Sen nebiju šeit iegriezusies, jo sapratu, ka - jo mazāk lasīsi un diskutēsi par šīm tēmām, vairāk strādāsi pats vai vienkārši DZĪVOSI dzīvi, jo pašam labāk. Tas laiks, ka nesapratu kas ir kas un kā tikt ar to galā, ir pagājis.
Man sen nav vēlmes apspriest zāles un to blakusparādības, runāt par simptomiem un vispār - ilgstoši runāt par kaitēm un slimībām. Vai žēlot sevi - kāda es nabadzīte. Tāpat dot padomus citiem. Zinu, ka vēlos koncentrēties uz sevi un attīstīt savu iekšējo spēku. Jūtu, ka man sanāk un esmu uz pareizā ceļa. Citreiz der no šīs vides izrauties, iet un darīt, dzīvot pašam.

Gribēju tikai ienākt apsveicināties un novēlēt visiem iekšēju 'drive' iet uz priekšu! :)

Sveika Milda!
Atceros tevi.
Lai Tev veicas!

Ja jau tā vienkārši dzīvot būtu tik "vienkārši", tad jau šāda foruma vispār nebūtu...

Tas ir tas, par ko sen esmu jau runājis. Kas attiecas uz to, kāpēc ir šādi forumi - vienkārši ir cilvēki, kam šis stāvoklis patīk. Daži to apzinas, bet vairākums nemaz neapzinas, ka tas tā ir...

___________________________________
Jautājumi un konsultācijas - guru03@inbox.lv



Edited 1 time(s). Last edit at 28.05.2010 07:53 by ku!.

čau, Milda:)

tas tā gluži nav, ka forumi ir pilnīgi nederīgi. es savulaik forumos atradu daudz derīgas info, kas nebija nekur citur.

dažkārt ir labi uzzināt, ka neesi galīgi viens. cilvēks varbūt dabū pirmo panikas lēkmi un izlemj, ka viss... un ir kauns ar kādu par to runāt, bet virtuāli tas nav bīstami.

pēc statistikas vienā psihoterapijas žurnālā 15% respondentu bija teikuši, ka viņiem palīdzējušas savākties neformālas, virtuālas atbalsta grupas.

savs stāvoklis kādu laiku patīk visiem, tas gan tiesa.

Seviski forumi par automashinu kibelem ir loti noderigi!

ku! Rakstīja:
-------------------------------------------------------
> Tas ir tas, par ko sen esmu jau runājis. Kas
> attiecas uz to, kāpēc ir šādi forumi -
> vienkārši ir cilvēki, kam šis stāvoklis
> patīk. Daži to apzinas, bet vairākums nemaz
> neapzinas, ka tas tā ir...

Priduroks!

;)

Man arī jāpiekrīt, ka šādi stāvokļi cilvēkam kaut kur neapzināti pat patīk. Un tas taču ir diezgan labs attaisnojums mazdūšībai, lūk man ir SF tāpēc es nevaru to un šo. Biju vienreiz pie dziednieces un tad viņa visiem, kas sūdzējās par depresiju teica - Kāpēc Tu sevi žēlo? Es ilgu laiku šo domu nevarēju pieņemt, bet tagad saprotu, ka sava ideja tur ir. Vienkārši vajag uzķert to smalko robežu, kad smagi nedari sev pāri, bet neapejies ar sevi kā ar jēlu olu. Un galvenais pieņemt sevi.
:) Vai cik gudri sarakstīju. Ja vien pats arī varētu šo ievērot.
P.S. Nevienam neko nemēģinu pārmest, jo pašam ir SF.

Bet ir taču jābūt kaut kādiem priekšnosacījumiem, lai cilvēkam sāktos gribēt sevi žēlot. Cilvēkam, kuram viss ir sabalansēts dzīvē un ir ok- tas vienkārši nav vajadzīgs.

Es visu mūžu nevienam ne par ko nebiju žēlojies, nu ir pagājuši n-tie gadi pilnīgā izolācijā un vientulībā un tad nu es izlēmu, ka man būs izdevīgi pažēloties anonīmi internetā- tā bez šaubām ir taisnība. Bet cilvēki reizēm saliek visas lietas vienā maisā. Ja es būtu tikai sagriezis mazo pirkstiņu, manis šeit nebūtu. :))



Edited 1 time(s). Last edit at 28.05.2010 13:19 by existential fool.

Jocīgi, es arī esmu laikam drusku socifobiķe. Bet ar visu to man ļoti gribās teiksim komunikāciju ģimenes lokā, brīvdienās kaut kur aizbraukt, paciemoties, vai lai pie mums kāds iegriežas. Bet reāli ir sociāla izolācija... Ilgu laiku arī nežēlojos, bet tagad no tā pārņem drausmīga sajūta. Cik tad var.... Tik ļoti gribās parunāties vai pakontaktēties ar cilvēkiem, bet nesanāk kaut kā. Un tas mani ļoti ļoti skumdina. Varu vairākas dienas vienatnē labprāt darboties/strādāt, bet ja pat brīvdienās jūtos vientuļa, tad esmu galīgi beigta. Un jūtos sagrauta.
Domāju, ka visdrīzāk esmu vampīra tipa cilvēks, ja tik ļoti alkstu pēc nelielas sabiedrības. Zinu cilvēkus, kas citus vispār negrib redzēt/satikt.

ezīte
Kaada tur sociofobija? Tu tacu VELIES tikties ar cilveekiem! Tad jau driizaak probleema ir saskarsmee... SF ir tad, ja pat doma par cilveekos ieshanu rada taadu trauksmi, ka rokas, kaajas triic, un pat ja sanemies, tad peec pasaakuma apmeklesanas juuties "beigts un pagalam".... nespeeks, dusmas uz sevi, nomaaktiiba vai iista depresija... Es jau nerunaaju par uzstaasanos cilveeku prieksaa.... pat doma, ka ciemos buus jaauztur saruna, jau uzdzen paniku..... Taados briizos galva nestraada un ir taada sajuuta, ka nav par ko runaat, no uztraukuma viss aizmirstaas.... Kad paarnaaku maajaas, vienatnee peeksni uzrodas idejas sarunaam utml.... Apkaarteejie cilveeki juut manu uztraukumu, un protams, nesaprot, kas ar mani notiek,.... katrs to var iztulkot pa savam....

...vispaar jau sociofobijas ir dazhaadas... un izteiktiibs pakaapes arii...

O, piedosanu, par sociofobiju veidiem gan neko nezinu.... :) Man likaas, ka SF pamataa ir tikai trauksme un bailes no sabiedriibas...

bailes no sabiedrības, jā, bet to, ka līmeņi ir dažādi, tas nu gan... cits vnk baidās uzstāties, bet cits pat nespēj lietot sabtransportu, ēstuves utt.

Jā- ļoti dažādas dziļuma pakāpes. Un tie kas ir ļoti dziļi un pamatīgi sociofobiķi- man liekas, ka tad tas ir uz mūžu. Var tur mēģināt sazin kādas terepijas- viss kaķim zem astes.

Visu skolas laiku baidījos no atbildēšanas mutiski. Vēlāk sāku studēt, kur bija būtiski darboties pašam un runāšanas auditorijas priekšā faktiski nebija, jo kursadarbi pārsvarā rakstiski bija un prakstiski. Bet uz diplomdarba aizstāvēšanu un lielajiem skolas pasākumiem gan bija kā apraksta Janetty.
Šobrīd izsecināju, ka starp visām citām problēmām tā nav tā lielākā man šobrīd.
Kaut kas mainījās, kad diplomdarba aizstāvēšanas laikā bija lielas auditorijas priekšā jārunā. Tad arī bij atā, ka galva uzreiz tukša, ka nav ko runāt. Bet tajā reizē es nejauši iemācījos kaut ko jaunu priekš sevīm.

Kad likās, ka esmu jau visu īsi un kodolīgi pateikusi (patiesībā pārāk īsi), iestājās tāda muļķīga stindzinoša pauze. Bet tad nodomāju, ka viss jau ir tāpat sabojāts un sāku runāt tā, kā jutu tajā brīdī. Atejot no visiem plāniem un beidzās necerēti labi. Kursa audzinātājs esot sēdējis ar ''muti vaļā'' (diezgan neganst tips bij agodīgi sakot) un brīnījies, kā tik kluss cilvēks (tāda kādreiz biju) cilvēks pēkšņi esot TĀ sācis runāt un vēl tik atbilstoši tēmai. Vērtējumu ieguvu ļoti labu. Pēc tā sreizes paliku drusku drošāka.
Bet tagad atkal ir daud zsituācijas, kur nevaru sevi pātrvaret. Nevaru sadūšoties piem. piezvanīt savam ārstam un tad nu ir tie sociofobu simptomi visi.
Tā ka droši vien ir dažādas pakāpec un līmeņi.

P.s.
Tā kā jau biju iemanījusies saprast, kā it kā jādara, lai ciestu mazāku stresu publiskos brīžos, biju tīri labi jau sākusi tik galā, līdz reizei, kad uz tādu kā sava veida prof. prezentācijas pasākumu atbrauca mana māte, ar kuru, šad tad jau rakstīju, mums ir ļoti ļoti sarežģītas attiecības vienmēr bijušas. Es viņu īpaši lūdzu, lai nebrauc, ka nejutīšos labi. Tā bija pirmā tāda kā uzstāšanās paredzamā pēc skolas beigšanas. Bet viņa neklausīja un manīgi ieradās uz pasākumu.

Tas beidzās dikti nelāgi... Viņa bija neomā, man likās, ka jutīšos apkunota citu acīs, ka viņa atkal kā bērnībā uz mani skatīsies dusmīgām, nelaipnām, nosodošām acīm. .... Un es nevarēju saņemties aiziet. Pasākumu ar runāšanu atklāja par laimi citi kolēģi, viņi brīnījās, kur es esot palikusi. Tas bija drausmīgi, bet par laimi, no manas puses arī nebija paredzama obligāta tā runāšana, vien pieklājības pēc tā parasti ir.
Vārdu sakot, aizgāju pie cilvēkiem tikai tad, kad runas bija beigušās un ziedi visiem jau pasniegti. Un arī tagad līdzīgos pasākumos tā daru.
Un otrs gadījums, kas sagrāva manu paļāvību uz saviem spēkiem bija, kad televīzija pēc atkal viena publiska pasākuma gribēja mani par paveikto darbu nointervēt. Sāku jau gandrīz runāt, bet mana māte atkal bija ieradusies uz pasākumu un redzot, ka man pievērš uzmanību ar interviju, uzreiz metās šurp, lai grozītos tuvumā, lai gan bija jau atvadījusies un taisījās braukt mājās.
Nu tā intervija beidzās manuprāt diezgan stulbi. Savervelēju kaut ko tik nesakarīgu, ka pašai kauns.
Tā nu nekāda publiskā runātāja neesmu joprojām un izvairos no tādām situācijām.
Un tagad ir tā, ka līdz ko viņa ir vai var pēkšņi būt tuvumā, vai viņas paziņas, tā palieku pataloģiska galīgi savās reakcijās.

Un vēl pozitīvais. Ja jau man vienreiz izdevās kaut ko uzlabot, tad vēl kādam var būt tā. Zinu vienu savu kolēģi, vīrieti, kas ar gadiem nebija runājis, kur vairāk pa 2-3 cilvēkiem. Tikai klausījies. Bet izrādās, vienlaikus vērojis, kā citi to dara. Un tad, vienā reizē, kaut kādā sapulces tipa pasākumā, pēķšņi ka sācis runāt, tā visiem mutes palikušas vaļā. Šad tad viņš ir kautrīgs arī vēl tagad. Toties runāt publiski vairs nav problēmu. Un to arī dara, arī televīzijas priekšā.
Manuprāt līdz tas, ja cilvēks it kā ''atļauj'' būt sev es pats tādā brīdī. It kā nebaidoties, kādu iespaidu savās acīs un citu atstās viņa uzvedība, gan runa, gan žesti, gan mīmika, gan viss saturs kopā.
Kad satiku cilvēkus, kas tā kā kļuva par domubiedriem un draugiem kādreiz, tad tāda veida problēmas mazinājās. Varbūt tāpēc, ka bija mazāks risks nosodījumam par iespējamu neveiklību?

Janetty, paldies Tev! Tu mani nedaudz uzmundrināji ar saviem vārdiem.
Man arī bija un arī tagad pa laikam ir tā, ka tikai atnākot mājās, uzrodās idejas un normāls teksts.
Es gan atradu vēl vienu veidu kā ar to ''cīnīties''.
Uzsākt sarunu svešās vietās (darba ziņā) tad, kad nevis ar stundām rūpīgi esmu plānojusi, bet it kā nopietni nemērķējot, bet tikai tāpat vien.
Nu pat bija tā, ka dikti gatavojos vienai darba intervijai, gan pati, gan ar iesniedzamajiem materiāliem, bet kaut kā nesekmīgi saruna beidzās, arī tā stīvi.
Savukārt pa to pašu tēmu, ar tiem pašiem materiāliem, citā vietā, nerunājot īpašo tikšanos, vien uzrunājot iestādē vajadzīgo personu spntāni, izdevās sarunāt vienu darbiņu, gan ne patstāvīgu, bet vienreizējo. Tādos gadījumso to trauksmi jūtu mazāk. Bet tāpat, sarunai beidzoties, secināju, ka esmu dikti sakarsusi un spēki ir patukšojuši mani.
Es arī agrāk domāju, ka citiem gandrīz tā nav.

Man ir ieteikums- varbūt nafig iznīcināt visu elektroniku un visas figņas un fufeļus, kas pastāv modernajā dzīvē un atgriezties pie viensētām? Lūk tas būtu- vienkārši dzīvot dzīvi! Es abām rokām par! :)

bet tad jau blondīnēm nebūs iespēja izrādīt savas izļurkātās pež*s gājienā.

bet jo vairāk Tu gribēsi tikt pie tās dzīvē, ne tikai krāsainajās bildītēs....