību saucamais stāvoklis var
> kļūt ļaunāks; tur ir risks, it sevišķi, ja
> cilvis izolējas un nemaina attieksmi jeb slaveno
> domāšanu.

Tas jau ar ir loģiski. Cilvēka prāts mēģina kompensēties citās štellēs un kļūst "jocīgs", ja tam nav pieejama tik ļoti vajadzīgā komunikācija.

Runcene, baidos tāpēc, ka psihoterapeits ir arī mans ārsts. Un ja nu es viņu aizvainoju kaut kā. Nu, ka man nepatīk kaut kas ar to terapiju. Ka viņš principā cenšas vienmēr apgalvot pretējo, lai ko es arī teiktu (arī, ja it kā morāli pozitīvas lietas). Nu mani tas satrauc, jo rada pārliecību, ka tas, ko it kā dzīvē sev par pozitīvu un stabilu esmu atradusi, tiek ar viņa vārdiem tā kā grauts, ka tā nevar it kā būt. Ja būtu vairāk darba un iztikšanas, tad varētu eksperimentēt biežāk. Bet, ja atdodu knapi sapelnītos dažus latus, kas man ienāk diezgan neregulāri? Jo arī zālēm ir nauda jāatliek un pt. arī. Beigās nekas pāri nepaliek.
Ārsts jau man teica, ka ''runāšanās'' man nepieciešama. Bet nevar jau arī to darīt tikai pa naudu. Nu ja viņas pietiek, tad jā protams.

edzīte, lai ko Tu arī tam ārstam neteiktu, Tu nekādi nevari viņu "aizvainot"! Kas Tev tās par muļķīgām iedomām. Tas ir viņa darbs. Un ja Tev tas čubriks nepatīk, tad sameklē citu, pie kura būtu patīkamāk terēt savu grūti nopelnīto naudiņu.

Vispār, kad es gāju pie psihoterapeites, man vienmer bija tāda sajūta, ka eju pie parastas prostitūtas, tikai seksa vietā par naudu bija parasta runāšana...

ezīte

"psihoterapeits ir arī mans ārsts"

šito es tā kā nesapratu...

Viņš ir gan ārsts (psihiatrs), gan psihoterapeits. Biju izdomājusi, ka tā būs labāka kombinācija, nekā ārsts un psihologs (pie psihologa gāju iepriekš)
No sākuma vizītēm runājām par kritikas ietekmi uz cilvēku, kā piem. viņš minēja, ka viņam arī droši vien būtu tā kā napatīkami dzirdēt asu kritiku par savu darbu. Es pie sevis nodomāju, ka loģiski, mani arī ir sāpinājuši citi cilvēki ar asiem vārdiem. Bet tagad pie šitā sacītā piedomāju, ka ārsts (un psihoterapeits) arī ir tikai cilvēks un uz viņu no manas puses kaut kas ne tā pateikts var radīt nevēlamu pretreakciju pret mani varbūt.
Protams, loģiski jau ir meklēt varbūt ko citu, bet man ir jāskatās, vai varu to īstenot finansiāli. Pārējie varianti man ir neiespējamāki.

------------------------------------------------------------- hip



Edited 1 time(s). Last edit at 29.05.2010 13:26 by existential fool.

----------------------------------------------------------------------- hop



Edited 1 time(s). Last edit at 29.05.2010 13:25 by existential fool.

ezīte
Ar Tavu dakteri galīgi nav lāgā, kā ar psihoterapeitu. Manuprāt, veltīgi naudu tērē. Pēc Tevis rakstītā spriežot, viņš pielaiž ļoti rupjas kļudas, kuras Tev var nodarīt tikai ļaunu.

Alstere Rakstīja:
-------------------------------------------------------
viņš pielaiž
> ļoti rupjas kļudas, kuras Tev var nodarīt tikai
> ļaunu.

..alsterīt, pielaist var bikses...:)

ezīte

es vēl nespriestu, ka viņš pieļauj rupjas kļūdas... ir sarunas, kas ir terapeitiskas, var arī būt pa kādai, kas ir tāpat, tīri cilvēciskas. ir psihiatri, kas ir arī psihoterapeiti, un viņi var rakstīt zāles, daži cilvēki izvēlas tādus.

Tu angliski lasi? Palasi par tādu lietu kā "transference". Psihoterapijā tiek izspēlētas visas dzīves lielās jūtas (pret māti, pret vīru utt.), dažreiz psihoterapeits dabū pa kaklu, un tas ir normāli, jo psihoterapijā ir periodi, kad psihoterapeits krīt uz nerviem. lai to mierīgi varētu darīt, par to tad arī maksājam (ne tikai, protams, bet arī).

es, protams, vienkāršoti uzrakstīju, bet man šķiet, ka Tu īsti nesaproti, kas ir psihoterapija, tā nav tikai objektīva parunāšanās.

Nejauši uzdūros šim forumam,un nolēmu padalīties ar domām.Ar depresiju slimoju jau 12 gadus,zāles izmēģināju daudz un dažādas līdz izmēģināju citalec,kādu laiku derēja,bet tad sāka sirds trīcēt,pagulēt vispār nevarēju.Tad mana dakterīte nomainīj a citalec pret nepanilu,bet mēneša laikā esmu pieņēmusies svarā par 6 kg.Jūtos briesmīgi,vai kāds ir ar to saskāries,ko lai dara,vai ir vispār tādas zāles pret depresiju,kas nepalielina svaru.Arī citalec palielināja svaru,bet ne tik ļoti!