Kādu laiku mokos ar sociālo fobiju un mūžīgu uztraukumu. Komplektā nāk arī perfekcionisms, dusmu lēkmes un vēl šis tas, bijušas arī depresijas.. Bet beidzot tas, no kā esmu baidījusies, kopš par to uzzināju, ir pienācis – bakalaura darba aizstāvēšana. Studiju laikā pieliku lielas pūles, lai izvairītos no visa veida publiskas runāšanas un diezgan veiksmīgi to arī izdarīju. Kā zināms, šajā gadījumā tas nebūs risinājums..
Varbūt kāds/kāda var dalīties ar kādu padomu, kā pārciest un vismaz kaut kā aizstāvēt? No domas vien rokas un kājas sāk trīcēt un nevaru sakarīgi padomāt.. :( Esmu nodomājusi palīgā ņemt Xanax, tikai nezinu, cik īsti jāiedzer, lai būtu pēc iespējas mierīgāka, bet ne aizmigusi.. Psihoterapeite kaut kā izvairīgi atbild uz šo jautājumu..
Būtu pateicīga, ja kāds dalītos pieredzē vai dotu kādu padomu.. Paldies!

Man palīdzēja pašiedvesma- tipa gāju kā uz svētkiem- redz, viss beidzies, esmu baigais malacis, principā diploms jau kabatā utt. It īpaši, ja esi tam gatavojusies, iemācies savu tekstu gan labi , un uz priekšu! Iepriekšējā nakti gan kaut ko miegam ieņēmu, laikam bišķi lexotanilu, lai kārtīgi izgulētos un labi izskatītos. Mēģini sevi noskaņot- tāds mans ieteikums.

Bakalaura aizstāvēšana ir tikai 1 reiz mūžā, lai to nesabojātu, ieteiktu lietot to pašu xanax.
Izņēmums ir eksāmeni, kas prasa augstas koncentrācijas spējas, lai gan pat tad panika var visu sačakarēt.
Katrai augstskolai ir sava specifika, tāpēc nevaru būt drošs ar ieteikumiem. ( varbūt, ka aizstāvēšanās laikā tiek doti daudz jautājumi, vēl tiek kaut kas risināts).
Tomēr man bija jāatnāk un jānorunā teorētiskā daļa un jāatrāda praktiskā daļa, kuras iepriekš tiek sagatavotas, tāpēc vienīgais, kas man bija jādara - jāsapucējas un smuki jānorunā, tāpēc ieņēmu no rīta 0,5 mg xanax, 2 stundas iepriekš 1 mg xanax, stundu iepriekš iedzēru nedaudz alkohola(man grūti ir atcerēties/noteikt cik ml.) un uzpīpēju, lai elpa vairāk pēc tabakas ož + nomierinātos.
Un es tā norunāju, ka man pat likās, ka man ir iekšā.

Ko Tu, bille, darīji citās lielās stresa situācijās? nav tādas bijušas?

Tādas īsti lielas stresa situācijas nav bijušas, varbūt vienīgi autovadītāja tiesību iegūšanas process un pats eksāmens.. tad gan nācās iztikt tikai ar baldriāniem, kaut kā nokārtoju.. ar 3.reizi gan tikai un pamatīgu mācīšanos..
Bet šis bakalaura darbs ir pavisam kas cits.. dzīve tikai ap to vien griežas :(
P.s. Visvairāk, šķiet, man ir bail, ka sāks rokas un kājas kratīties un kādā brīdī nevarēšu vispār neko pateikt. tas tā notiek dažreiz arī bez redzama iemesla, piemēram, veikalā maksājot skaidrā naudā tā rokas sāk kratīties, ka nevaru naudu saskaitīt :( tas gan tagad arvien retāk notiek, bet tāpat..

kādas Tev ir reakciijas no xanax? kāda paliec?

drudzi - paldies par info par zālēm... Manā gadījumā ir jānorunā runājamais + prezentācija, kā arī jāatbild uz jautājumiem.Tātad,ja es tiešām varēšu norunāt, atbildēšana uz jautājumiem var visu sabojāt.. :(
Apmēram tā arī domāju, ka ar kādām 2 - 3 tbl varētu pietikt... pēdējā priekšmetā saņēmos uz 2 prezentācijām aiziet un izmēģināju kopā ar Xanax - it kā daudz maz nomierināja, tomēr pieļauju, ka BD aizstāvēšanā man satraukums būs nesalīdzināmi lielāks, pie tam man prakstiski nav nekādas pieredzes tādā runāšanā un sakarīgu teikumu veidošanā.. Pat terapijā ejot putrojos un nevaru normāliem teikumiem kādu savu domu izklāstīt.
Mierinu sevi ar domu, ka pēc nedēļas tas būs galā...

Xanax izraisa tādu kā vienaldzību vairāk, nekādi blakusefekti nav bijuši. Cenšos pārāk bieži nedzert, bet pēdējās nedēļās sanāk vairāk..
Terapeite izrakstīja arī citas zāles - Grandaxin, bet pēc apraksta šķiet, ka Xanax vairāk piemērots šādiem brīžiem..?

nodrošini labu miegu iepriekšējā naktī, kaut ar zālēm; paņem vienu ripu savlaicīgi, paskaties, kā ir; es neesmu visas ripas pagaršojusi :), bet, ja atmiņa neviļ, grandaxin bija stimulējošs, vismaz man, līdz ar to kaut kā nepatika.

tagad nedomā par pierašanām vai to, ka nevajag daudz utt., ņem, cik vajag. turklāt tādā situācijā labāk ir rīkoties ar zināmām zālēm, bet pateikt tieši cik Tev vajadzēs, neviens diemžēl nevar.

Mans ieteikums gan ir tāds riskants. Ja ir labs kontakts ar bakalaura darba vadītāju, var mēģināt aprunāties par savām sajūtām un bailēm, pabrīdināt, ka uzstāšanās nebūs spīdoša, palūgt varbūt kādu padomu. Bet var uzdurties arī uz "pats esi vainīgs, saņemies" attieksmi diemžēl. Katrā ziņā vienalga ir vērts apvaicāties, kā runa ir jāveido, kas obligāti jāpasaka, ko var izlaist.

Publiska runāšana nav tas gadījums, kas man jebkad lielas problēmas būtu sagādājis, bet katram gadījumam, varbūt noder, pāris ieteikumu, ko man mācīja cilvēki, no kuriem mācījos publiskas runas pamatus. Tātad, pirmais, runa ir jāsagatavo. Viena biežākajām kļūdām ir tā, ka runa ir par garu. Tāpēc ir ļoti vēlams to iepriekš uzrakstīt un izmēģināt spoguļa priekšā, turklāt nevis lasīt no lapas, bet papīru tikai izmantot špikerim. Izmēģināšanas procesā ieslēdzam hronometru, ja runa iet pāri pieļautajam laikam (tas, droši vien, katrā augstskolā savādāks, mums bija ap piecām minūtēm) nežēlīgi īsinām, labāk to izdarīt pašam mājās, nevis tikt pārtrauktam vai steidzinātam no komisijas puses. Man mācīja, ka svarīgas runas gala variantam ir jābūt izmēģinātam, ups, aizmirsu, vai nu divas vai trīs naktis pirms uzstāšanās (nu, tas ir, nevis naktī jāmēģina, bet tik naktīm jābūt pa vidu:-). Runāt labāk lēnāk,pārdomāt pauzes, patiešām svarīgas lietas teikt īsos teikumos.
Un tad vēl viens ļoti vienkāršs fizisks paņēmiens. Pirms sāc runu (arī izmēģinot pie spoguļa) vispirms mazliet piepacel plecus, tad tādā paceltā vietā atvelc uz aizmuguri un tad nolaid lejā. To var darīt pat tikai domās, vai arī tik mazu kustību, kas no malas nav pamanāma. Vienalga palīdz.
Un protams, vēlu veiksmi un laimīgu izlaidumu! ;-)))

Ja naktī labi izguļas, tad nākošajā dienā xanax tik ļoti neizraisa miegu.
Šķiet, man viņš tā "vajadzīgi" iedarbojas pēc stundas un apmēram 2-3 stundu laikā, vēlāk jau sāk izraisīt miegainību.(atkarībā no devas un citiem apstākļiem).
Tomēr laikam katram savādāk. Man ēšana pastiprina xanax miegainību.

Es nelietotu kafiju šajā dienā un saldinātājus vispār.
No tējām arī atturētos, jo melnā un zaļā tēja, šķiet arī stimulē.(man).
Zāļu tējas nomierinošās varētu būt mazefektīvas, bet tas atkarībā, cik ļoti Tev tās bailes no publiskām uzstāšanām.
Es piemēram, balderijāņus varu izdzert visu to burku, un man nekas nenotiek.

Apmēram 5 min pirms uzstāšanās es sasprindzinu un atlaižu muskuļus. Tas nav pamanāmi, bet personīgi man tas mazliet noņem "kratekli".

Uz savu bakalaura aizstāvēšanos es paņēmu līdzi 2 savus draugus, kas zināja par manu " vainu", un kad pienāca mana kārta aizstāvēties, tie atradās man priekšā un es viņiem arī visu "izstāstīju".

bille
Nezinu, kaa var augstskolaa izvairiities no pubilskas uzstaasanaas.... Kursa darbi nebija jaaizstaav??? nu OK... man arii ir SF un katru reizi likaas, nomirsu no uztraukuma, peec tam - depresiivs noskanojums un sajuuta, ka esi izspiests kaa citrons..... pat ja jaapiedalaas diskusijaa... ! Cereeju, ka ar laiku tas paaries, pieradiisu, bet nekaa.... ar katru reizi bija veel sliktaak... Aizstaavot bakalaura darbu kaadu stundu ieprieksh pirmo reizi izdzeeru Leksotanil... vins man loti paliidzeeja, preteejaa gadijumaa es tur visas publikas prieksaa nogaaztos bezsamanaa... ir bijusi taadi staavokli.... ka veel mazliet un kritiishu... Par Xanax nezinu, neesmu lietojusi, bet no Fenozepam naak miegs un ir gausa domaasana...
Ne pashiedvesna, ne muskulu sasprindzinasana/atslabinaasana, elposhana neliidz... Es to katreiz pielietoju, un jau lietosanas laikaa juutu, kaa uztraukums auga geometriskaa progresija liidz panikas liimenim.... mani visu krata, sirds leekaa taa, ka var redzeet bluuzi triicam, rokas aukstas slapjas, truukst elpas, kaajas neklausa, galvaa tuksums, pat ja teema/jautaajums ir perfekti zinaams.....

nuu, īpaši viegli izvairīties nebija - cik reizes neesmu nesusi referātus, tikai lai nebūtu jāprezentē prezentācija, vairākkārt arī priekšmeta gala atzīme bijusi zemāka. Bet es vienmēr biju gatava darīt visu, lai tikai nebūtu jāprezentē. joprojām darītu, ja būtu tāds variants..
Tomēr beidzot mana kārta ir pienākusi, cerams, ka tiešām nenogāzīšos, jo tad kad mēģināju, ar visu xanax bij kā bij, un sirds tiešām, Janetty, pamatīgi dauzās.. Atceros sajūtas no literatūras stundas skolā - tad vēl nebija tik traki, bet atbildēt uz skolotājas jautājumiem nevarēju.. tā uztraucos, ka nesapratu jautājumu un rezultātā vispār aizmirsu, ko man jautāja.. tas bija briesmīgi.. un tā bailes tikt izsauktai ko stāstīt 3-4x nedēļā visu vidusskolu.. :(

gaga - doma par parunāšanu ar pasniedzēju, manuprāt, ir laba.. cerams, viņš sapratīs un palīdzēs ar "runas" sagatavošanu - es nemaz neceru brīvi runāt, labākajā gadījumā nolasīšu bez aizķeršanās. Vai arī iemācīšos no galvas, kas arī ir variants, bet atslābināties, šķiet, tādā brīdī vispār nav iespējams.. vienīgi elpošana kādreiz pie citiem satraukumiem ir palīdzējusi, varbūt vajadzēja laicīgi uztrenēt.. (salasījos vienā grāmatā cīņai pret SF)


Liels paldies visiem par ieteikumiem, tiešām ir vieglāk, kad zinu, ka citi, kas jūtas līdzīgi kā es, ir tikuši galā ar aizstāvēšanu.. :) Varbūt, ka es arī varēšu!

Man rodas iespaids, ka gandrīz katram cilvēkam piemīt kaut kas no SF, iedomājies, ka visi uzliek maskas un mēģina izlikties labāki, gudrāki nekā ļauj patiesais pašapziņas līmenis. Ar to gribēju pateikt, ka visi cilvēki uztraucas, kārtojot BD, arī man likās, ka nemūžam TO neizdarīšu utt, arī šausminošas fantāzijas ainas kas tik viss var notikt tajā brīdī, bet tas ir tikai normāli, jāuztraucas būtu, ja iestātos pilnīgs pofigs. Un- lai veicas, turēsim īkšķus

Nezinu, vai man paveicās vai nepaveicās, bet manā kursā (25 cilvēki) pazinu tikai pāris cilvēkus, ar kuriem sarunājoties un vērojot no malas, bija jūtams uztraukums, pārējie arī apgalvoja, ka uztraucās, bet tās bija tikai runas... reāli viņi publikas priekšā izskatījās mierīgi, sakarīgi atbildēja uz jautājumiem, pēc uzstāšanās jau aizmirsa par "baigiem uztraukumiem" .... sarunājās, smējās utt.... Neticās, ka tik daudzi cilvēki tik perfekti prastu tikt galā ar "baigo uztraukumu"! Protams, ka ir tādi, kuri reāli to prot, bet vairumam tas uztraukums salīdzinājumā ar sociofobiķiem ir vnk niecīgs.... Un pazīstu vairākus kursabiedrus, kuri tieši runāt vēlas, nevis rakstīt. "Хлебом не корми - дай поговорить!" :))) Viņi jutās kā zivis ūdenī publikas priekšā! Un tādi bija vismaz 10 cilvēki. Starpcitu, studēju specialitāti, kurā nav nepieciešamas , maigi izsakoties, oratora iemaņas!

Tā jau daudzi saka - citi arī uztraucas, tas ir normāli utt., bet tas satraukuma līmenis taču var būt pavisam, pavisam atšķirīgs - citiem taču rokas netrīc tik traki, ka nevar izlasīt to, kas uz lapas rakstīts.. Domāju, ka SF no vienkārša satraukuma atšķir tieši šī satraukuma līmenis.. un man personīgi lielas bailes, ka citi pamanīs šo manu satraukumu.
Vairākkārt esmu piedzīvojusi to nepatīkamo brīdi, kad pasniedzējs jautā - nu, ko - taisam prezentāciju vai rakstam KD? un daži runātkārie panāk savu... Tādos brīžos esmu pat saņēmusies un cēlusi iebildumus, bet laikam jau pārāk klusi.
Jo tuvāk nāk tas brīdis, jo štruntīgāka sajūta :( Saprotu, ka jāgatavojas, jāpārdomā sava nostāja pret vairākām lietām, potenciālie jautājumi utt.. bet satraukuma pilnās ainas par to drausmīgo brīdi kaut kā traucē koncentrēties :(

pingvins - paldies, veiksme man tiešām noderēs.. :)

bille
Cik Tev vēl palicis līdz aizstāvēšanai?
Manuprāt, lielākā nelaime ir tā, ka Tevi nobloķējušas tās bailes un trauksme. Tev nav iespējas pakonsultēties ar kādu profesionāli un laiku līdz aizstāvēšanai palietot regulāru kādu trankvili? Tas aizstāvēšanas brīdis pienāks un labāk vai sliktāk Tu aizstāvēsies. Lietderīgs ir padoms pirms tam ar pasniedzēju izrunāt savas problēmas.. Bet tagad nav labi, ka esi tikai domās par to šausmīgo brīdi.
Veiksmi.

Līdz aizstāvēšanai palikušas nepilnas 6 dienas.. Eju 2x nedēļā uz psihodinamisko psihoterapiju, un šonedeļ vēl tās 2 reizes ir priekšā.. Tomēr šaubos vai kāds labums priekš aizstāvēšanas no šīm sesijām būs, bet par kādām zālēm gan varētu parunāt, jo šo saspringumu arvien grūtāk paciest..

es teiktu, ka vajag izmantot psihoterapiju un par bailēm runāt. par bailēm IR jārunā. un psihoterapija tam ir ļoti piemērota vide.

Par bailēm p-terapijā jau ļoti daudz runāts.. (eju uz p-terapiju 2.5 gadus) neredzu jēgu vairs atkārtoties, bet tāpat jau sanāk. Esmu sapratusi vienīgi to, ka ir jāiet un jādara tas, no kā baidos.. agrāk likās, ka kādā brīdī bailes pašas no sevis pāries, bet acīmredzot tā nav - jo ilgāk kaut ko atlieku, jo vairāk baidos darīt. gandrīz vai dusmas uz terapeti bija, kad sapratu, ka manas bailes nu nevar kaut kā vnk izārstēt :D Īsti pat nezinu, kā es tobrīd to biju domājusi, un joprojām grūti pieņemt šo atziņu.

neesi mēģinājusi runāt, kontaktēties ar cilvēkiem, kuriem ir izdevies tikt vaļā vai vismaz atvieglot SF "ciešanas"? jebšu tieši otrādi varbūt vajag- mēģināt dibināt kontaktus ar citiem SF, tad kopīgi piedalīties pasākumos, kuri biedē, iesaistīties aktivitātēs utt..

dr.me
Nu gan no sirds pasmeejos! :)))

Fūuu, tas ir garām.. :) Un nemaz tik traki nebija, kā iedomājos.. vienīgi iepriekšējās dienas pirms aizstāvēšanas tādas grūtas bija, nedomāju, ka pārdzīvošu aizstāvēšanu. Bet galu galā pat labu atzīmi dabūju.. nez, kam lielākie nopelni - man pašai, pusotrai tabletei xanax vai terapijai.. varbūt visam kopā.
Vismaz ir cerība, ka arī ar citām problemātiskajām situācijām kaut kā varēšu tikt galā, ja radīsies nepieciešamība..