svars nepalielinās pats no sevis, no zālēm var zust sāta sajūta, jādomā ļoti, ļoti, ko ēd. jākustas vairāk nekā parasti un diezgan intensīvi.

Man no TCA vislaik gribējās ēst ka trakam suņam. Plus vēl nogurums un tad jau kustēties ar vairs negribās. Tik sēdet un rīt. :)))

tāds tas scenārijs it bieži ir, bet garastāvoklis mazliet ir uzlabojies, un, ja cilvēks īsti labi sevi nepazīst, var rasties sajūta, ka svars nezin no kurienes pieaug.

Varu padaliities ar savu pieredzi sakaraa ar svaru... Vispirms jaasaka, ka vienmeer esmu bijusi loti slaida.... nekad neesmu sportojusi vai ieveerojusi dieetas.... pat dzemdeejot meitinu, jau nedeelas laikaa atsaaku valkaat iepriekseejaas jeans.... Kalorijas neskaitiiju arii peecdzemdiibu periodaa, bet kad depresija pieveica un bija jaauzsaak lietot pirmo reizi muuzhaa AD, peec pusgada saaku just, ka vairs nevaru ieliist bikses, svaarkos.... (dziives veids tas pats, pat aktiivaaks, eedu tikpat).... Tas pats bija ar Cipralex un Sertralin..... Domaaju, ka svaru ietekmee AD ar izteiktu iedarbiibu uz serotoniinu, savukaart, Elify un Ixel (iedarbojas arii uz noradrenaliinu), svaru neietekmee un es atgriezos atpakal savaa svaraa, kads man bija PIRMS AD lietosanas saakuma....Tachu jaasaka, ka siem AD nav tik izteikta prettrauksmes iedarbiiba..... vakar pievienojaam ar doku Fluanxol.... tad jau redzees ... par Fluanxol arii rakstiits, ka var palielinaat svaru, bet man ir maza deva, un ceru, ka Ixel nelaus ieveerojami pieaugt svaram....
Ta kaa Seroxat vai Cipralex -veidiigie AD tomeer palielina svaru... arii in-taa ir daudz info par so paraadiibu... Nezinu, varbuut stingra dieeta normalizeetu svaru,.... bet vienaa zurnaalaa kaa reiz biju lasiijusi par iemesliem, kaadelj neizdodaas novaajeet, iEVEEROJOT dieetu, un viens no tiem bija AD lietosana........

ljjjjjjooooti depresiiva shii sadalja.....personaazhi laikam nedaudz pamainiijushies, bet probleemas vecaas:)

par uztraukumu , nelabu duushu, saapeem veederaa - lai arii gadu gaitaa no taa ir tikts valjaa, tomeer ir bijis, kad negaidiiti piemeklee shii liksta, parasti tas ir tad , ja kaut kur ilgi jaaseezh, nevar izkusteeties, veikt kaadu fizisku darbiibu.

taatad reaali padomi, kas 100% paliidz:
1) ja nav iespeejams izkusteeties - leena dzilja apzinaata elposhana, par visu aizmirstam, nevienu nedzirdam, tikai koncentreejamies uz elposhanu, peec iespeejas leenaak, dziljaak.

2) ja ir iespeejams dotajaa situaacijaa - fiziski vingrinaajumi, katrs piemeklee saveejos un pielaago situaacijai (piemeeram, lai tualetee tas neizskatiitos paaraak jociigi), bet vispaar no jociiguma nav jaabaidaas, kaut vai skrieshana pa ielu. ja ir svariiga tikshanaas un gribi buut nesatraukts, atbriivots - uz tikshanos skrien (ja buusi sasviidis - mazaaks ljaunums kaa uztraucies un saaposhu veederu), vingrojumi var buut visdazhaadaakie - pret galdu piepumpeeties, pietupieni, maksimaala izstiepshanaas, taa lai ap nabu ir vilkshanas sajuuta (taa jau buus tiesha iedarbiiba uz saules pinumu), noliekshanaas, kaaju apljoshana, roku apljoshana.

Lai tev veicas!

Ar solījumu par 100% es būtu uzmanīgāka;)

inka11
Par dzīvesprieku būs tomēr jāizvēlas cits forums! :)))

Jā, šis domāts priekš mums- īgņām un kunkstētājiem!

:))))

nu bet , miiljumi, kaa lai nesola 100%? :)
taadiem kunksteetaajiem kaa jums jaaraksta - pat uz visiem 120%, lai kaut viens ieklausiitos:)

inka11
Cik tas buutu skaisti... :) Paelpoji, pavingroji un esi dziivespriecigs, sabiedrisks, nosveerts cilveeks! :)

jaa, mazie muljkjiishi, taa ir - paelpo un pavingro, un kljuusti normaals cilveeks :)

zheel, ka man to neviens nepateica pirms n-tajiem gadiem, kad mociijos ar VD un depresijaam......bet vai buutu ticeejusi? liekas, ka nee. biju tikpat dumja un visgudra kaa juus - ne vairaak , ne mazaak.

saaciet straadaat ar sevi, celieties 6 no riita un saaciet vingrot, dodiet sev uzdevumu -'' manaa dziivee nav nekaa svariiga, tikai vingroshana (es sev teicu - joga), dotajaa briidii es nespeeju ne uz ko sanjemties, nekam nav jeegas, bet es sanjemshos uz vingroshanu, un mani nekas nenovirziis no meerkja - ikriita vingroshanas, ne zemestriice , ne vulkaans, ne kaada cita mazaaka klizma :)''
galvaa, protams, jaatur visi labumi, ko dos vingroshana - elastiigs kjermenis un elastiigs praats.
analizeejiet sevi, peetiet, meegjiniet uzkjert, kas jums vislabaak paliidz, kaa saakas tieshi juusu depresija, trauksme, panikas leekmes uc., atcerieties - ja juus speejat iesleegt datoru un kustinaat pirkstus un njaudeet par AD un citaam huinjaam - tad juus variet sanjemties un veikt arii citas darbiibas savaa labaa.

Ļoti labi, Inka 11 :)

Un precīzs cēloņu raksturojums:

04.06.2010 16:37

Jā, šis domāts priekš mums- īgņām un kunkstētājiem!

04.06.2010 14:12
inka11
Par dzīvesprieku būs tomēr jāizvēlas cits forums! :)))
----
Tā viņš ir, nevis jāstaigā pie psihoterapeitiem un jārij AD, bet reāli jāpadomā, ko varat darīt lietas labā bez šīs sadaļas klasikas:) Ir taču vēl tik daudz cita!

Uh, kādas brašules!...

es teiktu, ka ir tādi stāvokļi, kad padoms par piespiedu vingrošanu var beigties ļoti ļauni, tāpēc precīzu norādi tā nevar dot; turklāt katram ir jāatrod savs, kaut vai jāņem vērā, ka cilvēki ne vienmēr ir kinētiski; ir audiālie un vizuālie arī; viņiem vajadzēs citas aktivitātes.

vaina dažkārt ir tai apstāklī, ka cilvēks nezina, kāds viņš ir un ko viņam vajag. tad kādu laiku der “šīs sadaļas klasika”.

Runcene Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> vaina dažkārt ir tai apstāklī, ka cilvēks
> nezina, kāds viņš ir un ko viņam vajag. tad
> kādu laiku der “šīs sadaļas klasika”.

Tu taču redzi, ka neder, ņaud un ņaud tāpat:)

Njā, tie, kas pakārušies ar vairs neņaud....

Neņaud gan. Tie spokojas un baida bailīgos:D

:/

Kaut kādā mērā piekrītu inkai 11, vajad tiešām censties savā labā darīt visu, kas ir tavos spēkos. Bet tikai nevajag noliegt to, ka dažreiz cilvēkam vienkārši vajag palīdzību no malas, jā, arī psihoterapiju. Jo pats visu nevar atcerēties un izanalizēt un paskatīties uz sevi no malas. Vismaz uz mani šīs piespiedu vingrošanas un visādas citas saņemšanās nekad nav ilgstoši iedarbojušās, tāpat arī pašiedvesmas. Bet man palīdz apzināšanās par to, kas ir tās lietas, kas man patīk un liek justies labāk. Nu piemēram, darbā pēkšņi sevi pieķeru pie tā, ka jau vairākas minūtes stīvu nekustīgu skatienu skatos monitorā, jo pirms tam ir bijusi kaut kāda nepatīkama saruna. Ok, ņemu krūzi, tēju, nolieku visu malā un eju pie loga, malkoju tēju, vēroju cilvēkus. Dažreiz palīdz.
Nenoliedzu, ka daudzas slimības varbūt nemaz nevajag uztvert tik nopietni un ar daudz ko var tikt galā dabiskiem līdzekļiem. Tikai tad jāskatās, lai nepiemetas briesmīga slimība ar nosaukumu "tikai man ir taisnība".

gaga Rakstīja:
-------------------------------------------------------

> Tikai tad
> jāskatās, lai nepiemetas briesmīga slimība ar
> nosaukumu "tikai man ir taisnība".

Kā tā slimība kaitē pašam "cietējam" ?

Nu to jau cietējs pats parasti ar laiku sajūt. Man patiesībā vienalga, var arī nesajust. Bet šī ir no tām slimībām, kas diemžēl kaitē ne tikai pašam slimniekam, un tas jau ir bēdīgāk. Kam ziloņa ādas biezums, tam viss vienalga, bet gadās arī ļoti plānas ādas, īpaši jau, man liekas, šajā forumā.

Es sevi centos analizeet, tikt galaa, sanemties, vingrot utt.... (bez psihoterapijas un psihiatrijas) kopsh kaadiem 16 gadiem..... tagad man jau 37.... nonaacu liidz klinkjim un dzivoju dziivi ar AD paliidzibu.... Neveelos paarstaatiit savu murgu... te jau laikam visi iepazinaas ar manu vaajpraata veesturi :))) Bet tas melnais periods... taa bija mana naave un pec AD uzsaaksanas es piedzimu no jauna.... Es tikai 34 gados sapratu, ko noziimee izjust dziivesprieku, izjust ar katru sava kermena shuunu LAIMI buut maatei savam beerninam, izjust prieku no saskarsmes ar cilveekiem, buut pashapziniigai, droshai utt.....
Vienmeer esmu bijusi loti apziniigs, pedantisks, straadiigs cilveeks.... bez lieliishanaas, bet tie inka11 ieteikumi man bija kaa mironim kompreses.....
Jauniiba, var teikt, jau iet uz beigaam, lai gan izskatos loti labi.... es veelos dziivot TAGAD un sheit, nevis cereet, ka psihoterapija varbuut kaut kad beidzot paliidzees tantuka vecumaa... Veel pienemu variantu - paraleeli AD apmekleet psihoterapeitu, bet psihoterapiju bez AD gadu garumaa - ne par ko.... tad jau labaak mirt....

Labākais ir tas, ka visi jau patiesībā nosauc cēloņus, kas varētu radīt visas šīs lietas, piemēram Janetty: "Vienmeer esmu bijusi loti apziniigs, pedantisks, straadiigs cilveeks.... ", tas nav nekas labs priekš sevis pašas; Gaga: "Tikai tad jāskatās, lai nepiemetas briesmīga slimība ar nosaukumu "tikai man ir taisnība"."- nu un kāpēc jāskatās, forši, ja Tev vienmēr taisnība- Tev IR taisnība!

strawberry, es varbūt esmu pārprasta. Es tēmēju uz to, ka tie, kas sludina tikai vienu veidu, kā tikt galā ar problēmām, tiem tā "tikai man ir taisnība" kaite arī var sākties. Nu tiešām, kāda vaina ir vingrošanai, tā tiešām krietni uzlabo garastāvokli, nu vismaz man, bet dažiem tas neder un viss. Kāpēc to sludināt kā universālu līdzekli? Dažs var negatīvai domai uzreiz likt priekšā pozitīvo un tā izkārpīties no saviem sūdiem, bet cits, to nespēdams, jūtīsies vēl sliktāk, būs "vainīgs" par to, ka dzen sevi postā. Nu vismaz ar mani drūmajos brīžos tā domu pretnostatīšana nedarbojas, var vienai negatīvajai domai likt priekšā kaut piecas pozitīvas, tā viena tajā brīdī ir vienkārši spēcīgāka. Bet tai pat laikā es jau te nosaucu, kas palīdz tieši man: deja, draugi, pieskārieni, arī sekss un miegs. Depresīvos brīžos bieži eju uz kino, parasti pēc tam garīgais kaut mazliet uzlabojas, varbūt tāpēc, ka izdodas novērst domas no sevis. Tai pat laikā, kad pēdējo reizi nesen biju uz kino, speciāli izvēlējos stulbu komēdiju, pēc tam bija tiešām tiešām slikti. Jo pēkšņi kaut kas filmā aizskāra manas jūtīgākās stīgas, sāku sevi salīdzināt ar filmas varoņiem (zinu, piekrītu, stulbi tā darīt), rezultātā izejot ārā no zāles gandrīz paģību no elpas trūkuma, brīdi sēdēju uz grīdas ar galvu uz leju, labi, ka māja tuvu, kaut kā aizvilkos. Nu ko, šoreiz metode nenostrādāja. Bet vispār es tiešām cenšos SEVI vērot, izzināt, kas ir MAN tas labākais, nevis vienkārši sekot visgudrajiem padomiem. Un man bez dejas (bet arī ne jebkuras, ja būtu valsis jādejo, es vienkārši tualetē ieslēgtos un raudātu par savu tizlumu), draudzīgas komunikācijas, mīlēšanās un apskāvieniem, filmām un labas mūzikas, pastaigām dabā, vēl visādām labām lietām ir vajadzīga arī psihoterapija. Jo lietas, kuras es stāstu psiham, man bail stāstīt tuviniekiem. Par to, kā es jau biju izplānojusi, kad un kādā veidā šķirties no šīs pasaules (esmu atbildīga sieviete, man bija jāpabeidz darbi:-). Par to, kā iztēlojos sagrieztas vēnas un asinis. Par to, kā gribas kādu piekaut, izdaudzīt stiklus vitrīnām. Es negribu savus mīļos satraukt un apbēdināt, pietiek jau ar manām nemotivētām asaru lēkmēm. Galu galā, es taču noturos un nevienu nepiekauju. :-))
Secinājumā te mans visgudrais padoms: meklējiet savas baudas un priekus, savus atbalsta punktus, savu prieku.

man nav laika gari rakstiit, bet te jaaraksta gari, citaadaak sanaak pavirshi.

kaapeec uzsvaru liku uz vingroshanu? taapeec , ka tas ir reaali, tas ir aatri, taa ir pirmaa paliidziiba, pati pirmaa paliidziiba ir apzinaataa elposhana, tad fiziskas darbiibas.

protams,katram savas baudas un prieki, taapeec rakstiiju - analizeejiet, peetiet sevi.
un ne tikai baudas un prieki, bet arii ambiicijas utml, citam gribas buut varoshaakam par paareejiem, citam tas pie kaajas.
jautaajums ir - cik liels ir meerkjis un kaads tas? ja - man neko nevajag, tikai lai taa nepanesamaa depresija paarietu - tad tas ir slikts meerkjis.

Daargie, uzstaadiet skaistus meerkjus, un sasniedziet tos!
(zinu, zinu, ka depresiivajiem nav nekaadu veelmju :) ]

Negribās piekrist, ka depresīvajiem nav nekādu vēlmju. Man bija, bet tieši nespēja (šķēršļi) sasniegt, vai nedrīkstēšana, noveda mani pie depresijas un sajūtas, ka iznīkstu. Un arī tagad ir palaikam tā. Ja ir pa daudz tā kā pienākuma tipa darāmā, bet ļoti ļoti pietrūkst patīkamā. Un tad nāk virsū tās bezcerības. Kā var dabūt līdzsvaru, tā labāk.
Man personīgi aktīva vingrošana arī pasliktina pašsajūtu izteikti. Palīdz tieši, ja var/drīkst nedarīt kādu laiku neko, vai pagulēt pēc saviem ieskatiem.
Piekrītu, ka no bedres izrāpties palīdzētu savu vēlmju, mērķu apzināšanās un realizācija. Bet tam jābūt kaut kam iespējamam.
Varbūt cilvēks citu iespaidā ''aprok'' savus sapņus, mērķus un tāpēc mokās pēc tam? Man tā bija. No brīža, kad sapratu, ka citu labā un pienākumu pēc esmu sevi pārvērtusi tā, ka šķietu sev svešs cilvēks, saspirinājos drusku. Tas izpaudās tā, ka vienu no cituprāt ''bezjēdzīgajiem'' mērķiem sāku soli pa solītim īstenot. Kad parādījās pirmie nelielie panākumi, mani tas pārliecināja, cik svarīgi ir uzticēties arī savām sajūtām. Tas iedvesmo. Protams, tas ir neliels devums šobrīd no manas puses sev, bet pietiekošs, lai justu, ka pretrunīgās situācijās ir sava, sev atbilstošā, izvēle jāizdara, nevis jāļaujās apkārtējo spiedienam.

Man depresijaa arii bij veelme - sakroplot sevi vai izdariit pasnaaviibu... :(
Man bail atziities, bet ar visu Ixel un Fluanxol man tikko bija histeerija.... noskatijos filmu ... melodraamu (parasti neskatos shii zanra filmas, jo paaraak daudz jaapaardziivo), seviski ja ir beernu teema.... Soreiz bija par attieciibaam gimene, par beernu arii.... beigas bija labas, bet man saakaas histeerija, raudaaju pasleepusies vannasistabaa, raudaaju par baileem no taa, ka kaadreiz buus jaaskiraas no meitinas uz ilgaaku laiku, ja nu vina nolems studeet aarzemees... es nomirshu no paardziivojumiem, no domaam, kaa vinai tur iet utml.... Es izjutu paniskas bailes, lai gan meitinai tikko palika 4 gadi. Tagad asaras vairs nepluust, bet garastaavoklis ir zem nulles.... Man pat bija histeerija, kad pagaajsgad vecaaki aizveda meitinu uz paaris nedeelaam uz laukiem... tagad ar sausmaam domaaju, kaa buus sogad... jo logiski, ka tas vinai naaktu tikai par labu - atpuusties svaigaa gaisaa, jo dziivojam pilseetas centraa.... Vinai tur loti patiik... Man liekas, ka no skumjaam seit dziivoklii, nedzirdot naktii vinas elpu, nomirshu.... man bailes ka gultina buus tuksa. Pagaajsgad taa saapeeja sirds, redzot tuksu gultinu... dziivoklis palika tik tukss, un momentaa atgriezaas visas saapiigaas atminas par pirmajiem meenesiem kopaa ar meitinu....

Lai kā man neietu - man vienmēr ir bijusi vēlme mīlēt/būt mīlētam.
Šķiet tas ir bijis nemainīgi atšķirībā no citiem dzīves mērķiem.
Pat ja uznāk domas par nāvi, attur - ja nu tomēr. Daudzi gan uzskatītu to par naivumu vai ko tādu, jo cik esmu runājis ar cilvēkiem, kuriem ir bijusi mīlestība - tie parasti atsaka, ka mīlestība nāk un aiziet, vai arī otrs variants:"es nemaz neticu mīlestībai, svarīgas ir attiecības un profesija/nodarbošanās", vai ko tādu.

Nu vistumšākajos brīžos arī vēlme "neko nevajag, lai tikai tā depresija pārietu" ir gana laba, IMHO. Mēdz taču būt tādas fiziskas sāpes, pie kurām cilvēks gatavs uz jebko, savu miesīgu bērnu pārdot, nu tas tā tēlaini. Tad arī vienīgā vēlme ir, lai kaut pasaule grūst, tikai lai pāriet sāpes. Nu vismaz man tā ir bijis.
Viens no faktoriem, kas savulaik sagrāva mani, bija tas, ka mērķi patiešām bija / ir grandiozi, turklāt tomēr arī vismaz teorētiski sasniedzami. Bet nebija mazo starpmērķu, un kad neveiksmes nāca viena pēc otras, tad jau likās, viss, kā ES varu par kaut ko dižu sapņot.
Tagad mācos uzstādīt arī mazus, pat pavisam mazus, pāris stundās sasniedzamus mērķus, nu kaut vai laikā un kārtīgi pabeigt kādu darbu, sakārtot plauktu, lai tur atbrīvojas vieta kaut kam vajadzīgam, agri piecelties un pavingrot. Bet ziniet, arī tie dažreiz pazūd melnā tumsā. Jo kad tu vienā brīdā attopies, ka jau labu laiku sēdi un skaties vienā punktā, tad pēkšņi vienīgais mērķis ir atraut acis no tā punkta un piecelties. A ziniet, nesanāk, un ir šoks par sevi. Un tu, cilvēks, saki: vajag piecelties, vajag piecelties, skaiti kā tādu mantru.... Nu tas tā, aiziet laikam pārāk tieši un personiski.

Kad man bija smaga depresija, man arii bija doma "ka tik tas aatraak beigtos", bet beigas es saskatiiju tikai pashnaaviibaa.... Citas domas nebija, nekadu ceribu, nekaa... tikai BEZCERIBA, seeras, dziives bezjeedziiba utml............